ATKALREDZĒŠANĀS AR RAKSTNIEKU

Jānis Klīdzējs. Satikšanās Rīgā. Stāstu izlase. LARA's Grāmatu klubs, 1989. 235 lp.

 

Šajā izlasē sastopam vecus paziņas - periodikā jau parādījušos Jāna Klīdzēja stāstus un tēlojumus, kas rakstīti laika posmā no 1948. līdz 1988. gadam. Rakstnieka darbu pazinējam te nekādus pārsteigumus neatrast. Toties krājums sniedz tipisku "klīdzējiskuma" šķērsgriezumu tiem lasītājiem, kuŗiem ar Klīdzēja daiļradi līdz šim nav bijis iespējams iepazīties.

Klīdzējs mīl rakstīt par jauniešiem, pusaudžiem un bērniem, un šiem tematiem vairāk vai mazāk pieskaŗas lielā puse darbu izlasē. Visnotaļ rakstnieks tiecas saskatīt kādu labestības drupaču ikkatrā cilvēkā, vai vismaz sameklēt attaisnojumu ļaunuma izpausmēm, kā stāstā "Neraudi, Rupert". Šāds pozitīvs skatījums radījis spēcīgu noslieci uz ideālizēšanu, kas raksturoto personāžu dažkārt padara mazliet nepaticamu. Spilgts piemērs tam ir četrpadsmitgadīgā Ilze stāstā "Līgava" ar apbrīnojami nobriedušu iejūtību invalīda dvēseles norisēs. Tāpat stāstā "Džuna" pat mazizglītoti visvienkāršākā darba strādnieki ikdienas sarunās apmainās ar gudrām filozofiskām atziņām par dzīvi un cilvēka iekšējo pasauli. Vairākos stāstos sevišķi izceltas kvēlas patriotiskas jūtas, darbs un uzupurēšanās tautas labā utt. Skeptiskākam mūsdienu lasītājam šādā ideālā gaismā pasniegti tēli var likties svētāki par pāvestu. Bet kas zina, varbūt šodien atdarināšanas vērtus ideālcilvēkus parādīt ir tieši vajadzīgs?

Pirmajā personā rakstītajos tēlojumos, šķiet, ievīts arī pa autobiogrāfiskam pavedienam, kā, piem., stāstā "Ordeņa brālis Sebastiāns", jo zināms, ka autors ieguvis M.S. gradu kliniskajā socioloģijā un strādājis gan ar palaidnīgiem pusaudžiem, gan ar "parautiem" pacientiem psichiatriskā slimnīcā. Šai stāstā un arī citur manāma padižošanās ar sekmīga dvēseļu dakteŗa dotībām.

Tikai līdzīgi noskaņots latviešu lasītājs pa pilnam izpratīs un novērtēs krājumam caurvīto paša autora dziļo latviskumu, trimdinieka nostalģiju, dzimtās zemes skaistuma atcerēšanos un apcerēšanu. Tēlojumā "Satikšanās Rīgā" dzimtenes apmeklējums pēc gaŗiem gadiem šīs jūtas sāpīgi saasina. Rakstnieks runā par teritoriālo imperatīvu, kas ļauj atskart piederības sajūtu un pa īstam satikt sevi pašu (220. lp). Un līdztekus sabiezē rūgts, gandrīz jau neracionāls naids pret okupantiem, viņu "odekolonu" Rīgas dzīvokļu nama kāpņu telpās un svešvalodu, kas ņēmusi pārsvaru Rīgas ielās. Šai tēlojumā Klīdzējs atradis par vajadzīgu arī paironizēt un uzknābt trimdas kolēģiem, kas dzimtenē ciemojušies pirms viņa un tur lasījuši savus darbus. Šāda uzknābāšana ir dīvainā pretstatā ar pārējos darbos paustajiem labestības un iecietības ideāliem.

Izlase labi atklāj, cik uzticīgs 40 gadu laika posmā autors palicis savam īpatnējam stilam. Kaut kas vienmēr "ir un ir" vai "nav un nav", kāds kaut ko "dara un dara". Ik pa laikam kāds "pakošļā lūpu" vai "palaiza virslūpu ar mēli". Izlec īpaši savdabīgas metaforas - mīlestība cilvēkā "kauc kā kuģa sirēna", varonīgi puiši ir "brangi elles cāļi", palaidni Rupertu bārdama, Magone tam uzsauc - "tu - tintes un skābo kāpostu mute".

Vairākos tēlojumos pavīd pazīstamu cilvēku vinjetes. Uz brīdi ieraugām Kārli Skalbi, gleznotāju "baskāji" Irbīti, Artūru Kroderu, Jezupu Trasunu, "mikrobu ķēniņu" prof. Kirchenšteinu un citus.

Pēdējā tēlojuma noslēgumā autors pats vaļsirdīgi atreferē jaunākās paaudzes pārstāvju teiktu kritiku par saviem darbiem. Jaunie prātvēderi Klīdzējam pārmet, ka viņš rokas pagātnē, ir sentimentāls, spītīgs, ass, konservatīvs, emocionāls, "sencīgu pazemes alu" izburbināts . Liela daļa latviešu lasītāju acīmredzot šādus argumentus laiž gar ausīm, jo Satikšanās Rīgā šobrīd jau izpārdota.

 

Biruta Sūrmane