JG179 ATBALSIS

VĒLREIZ: TĀ TAS NU BIJA − PAR LABU TIEM BADU CIEZDAMIEM KRIEVIEM

Tā nevajadzēja būt: ne toreiz, kad dabūjām atļauju no cara tētiņa rīkot dziesmu svētkus „par labu tiem badu ciezdamiem igauņiem”, ne tagad, kad, atļaujas neprasīdami, tos rīkojām, ilgodamies brīvības un neatkarības, kaldami plānus nākotnei un mierinādami vēderus. Kā savus, tā krievu vēderus. Tā nu iznāca − visi veikali bija tukši. Mums vēl jāpārtiek no tā, kas krievu zaldātiem paliek pāri. Viņi vēl zemes kungi, pārtikas piešķīrumus nosaka Maskava, un, ka maskaviešu zemē nekā nevar nopirkt − var tikai apskatīt pārdevējas, kā viņas pašas saka − jau gadu desmitiem rakstījušas visas pasaules avīzes, šogad atkal rakstīja: vasara būs grūta. Bija grūta. Tagad raksta: ziema būs vēl grūtāka. Jātic. Kas vainīgs?

Revolūciju taisītāji teikuši: valdība, kas neprot valdīt, vadība, kas neprot vadīt. Tagad sakām − vainīgi krievi, to rusifikācijas plāni, kas tie paši cara. Bet vai tā ir? Cik ir tādu, kas domā ka tā ir?

Būs pavisam nedaudzi. Viens otrs teiks: mūsu pārstāvji, līžņas − palaidiet mani! Gudrāki vīri: ja pasaule iet bojā, vainīgi paši bojā gājēji. Tie, par kuŗiem puikas jau leģionā dziedāja: mēs sitīsim tos varenos, pēc tam tos zili pelēkos − pie kuŗu sišanas viņus nelaida. Zili pelēkie bija importējuši Latvijā muižniecību, kristietību, šķiras. Varenie − birokrātiju un komunismu. Latviešu iedzimto pakļaušanu un iznīcināšanu bija praktizējuši tiklab brūderi, kā brati. Tiklab atšķirību, kā vienlīdzības dēļ. Arī medību prieka vārdā.

Nelaimīgā kārtā kristietībai daudz variantu, visi „īstie”. Ieskaitot kungu baznīcu, kam kalpi par mazvērtīgiem. Komunisms, turpretim, ir tikai teorija. Praksē komunisma nav, lai gan daži apgalvo, ka viņiem esot, bet tie meli, tā tikai diktatūra. Protams, komunisti ir Apsīšu Jēkaba, Neikena, Poruka un citu sirdsšķīstie ļaudis, kristīgā pazemībā ieaugušās ģimenes, kas burtiski dzīvo pēc likuma: no katra − tēva, mātes un citiem pieaugušajiem − pēc viņa spējām, katram − bērniem un darba nespējīgajiem − pēc viņa vajadzībām. Arī tās, kas tādu „likumu” nekad nav dzirdējušas. Kur tā nav, kur tēvs vai māte vai abi kopā visu izdod savām vajadzībām, tur šīs ģimenes vairs nav ne kristīgas, ne komunistiskas. Kristietība un komunisms daudzos gadījumos ir viens un tas pats. Pat trūkuma nozīmē. Piemēram, ne kristietībai, ne komunismam nav valodas. Valodas pieder tautām, kas tās radījušas un lieto savu īpatnību, apziņu un domu izteikšanai. Neizteikta apziņa un neizteiktas domas ir kurlmēmas, nulle. Katrai valodai jau ir nacionalitātes iezīme, parasti viena no striprākām. Tāpēc, ja kristietību vai komunismu sludina vācietis vai krievs vai vācu vai krievu valodā nevācietis vai nekrievs, viss sludinātais automātiski pārvēršas vācu kristietībā vai krievu komunismā un tūliņ pēc tam − arī automātiski − vācu vai krievu nacionālismā, kas uz latviešiem faktiski vairs neiedarbojas. Vai − iedarbojas pretējā virzienā. Ne tāpēc, ka viņi neprastu vācu vai krievu valodas, vai nepazītu vāciskā vai krieviskā domāšanas veida pamatus, bet tāpēc, ka šo pamatu virsbūvē šie nacionālismi tad jau izteiktos ģermanizācijā vai rusifikācijā. Latvijā citāda nacionālisma nav bijis. Mēģināts gan saspēkot ulmanismu jeb latvisko nacionālismu, bet šī saspēkošana iestrēguši demokrātiskās satversmes neievērošanā un primitīvo diktatūru pašapziņā. Arī „trimdas izlases politika” tagad bankrotējusi, „trimdas tautai” pat neuzzinot, kāda tā bijusi. Ir arī par vēlu uzzināt, jo bankrotējuši politiķi pie politikas taisīšanas parasti vairs neatgriežas. Arī vācieši atgriezās tikai nupat, 50 gadu pēc viņu izraisītā kara sākuma, kad vainīgo paaudžu atlikumi sen jau bija pārgājuši vērotājos. Atliek iet dzimtenes izvēlēto ceļu: Tallina-Rīga-Viļņa. Un gaidīt, kad krievi stāsies 50 gadu gaidītāju rindā. Liekas, ka uz to pusi jau iet. Kaut gan ...

1939. g. Molotova-Ribentropa pakta turpinājums saskatāms Genšera un Ševardnadzes nesen parakstītajā Padomijas un apvienotās Vācijas līgumprojektā. Kaut arī ne slepenie pielikumi − tiem gan it kā vēl būtu vajadzīgi „lielo dūžu” paraksti...

Latvijā par populāru lozungu esot kļuvis: kamēr nebūs pilnīgas politiskās brīvības, es nedarīšu neko. Paužoties pat „augstākajās aprindās”...

Ko eksportēs Latvija, atguvusi neatkarību? Lielo kaŗu starplaikā veči jautāja: ko darīsim, kad izbeigsies meži? Tagad mežu vairs nav. Lini, sviests, cūkgaļa pēc gadiem 5-6, varbūt, paliktu pāri. Rudzi, mieži, kartupeļi paaug, kviešiem tā kā par aukstu un par slapju. Vilna, olas? Amerikāņi, varbūt, dara pareizi, nesteigdamies ar atzīšanu...

Ja vispārējie dziesmu svētki Rīgā turpmāk notiks ik pēc 3 gadiem − nebūs vairs vietas visiem „pagastu” dziesmu svētkiem klaidā. Tie „atšķaidīsies”...

Vismaz divi zinātņu doktori latvieši, universitāšu profesori Ziemeļamerikā, solījuši atskaites par vērojumiem šovasar Latvijā. Viena no šīm atskaitēm − Prof. V. Nollendorfa „One Semester in Latvia: Observations of Academic Life”, jau parādījusies AABS Newsletter, vol. XIV 2 nr. (55). Otrs ir Prof. J. Dreifelds.

Vai Daugavas Vanagi tagad uzņems savā vidū arī bijušos Sarkanarmijas latviešu leģiona cīnītājus? To nopelns šodien, kad neatkarības ilgas dzimtenes latviešos, pastiprinātas ar dzejnieku redzējumiem, vēl dzīvas un kad cīņas spars šīs neatkarības sasniegšanai viņu jaunajās audzēs lielāks nekā jebkad. Tāpat, vai šogad 18. novembŗa atcerēs mums nebūtu bijis jāklausās Ziedoņa, Zālītes, Īvāna, JG redaktoru un dzejnieku uzrunas jau sen nodeldēto bezprogrammas frāžu vietā? Zandbergs un Toma gan trimdotāji, kā mēs visi, bet viņu redzējumi bijuši par trim, četriem gadu desmitiem ātrāki un skaidrāki nekā mūsu.

Pēc avīžu ziņām abu bijušo Vāciju iestādes nespējot vienoties par savu slepeno archīvu likteni. Liekas, tāds liktenis varētu draudēt arī ... Vajadzētu būt daudziem. Lielas nozīmes gan vairs nebūtu, bet ... Iespējams, ka abām galējām izlasēm kādreiz jāapvienojas. Trimdā, trimdojoties, trimdinoties. Tautiņa gan maziņa, esot arī zaglīga, bet ... Apģērbties jāprot. Divi vēsturiskie ienaidnieki vien mums ir.

Vecais Santīms