Jaunā Gaita nr. 179, novembris 1990

 

 

Imants Bite

ARVĪDS R. STRAZDIŅŠ-VEKO

 

Arvids R. Strazdiņš-Veko (1906-1982). Foto: E.J.Mornement

Nē, nav ne debesu, ne elles.
Ir tikai tas, ko saredz acs...

Tā kādreiz dziedāja arī Arvids Richards Strazdiņš-Veko, cietajos pirkstos trauslu glāzīti turēdams. Plaukstas viņam bija dedzināta okera krāsā - sarkanbrūnas, kafijas un cigoriņu iekrāsotas. Cigarete tur vairs nekā klāt piekrāsot nespēja. Toreiz Arvids strādāja kā grauzdējuma un maisījumu pārraugs kafijas dzirnavās. Viņa gleznotāja acs iezemiešu fabrikantiem labi noderēja kvalitātes kontrolei.

Bet tas ir sen pagājis.

Arvids miris 1982. g. 9. februāra vakarā Papvortas (Papworth) plaušu slimnīcā ar bronchu vēzi. Ledaini drēgnajā 17. februāra rīta cēlienā mazs pavadītāju pulciņš viņu izvadīja uz Kembridžas (Cambridge) krematoriju, kur viņa laicīgā daļa pēdējo reizi izgāja cauri ugunij, - kā jau tas karotājam piederas. -

1906. g. 27. jūlijā grāfa Pālena Kaucmindes muižas kalpu „ērberģī” atskanēja pirmais Arvida protesta brēciens, nākot šai pasaulē, ar kuŗu viņš nekad īsti nebija mierā. Iesācis dzīvi dedzīgu mītiņu runu, dumpja karogu plandoņas un ieroču īso, konsekvento lēmumu gaisotnē, Arvids savā domu gājienā un izdarībās tā arī nemainīgi palika „trakā gada” bērns.

Viņa bērnības laiks ietveŗ 1. pasaules kaŗu, bēgļu gaitas Krievijā, revolūciju. Jaunekļa gadi paiet, veicot laucinieka sviedraino darbu Īslīces tīrumos un vēlu vakarā vērojot mirgojošo, vienaldzīgo bezgalību pāri grūtajam dienas veikumam. Baznīctēvu kanceles sprediķi, partijas līderu avīžu ķengas, visādas bezjēdzīgas izdarības jaunās valsts tapšanas darbā rosina domāt, mudina izprast, pārskatīt stāvokli un atrast dzīvošanai kaut kādu jēgu.

Kā ikvienam, kam bērnībā iejaucies karš, tā arī Strazdiņam tālākā izglītība jāveic paša spēkiem. Izgājis karaklausību un nodibinājis ģimeni, viņš tomēr nespēj saskatīt dziļākas jēgas savai laucinieka dzīvei.

Pēc ilgākām pārrunām, sievas pamudināts, viņš dodas uz Rīgu, iestājas Mākslas akadēmijā kā brīvklausītājs. Akadēmijas bibliotēkā, pētīdams vecmeistaru reprodukcijas, Arvids ievēro, ka viņu īpaši piesaista būtiski pretēju raksturu mākslinieki: Botičelli, Rafaels, Goija, Domjē no viņu dzīves skatījuma viedokļa; Džordžone, Ticiāns, Rembrandts un modernie konstruktīvisti ar viņu pieejas veidu gleznojumam. Kā atrast jēdzīgu kopsakarību, izveidot savu attieksmi?

Arvids ir nepacietīgs, dumpīgs pret akadēmiski lēno pamatīgumu; meklē izskaidrojumus jautājumiem, kam nepievēršas pat audzēkņi savos diplomdarbos. Lai gan savas saistības ar akadēmiju nokārtojis un zīmēšanas kursu beidzis ar pirmo kategoriju, tomēr akadēmijas gaisotnē viņš nespēj iejusties. Atstājis Toni un Miesnieku rimtākiem gariem, pāriet uz Sutas studiju. Sutas studijai kreisa, revolucionāra slava. Tur strādā jaunieši, kas paši sev pelna iztiku, kam vecāki nespēj samaksāt izglītību, - tādi, kas turpina mācīties vakarskolās pēc maizes darba. Šai studijā tiek pārrunātas visādas ar mākslu it kā nesaistītas lietas. Arvids te pievēršas dziļākai dzīves izpratnei un politikai. Rīga kā arvien, arī šai laikā (30. gadu beigās) ir kā rūgstoša abra zem mierīgās pārticības biezā kažoka. Zem nacionāli noskaņotās apmierinātības un vienotības virspuses gruzd komunistu pagrīde. Lustīgas dzīvošanas un priecīga skaļuma apēnoti, klusi tiek veikti nozīmīgi atklājumi zinātnē, rakstīta laba dzeja, domātas smagas domas par tautas nākotnes izredzēm.

No Rīgas, ja vēlas, var pārskatīt pasauli.

Bet Strazdiņam nav pacietības sistemātiskam darbam, kāds nepieciešams gleznotājam, ja grib savākt sev derīgo un, to izvērtējot, likt pamatu savai mākslai. Strazdiņš ir impulsīvs. Viņš atstāj Sutas studiju tāpēc vien, ka Suta kādā sarunā ar audzēkņiem izmetis: „Es gribētu jūs redzēt kā mazus Ticiānus” - vai tamlīdzīgi. To nu Arvids Strazdiņš nevar ne ciest, ne pārdzīvot, jo principā ir pret sekošanu. Viņš aizcērt aiz sevis Sutas studijas durvis. Taču nekur citur lielāku jēgu vai gatavas atbildes neatradis ne arī pats spēdams tās mākslas lietās sev izurķēt, viņš aizcērt arī krāsu kasti (kā to bieži vēlāk dzīvē darījis) un brauc atpakaļ uz Īslici rakt grāvjus un apkopt zemi.

Mājās viņš pievēršas grāmatām, pētī tā saucamo eksakto zinātņu atziņas. Spriežot pēc viņa vēlākā vispārējā pasaules uzskata, jādomā, ka tai laikā viņa rokās būs nākuši dogmatisko uzskatu apliecinātāju raksti, nevis skeptisko apšaubītāju izvirzītās domas.

Arvida pasaule uzkonstruējas kā zobratu konglomerāts. „Cilvēks ir tikai ritenītis šai mechanismā. Gatavais Pavlova suns!” - tā allaž mēdza noskaldīt Arvids. Šis konsekventi vienpusīgais skatījums vēlāk smagi ietekmēja viņa attieksmi pret dzīvi vispār. Jāpiezīmē, ka tai pašā laikā Latvijā strāvoja arī tās atziņas, kas domāja vielai cauri, apjēdza plūsmas, maiņas un caurstrāvojuma principu pasaules uzbūves pamatos. Kaut kādu iemeslu dēļ Arvids šai virzienā nebija meklējis izejvielas savas gara pasaules konstrukcijai.

Tad domāšanu kā lieku blēņošanos pārtrauc kaŗš, izmainot dzīves pamatus un ar tiešām konfrontācijām izraisot neatsaucamas sekas kā izvēlei, tā gadījumam.-

Kā Latviešu leģiona 15. divīzijas kaujas lauka sanitārs Arvids iepazīstas ar cilvēkiem un kaŗu no priekšlauka un vardes perspektīvas.

1945. gada vasarā Reinbergas lēģeros, kur viņš savu sanitāra kasti uz ceļiem uzlicis, miera saules apspīdēts, zīmē mūžīgo latviešu kaŗavīru tuvskatā, sākas mūsu pārrunas un domu izmaiņas par mākslu un dzīvi. -

Arvids R. Strazdiņš-Veko. Latviešu kaŗavīra portrets. Karšu zīmulis. 1945.

Pārliecināts, ka māksliniekam jābūt savas tautas sentimenta paudējam un dzīves rādītājam darbos, viņš zīmē kaŗavīru tipus, improvizētās krāsniņas, teltis, nojumes, - visas tās necilās ikdienas parādības, kuŗām parasti nepiešķir mākslinieciskas ierosmes vērtību. Viņš dokumentē savu laikmetu vidē, kuŗā atrodas ar saviem likteņa biedriem, bez jebkādām privilēģijām. Strazdiņš nekad nav bijis, ne arī vēlējies būt oficiāli atzīts kaŗa ziņotājs vai gūstekņu nometnes pārvaldes aizvējā ērtāk iekārtojies mākslinieks. Viņš saprot, ka katrs uz vietas darinātais zīmējums vēlāk kļūs vērtīgs autentisks dokuments. Ar plašu žestu Arvids rāda visapkārt: „Kur tu vēl atradīsi bagātāku materiālu kompozīcijai un krāsām?! Uz katra soļa veči visdažādākos sagrupējumos un pozās. Dienu un nakti tev vaļas vērot visdažādākās gaismas. Augu dienu vari zīmēt, 'nopampties' un zīmēt atkal. Brīvība? Nospļauties! Kāda tev brīvība ārā? Te tevi liek mierā. Ja vien dotu drusku cilvēcīgāk 'iepaikot' un varētu dabūt krāsas, mani no šejienes nedabūtu laukā ne ar sūdainu mietu!”

Arvidam ap divdesmit gadu ilgāka pasaules pieredze nekā man, tomēr saprotu, ka idilliskais nobeigums ir aprēķināta pretpote rezignācijas draudam. Taču taisnība viņam ir: laid acis kur gribi, visur dzīvās bildes.

Pie sarūsējuša skārda urināla siles stāv invalīds uz kruķiem - vienu kāju [skat. zemāk]. Viņš tur aplaiž manu skolu bibliotēkās gūto aistētismu, jūsmu par spožajām Liberta operu dekorācijām, cēliem vārdiem celtus priekšstatus par cēlu mākslu ... „Šī te ir Domjē un Goijas pasaule”, - smej Arvids, ar žileti „viltodams” kāda kanaka noģīmi. Ir vērts šo pasauli vērot uzmanīgi. -

Zemās vakara saules kvēlajā gaismā, negaisa nomazgātajā krāšņumā stāv Egils Kalme basām kājām, ielocītu maisu galvā - kā ganos. Pie krūtīm sev piespiedis no piena bundžu etiķetēm gatavotu blociņu, viņš turpina latviešu literatūru arī šajos apstākļos. Ar papīru visiem iet grūti. Daudzas piezīmes un zīmējumi rodas uz brūnā latrīnes papīrīša, kas pielikts klāt angļu sausās „paikas” rācijām, un tajā var arī uztīt. Nikotīnam te liela vara, - veči dažviet uzņem svētvakaru, aplaižot smēķi pa visu grupu vienreizīgai ievilkšanai. Tas vecāko gadagājumu svēts rituāls, ko nedrīkst traucēt. Jaunajiem toties savi gājieni: ideālists Čačs nēsā Rīgas papirosu krūšu kabatā - pie sirds, - izsmēķēšanai Rīgā. Baigais vecis ar raksturu, - absolūti imūns pret Nūģa smīnu: „Rhīgā thu lasīsi shuna shūdu no rhensteles auhšā!”... Domjē un Goijas pasaule? Pašu pasaule. Tikai acumirklī nedz tik labi pārskatāma, nedz izvērtējama. -

Kā šajos Vācijas vasaras lēģeros, tā vēlāk Cēdelghemā ziemas drēgnumā Arvids rosīgi strādā. Mazie zīmējumi parakstīti ar vārdu „Richards”, atzīmējot datumu. Dažiem, vēlāk tos izstādot, parakstam pievienots „Veko”.

Veko Arvīdam prātā bija jau Reinbergas nometnē. No mātes puses votu cilmes, viņš juta īpašu saistību ar leģendāro lībiešu varoni Veko, kas viens pats, atspiedies pret ozolu, cīnījies ar deviņiem krieviem; kritis, - pazagšus no aizmugures nāvīgi ievainots.

Šai leģendā Arvids redzēja tipisku latviešu kaŗavīra stāvokli visās vēstures gaitās. Vēlāk viņš Veko vārdu pieņēma par savu mākslinieka pseidonīmu, tā apliecinādams bezkompromisa cīņas stāvokli ar savas tautas ienaidniekiem. Tos viņš redzēja ne tikai kā iekaŗotājus un apspiedējus, bet arī kā svešu, latviešiem nevajadzīgu un nepiemērotu ideoloģiju sludinātājus un uzspiedējus.

Visvairāk Arvidam derdzās bībeles „jājēji”. „Šitie lopi sajauca manai mātei galvu,” - sirdījās Arvids, stāstot par Latvijā 30. gados izplatīto sektantisma sērgu. Kaut kādas svētuļu grupas ietekmē nokļuvusi, viņa māte uz ilgu laiku bija zaudējusi jēdzīgu sakarību ar dzīvi.

Ar mātes tēlu Arvidam saistīts viņa visspilgtākais vizuālais moments. Reiz, bērns būdams, viņš no savas gultiņas redzējis agra rīta istabā ienākam māti - spilgtā pretgaismas nostādījumā. Spožā saules gaisma mātes gaišajos matos un uz pleciem noslīdējušā lakatiņa kopā ar rīta svaigumu radījusi neizdzēšamu, intensīvu pārdzīvojuma momentu. Šo brīdi Arvids allaž gatavojās gleznot, bet vienmēr atlika kā neveicamu, jo gleznā atstarotā gaismā nekādi nespētu mēroties ar bērna svaigās uztveres momenta intensitāti. Madonnas tēls mākslā ir īsta svētuma visnekrietnākā izmantošana neliešu kliķes mērķu labā!” sacīja Arvids, rūgti pārdzīvodams paša ģimenē ieviesto nelaimi. Tāpēc viņš visu mūžu turpināja gluži nevajadzīgi šķiest laiku, cīnoties ar citu cilvēku muļķību un apmātību. Urķēdamies bībelē un inkvizīcijas vēsturē, viņš ar tur atrodamiem piemēriem centās rādīt veselajam saprātam nepieņemamos absurdus. Šī viņa donkichotiskā cīņa pret citu cilvēku stulbumu izraisīja tikai vispārēju naidu, kamēr uz paletes sakalta un apputēja krāsas. -

Gadu pēc 2. pasaules kaŗa beigām Arvida stipri astrālais ķermenis, atutots un pietiekami demokratizēts, tiek pārvietos no Cēdelghēmas uz Baltijas jūŗas krastu - Grosenbrodes nometni. Tur viņam iespēja strādāt, jo dabūjami gleznošanas materiāli un viņa rīcībā nodota darbnīca - baraciņa. No tiem laikiem uz vācu kaŗa papes labi saglabājies kāds eļļas gleznojums - jauna bēgļu māte ar bērnu.

Arvids R. Strazdiņš-Veko. Vajātie. Eļļa uz presēta koka un salmu papes no vācu kazarmju apšuves. 52cm X 38.5cm.

Pēc atstātiem tušas zīmējumiem - figurālām studijām kāpās, jādomā, ka Arvids šai laikā strādājis rosīgi, bet viņa darbi laikam izgājuši tautā (lai gan viņš ne labprāt no saviem darbiem tolaik šķīrās).

Ar EVW akciju Arvids ierodas Anglijā, strādā lauksaimniecībā Huntingdonas apkārtnē, vēlāk plašajā laukstrādnieku hostelī Kimboltonā. Tur viņam atkal iespēja iekārtot darbnīcas baraku un strādāt intensīvi. Te gūsta laiku mazos zīmējumus un metus viņš izvērš eļļas gleznojumos, bet turpina zīmēt arī iemīļotajā ogles technikā, rūpīgi izstrādājot niansētas gaismas pakāpes. Šai laikā Arvids garīgi visai pacilāts, jo varēja itin ērti atļauties Vinzora un Ņūtona mākslinieku krāsas, kas pirmskaŗa Latvijā bija ne katram iespējams. Jāpiezīmē, ka viņa Anglijā gleznotie darbi visi darināti ar šiem labākajiem materiāliem. Šai ziņā Arvids turējās pie principa pilnīgi bez atlaidēm - ar diegiem nav aršana! Reiz viņš bija pat sasparojies gleznot tikai ar īsto lapis lazuli visus zilumus, kaut vai uz vietas bads un bankrots! Laimīgā kārtā šis īsti zemgaliskais žests netika realizēts, jo pārrunās vajadzēja atzīt, ka viņa veidā gleznojot, šī dārgā vecmeistaru krāsa nekādas īpašas priekšrocības nedotu. Jāpiezīmē, ka ilgajos kaŗa gados, ķēpājoties ar visādām „erzac-mantām”, tiešām bija apnicis ierobežoties vai turpināt „erzac” pieeju mākslai un dzīvei. Anglijā toreiz vēl turējās labajos Latvijas laikos pierastā „angļu mantas” kvalitāte. To iebraukušie latvieši prata novērtēt un cienīt.

Pārskatot veikto, tagad var sacīt, ka Arvids Kimboltonā savu kaŗa biedru vidū dzīvojot, veicis gandrīz visu Anglijā gleznoto. Vēlāk, pārceļoties uz Sentaivzi (St. īves) pie Huntingdonas un dzīvojot vienatnē, viņš glezno un zīmē arvien mazāk, vairāk pievēršoties grāmatām. Sentaivzē vispirms viņš iekārtojas liela šķūņa bēniņos. Lejā, piedarbā, tiek gatavoti kurvji; ap šķūni lielas klūgu grēdas. Vēlāk pilsētas valde viņu pārceļ uz koncila māju, jo veselības pārvalde neatļauj tādos apstākļos dzīvot pat ārzemniekam. Patiesības labā tomēr jāpiebilst, ka Arvids klūgu šķūnī jutās labāk - tādā kā Van Goga romantikā mītot. Tā nu Sentaivzes koncila standartmājā tad arī aizrit viņa dzīves pēdējais posms. Tas nebūt nav tik rosīgs, kā viņš to aiz drātīm bija iecerējis.

Miegainā Vidusanglijas tirgus pilsētiņa ar 15. g.s. tiltu pār gausi plūstošo Ouses upi - lai cik tā jauka ainavistam, Arvidam tomēr nav piemērota mājvieta. Viņš nav radīts vientuļam darbam. Bet tās problēmas, kas viņam nedod mieru, citus iedzīvotājus tikai satrauc un noskaņo naidīgi pret tādu „gaisa jaukšanu”.

Arvids. R. Strazdiņš-Veko. Zīmējums. Tuša, spalva. 1950.

Nebūdams caurmēra cilvēks, Arvids nespēj iekļauties mērena cilvēka sīkajos, bet regulāri nepieciešamajos pienākumos un tīri omulīgajā ikdienā. Taču lielo uzdevumu nav. Apkārtnē izkaisītā latviešu sabiedrība Arvidam tādu nevar dot, bet tiem, kas it kā ko kārtotu vai domātu par „trimdas spēku koordināciju”, nav ne jēgas, ne arī dziļākas izpratnes tai virzienā, kas varētu likt lietā Arvida spējas. Pie tam - katrs ļoti, ļoti aizņemts ar savu dzīvi. Pēc ilgā ierobežojumu laikmeta tas pavisam viegli saprotams. Mierīgi un klusi, kā Ouses straume aiz vītoliem, aizplūst laiks. Veko nekrīt cīņā. Viņu nonāvē no aizmugures nemanīti piezadzies apsīkums. Istabas kaktā paliek liela formāta ķīlrāmji. Bez audekliem. Tie nav uzvilkti, jo nav vajadzīgi. Veko vairs nav vajadzīgs. Reiz bija ļoti vajadzīgs, lai rāpotu zem tiešas uguns pie ievainotiem, lai dotu kādu no saviem darbiem mūsu lielajiem draugiem vai labdarības tirdziņam; lai atbalstītu kultūras radīšanu, ziedotu artavu Latvijai. Tagad cīnīsies artava. Veko „stāvēs pie ratiem”.

Vientulībā pie noputējušā galda sēžot, domājot un atskatoties, viss pārmālējas melns un violets. Cerībā, ka kādreiz, izkasot gaismas, varēs labāk, asāk parādīt kontrastus, pretmetu savstarpējo apkaŗošanos. -

Tad rodas pāris gaiši iesākti gleznojumi, neparasti Arvidam - ar balto toni. Vai tie būtu radušies vienlaicīgi ar mazdēlam uzmesto vēstuli, kas patiesībā ir monologs pašam ar sevi?

„Es esmu pie Tevis, lai gan Tu to nezini,” - raksta Arvids, reālists, kas vairs nepieņem kā realitāti būt tikai pie apputējušajām grāmatām piekrautā galda, kaut kādā koncila standartkastē.

„Es tagad esmu Tu. Kāda jēga vairs būt te?”

Uz statīva iesākts sens, Cēdelghemā zīmēts, bet sen jau Īslicē noskatīts motīvs: bērzs rieš sānis trešo galotni cerībā paaugt gaŗām plata, uzmācīga koka melnajai masai.

„Ainavā jārāda doma, nav ko pļirināt smukas bildītes!” cauri biezajam laikam nāk smaga, aizkavējusies atbalss; krīt kā ledains piliens no Cēdelghemas barakas rūsainā skārda jumta.

Uz statīva paliek doma.

Gleznu nobeigt vairs nav laika, jo sūnu zaļais krematorijas priekškars lēnām aivelkas ciet.

Šai pusē paliek tas, ko saredz acs.

Londonā, 1982.

---