Irēne Blūmfelde

TĪŠĀM NETĪŠĀM

(fragments no gaŗāka darba)

 

Pusmiegā dzirdēju, ka kaut kur netālu burzgulaini tecēja un šļāca ūdens. Kur es atrodos? Aha − Debora laikam bija piecēlusies un dušojās.

Kad atvēru acis, māja bija klusa, tikai jūŗa šalca. Uz muguras apgriezušies atsperu matrača ērtajā gultā, labpatikā izstiepu kājas un atgrimu atpakaļ vakardienas un pagājušās nakts sarunu uzjundītajās izjūtās un noskaņās. Pilsētu biju pilnīgi aizmirsusi, it kā manas īstās mājas tagad būtu te pie jūŗas. Bet, vai es dzīvoju pati savu dzīvi? Apburta es jutos, apburta pie Deboras pavadītajās dienās un naktīs, kas nelīdzinājās citām, iepriekš dzīvotām. Apburta no jūŗas šalkoņas un Deboras klātienes. Tomēr plānvidū noliktā ceļa soma nepārprotami norādīja, ka man jāpošas prom. Šodien man jābrauc projām. Vēl mazliet noreibusi, izlēcu no gultas, atbīdīju aizkarus un pavēru milzu plato logu vēl platāk vaļā. Līdz ar spirgto, svaigo gaisa strāvu vēl dzirdamāk no lejas man pretī plūda un šalca milzīgais ūdens laids − rīta modrība un apvāršņa nebeidzamība. Brīnišķā jūŗa! Kas par vietu, kas par māju − vienam cilvēkam!

Ne tikai Deboras mātes brālēns, bet, acīmredzot, ari architekts bijis fantasts un vīziju redzētājs. Skanīgās, mēbelēm nepieblīvētās iekštelpas man likās svinīgi lielas un dziļas, augstiem griestiem un sienām, kādas tagad reti ceļ. Un Debora viena? Ja arī draugi un paziņas nāca un viesojās, taču ne katru dienu. Man prātā ienāca vakardienas redzējums, rēgainie biedi. Vai Deborai patiesi nav neomulīgi te mist vienai? Tikai ar suņiem? Ja ne no ļauniem cilvēkiem, vismaz bargā negaisā, plosīgu viesuļu virpuļos, melnās mežonīgu vētru naktīs, kad briesmīgi spožie zibens zibšņi, žuburaini šaudīdamies, švīko un šķeļ strauji satumsušo debesi, pērkona grandos dārd pasaule kā pastarā dienā, un lietus gūzmas un šaltis ar ārkārtīgu spēku triecas logu rūtīs un aumalīgi sit pa mājas jumtu? Ne tikai cilvēki savos mājokļos tad − kukaiņi, putni un zvēri, savās alās un lizdās iespiedušies, aizmirst elpot. Bet Debora nebīstas no neaprēķināmās dabas draudiem un katastrofām, kad jūŗa, vēl plēsdamās no saviem tūkstošgadīgiem dziļumiem, bangaini ar joni skrien augšup, viņas namam tuvāk, kaut arī mierīgā laikā tas rādās nesatricināms un neiznīcināms kā Dieva tronis? Un sabiezējušas miglas rītos, kad neredz ne uz priekšu, ne atpakaļ, kā neīstenībā pakārts, šūpojas izplatījumā, neierobežotā kosmosā un jūŗas šalkās?

Bet kur Debora pati?

Ūdens vannas istabā vairs nešļāca un netecēja. Krāni bija aizgriezti. Debora − es saucu, bet neviens neatsaucās. Debora, Debora − kur viņa bija? Rutinētā rīta rituālā aizskrējusi uz jūŗu viena? Bez manis? Ar saviem lunkanajiem zvēriem, abiem vilku sugas suņiem lakstojas pa taisnās rindās sastādīto papeļu aleju? Debora − pa mīksto kāpņu paklāju es noskrēju lejā virtuvē, ieskatījos dažās apakšstāva istabās, iemetu acis un iegāju jau redzētā Deboras mātes brālēna kabinetā, kas, kā Debora bija teikusi, bija atstāts gandrīz nepārgrozītā kārtībā. Tiešām − portrets pie sienas liecināja, ka viņa personības un vīrišķīgais šarms nesaistījās vienīgi ar ūdeņiem, bet drīzāk atgādināja impulsīvu mākslinieku garīgiem vaibstiem, tumšiem, viļņainiem, mazliet izbužinātiem matiem un ziņkāri pētīgām acīm. Es paņēmu rokā un pacilāju viņa dārgo pīpi, kas gulēja uz masīvā rakstāmgalda blakus kompasiem, pasaules atlantiem, jūŗas kartēm, ceļojumu piezīmēm kladēs, dažiem lielu kuģu uzņēmumiem un vienai kabatas grāmatiņai.

Varbūt viņš arī mīlēja Deboru? Kā vīrietis...?

Debora − uzskrēju atkal augšā. Deboras gaiši mēbelētās guļamistabas durvis bija līdz galam vaļā, kā pirmīt, un es pārkāpu slieksni, bet Deboras iekšā nebija. Tikai dziļajos, atvērtajos sienu skapjos uz pakaramiem žilbinājās grezna garderobe − smalkas kleitas, eleganti kostīmi − droši vien no Parīzes, Romas un Londonas atvesti un, protams, arī Ņujorkā pirkti. Daudz dažādu krāsu un veidu kurpju un mēteļu. Uzklātajā baltajā gultā kā sārts putu mākonis kuplu zīda mežģīņu balles tērps − nepārprotami šīvakara dzīrēm izņemts − pārmērīgi skaists. Nekad nebiju Deboru balles tērpā redzējusi, bet, tērpu uzskatot vien, varēju iedomāties Deboru augstos papēžos, atkailinātiem pleciem, līdz grīdai noslīdējušām mežģīnēm mūzikas mainīgos ritmos griežamies un virpuļojam pa zeltītām spoguļu zālēm baltkrūtainu sāncenšu ielenktu, smaidot visiem un varbūt nevienam.

Bet kur Debora tagad?

Nomazgājusies un apģērbusies, vēlreiz izstaigāju māju, Deboru meklēdama, līdz, atkal augšā uzkāpusi, izdzirdu klusi uzgrieztu radio aparātu skanam; pamanīju, ka parūku istabas durvis pusvirus, un devos turp. Ārpusē, pie sliekšņa, aiz stenderes aizslēpusies, apstājos un pagrūdu baltās durvis vēl platāk vaļā un, tāpat kā pirmoreiz telpā ieskatīdamās, milzīgi pārsteigta, notrīsēju. Pirmreizējā noslēpumainība bija iznīcināta. Šoreiz skaudri spoža gaisma paloja līdz griestiem, izšķērdīgi apšļāca bālās sienas un daudzās tur pakārtās parūkas, kas tagad atgādināja nokautus, beigtus putnus. Visas lampas, visas spuldzes dega kā lielos svētkos. Gaisma appludināja visus kaktus, izgaismoja stūrus, visas lietas un priekšmetus, bet es uz tiem daudz neskatījos. Magnētiski mani saistīja dīvaina parādība uz spoži balta polārlāča paklāja, kas varbūt bija atvilkts no citas vietas vai pavisam no citas istabas. Tēls pie spoguļa gaŗā caurspīdīgā naktskreklā mani biedēja un pievilka − izstīdzējis, bizzari gaŗš, gaŗkaklains spoks basām pēdām mīņājās uz lāča spalvas, un mazliet augstāk − uz zema tualetes galdiņa, gandrīz sparkšķēdama, dzirstīja sarkanā parūka, kas aizvakar mani uzbudināja kumodes virsējā atvilktnē. Vai es sapņoju vai biju nomodā? Kādā makabru rotaļu namā es atrodos? Vai ēteriskais spoks šauriem gurniem patiešām bija režisora lutinātā, daudzu apskaustā, iekārotā un nolādētā, dievišķā Debora, un lāčāda varbūt režisora dāvana par neaizmirstamām mīlestības stundām? Es neticēju savām acīm un notrīsēju vēlreiz.

Spilgtā gaisma bija Deboru pārvērtusi līdz nepazīšanai, nekautri aprijusi Deboras parasto izskatu, viņas skaistumu. Vai Debora varēja izskatīties tik velnišķi neglīta? Tik briesmīga? No mugurpuses raugoties, viņa nelikās dzīva, bet abstrakts veidols ar iegarenu, gandrīz kailu galvas virsu. Pakausis bija pilnīgi pliks, tikai gar sāniem nekārtni sakritušas, nokarājas plānas, nožēlojamas pinkas. Debora bez matiem?!

Kā no reibinoša augstuma nokritusi, es nespēju attapties. Tomēr ar nesaprotamu aizrautību un uztraucošu ziņkāri notālēm vēroju neredzētus, raganīgus vaibstus spoguļa stiklā, asi iezīmētas līnijas. Pirmoreiz manām acīm Deboras seja bija pilnīgi atklāta, bez grima, bez dārgām ziedēm un smaržīgiem pūdeŗiem iesvaidīta, pirmoreiz tā nemeloja ne mazākā mērā. Acis, lielās acis dziļā izmisumā pretojās kam neiespējamam, pret ko tās bija bezpalīdzīgi nevarīgas, un rūgti raudāja − bez asarām. Stūrgalvīgs ļaunums ņirdza sašķobītos mutes kaktiņos, pat augumā dumpojās neaprakstāms niknums, pierē grumbas. Nezinu, vai visā zemes virsū kāds cilvēks, kāda sieviete ir tā lūkojusies savā bālā, neglābjami novecojušā ādā, palielinātām porām nomazgātā, ne ar ko neapēnotā sejā.

− Dievs, debesis, likteni, kāda es izskatos! − Vai Debora patiešām tā teica, vai man tikai tā izklausījās, nevaru apgalvot, ne zvērēt pie tiesas, jo atrados diezgan patālu, bet viņas nekrāsotās, bālās lūpas pavērās un savilkās vēl raganīgākā izteiksmē − kā lāstam vai kliedzienam.

Nelaimīgā! − es domās iesaucos un nopūtos. Dievišķā Debora nespēja sev atzīties, ka kļūst veca. Es dzīros pazust, bet, it kā tīšām kāds man būtu ceļu aizkrustojis, paliku turpat aiz durvīm stāvam, vēl dziļāk urbdamās Deboras vaibstu atspulgā spoguļa stiklā. Vai viņa atkal pārmainījās? − Pēkšņā izbrīnā es atklāju, ka seja patiesībā bija skaista savā nožēlojamībā, it kā apgaismota no iekšpuses, tur plaiksnījās dzīva dvēsele − sāpes un ciešanas bija īstas, un, varbūt, skatīdamās iekšķīgi un sevī, savas būtības bezdibeņos un savā ārējā čaulā, Debora skuma par visu un visiem, kam šeit virs zemes zem saules bija neatturami jānoveco, pīšļos un putekļos sairstot, līdz galam nesaprastiem un neatrastiem? Nekad neviens cilvēks man nebija licies tik neizsakāmi vientuļš un viens. (Sevi es biju aizmirsusi.) It kā ārpus laika un telpas un matērijas, it kā no citas iras veidota. Ne tikai ciešanas, pat plānā, caurspīdīgā krekla dzidrais baltums, krizdams brīvās liegās krokās, piešķīra viņas būtnei šķīstu garīgumu, apgarotību vēl gluži jaunavīgam, aizkustinoši vāram augumam un basajām pēdām uz spoži baltās lāčādas.

Deboras tievie stilbi bažīgi sakustējās, skaistās rokas, slaikie, smalkie pirksti ievēra ausīs melnus gredzenus, pabīdīja, pacilāja un pārvietoja dažas kārbiņas un tūbiņas, un paņēma porcelāna ziedes trauciņu. Vāciņam viegli nošķindot un to nejauši pie kādas smaržu pudeles piesitot, Debora tuvāk pastiepās pret vizošā spoguļa virsmu un, it kā ar pārcilvēcīgām pūlēm saņemdamās, gribēja sākt sevi apkopt un atsvaidzināt, kad, viņai drusku sāņus pagriežoties − pilnīgi nesagatavotai − spogulis parādīja manu klātieni, manu attēlu stiklā. Izbiedēta un līdz sirdij iedurta, viņa novaikstījās, ievaidēdamās tūdaļ atrāvās atpakaļ īgna un samulsušām kustībām, plānajam naktskreklam plati plandot un lāčādai uz priekšu paslīdot, spēji apgriezās − nemanot un negribot − neapzinīgi sarkanajai parūkai pieskaŗoties un to rokā satverot. Vai viņa to tūlīt metīs man sejā, vai šodien un vēl daudzas citas dienas valkās kā savus īstos matus, trauksmaini caur dzīvi skrienot?

Momentā manā iztēlē sārtās cirtas, degošā matu kodeļa sabiezēja smagā bēdu melnumā un uz ļoti īsu mirkli Debora pārvērtās Salomē ar Jāņa Kristītāja nocirsto galvu rokā. Tik nežēlīga viņa man šķita savās plīvurainās plandās stāvot.

Saspringtām nāsīm, nekustīgām acīm manī vērdamās, viņa pārmetoši teica: − Ie−va! − kā tev nebija kauna mani tā novērot, tik netaktiski un nesmalkjūtīgi?

Nē, nē, to Debora neteica skaļi, bet es pati jutos apkaunota un satraukta, ka Deboras neizteiktos vārdus dzirdēju dobji atbalsojamies manas pašas pulsā arvien stiprāk un ātrāk. Nezināju, kā sevi attaisnot. Deboras nekustīgās, neizdibināmās acis padarīja mani pārmērīgi nedrošu. Mans pārkāpums manā izjūtā palielinājās milzu apmēros, jutos kā kusls bērns, viens atstāts briesmās, un, galvu nodūrusi, pati savu balsi nepazīdama, murmināju: − Piedod, Debora, lūdzu piedod ... −

Debora nepakustējās.

Nekustīgām acīm, nekustīgām uzacīm viņa raudzījās manī ar savu magnētisko, iekšējo spēku, mani iznīcinādama.

Tik skaudri es izjutu viņas skatienu, pati viņā neskatīdamās.

− Bet ... es taču neesmu vīrietis, − muļķīgi vārdi man ieskrēja prātā.

− Ej! − beidzot Debora pavēra muti.

− Ej lejā, palasi kādu grāmatu vai žurnālu, vai dari, kas tev patīk, kamēr es apģērbšos, − Debora teica savaldīgi, atmeta galvu un aizgriezās.

Asu izjūtu saspriegta, klauniski klanīdamās, es atkāpos un gāju.