Leons Briedis

CIK MAKSĀ KULTŪRA?

 

(Izvilkums no raksta „Cik maksā nacionālais prestižs?” Lit. un Mākslas 1990. g. 6. oktobŗa izdevumā)

... Vai tad arī katras tautas kultūra nav tās nacionālā bagātība? Vai tad kultūra nav tas, kas līdzīgi zinātnes, tehnikas un citiem ekonomiskajiem brīnumiem un šedevriem nodrošina ikvienas tautas, zemes un valsts nacionālo prestižu? Varbūt tieši tas, izņemot, protams, estētisko, mākslinieciskas dabas uzdevumu, ir arī pats galvenais un būtiskākais kultūras uzdevums − reizē gan tās tiesības, gan arī tās pienākums: nodrošināt un sekmēt nacionālo prestižu? Varbūt tieši šis kultūras „devums” ir galvenais, ko cer sagaidīt (un arī sagaida) ikvienas civilizētas valsts budžets un ko neiespējami aplēst skaitļos vai naudas izteiksmē, bet kas šai valstij, zemei, nācijai un tautai nodrošina slavu, nemirstību un mūžību? ...

Cik maksā, teiksim, viens profesionāls rakstnieks? Varbūt pareizāk būtu teikt, cik šāds rakstnieks nevis valstij izmaksā, bet gan drīzāk otrādi − cik viņš ar savu talantu un ārēji šķietami necilo darbu valstij samaksā, tādējādi nodrošinot tai cieņu, godu un atzīšanu visu pārējo pasaules tautu priekšā? To prestižu, kas, protams, ļaudis nepabaros un neapģērbs, neiegulsies kā Šveices bankā, bet vārda vistiešākajā nozīmē veicinās un stiprinās valsts varenību, stabilitāti, mieru, skaistumu un nākamību.

Pamēģināsim vismaz teorētiski, kaut vai hipotētiski izsvērt mūsu patlaban ekonomiski pussadragātajos un labilajos svaros šīs vērtības. Un pamēģināsim atbildēt uz šiem jautājumiem visi kopā. Jo atbilde − apzinīga un atbildīga − mums rodama vien visiem kopā.

Šobrīd lieliski zinām, kas mēs vairs neesam, brīnišķīgi iztēlojamies, kas mēs gribētu būt. Taču šobrīd mēs nezinām pašu galveno: kas mēs esam?

Kas mēs, profesionālie rakstnieki, gleznotāji, komponisti, mūziķi, arhitekti, režisori, aktieri − visi „neražojošajā kultūras sfērā” nesavtīgi darbojošies Latvijas iedzīvotāji, īsti esam? Cik vērti mēs esam? Cik mēs maksājam vai izmaksājam? Vai samaksājam mūsu tautai, valdībai un valstij?

Kaut gan par visu, ko esam paguvuši iztērēt un vēl varbūt iztērēsim, jau sen ir izmaksāts ar mūsu pašu sirds asinīm.