Nikolajs Bulmanis

PAR VĒL VIENU TREŠO TĒVA DĒLU

Mākslinieks Jānis Strods (1908-1990)

 

 

Ne par velti pirmie divi tēva dēli tiek saukti par gudrajiem. Labā maizē labi noauguši, izdarīgi lielu lietu rezultatīvi kārtotāji, pašapzinīgi par savu lietu, droši par savām sievām, bērniem un dzimtu. Tak jau augstās skolās mācījušies, jo kā gan citādi būtu gudri. Un tomēr stikla kalnā uzjāt nevar, par nogrimušās pils saulē izcelšanu nemaz nerunājot. Šiem speciālās dimensijas darbiem vajaga trešā, ar dullību apsēstā tēva dēla. Tikai dullībā ir ieslēpts ekstraordinārais enerģijas lādiņš, kas pavisam nepieciešams uzjāšanai stikla kalnā. Šaubās briedināta, ne pašpārliecinātā plānošanā iegūta gudrība ir brīnumdarba atslēga. No konservatīvā aprēķina rakursa pamuļķais ideālists, ar dullību sistais savpatnis ir garīgās pasaules paplašināšanās būtiskais dzinējspēks.

 

*

Švābijā − Vācijas dienvidos Rotas miests ir 18,5 kilometru no Vurcachas pilsētiņas. Pakāpjoties pilsētiņai pieguļošā pakalnā, skaidrā laikā pie apvāršņa mirdz Alpu sniegotās virsotnes. Pēc kaŗa beigām Vurcachas pilī bija bēgļu nometne ap 200 latviešiem. 1946. gada februārī šī saime rīkoja pirmo latviešu kultūras nedēļu franču okupācijas zonā. Sava prieka vairošanai, sava gara stiprināšanai, bet noteikti arī, un varbūt galvenokārt, Latvijas vārda daudzināšanai švābu prominencēm un franču okupācijas varas varenajiem. Gleznotājs Jānis Kalmīte sarūpēja eksponātus kultūras izstādei.

Bijušajam Latvijas Mākslas akadēmijas modelim Jānim Strodam Rotā bijusi plaša latviešu grāmatu kolekcija, kas atvesta no dzimtenes 8 kastēs. Izstādei Strods Kalmītem apsolījis gandrīz pilnīgu Zelta ābeles izdoto grāmatu klāstu. Laika vecim labpaticies, ka solītajā grāmatu vešanas dienā, kad Strods iejūdzies kamaniņās ar trīs kastēs iesaiņotiem Zelta ābeles dārgumiem, uzsūtīt pamatīgu sniega vētru. Tad nu grāmatu ceļš uz Vurcachu Strodam pārtapis par 5 stundu cīņu ar dabas elementiem, gandrīz uz dzīvības un nāves sliekšņa. Epizodi no trešā tēva dēla dzīves 1961. gadā Mineapolē Hugo Skrastiņa izdotajā žurnālā Tilts dramatiski aprakstījis Jānis Kalmīte (1).

 

*

 

1955. gada oktobrī Menhetenā darbību ar Sigismunda Vidberga 65. jubilejas izstādi sāka Reinholda Kalniņa Franču mākslas centrs. Mākslinieks Reinholds Kalniņš bija nesen pārcēlies no Parīzes uz Ņujorku (abu kopējās gaitas pirmskara Parīzē savās nesen publicētajās atmiņās atceras Rīgas mākslinieku seniors Rūdolfs Pinnis), un viņa galerija Greničvilidžā kļuva par Ņujorkas latviešu mākslas aktivitāšu fokusa punktu piecdesmito gadu otrā pusē un sešdesmito sākumā. Galerijas aktivitātes saistījās ar enigmātiski romantisko Zilā zirnekļa vārdu (toreiz čakla latviešu mākslas balstītāju grupa), un no tās izstrāvo apbrīnas cienīga garīgā enerģija. Jau pašā sākumā − 1955. gada novembrī galerija sarīko Ņujorkas tolaik jauno mākslinieku (Jānis Annus, K. Černoks, R. Kaņeps, T. Stubis un S. Vidzirkste) izstādi, kuŗai uz karstām pēdām 11. decembrī seko Čikāgas jaunie: Silvija Bērziņa-Šteinere, Leons Daņilovičs, Uldis Krūmiņš, Vitauts Sīmanis, Edvīns Strautmanis, Ojārs Šteiners un Benno Tālivaldis (2). Kad Čikāgas mākslas institūtā izaugušie jaunie latviešu mākslinieki, kuŗi vēlāk arī zināmi kā Čikāgas abstrakto ekspresionistu grupa, saņem „Zilā zirnekļa” ielūgumu izstādīties Franču mākslas centrā, par grūtu problēmu, toreiz šaurajā rocībā, kļūst darbu pārsūtīšana pāri par 1500 kilometru starp abām metropolēm. Jānis Strods Silvijai un Ojāram Šteineriem piedāvā atrisinājumu; aizvedīšot abus ar visiem 30 izstādes darbiem savā dampī uz Ņujorku kā vienā kuiļa rūcienā. Pats brauciena iesākums ir visai dramatisks, kad, ceļa malā ieturot vēlīnas brokastis, Jāni Stodu savā gādība paņem un aizved policija, jo sazīmējusi viņa izskatā līdzību ar apkārtnē tvarstāmu noziedznieku. Attālums tiek pārvarēts, un Jānis Siliņš raksta, ka skate „pauž mūsu uztverei un izjūtai tuvas iekšējas skaņas, tai pat reizē apliecinot, ka būt patiesi jaunam mūsu dienās nav viegla lieta.” (3) Jānis Strods ar tai laikā par pavisam traku uzskatīto braucienu ir izstādes radošais katalists, virzošais spēks, bez kuŗa tā nebūtu notikusi. Šķiet, ka tieši viņam ietēmēti Jāņa Siliņa vārdi: „Vienīgi paši darba darītāji uzupurēdamies spēj veikt to, ko līdz šim nav spējušas mūsu kultūras iestādes un organizācijas.” Par atgriešanos Čikāgā Ojārs Šteiners raksta: „Atpakaļ braucot, kalnos pirms Pitsburgas sāka snigt, ceļš apledoja. Stroda „dampis” gāja dažādos dīvainos virzienos, kamēr atdūrās ar pakaļgalu grāvī. Lai gan Ņujorkā, kad izbraucām bija absolūtā indiāņu vasara”. (4)

 

 

*

 

Jānis Strods dzimis 1908. gada 23. decembrī Rīgā, bet Jānis Kalmīte viņu raksturojis kā „latgalieti, dziļu katoli un parastajam cilvēkam šķietami dīvainu bohēmieti.” (5) Mākslinieka tēvs Donats Strods ir no Varakļānu Kokariem un māte Helēna Veikšina no Rudzātu Kurčiniem, un Latgale ir Jāņa Stroda gēnās un asinīs − pa īstam, pamatīgi un visu mūžu. Pēc atgriešanās no bēgļu gaitām Pēterpilī Jānis mācās Rīgas Sāpju Dievmātes (vēlāk Rīgas pilsētas 37.) pamatskolā. Lielā Pils ielā 5 starp pili un „veco” katoļu baznīcu. Rodas interese par zīmēšanu, ko stimulē skolotājs Ansis Stunda. 1932. gadā beidz Rīgas valsts komercskolu (apliecība Nr. 2106, 1932. g. 6. okt.) un sāk strādāt par ierēdni valsts dienestā.

Kad Ansis Stunda Mākslas akadēmijā strādā pie diplomdarba „Osta”, Jānis Strods pozē visām figurālā kompozīcijā ietvertajām strādnieku figūrām. Pēc tam, atsaucoties Augusta Annusa lūgumam, turpina modeļa darbu akadēmijā. Rodas pazīšanās, izaug draudzības ar akadēmijas audzēkņiem, nākamajiem māksliniekiem, it īpaši O. Norīti, Fr. Miltu un K. Vidiņu. Saskare ar Mākslas akadēmiju ir kultūras izpratni virzošs spēks. Kārļa Zemdegas modelis Raiņa pieminekļa skumjajam jauneklim vēlāk Amerikā kļūst par nozīmīgu latviešu grāmatu izdevēju, un 1986. gadā Ņujorkā mirušais preses un mākslas fotogrāfs Bruno Rozītis jaunībā arīdzan ir akadēmijas modelis. Jānis Strods atceras, ka akadēmijas draugi atzinīgi vērtējuši viņa paša tā laika mēģinājumus mākslā un mudinājuši: „Droši uz priekšu!” Modelēšana, šķiet, arīdzan stiprinājusi nākamā mākslinieka apziņu par cilvēka ķermeņa skaistumu un lepnumu, par viņa paša Dieva piešķirto augumu. Mākslinieks Ojārs Šteiners atceras, ka bohēmiskās sanākšanās Stroda Hull House dzīvoklī Čikāgā tālajās piecdesmito un sešdesmito gadu dienās, dzīvokļa saimnieks nereti kavējies dušas telpā arī pēc ciemiņu atnākšanas, lai tad sporta biksītēs nosoļotu gaŗām sanākušo draugu pulciņam.

Kaŗa laikā Stroda darbs pretgaisa aizsardzības laukā noved viņu Viļņas apvidū, kas līdz 1940. gadam bijis poļu okupēts. Tur mākslinieks apliecina sava kolekcionāra aci, savācot plašu vecu kokgriezumu, krucifiksu kolekciju. Vienlaikus mākslas priekšmetu vākšanai Jānis Strods attīsta savas bibliofila intereses un, kad 1944. gadā jādodas bēgļu gaitās uz Vāciju, Strods ved sev līdz prāvu un nozīmīgu mākslas priekšmetu un grāmatu klāstu, ieskaitot jau pieminēto Zelta ābeles izdevumu kolekciju.

Piecu gadu ilgajā Vācijas periodā Strods turpina savus mākslinieciskos meklējumus. Izmēģinās ar eļļu, bet visvairāk vingrinās ogles un zīmuļa zīmējumos. Ļoti nozīmīga šai posmā ir tuvība ar Jāni Kalmīti. Tāpat pozitīva ietekme saskarsmei ar igauņu mākslinieku Endelu Koku (vēlāk dzīvoja un pirms pāris gadiem mira Toronto) un lietuviešiem T. Valius un V. Jonynas. Pēdējais tolaik Freiburgā (paliela pilsēta Vācijas dienvidos, toreiz franču armijas okupācijas zonā) ir mākslas skolas direktors un atrunā Strodu no mākslas studijām, ticot ka pašmācība ir pareizais ceļš viņa savpatnējā talantu izkopšanai un izaugsmei. Tā Jānis Strods uz visu mūžu paliek par autodidaktu − mākslinieks no Dieva žēlastības. (6)

 

*

 

1950. gadā Jānis Strods izceļo uz Ameriku, apmetas uz dzīvi Čikāgā, kur dzīvo un strādā līdz savai nāvei 1990. gada 25. maijā. No sākuma pazīstams kā mākslas darbu un retu lietu kolekcionārs, darbīgs un izpalīdzīgs cilvēks, savpatnis un bohēmietis, līdz izkopj savu mākslinieka talantu un atrod savu paliekamo vietu latviešu emigrācijas mākslas kopainā. Piecdesmito gadu otrā puse un sešdesmitie ir mākslinieka Jāņa Stroda sevis apliecināšanas gadi, gleznotāja lielā spēka gadi. Jā, arī latviešiem ir sava Ņujorkas Armory dižskate. No 3. līdz 6. jūlijam armorijā Harlemas vārtos (5. avēnijas un 142. ielas stūrī) notiek II Latviešu dziesmu svētku ASV mākslas izstāde. Visu laiku nepārspēta lielākā latviešu mākslas izstāde Amerikā. Piedalās 97 mākslinieki no 7 valstīm (ASV, Kanāda, Argentīna, Austrālija, Anglija, Zviedrija un Vācija) ar 279 darbiem. Jānis Strods pārstāvēts ar trīs darbiem (Klusā daba, Krucifikss un Pudeles) un izstādīts vienā telpā ar saviem nupat latviešu avangarda laurus plūcošiem jaunajiem Čikāgas kolēģiem (V. Aistars, V. Sīmanis, E. Strautmanis, O. un S. Šteineri) (7). Ojārs Šteiners raksta ka „izstāde bijusi iekārtota samērā labi. Tanī telpā, kur bijušas izstādītas čikāgiešu bildes, pārdots alus ar desiņām. Manai gleznai bijis priekšā galds ar alus kanniņām un uzrakstu − še var dabūt aukstu alu...”. (8) Jānis Strods no izstādes pārvedis atzinības rakstu „par izciliem sasniegumiem glezniecībā” ar profesoru Pēteŗa Starca un Augusta Annusa parakstiem. Atzinības zieds autodidakta pašizaugsmes vainagā.

 

*

 

„Šī ir skaistākā diena manā mūžā!” Tā par XX Dziesmu svētku gājienu Latvijas tālraides intervijā ar jūsmu izsaucas mans visnotaļ nosvērta rakstura Toronto paziņa. Skaistākais mirklis cilvēka mūžā! Nozīmīga vērtība vai acumirkļa emociju uzkults māns? Ja nu, tad minēšu, ka daudziem māksliniekiem tāda diena varētu būt pirmās personālizstādes atklāšanas diena. Jāņa Stroda pirmo personālizstādi atklāja 1959. gada 15. martā Čikāgas Hull House Bowen zālē.

Hull House ēkā Čikāgas Halsteda ielā tolaik mājo Otto Krolla kultūras birojs. Latviešu kultūras centrs, kur rīkotas teātŗa izrādes, koncerti, dzejas pēcpusdienas, literatūras vakari un mākslas izstādes. Jānim Strodam še divas lielas istabas mākslas darbu krātuvei, bohēmas vakariem un dzīvošanai.

Plašajā Bowen zālē Strodam izstādīti ap 130 darbi, mākslinieka 15 gadu darbu izlase. Izstādīti Vācijas laika ogles un krīta zīmējumi, bet vairums pēdējā laika paliela formāta eļļas. Strods toreiz latviešos bija pazīstams ar daždažādi variētiem pudeļu gleznojumiem, bet pirmās personālizstādes mākslinieciskā dominante ir klusās dabas ar krucifiksiem un Kristus galvas gleznojumi. Tad arī vēl ziedi (kuŗš latviešu gleznotājs gan tolaik negleznoja puķes?) un četri pašportreti. Kataloga divlapī gan saglabājušies tikai darbu nosaukumi, bet arī tajos izjūtams trešā tēva dēla gars. No rīta, Pie ezera, Rezignācija, Crucifixus est, Pašportrets pelnu dienā, Portugāles vīna pagrabā, Mana dzimtene, Ungārija 1956. gadā, Mana pažobele, Krucifikss kalnā, Sieviete ar putnu, Veronikas sviedrauts, Mana Latgale ... (9)

Jānis Kalmīte Hugo Skrastiņa Tiltā raksta: „Kādu ļoti skaistu izstādi tepat Čikāgā sarīkoja mans draugs gleznotājs Jānis Strods.” (10) Kalmītes un Stroda draudzība. It kā savstarpējas cieņas apliecinājums ir abu mākslinieku kopējās izstādes 1961. gadā martā Milvokos un pēc tam maijā Čikāgā.

Trūkstot pilnīgai informācijai par Jāņa Stroda sešdesmito un septiņdesmito gadu māksliniecisko darbību, pieminēšu tikai izstādes, kuŗu darbu saraksti (pārlocīti divlapu katalogi) saglabājušies manā archīvā).

1967. gadā Strods izstādās Milvokos (skati rīko Sv. Jāņa draudzes dāmu komiteja) kopā ar toreiz jauniem abstraktiem ekspresionistiem: Uldi Krūmiņu, Vitautu Sīmani, Silviju un Ojāru Šteineriem, tad vēl Ruta Brēmane un Reinis Eiķens (vāzes, podi un trauki).

 

 

 

1969. gadā izstāde Milvokos aprīlī un Čikāgā decembrī kopā ar Mirdzu Rafaeli (audumi) un Ilmāru un Juri Graudiņiem (keramiku). Tad vēl viens katalogs par izstādi kopā ar Rafaeli un Graudiņiem šķiet Čikāgā sešdesmitajos, bet bez laika un vietas norādes. Par šīm un jādomā arī vēl citām mākslas izstādēm Čikāgā un tuvākā apkaimē tā laika latviešu periodikā trūkst atsauksmju, jo, kā jau tai laikā norādījis Jānis Kalmīte, Čikāgā trūkst latviešu mākslas notikumu aprakstītāju un vērtētāju.

Šo sešdesmito gadu izstāžu partneri apliecina, ka Strodam tuvi bijuši tekstils un keramika kā mākslinieciskās izteiksmes veidi. Ar Čikāgas keramiķi Ilmāru Graudiņu Jāni Strodu, šķiet, saistījusi īpaša tuvība. Tā Stroda atstātajā mākslas darbu kolekcijā daudz nozīmīgu Graudiņa keramikas darinājumu (arī viņa dēla Juŗa un nu jau nelaiķa Eiķena). Ilmāra Graudiņa mājās 1980. gadā skatīju plašu un kvalitatīvi izvēlētu Jāņa Stroda gleznu kolekciju. Varbūt pārdroša doma, bet vai nebūtu skaisti, ja daļa no šīm gleznām atrastu ceļu uz, teiksim, Rēzeknes mākslas muzeju? Varbūt, varbūt līdzās ar grupiņu Graudiņa un Eiķena keramikas darbu? Šiem cerību stariem jāpievieno piezīme, ka Graudiņi un Eiķens, tāpat kā Maiga Zaļinska, tolaik taisīja formā skaidrus, vāpēs un virsmas apdarēs niansēti atturīgus keramikas darbus, pretstatā populārajiem vāpēs saldajiem un tautiskas cik-cak garnēšanas (Jāņa Borga izteika) pārlādētajiem māla darinājumiem, ar kuŗiem diemžēl piesārņotas daudzu Amerikas latviešu mājas.

 

*

 

Piecdesmito gadu beigās un sešdesmito sākumā Amerikā visā krāšņumā saplaukst abstraktais ekspresionisms. Preses, publikas un tirgus ievērības fokusā nonāk tā sauktā otrā abstrakto ekspresionistu paaudze. Amerikas latviešu mākslā ievērību gūst Čikāgas jauno abstrakto ekspresionistu grupa. Par nozīmīgāko šīs grupas izstādi varētu uzskatīt 1959. g. 6. septembrī Otto Krolla kultūras biroja sarīkoto grupas izstādi Čikāgā (11). Jā, tai pat Hull House Bowen zālē. Izstādē piedalās gleznotāji Ojārs un Silvija Šteineri, Uldis Krūmiņš, Vitauts Sīmanis, Edvīns Strautmanis, Benno Tālivaldis un keramiķis Reinis Eiķens. Izstādīts spēkpilns abstraktais ekspresionisms, un Jānis Kalmīte skates atklāšanas vārdos saka, ka „šī ir pirmā latviešu glezniecības skate, kuŗas gleznas reprezentē tikai tīro glezniecību” (12). Uz izstādes atklāšanu ir atbraukuši Ņujorkas „Elles ķēķa” dzejnieki Linards Tauns, Gunārs Saliņš un Jānis Krēsliņš, lai ar savu dzeju vakaru padziļinātu daiļo mākslu sintēzes līniju, kas it kā iezīmēta ar keramiķa Eiķena līdzdalību abstraktas glezniecības izstādē. Gan šai izstādē, gan vispār grupas darbībā un kopā turēšanā liela nozīme Jānim Strodam un viņa Hull House dzīvoklim. Visiem minētajiem un arī vēl citiem Čikāgas toreiz jaunajiem” bijusi pazīšanās ar Strodu un ciemošanās Hull House dzīvoklī, Pēc atstāstiem īpaši bieži tur bijuši satiekami Ojārs Šteiners un Benno Tālivaldis. Šteiners 1978. gadā par Strodu raksta: „Kamēr es varu uzskatīt viņu par līdzgaitnieku mūsu sabiedriskās izdarībās, nevaru viņu uzskatīt par tādu mākslā. Viņa gleznošanas veids un pieeja bija citāda. Domu izmaiņa starp viņu un mums bija abpusēja. Kaut Strods izstādījās kopā ar Kalmīti, domāju, ka viņš sevi neuzskatīja par piederošu pie latviešu mākslas establišmenta māksliniekiem. Arī mēs uzskatījām sevi ārpus tā. Tas tad tuvināja mūs ar Strodu garīgā plāksnē.” (13)

Bez ciešas personīgas saskares ar Čikāgas „jaunajiem” Strods, kā jau kolekcionārs, bija sakrājis nozīmīgu viņu darbības dokumentāciju. Viņa spalvai piederēja rūpīgs šīs darbības apraksts, kuŗu tiku redzējis mākslinieka un bijušā Jaunās Gaitas redaktora Gvido Augusta archīvā San Francisko.

 

*

  

1973. g. 6., 7. un 8. oktobrī Latgaļu kultūras dienu ietvaros Toronto bija sarīkota Latgales mākslinieku izstāde, kuŗā Jānis Strods piedalījās ar astoņām gleznām. Mākslinieks arī pats bija atbraucis uz Toronto, un tur tad arī viņu pirmo reizi satiku un vēroju, pārkārtojot Regīnas un Eduarda Upenieku gleznu kolekciju viņu plašajā mājā. Vēl šodien R. Upeniece atceras, ka sakārtojis esot ļoti labi, bet pēdējais un galējais variants gan esot izveidots tikai pēc trīs dienu darba. Toreiz, vai varbūt citreiz, dzirdēju, ka Strods uzskatot, ka viņam ir „absolūtā redze”. Purvītim tā esot bijusi nekļūdīga spēja uz paletes bez jebkādas minstināšanās sajaukt jebkuru toņa niansi, Strodam varbūt vairāk optimāli harmoniskas kompozīcijas radīšana gleznā vai interjerā? Un varbūt tā arī bija?

Tad vēl atceros, ka Tālis Ķiķauka, toreiz zinīgs un zināms mākslas kritiķis, jūsmoja, ka Stroda puķu gleznojumos no dabā vērojamiem ziediem viss leknais un sulīgais izspiests un iztecējis, bet pāri palicis tikai pats būtiskākais − puķu dvēseles kvintesence.

1980. gada jūlijā Jāni Strodu apciemojām viņa mājās Čikāgā. Bija šausmīgi karsta un sutīga vasaras diena, un rajons, kur atradās mākslinieka māja noteikti bija pieredzējis labākas dienas, bet, ieejot mājā, viss zaigoja un laistījās, vai varbūt klusi mirdzēja, patiešām burvīgā gaismā. Mēbeles nebija no smalkākajām, un sienās arī apmetums šur tur padrupis, bet, kā tolaik tiku rakstījis (14), Jāņa Stroda spēja savākt, izlikt, izgaismot un apdvēseļot bija radījusi it kā latviskās dailes sonāti. Mākslinieks pats izstāstīja, ka nostrādājis veselas divi dienas, lai dabūtu māju gatavu ciemiņu uzņemšanai, bet tur jau viss tas bija − Stroda gleznas un zīmējumi, Zaļinskas, Eiķena un abu Graudiņu keramika un latviskās segas, audumi. Skaidras formas un harmoniska krāsu sadare. Šķiet, ar keramiku Strods telpai piedod cēlumu, ar mīksto strīpaino segu noņem skarbumu, bet ar savām gleznām nedaudz ar krēslu ietonētā gaismā paceļ visu mākslas līmenī.

Un tad mēs nesām dārzā un fotografējām. Fotografējām Zaļinskas, Eiķena un Graudiņu svečturus, bļodas, podus, vāzes. Kāds nesamākslots skaistums. Keramiķu zinīgo roku darināts un Jāņa Stroda redzošās acs saskatīts un savākts. Fotografējam Stroda gleznas − pašportretus, Jēzus galvu, Veronikas sviedrautu, pudeles un krūzes, bet arī kluso dabu un ainavu Strods tulko kā sakrālu tēmu − māla krūze ar mātes bībeli, vai no Čikāgas blīvā dzīvojamā kvartāla ieraudzīta Varakļāņu ainava.

Bet, kas tad īsti ir Stroda glezniecības būtiskākā spēka līnija?

Krāsās klusi atturīgs. It kā Rīgas skolas rāmo toņu atblāzma, neaizsniedzot Viļumaiņa sulīgo pilnskanību vai Ed. Kalniņa niansēto smalkumu. Lai gan augstās skolās nemācīts (ak, cik mūsu zemnieku tautai akadēmiskie grādi un tituli vēl joprojām nozīmīgs kritērijs cilvēku šķirošanā un nopelnu izvērtēšanā), ar apbrīnojamu kompozīcijas izjūtu. Bet varbūt tematika? Reliģisks pārdzīvojums. Jautājošs, psīches melancholisko stīgu aizskaŗošs pašportrets. Vientuļa māja Rudzātos vai Čikāgas priekšpilsēta. Istabas stūris ar rūtotu segu un rēnu gaismu. Kā jau trešajam tēva dēlam ne ārējā brašumā, bagātībā vai iemācītā grāmatu gudrībā ir tā spēks. Ja jau tad cīņā par taisno lietu un patiesības alkās ir viņa mākslas būtība. Meklēšanā pēc ādera saduras, kur sākās avots. Avots, kas veldzē ar skaidrību, plūst uz turpināšanos un sola pastāvēšanu.

 

*

 

„Kaut kur rudens dienā 1944. gadā” ir Jāņa Stroda 1989. gada jūlijā Longbīčas dziesmu svētku izstādē redzētās gleznas nosaukums. (15) Pēdējā tikšanās ar mākslinieku Klusā okeāna piekrastē. It kā atvadu vārdi, rakstot par skati: „Autodidakts Jānis Strods latviešu svešuma mākslas dzīvē ir jēdziens, un savs stūrītis šai kopainā viņam jau iemērīts. Izstādītā ainava ir par rudens dienu. Zemes krāsas būvētas līdz urdoša nemiera sajūtai.” (16)

 

 

 

NORĀDES:

1.  Tilts − 1961.g. nr. 40-41

2.  Laiks − 1955. g. 3. un 14. decembri.

3.  Laiks − 1955. g. 15. decembrī.

4.  O. Šteinera vēstule autoram 1977. g. 15. decembrī.

5.  Tilts − 1959.g. nr. 34-35

6.  Vairums bibliogrāfisko datu ņemts no raksta „Mākslinieks ar simtu sejām” ar paša J. Stroda labojumiem un papildinājumiem. Raksta autors N. Nekšanietis, latviešu katoļu mēnešraksts Dzimtenes Balss, 1958. g. nr. 12.

7.  II Latviešu vispārējo dziesmu svētku ASV Mākslas izstādes katalogs − Ņujorkā, 1958. g.

8. O. Šteiners autoram − ibid.

9. J. Strods. Gleznas − Paintings − Otto Krolla kultūras birojs, 1959. g. Čikāgā.

10.  Tilts − 1959. g. nr. 34-35.

11.  Laiks − 1959. g. 29. augustā.

12. J. Krēsliņš. „Jaunie Čikāgas latviešu mākslinieki” − Jaunā Gaita nr. 24.

13. O. Šteiners autoram − 1978. g. 3. janvārī.

14. Laiks, 1980. g. augustā.

15.  XI Rietumkrasta dziesmu svētku tēlotājas mākslas izstādes katalogs.

16.  Laiks, 1989. g. 2. augustā.