49

 

Maķenīt palaidos
Vienu gadu slinkumā:
Trīs gadiņu nevarēju
Maizītē atgūties.

(Tdz.)

 

Brīva, neatkarīga Latvija nāk. Kāda tā būs?

Sociālisma trīsceturtdaļgadsimtam ceļā uz nekurieni iztekot, ir nepieciešams etosa apvērsums − kā to jau tagad praksē apliecina atbrīvotā Austrumeiropa un krievu radikāļi. Cerības un plānus jāliek uz jauniem pamatiem; izkurtējušus eksperimentus līdz zemei jānoārda, jānovāc malā. Jāsāk debatēt idejas, kuŗās pārkausēs atjaunotas Latvijas republikas raksturu.

Tāpēc te seko viens tāds domu komplekts − bez atkāpēm indivīdā centrēts un orientēts pasaules tirgus virzienā. Ne satversmes panti, bet mudes to rakstītājiem. Līdz ar zobenu pārkalšanu arklos, ir skaidrs, ka kailas varas jēdzienu atvieto ekonomiskas varēšanas aprēķini. (Saka: vācu bankas tagad iekaŗo to, ko vērmachts nevarēja...) Bet globālā sacensībā par labklājību sekmīgais būs brīvais, apņēmīgais, inteliģentais, centīgais. Deklarēsim tāpēc, ka:

• Latvija ir ražotāju valsts. Ar savām spējām un vajadzībām pirmā vietā stāv brīvs, radošs indivīds. Kolektīvs − otrā.

• Latvijas valsts aparāts pastāv tikai no pilsoņu žēlastības − un tikai lai aizstāvētu Latvijas pilsoņu intereses.

• Latvija ir tiesiska un likumīga valsts. Attiecības un saistības sakņojas likumos un līgumos − nevis pavēlēs un rīkojumos.

• Latvijā saražotais, pārdotais un pirktais ir privātīpašums.

Ražu, ražu, un vēlreiz ražu! Raža ir mērķis un dzinējs. Ja mēs paši čakli un gudri neražojam, tad pārtiekam no citu ražotā − un esam nabagi un nedroši. Nevar sadalīt to, kas nav saražots; uz parāda ņemto agrāk vai vēlāk jāatmaksā ar procentiem. (Vairs nedrīkst patvarīgi rīkoties: sociālisma iemācīto zagšanu ir strauji jāizravē.) Neko nozīmīgu nesaražos bez auglīgas smadzeņu, izejvielu un tirgus mijiedirbes. Bet raža ir derīga tikai tad, kad tai ir noņēmēji. Noņēmēji izvēlēsies − vadoties no piedāvājuma cenas un kvalitātes brīvā tirgus sacensībā. Sacensība ir radoša un rosinoša. Cita pieeja − ilūzija.

Tāpēc par ražotājiem teiksim:

• Tiem pieder maksimāla rīcības brīvība − līdz citu tiesību aizskaršanas robežām. Tam tā jābūt, jo ražotājs riskē ar visu.

• Laukos tikai saimnieks vai patiesi brīvprātīgs kooperatīvs var būt ražotājs. Rūpniecībā, pakalpojumos saimnieks ir uzņēmējs, kopā ar profesionāļiem un strādniekiem − kuŗi var sevi brīvi organizēt arodbiedrībās vai firmas veidot kooperatīvi.

•  Arī strādnieks ir ražotājs un viņš var, savās organizācijās, aizstāvēt un veicināt savas intereses. Tās nosprauž brīvās sarunās un tās stājas spēkā ar līgumu slēgšanu.

•  Ražotājiem ir absolūtas tiesības strādāt drošos apstākļos, kurus pārbaudīs un garantēs valsts iestādes.

Katrs ražotājs ir arī noņēmējs, brīva tirgus sākuma un gala punkts. Ar savu izvēli, noņēmējs nosaka preču un pakalpojumu vēlamību − līdz ar to, pārdevēju sekmes un peļņu. Tāpēc:

• Noņēmējam ir tiesības saņemt solīto − noteiktā laikā, par salīgto cenu un kārtību. Par to tiesas priekšā atbild pārdevējs, ja izceļas domstarpības.

• Noņēmējs preces vai pakalpojumus saprātīgi lieto un izmanto, sekojot līdzdotām instrukcijām un ieteikumiem.

• Noņēmēji var apvienoties līdzīgu sūdzību virzīšanai tiesas procesā un arī organizācijās vispārēju interešu aizstāvēšanai.

Ražotājs-noņēmējs cienīs vidi. Vide ir reizē visu īpašums un atbildība. Vidi ir jāsargā, jākopj, jāizdaiļo. Demokrātiski pieņemti likumi noteiks pilsoņu un valsts pienākumus pret vidi. Tie nav apstrīdami vai atliekami īpašos gadījumos. Tāpēc:

• Katram jaunam uzņēmumam vai projektam jāpierāda, ka tas vidi nesagandēs.

• Ja pasākums tomēr vidi piesārņo vai posta − ražotājam nekavējoties darbību jāizbeidz un ar saviem līdzekļiem vidi jāsaved kārtībā.

• Katrs privātīpašnieks atbild par tīrības un skaistuma saglabāšanu savā nozīmētā apkaimē.

• Valsts paturēs īpašumā un rezervē zināmas lauku, mežu, ezeru, ūdeņu un jūrmalas joslas, kuŗas izmantos tikai kā atpūtas vietas vai dabas rezervātus. Uz tām nebūvēs, tās nepiesārņos. Katru gadu par šī kopējā īpašuma stāvokli publiski ziņos īpaša pilsoņu komisija.

• Vēsturisku vietu un pieminekļu kopšana, atjaunošana un izveidošana ir visu kopējs pienākums. Ar pilnvarām tādus darbus veikt un saskaņot strādās īpaša neatkarīga, bezpartejiska komiteja, valsts līdzekļu atbalstīta, un tās lēmumi un plāni būs līdzvērtīgi jebkura komerciāla pasākuma iecerēm, ja konfliktā izceļas vēstures apziņas saglabāšanas jautājums.

Ir pienācis laiks pilsoņiem veidot valsti, nevis otrādi. Valsts pienākums: nostiprināt pilsoņu drošību un veicināt labklājību. Tādā garā jāveido ārpolitika, aizsardzība, kā arī tirdzniecība un ekonomiskā attīstība. Tāpēc:

• Valsts nekā neražo. Valsts ievāc nodokļus no ražotājiem un sedz demokrātiski lemtus sabiedriskus pienākumus. Viss cits − iejaukšanās brīvā tirgū.

• Nav tāda lieta kā „valsts plāns”. Tikai ražotājiem ir plāni. Ja privātfirma var darbu veikt, valsts to nedarīs.

• Valsts valūtu sedz raža, ne metalls. Ražas kvalitāte, derība, reklāma un tirāža pasaules tirgū noteiks valsts labklājību.

• Valsts kalpo ražotājiem, nevis otrādi. Valsts uzdevums − palīdzēt ražotājiem, nevis tos bremzēt. Valstij pieder tikai demokrātiski atvēlēta noteikšana precīzi atzīmētos gadījumos, kas skaŗ pilsoņu un tautas intereses.

• Pirmā saimniecības prioritāte: nodrošināt patstāvību pārtikas jomā. Otrā: veicināt ražas eksportu.

• Valstij nav ne automātisku monopola ne nacionalizācijas tiesību. Valstij drīzāk jāveicina sacensība preču un pakalpojumu piedāvāšanā − ar birokrātisku šķēršļu novākšanu.

• Valsts taupa. Taupa un lietderīgi izmanto naudu, ierīces, darba spēku, izejvielas. Taupa un sargā vidi, cilvēku veselību. Valstij nav nekādu izšķērdības tiesību.

• Katrs valsts pabalsts ir netiešs nodoklis − un par to atsevišķi jāizšķiŗas. Valstij nav tiesību vienu ekonomijas vai preču un pakalpojumu sektoru pabalstīt, otru nē − bez demokrātiskas (t.i. nodokļu maksātāju) lemšanas.

• Valsts nepiedāvās preces un pakalpojumus ar mākslīgi zemām (t.i. nodokļu subsidētām) cenām konkurencē ar importētām vai privāti ražotām precēm.

• Valsts ar sabiedrības līdzekļiem neatbalstīs nevienu pasākumu (t.i. ražotāju), kas ražo to, kas ir jau pērkams brīvā tirgū. Valsts var, izejot no demokrātiskiem lēmumiem, veicināt pētniecību un ražas attīstīšanu uz peļņu cerīgos virzienos.

• Cik vien iespējams, valsts infrastruktūru jāveido no privātas iniciatīvas. Valsts ar likumiem un nodokļiem (bet ar pakalapojumiem tikai ja nepieciešams) veicinās sabiedrisko vairāk par privāto transportu.

• Kur valsts piedalās infrastruktūras (saziņtīklu, transporta utt) veidošanā, tad tikai netieši, ejot cauri neatkarīgai organizācijai, kuŗa par savu rīcību sabiedrībai atbild un dod norēķinu. Infrastruktūras galvenais uzdevums: veicināt ražošanu.

•  Kur latviešu un ārzemju ražotājs piedāvā līdzīgas kvalitātes preci vai pakalpojumu par līdzīgu cenu, valsts kā pircējs izvēlēsies latviešu ražotāju.

Ražotāju potences var atraisīties tikai drošā, noteiktā, likumīgā gaisotnē. Tāpēc par valsts, ražotāju un noņēmēju attiecībām:

• Juridiskā un tiesu sistēma ir no politikas un valdības neatkarīga, tā bez favoritisma un blakus mērķiem pārredz likumu un līgumu disciplīnu.

• Valsts ierēdņiem, deputātiem un politiķiem nav īpašu tiesību likumu priekšā. Tiem nepienākas nekādu īpašu privilēģiju, pakalpojumu, vai priekšrocību. Vienīgais izņēmums: Saiemas debašu laikā teiktais nav iemesls tiesas sūdzībai.

• Politiskām partijām nav tiesību organizēt „šūniņas” darba vietās vai valsts aparātā.

• Valsts ierēdņiem, politiķiem, ministriju un komisiju darbiniekiem nav atļauts būt par akciju īpašniekiem vai vadītājiem tādās firmās, kas ar valsti tirgojās.

• Visiem, kas pastāvīgi pārstāv kādas firmas, arodbiedrības, aģentūras vai citas organizācijas intereses pie valdības, jāpierakstās, deklarējot savas afiliācijas un mērķus. Šo personu vārdu sarakstu publicēs ik pa trim mēnešiem.

• Ar likumu nosaka nepieciešamās profesiju (ārstu, advokātu, inženieru u.c.) kvalifikācijas. Kandidātiem izdos prakses atļaujas tikai pēc sekmīgi izturētiem pārbaudījumiem. Pēc tam praksi pārskatīs profesiju savienības. Par katras profesijas veselību un tikumību sabiedrības priekšā atbildēs demokrātiski ievēlēti profesijas pārstāvji. Parastās attiecības ar klientiem noteiks līgumi, kuŗos valstij nav kompetence iejaukties.

• Valsts finansiālie instrumenti − bankas, valūta, krediti − ir visiem ražotājiem un noņēmējiem vienādi pieejami. Nedrīkst būt mākslīgu šķēršļu ieguldījumiem no ārzemēm.

• Sabiedrisko pakalpojumu apmērus un likmes noteiks demokrātiskais process − vadoties no spējām, līdzekļiem un vajadzībām − un nevis politiskām dogmām.

• Valsts var nozīmēt īpašu nodokli izglītības veicināšanai, bet tikai noteiktās, stratēģiskās nozarēs, par kuŗām demokrātiski jāvienojas. Nevienam „mūžīgam studentam” vai pētniecības institūtam nepieder automātiskas pabalsta tiesības.

• Valsts no pilsoņiem un uzņēmumiem ievāks iemaksas garantētai un pieklājīgai vecuma pensijai, kā arī slimo kasei, un izkārtos izmaksu uz pieprasījuma. Tās būs drošas pamatnormas, kuŗas pilsonis varēs papildināt no privātiem piedāvājumiem.

Galu galā, nekas nestāv uz vietas, un pārmaiņa ir vienīgā drošā lieta. Radošā, demokrātiskā sabiedrībā visas iespējas plaši pārrunā un izšķiŗas par labākām. Tāpēc par informāciju un kultūru:

• Valsts nav kultūra un kultūra nav valsts. Valsts var tikai dažādas kultūras izpausmes veicināt sabiedrībā un tās parādīt ārzemēs.

• Nav „kultūras ministrijas” vai „kultūras darbinieku”. Birokrātiem ar kultūru nav nekāda sakara.

• Nav oficiāla reliģija vai „reliģisko lietu pārvalde”. Reliģija vai ticība ir katra indivīda un Dieva ziņā. Līdzīgi domājoši var brīvi biedroties un organizēties, savus uzskatus citiem neuztiepjot. Tāpat viņiem nav tiesību pret valsti uzstādīt īpašas prasības.

• Visas sabiedriskas organizācijas, reliģiskās ieskaitot, ir likumu priekšā vienlīdzīgas un atbild par savu rīcību.

• Nav cenzūra. Pastāv absolūta viedokļu un izteiksmes brīvība − līdz citu indivīdu vai organizāciju civiltiesību aizskaršanas robežām.

• Valsts garantē brīvu pieeju visai publicētai informācijai un tādas informācijas brīvu apgrozību.

• Valstij, valdībai un politiskām partijām nav nekādu tiesību bērnus „ideoloģiski audzināt” (ne skolās, nometnēs, īpašos kursos, programmās, vai organizācijās) un satversmes panti to specifiski aizliedz. Toties, valsts nozīmēs angļu valodu kā oficiālo otro valodu visā izglītības sistēmā.

• Valdībai nepieder neviena avīze, neviens žurnāls, neviena papīra fabrika, neviena spiestuve.

• Ja radio un televīzija ir valsts īpašums, tad raidījumus (t.i. programmas) kārtos atsevišķa, neatkarīga organizācija, kuŗa par savu rīcību atbildēs ievēlētiem Saeimas deputātiem un publikai, bet nevienam ieceltam ministram vai birokrātam. Toties, valsts radio un televīzija, tāpat kā citas organizācijas, ir atbildīgas likumu priekšā.

• Radio un televīzija neraida propagandu, nepakļausies nevienam politiskam spiedienam, bet vispusīgi raida aktuālo, uzjautrina, meklē patieso un apslēpto, mudina domāt un rīkoties. Radio un televīzijā rāda plašu uzskatu diapazonu, ne tikai radio un televīzijas darbinieku, bet arī sabiedrības.

Kad mēs rakstīsim jauno Latvijas satversmi − tad lai arī šīs domas, rietumnieciskas, bet tomēr atbalss mūsu 1922. gada dokumentam, ieietu apsvērumos.

 

Juris Mazutis