JA NU...

 

Bieži dzird sakām:

− Ja Ļeņins būtu dzīvs... Kā tad būtu? Es gan zinu, kā tad būtu. Ja viņš būtu dzīvs, uzreiz nomirtu. Bet kā būtu, ja, Dievs nedod, Staļins būtu dzīvs? Tomēr pieļausim to tīri teorētiski. Lūk, vienā jaukā dienā pamostamies, bet viņš ir dzīvs. Parādījies Maskavā. Iet pa Gorkija ielu. Ieiet, pieņemsim, Jeļisejeva veikalā. Pastaigā, paskatās, pajautā pārdevējam, jaunam puisim:

− Kāpēc nav ikru un krabju?

Pārdevējs atbild: − Vai tu, papucīt, no Mēness nokritis, vai? Staļins sev zem deguna noburkšķ:

− Nošauti − un dodas pie direktora. Tas, pavecāks cilvēks, valodu zaudējis. Staļins atkal savu:

− Kāpēc nav ikru un krabju?

Direktors nometas ceļos un saka: − Pažēlojiet, jau rīt pat visu atnesīšu atpakaļ.

Tad kāpēc, − saka Staļins, − produkti tik dārgi? Kad pēdējo reizi cenas pazeminātas?

− Piecdesmit otrajā gadā, − direktors saka, − kopš tā laika uz augšu vien.

− Tā, − Staļins saka, − tūdaļ pasaukt Beriju!

− Viņu taču nošāva, Josif Visarionovič!

− Un pareizi darīja, − Staļins saka. − Es pats to jau taisījos darīt, bet nepaguvu.

Staļins iziet uz ielas, bet tur viņu jau gaida bijušais prokurors ar sālsmaizi un līdzbiedriem, vēl kādiem desmit staļinistiem. Staļins dāvanas pieņem un saka veikala direktoram:

− Maizi laist pārdošanā, bet sāli bērt zemē.

− Kāpēc zemē? − jautāja direktors.

− Tāpēc, ka es esmu atgriezies, − atbild Staļins.

Tālāk Staļins dodas pa Gorkija ielu Kremļa virzienā, bet bijušais prokurors turas blakus un visu stāsta:

− Bez jums, biedri Staļin, te tādas nekārtības sākās! Piecdesmit sestajā gadā visus ieslodzītos izlaida.

Staļinam pat pīpe izkrīt: − Tas nevar būt. Kas tad tā par socnometni bez ieslodzītajiem?

− Taisnību saku, biedri Staļin, to visu Hruščovs, viņš jūs atmaskoja.

Staļins saka: − Nošaut!

− Viņš jau paspējis nomirt, − prokurors atbild. Bet Staļins tik savu: − Nošaut pēc nāves!

− Bet tas vēl nav viss, − prokurors saka, − Brežņevu atceries?

− Atceros, − Staļins saka, − no Moldāvijas, ar uzacīm.

− Pareizi. Viņš, kad bija genseks, sev četrus varoņus uztaisīja.

− Nošaut! − Staļins saka.

− Tas jau paspējis nomirt.

− Tad atņemt visus ordeņus, bet ģimeni iesēdināt!

− Vienu jau iesēdināja − Čurbanovu, viņa znotiņu. Dzēra, ņēma kukuļus.

− Nošaut!

− Nedrīkst, biedri Staļin, pie mums tagad taisna tiesa, demokrātija, vārdu sakot − šausmas.

Pienāk pie Mauzoleja, Staļins saka: − Vēlos paklanīties skolotājam, uzticamajam cīnītājam par Staļina lietu Ļeņinam.

Un ieiet iekšā. Bijušais − viņam pakaļ. Staļins aplaiž acis Mauzolejam un saka: − Es labi atceros, te vēl viens gulēja.

Bijušais asarās: − Jūs biedri Staļin, iznesa, piedodiet, ka pieļāvām.

− Tā, − Staļins saka, − sitīsim ienaidnieku viņa paša ieročiem.

Iziet no Mauzoleja, bet Sarkanajā laukumā jau pūlis: − Paldies biedram Staļinam par mūsu laimīgo bērnību!

Uz rokām viņu − un prom uz Kremli.

Bet tur tautas deputātu kongress. Pūlis ar Staļinu sēžu zālē iekšā un pie tribīnes klāt. Sēdes vadītājs saka:

− Biedri, pagaidiet, ko jūs te nesat, vienīgi rindas kārtībā, citādi mikrofonu izslēgsim.

Prokurors kliedz: − Vai tad jūs neredzat, ka tas ir Staļins, viņš runās!

Tauta apstulbst, bet sēdes vadītājs uzliek brilles un saka:

− Staļins. Tūlīt pārbaudīsim, vai viņš ir pierakstījies debatēs. Nē, biedri, nekāds Staļins mums nav pierakstījies.

Prokurors saka: − Jūs uz Džugašvili paskatieties!

Sēdes vadītājs atbild: − Arī nekāda Džugašvili nav. Tā ka nesiet vien viņu atpakaļ.

Prokurors kliedz: − Pieprasu dot vārdu biedram Staļinam!

Te daži sāk aplaudēt, bet pārējie − dauzīt kājas. Tad sēdes vadītājs saka:

− Es, biedri, skatos, ka šis jautājums liekams uz balsošanu.

Bet tie, kas Staļinu tur uz rokām, kliedz: − Balsojiet ātrāk, mums viņu grūti noturēt.

Sēdes vadītājs atbild: − Kuŗš tad teica, ka būs viegli? Tā, biedri, ir pārbūve. Te ir svarīgi nepārsteigties. Palēnām uzsākt, tad pieņemt, tālāk padziļināt. Beidzot taču vajag apspriesties ar tautu.

Te tribīnē uzlec Igaunijas deputāts, prasa: − Tagad mums ir izdevība pajautāt „tautu tēvam” tieši, kur viņš ir paslēpis Molotova-Ribentropa pakta oriģinālus.

Sēdes vadītājs saka: − Biedri, netērēsim laiku sīkumiem!

Sāka pārbaudīt, un izrādās, ka Staļins vispār nav šī Kongresa deputāts. Bet tie, kas viņu tur, tik kliedz savu:

− Kāda tam nozīme − viņš ir Ģenerālisimuss un tautu tēvs!

Viens pazīstams ekonomists saka: − Viņš mums atkal visu ekonomiku samaitās, tad jau labāk Jeļcins nekā šis.

Jeļcins saka: − Es, biedri, nevēlos būt Staļins, es atsaucu savu kandidatūru.

Staļins bargi paskatās uz Jeļcinu un paziņo: − Boris, tev nav taisnība!

Sēdes vadītājs saka: − Tā, es skatos, ka uzskati jau ir noformējušies, lieku jautājumu uz balsošanu.

Sāka balsot. Kamēr vienu sektoru skaitīja, kamēr otru, kamēr ar skaitļotājiem sāka pārbaudīt, tad vēlreiz pārskaitīja, tie, kas turēja Staļinu, neizturēja un nometa viņu. Vienīgi bijušais prokurors centās Staļinu noturēt, bet nespēja, un abi grabēdami novēlās zemē. Staļins dusmīgs slējās augšā, bet tieši tad arī Kongress nolēma viņam vārdu nedot, jo mums tagad ir demokrātija un atklātums.

Staļins saka: − Lai velns jūs parauj ar visu jūsu demokrātiju! Gan jau vēl mani atcerēsieties. − Uzspļāva prokuroram un aizgāja.

Bet sēdes vadītājs saka: − Redzat, biedri, ne visiem vēl pietiek elementāras parlamenta kultūras, lai varētu konstruktīvi un nosvērti strādāt pie mums kongresā. Iztaisīsim tagad pārtraukumu. Pastrādāsim komisijās, apakškomisijās, komitejās un apakškomitejās tā, lai šodienas incidents nekad vairs nevarētu atkārtoties.

 

Lions Izmailovs, Dadzis, 18, 1990.