Jaunā Gaita nr. 179, novembris 1990

 

 

(par Alfrēdu Valdmani u.c.)

 

Latvijas konservatorija, arch. Jāņa Baumaņa celtne Rīgā.

1939. g. septembŗa pirmajā pusē kaŗš jau bija sācies. Nervozēja visas neitrālās valstis, ieskaitot Latviju. Taču neparasti skaista, mierīga un ārēji laimiga likās Rīga, vēl pasaules vētru neskarta. Galvaspilsētā iebraukuši skolnieki un studenti rādija priecigas, lauku darbos un atpūtā saules iedegušās, sejas. Visi kaut kur smaidīgi steidzās, visiem vēl kaut kas bija kārtojams pirms pirmā skolas zvana. Šī dzīvības pilnā kustība nepagāja secen arī man. Es steidzos uz Finanšu ministriju, un manā portfelī atradās vekseļi un parādu zimes, jo šis bija tas gads, kad studentiem piesolīja mēneša stipendijas 80 latu apmērā, lai tie pēc iespējas ātrāk pabeigtu augstākās mācību iestādes. Līdz ar to studentiem, kas strādāja, savu darbu nācās uzdot un pieņemt valsts jauno stipendiju. Izņēmums bija tie, kas varēja mācības iestādi pabeigt 6 semestŗu laikā (apm. 3 gadi). Tanī pašā laikā bija iespējama arī personīgo parādu pārjaunošana, resp. tos visus konsolidēja Latvijas kreditbanka (direktors Andrejs Bērziņš), pēc tam parādnieks savus maksājumus vai parāda pagarinājumus kārtotu tikai vienā vietā un vienreiz gadā. Priekšlikums likās visai kārdinošs un jau dienu iepriekš biju izkārtojis savu pieņemšanu pie finanšu departamenta direktora Skujēvica. Tā kā mana vienigā pozitivā rakstura ipašiība ir precizitāte, jau agri soļoju pa Brīvības ielu uz Finanšu ministriju. Ministrijas lielajā uzgaidāmā telpā bija divas durvis. Vienas veda pie paša ministra, otras pie departamenta direktora. Es pazemīgi ieņēmu savu vietu telpas kreisajā pusē direktora durvju tuvumā. Labajā pusē sēdēja vesela rinda apmeklētāju, kas, liekas, gaidīja vizīti pie paša ministra. Dažus pēc sejas pazinu. Tā piem. pamanīju Dailes teātŗa režisoru Smiļģi, kas, zemu galvu nodūris, grūtsirdīgi raudzījās gridā. Tālāk t.s. "resnais Bērziņš" - penzionētais operdziedonis, vecs 1905. g. revolucionārs. Andrejs Upīts sēdēja blakus literatūras kritiķim Rūdolfam Eglem. Abi, atspieduši galvu rokās, drūmi skatijās pa logu ar ļoti paģirainām acīm. Arī es pieņēmu nopietnu seju, jo te acīmredzot nekādu joku nebija. Pēkšni ienāca modernā sporta uzvalkā tērpies, gandrīz militārā stājā izstiepies, veselīgi iededzis (tajos laikos iedegums skaitījās labas veselības pazīme) jauns vīrietis. Ieraudzījis iepriekš minētos kultūras darbiniekus, apgriezās un gribēja iet projām. Brīdi padomājis, tomēr apsēdās, bet labi tālāk un izlikās, ka nevienu nepazīst. Tas bija slavenais un populārais rakstnieks Vilis Lācis. Šinī brīdī savu stāstijumu varu papildināt ar zīmīgu atkāpi, šoreiz nākotnes formā.

Ar Vili Lāci gadijās tuvāk iepazīties pusgadu vēlāk visai neparastā veidā. Braucu mājās no Sabiles, resp. Stendes stacijas, nakts vilcienā. Kādā 2. klases kupejā bijām tikai divi pasažieŗi. Es sēdēju vienā pusē, mans kaiminš, drukns, pēc apgērba spriežot turīgs lauku saimnieks, varbūt koku brāķers. Pēdējais gulēja uz četrvietīgā sēdekļa un vairāk vai mazāk krāca. Pēc briža kupejā ienāca biezā vamzī tērpies plecīgs vīrs - Vilis Lācis. Redzēdams, ka Lācis pārlaiž neapmierinātu skatu kupejas sēdekļiem, norādiju ar roku uz manu pusi, kur bija brivi 3 sēdekļi. Vilis Lācis pielika pirkstu pie lūpām, kas it kā norādija, lai turu muti. Atskanēja liels bļāviens: Pievāciet savas kājas, man te ir jāsēd!" Redzēju, ka bļāviens domāts manam kaimiņam, kas pamodās un nesaprašanā raudzijās Lācī. leraudzīdams jauno braucēju visai necilās drēbēs, gulētājs ierunājās: "Te ir otrā klase. Te jau daudz brīvu vietu." Tā nu bija runātāja liela kļūda, ko kādreiz darīja daudzi 2. klases regulārie pasažieŗi. 1933. un 1934. g. notika Tautas izglītības nedēļas, kur referentiem un koncertantiem izsniedza 2. klases biļešu apliecības. Arī mani te bieži negribēja laist iekšā. Līdz ar to es Lāci labi sapratu. Pēdējais bija tomēr daudz viltīgāks par mani. Viņš bailīgs ieteicās: "Ko, otrā klase? Es pavisam nezināju." Gulētājs piecēlās visā savā triumfā un tūlīt piesauca vilciena konduktoru. Tas prasīja uzrādīt biļetes. Vilis Lācis izvilka no kabatas Sabiedrisko lietu ministrijas apliecību par tiesībām lietot Latvijas dzelzceļus katrā laikā un vietā. Laikam tas bija sakarā ar kādu reportāžu par lauku dzivi. Nu bija triumfs Lāča pusē, un to vinš lika just nevien konduktoram, bet ari pasažieŗiem. Man apnika šī ākstiīšanās un tūlīt pārcēlos uz restorāna vagonu, kur pie karstas tējas un araka mēģināju noskalot slikto dūšu. Varbūt psichologi te varētu no šīm manām mazām piezīmēm kaut ko secināt.

No klātesošiem Finanšu ministrijā personīgi pazinu vienīgi Rūdolfu Egli (komp. Jāņa Cīruļa iepazistināts). Viņu pasveicināju, un Rūdis neveikli un drusku nelaimīgi mēģināja atsmaidīt. Palēnām man uzausa gaisma. Šie bija vīri, kas gaidīja ministra svētību parādu lietā. Zināju, ka Rūdim šad un tad gadijās iedzerties "mītē", t.i. dzīvokļa naudā. Namturi nepazina žēlastību, un Rūdim nācās meklēt palīdzību daždažādās krāj-aizdevu kasēs un grāmatizdevēju avansos. Dzeršanā viņu tomēr pārspējis Upīts, kas rakstījis pat tad, kad nav varējis spalvu rokā noturēt. šīs manas pārdomas pārtrauca kāda jaunkundze, kas izsauca manu uzvārdu un ieveda direktora Skujēvica darba kabinetā. Tur norūpējies sēdēja pats direktors. Izstāstijis viņam savu bēdu stāstu, tāpat izklāstijis savus vekseļus, skolu apliecības, gaidīju pamatīgu rājienu. Direktora seja tiešām sadrūma vēl vairāk, bet tad viņš pēkšņi piecēlās, jo kabinetā ienāca kāds jauns cilvēks elegantā gaišā vasaras uzvalkā. No laikrakstu fotogrāfijām pazinu vinu kā jauno finanšu ministru Alfrēdu Valdmani, visas Latvijas jaunatnes ideālu, kas jau 30 gadu vecumā bija Latvijas ministru kabineta loceklis. Toreiz jaunatne vinu uzskatija kā "savējo", jaunatnes interešu pārstāvi, bez tam kā joti gudru un modernu cilvēku, kas labi orientējās gan aktuālos jautājumos, gan visas Latvijas valsts un pasaules problēmās. Viņš sasveicinājās ar direktoru, pamāja man ar galvu un piegāja pie loga. Arī viņa vaigs bija nopietns, pat drusku dusmīgs. Likās, ka viņu nodarbināja kāds vēl neatrisināts jautājums. Direktors mierigā balsī turpināja mani izjautāt par parādu cēloni. Norādīju uz savām lauku mājām Malienā, tāpat tēva slimošanu un nāvi tekošā gadā, saprotams, noslēpdams vienu otru ekstravaganci gan Armijas ekonomiskā veikalā utt. Direktors prātīgi ieminējās par jauno cilvēku neuzmanību finansiālos jautājumos. Valdmanis pēkšņi atgriezās, pienāca pie galda un ātri ieskatījās manos papīros. Sekoja parastie jautājumi. Tad pēkšņi noteica: "Direktora kungs, atlaidīsim parādus pavisam šim jauneklim, jo tie viņu nomāc un traucē izglītības gaitas. Cik Jums (pagriezies pret mani) vēl konservatorijas semestŗu? Vai gribat palikt skolotāja darbā?" Atbildēju, ka gribu strādāt skolā un ceru beigt konservatoriju paredzētos 6 semestŗos. Direktors atkal kaut ko ieteicās par jaunatnes neapdomību parādu taisīšanā un arī par disciplīnu. Pie vārdiem jaunatne un disciplīna Valdmanis pēkšni it kā salēcās. "Direktora kungs. Ir taisniba, ka jaunatne ne vienmēr apdomīga naudas lietās. To zināt Jūs, to zinu es. Bet kāda apdomība ir tiem vīriem, kas tur ar cepuri rokā stāv ārpusē un gaida savu regulāro parādu atlaišanu. Kāda disciplīna ir tiem, kas te šorīt atnākuši taisnā ceļā no kāda kroga. Nē! Disciplīna un apdomība jāmācās tam, kas savas mājas katru gadu nodzeŗ vai nospēlē kārtīs, varbūt arī nodzīvo hipodromā. Jūs zināsit, par ko es runāju. Paskatieties uzgaidāmās telpās, tur viņi visi sēd. Pie tam daži no viņiem ir mūsu jaunās valsts grāvēji. Taču es neko daudz tur nevaru darīt, jo Cimmermanis-Rudums mani ļoti lūdz saudzēt gan Upīti, gan Smiļģi, gan resno Bērziņu sava "mākslas kabineta" vārdā. Un pēcpusdienā uz "personigām vizitēm" jau pieteikušies "baltais ģenerālis" un Bērzinš. Kādēļ gan es nevaru atlaist parādus (nebija jau pārāk daudz, daži tūkstoši latu) kādam jaunam latviešu studentam, kuŗu varbūt jau drīzi vien ieraus šinī kaŗā. Jau vakar kabineta sēdē mēs abi ar VeidniekuVeitmani (iekšlietu ministru) kā jaunākie pieteicāmies Vadonim Latvijas aizsardzibas dienestā, kaut vai ierindā. Tātad, direktora kungs, es pats parakstīšu attiecīgo rīkojumu. Bet Jūs parādus vairs nevienā bankā nedrīkstiet taisīt. Nevienu latu lidz kaŗa beigām."

Šie pēdējie divi teikumi bija domāti man. Direktors vēl pateica, ka man tomēr vēl konservatorijā jānokārto tā 6 semestru lieta, jo citādi man skolotāja darbs jāatstāj. Skolotāju algas toreiz nebija augstas, bet es tomēr gribēju palikt neatkarīgs, jo stipendiātus pēc studiju beigšanas varēja sūtīt gan uz Zilupes tautas konservatoriju vai Rucavas mūzikas akadēmiju un tamlīdzigi.

Negaidīti lielā priekā cēli izsoļoju cauri uzgaidāmai telpai, kur sastapu ļoti nelaipnus skatus. Sak, ko tas šmurguļa puika te mētājas. Uzmetis nicinošu skatu gaiditājiem, velna dīdīts, lepni un lielīgi pametu ar roku Upītim un Eglem. Tie neatsaucās.

Pēcpusdienā notika konservatorijas kompozīcijas fakultātes un studentu kopēja sanāksme. Bija jānoskaidro kadru lieta un stundu plāns. Man par brinumu te piedalījās arī obligātās teorijas klašu pasniedzēji, kā piem. Jēkabs Kārklinš, Elizabete Trancmane, Marija Gubene. Kamēr biju ērģeļu klasē, mans profesors Pauls Jozuus bija visai atklāts un dažbrid pat nesaudzīgs pret citiem pedagogiem. Kādu viņš nosauca ar krievu vārdiem par "glupij durak". Lasītāji paši drīz atminēs šo ūnikumu. Šinī sanāksmē arī noskaidroja stipendiātu kadrus. Nonākot pie mana vārda, izraisījās jautājums, vai varu nobeigt studijas 6 semestŗos. Pēkšni prof. Kārkliņš izsaucās, ka man būs jāiet „zaldātos", jo cara laikā kaŗa apstākļos visi gājuši. Piecēlās Adolfs Ābele: „Jā, mēs zinām, ka nupat sākās kaŗš un varbūt vienu dienu nevien šim jauneklim, bet arī labai daļai no mums būs jāaiziet. Un tad arī profesors Kārkliņa kungs varēs pieteikties savā vecajā mīļajā cara armijā." lestājās vispārēja jautrība, un Kārkliņš pateica kaut ko krievu valodā, ko es nesapratu. Toties sapratis bija audzēkņu padomes priekšsēdētājs ērģeļnieks Jānis Dreimanis, mans labs draugs. Viņš ātri pielēca kājās un manāmi satraukts izteica asu neapmierinātibu par vecās paaudzes krievu garā audzinātā profesora nelabvēligām attieksmēm pret konservatorijas jaunatni. Te gan Dreimanis pārspīlēja, jo šis teiciens maz attiecās uz jaunajām konservatorijas audzēknēm - meitenēm. Vītols beigās visus aicināja pie kārtības, Kārkliņš atmeta ar roku, bet Dreimanis joprojām trīcēja no dusmām. Man kļuva bail, jo zināju, ka viņam ir sirdskaite. Es savukārt gan gribēju Vītolam ieskaidrot, ka Valdmani redzēju šodien tikai pirmo reizi savā mūžā, bet zināju, ka tie būs velti cīniņi. Neviens man neticēs.

Latvijas konservatorijas ērģeļu klase 1936. g. maijā. Pirmā rindā no kreisās: Ausma Rundele, Prof. Pauls Jozuus, Jānis Dreimanls (tā gada absolvents -1909. 1963.), Helena Veinberga. Otrā rindā no kreisās: Jēkabs Cirulis, Irēne Norvaite, Holmanis (baltvācietis), Imants Sakss, Imants Jozuus.