Viktors Hausmanis

LATVIJAS TEĀTŖI MEKLĒ CEĻU

 

Ir 1990. gada vasara. Lielajos Dziedāšanas svētkos gana izdziedātas dziesmas, gana izdancoti danči, latvieši no dažādām malām kā tērcītes saplūda kopā Rīgā, te tās pārvērtās par varenu straumi, kas, ziediem rotāta, plūda pa Brīvības ielu. Dziesmu svētku priekšvakarā izrādes sniedza arī mūsu lielie teātŗi, un tad atklājās agrāk nekad nepiedzīvota situācija: uz A. Eglīša Bezkaunīgajiem večiem un A. Brigaderes Kad sievas spēkojas izrādēm Nacionālajā teātrī biļetes varēja iegādāties tikai par ārzemju naudu. Zāle bija pustukša, bet daudzi teātŗa cienītāji, kas dzīvo Latvijā, palika aiz durvīm, jo viņiem nebija tās „smalkās” naudas! Un sapratu, ka esam jaunas un briesmīgas realitātes priekšā. Gadu gadiem, visnegantākajos apspiestības laikos teātris bija mūsu tautas vienotājs un kopā saturētājs, tur, teātrī, izrādes skatoties, ciešāk izjutām cits cita plecu un apjautām sevi kā vienotu kopumu. Un taisni tagad, atmodas viļņa galotnē, kad Rīgā vienojas dziedātāju balsis no Jelgavas un Valmieras, no Ņujorkas un Minsteres, teātrī skatītāji tika mākslīgi sadalīti tajos, kam ir dolāri, un tādos, kam tādu nav. Tā ir diezgan nelāga sajūta − savā zemē bez paša vainas atkal justies par nabago brāli! Dziesmu svētku dienās ne vienreiz vien nācās sarkt par valūtas mangotāju dažādām izdarībām. Un šīs valūtas izrādes skaidrāk kā jebkad lika apjaust, ka Latvijas teātŗi atrodas uz jaunu spēles noteikumu sliekšņa, un nepavisam nevar prognozēt, kāda būs teātŗu rītdiena: vai ekonomiskās patstāvības situācijā būs iespējams saglabāt plašās aktieŗu trupas ar plānotu repertuāru? Te gribas gan atgādināt, ka viens no neatkarīgās Latvijas dibinātājiem K. Ulmanis pašos republikas tapšanas pirmsākumos iestājās par to, ka teātris ņemams valsts apgādībā.  

Teātŗu situācija Latvijā pēdējo sezonu laikā manāmi mainījusies, biežāk kā jebkad agrāk paceļas balsis par teātŗu krīzi, apmeklētāju skaits jūtami sarucis, vēl jau cilvēki uz izrādēm iet, taču teātris zaudējis savu kādreizējo misiju un patlaban atrodas ceļa meklējumos. Vēl pirms pāris gadiem tieši teātrī visspēcīgāk bija jūtams tautas garīgās enerģijas, spīts un nepadošanās pulss: gan ar zīmēm, gan metaforu palīdzību, nereti aizšifrētā veidā teātrinieki izrāžu vakaros līdz skatītājiem aiznesa patiesību − aizplīvurotu − bet patiesību. Cenzūras un aizliegumu žņaugi teātŗu cilvēkos raisīja spītību un gribu meklēt veidu, lai skatītājiem pasacītu savu domu. Tad pienāca laiks, kad teātŗa misiju atklātā veidā pārņēma plašas sanāksmes un mītiņi, parlaments un laukums, kur uzvirmo īstas kaislības, bet avīzes un televīzija ar dokumentālu precizitāti operatīvi sāka stāstīt par sabiedrībā ritošajām rosmēm. Kad darbu sāka jaunievēlētais parlaments, cilvēki dienām ilgi sēdēja pie televizoriem, jo pirmo reizi varēja sekot līdzi politiskiem disputiem un cīņām. Latvijā skatītāji vakaros gaida pārraidi „Panorāma” un šķendējas, ja nevarēs to noskatīties, jo jāiet uz teātri.

Jā, ko šādā brīdī darīt teātrim? − Sacensties ar radio un avīzēm reportāžu operativitātē? − Nav iespējams! Pārspēt laukumā bangojošo viļņojumu? − Arī nav iespējams! Ko iesākt? Un teātŗi jau otru sezonu mīņājas atbildes meklējumos. Vai teātŗos tiešām iesākusies krīze? − Tik krasu secinājumu man izdarīt negribētos, gluži vienkārši, teātŗi patlaban meklē savu vietu mūsdienu procesos un garīgo vērtību sistēmā.

Pēdējā sezonā samērā maz redzējām jaunas oriģināllugas − mūsu teātŗu pastāvīgo maizi, jo lugu rakstniekus nodarbinājis tas pats jautājums: „Par ko šodien ar skatītājiem runāt?” Nacionālais teātris iestudēja L. Stumbres lugu Kronis. Rakstniece godīgi stāsta par cilvēku sarežģītajiem, traģiskajiem likteņiem, par sūrajiem Sibīrijas gadiem un kropļotām dzīvēm, bet Nacionālajā teātrī M. Kublinska režijā par ievērojamāku notikumu šīs lugas izrādes nekļuva. Dipticha otru daļu miniatūrteātrī „Kabata” iestudējusi M. Ķimele, un par viņas veikumu dzirdētas visai atzinīgas atsauksmes.

Problemātiska ir J. Zvirgzdiņa un G. Gudeta lugas Jubilejas gads izrāde Jaunatnes teātrī A. Šapiro režijā. Tas ir publicistisks un diezgan paviršs mūsu tautas likteņgaitu pārstāstījums piecdesmit gadus ilgā laikposmā. Lugai un izrādei ir jaušama jaunas konjunktūras piegarša un man tā atgādina četrdesmito gadu beigu − piecdesmito gadu dramatiskos ražojumus, un tas man liekas biedinošs simptoms. Manā mūžā nācies pieredzēt dažādos laikos tik neganti daudz konjunktūras darbu, ka gribas reiz sagaidīt īstu mākslu!

Jauna iezīme latviešu teātŗa vēsturē ir dzimtenes un trimdas teātŗa tuvināšanās dažādās izpausmēs. Latviešu teātris dzimtenē ir atguvis (pilnībā gan vēl ne apguvis) ilgus gadus noklusētos klasiķus M. Zīvertu un Anšlavu Eglīti. Nacionālais teātris pašā sezonas nogalē sāka rādīt M. Zīverta lugu Pēdējā laiva, televīzijas iestudējumā skatīta viņa Karātavu komēdija un Rīga dimd, A. Liniņa un A. Matīsas iestudējumā amatieŗu trupa „Vienas lugas teātris” rāda M. Zīverta komēdiju Zaļā krūze, bet Dailes teātrī norit lugas Kajostro Vilcē mēģinājumi. Pie reizes gan jāteic, ka M. Zīverta dramaturģija teātŗiem izrādījusies par īpaši cietu riekstu, aktieŗi neprot runāt M. Zīverta lakonisko, psiholoģiski maksimāli piesātināto dialogu, viņi aprobežojas ar virsslāni, negrib parakņāties dziļāk un atvērt to pasauli, kas slēpta aiz rindām. 

Uz Latvijas skatuvēm nu dzīvo jau četras A. Eglīša lugas: kā pirmais atnāca A. Jansona mūzikls Homo novus Operetes teātrī, bet aktieŗu vājais tēlojums un režisora A. Liniņa zināms nevarīgums viņam pasvešajā novadā, diemžēl, liedza uztvert šī darba pievilcību. Daudz veiksmīgāk A. Eglīša darbiem klājas mūsu lielajos teātŗos. Dailē slavas gājienu iesāka Kazanovas mētelis, bet Nacionālajā teātrī tiekas trīs „bezkaunīgi veči” A. Jaunušana, K. Sebja un J. Kubiļa atveidā. Režisoram M. Kublinskim izdevies atraisīt aktieŗu spēles prieku un tādu kā teātŗa svētku izjūtu. Bezkaunīgo veču izrādēs līksmo skatītāji, un prieka vilnis elektrizē aktieŗus. Liepājas teātris J. Rijnieka režijā iestudējis vienu no A. Eglīša agrīnajiem darbiem − Par purna tiesu, diemžēl, šo izrādi neesmu redzējis.

Pēdējā apmēram pusotra gada laikā plašāks pavēries ieskats citu trimdā dzīvojošo dramatiķu darbos. Kādreiz tikai teatrāli pazina R. Staprāna lugas, nu jau otru sezonu Rīgas pils telpās dzīvo viņa dokumentālā drāma Četras dienas jūnijā, un šo darbu K. Auškāps grasās iestudēt Zviedrijā Norčēpingas teātrī. Pirms kāda gada teātŗa cienītāji iepazinās ar B. Rubesas asprātīgo, mazliet kontroversālo darbu Tango Lugano. Diemžēl, plašākam skatītāju lokam vēl pasveši U. Siliņa, G. Griezes, R. Rīdzinieka, S. Klauverta, A. Vāveres un V. Nollendorfa dramatiskie darbi. Dailes teātris grasījās iestudēt U. Siliņa drāmu Ir akmeņi raud, bet tālāk par ieceri netika, un tagad šo lugu iestudējis Sanfrancisko Mazais teātris. Trimdas dramaturģija ir vēl samērā maz iepazīta Latvijā, taču jāņem arī vērā grūtības ar lugu eksemplāru sagādi: daudzas no tām grāmatās nav drukātas un mašīnraksta lieku eksemplāru izdodas sadzenāt tikai ar lielām grūtībām (līdz šim laikam, diemžēl, nav izdevies iemantot visas V. Kārkliņa lugas!).

Šī latviešu dramaturģijas daļa ir jāiepazīst un jāapgūst, mūsu mazās tautiņas dramatiskā rakstniecība jāsakausē par vienotu veselumu. Pozitīvu atbalstu šajā ziņā devusi izdevniecība Zinātne: vēl šajā gadā iznāks komentēts Anšlava Eglīša lugu sējums, tam tūdaļ sekos vēl viens Mārtiņa Zīverta dramatisko darbu sējums, bet tapšanas stadijā ir grāmata Latviešu drāma trimdā ar ieskatu svešatnes lugu pasaulē un interesantāko lugu kopojumu.

Otrs aktuāls un neatliekami darāms darbs − grāmata Latviešu teātrinieku gaitas trimdā. Pašreiz Latvijā vismaz atklātībā parādās senāk noklusēti latviešu aktieŗu un režisoru J. Lejiņa, O. Uršteina, Ņ. Melbārdes, M. Zīlavas, I. Graudiņas, H. Princes, M. Damrozes, E. Prindules vārdi, par šiem tik iecienītajiem aktieŗiem dzimtenē nu var kādas rindas izlasīt. Liepājas teātŗa izrādēs esam skatījuši I. Vārpu-Dziļumu, rudenī Nacionālajā teātrī Bezkaunīgo veču izrādē solījusi viesoties H. Prince, un tomēr nākas konstatēt traģisko patiesību, ka atmodas vilnis ir atnācis tik vēlu, jo mūsu kādreizējo profesionālo aktieŗu pulciņš, diemžēl, arvien vairāk sarūk: šogad vien mūžībā aizgāja trīs izcilas personības − A. Mača, R. Birzgalis un J. Lejiņš. Un var arī saprast, kāda atbildība gulstas uz profesionālajiem aktieŗiem, pēc daudziem gadiem kāpjot uz dzimtenes teātŗu skatuves. Cilvēciski to vajag saprast!

Ilgus gadus mūsu vienīgie priekšstati par trimdas teātri aprobežojās ar Sanfrancisko Mazo teātri, un esam pateicīgi Laimonim un Brigitai Siliņiem, kas kopš daudziem gadiem ar savu mākslu sāka iepazīstināt skatītājus Latvijā un organizēja Rīgas aktieŗu viesturnejas Amerikā. Un tomēr daudzējādā ziņā saites bija vienpusējas: taču joprojām vāji palika mūsu priekšstati par ārzemju latviešu teātŗu kopainu, jo to viesizrādes Latvijā bija ārkārtējs retums. Nu logs pavēries plašāks, un uz Rīgu cits pēc cita brauc latviešu trimdas teātŗi: Rīgā bijis M. Irbes vadītais Ņujorkas latviešu teātŗa Jaunatnes ansamblis ar A. Eglīša Omartija kundzi, te viesojusies B. Rubesas kopa ar Tango Lugano, Stokholmas Latviešu teātris, un ar M. Rozītes savdabīgo talantu varējām iepazīties Pēdu iestudējumā. Augusta sākumā Rīgā viesojās ansambļi no diviem kontinentiem, Austrālijas un ASV, iepazināmies ar Sidnejas latviešu teātri un A. Rubeņa vadīto Klīvlandes latviešu teātri. Notikusi mūsu kultūras vērtību sava veida inventarizācija, un sākam apjaust latviešu teātŗa reālo situāciju un kopainu pasaulē.

Pirmajā brīdī, atmodas viļņa pacilāti, priecājāmies par tautas kopības apziņu un reizē sajūsminājāmies par to, ka latviešos nav apsīcis teātŗa spēlēšanas entuziasms. Augstu cieņu pelna tie cilvēki, kam pietiek gribas nākt un braukt kopā, lai piedalītos mēģinājumos un izrādēs. Taču reizē arī jāatzīst, ka būtu pārdabiski no šiem teātŗa mīļotājiem prasīt augstu meistarības līmeni. Ko gan var sagaidīt no aktrises, kas pirmo reizi mūžā uzkāpusi uz skatuves dēļiem, kā tas Rīgā notika Omartijas kundzes izrādē? Tālab jāšķiŗ pašdarbība no profesionālās mākslas, kas nepavisam nenozīmē, ka amatieŗu teātris būtu zemāk vērtējams. Priekšstats par latviešu teātŗa kopām nu iegūts, bet ar nožēlu jāatzīst, ka vismaz tuvākajā nākotnē visus teātriniekus vienā saimē apvienot nebūs iespējams, un saglabāsies jēdzieni teātris dzimtenē un teātris trimdā. Tāda ir realitāte. Ar dramaturģiju, vispār ar literatūru ir vienkāršāk, jo rakstnieku devumu apkopot grāmatās ir daudz vieglāk. Teātŗu kopība aprobežojusies ar viesizrādēm, kaut arī L. Siliņš lolo pārdrošu ideju par globālas teātŗu trupas organizēšanu, kuŗā ietilptu aktieŗi no Rīgas, Sanfancisko un Sidnejas.

Pēdējā sezonā Latvijas teātŗu repertuārs kļuvis latviskāks, līdzās trimdas autoriem rampas gaismu ieraudzījuši mūsu klasiķi R. Blaumanis (Trīnes grēki Dailē, Pazudušais dēls Valmierā), Rainis (Zelta zirgs Dailē), A. Brigadere (Kad sievas spēkojas Nacionālajā), Aspazija (Vaidelotes, diemžēl, neveiksmīgs iestudējums Nacionālajā teātrī), klāt nākusi vēl viena A. Čaka Mūžības skarto versija, šoreiz Liepājas teātŗa režisora J. Rijnieka interpretācijā. Režisora P. Luča interesi piesaistījusi trīsdesmitajos gados daudz rādītā M. Dišleres luga Studentes vasara jeb Kraujēnu mantinieki.

Latviešu dramaturģija ir mūsu teātŗu pamatu pamats, tā ir mūsu dvēseles sastāvdaļa, un jāapzinās, ka latviešu lugas cittautu teātŗi rādīs reti. Mēs gribam būt latviski un tajā pašā laikā vēlamies kļūt par civilizētās pasaules, vispirms Eiropas kultūras sastāvdaļu. Kādreiz mēs tāda bijām, un arī tad, protams, nosacīti, jo objektīvi jāņem vērā mūsu mazās tautas situācija: valodas barjera un lielo kaimiņu neieinteresētība sekmēt latviešu kultūras iziešanu Eiropas apritē. Savukārt mēs paši Eiropas līmenim varēsim tuvoties vienīgi tad, ja plaši atvērsim savas durvis pasaules kultūrai un ja mūsu repertuārā būs izcilākie ārzemju autoru darbi, tikai tā iespējams tikt vaļā no provinciālisma. Pēdējā laikā teātŗos parādījušies daži interesanti dramatiski darbi, kas izpelnījušies arī ārzemju teātŗu darbinieku ievērību. Dailes teātris K. Auškāpa režijā rāda A. Fugarda saturīgo lugu Ceļš uz Meku, bet režisors mēģina T. Šeparda Prāta melus. Savukārt O. Kroders eksperimentēja, Nacionālajā teātrī iestudēdams V. Nabokova stāsta Lolita versiju E. Olbija visai īpatnējā apdarē. V. Nabokova dēls kategoriski noraidījis E. Olbija darināto viņa tēva darba pārveidojumu, atzīstot to par literāru kropļojumu. Nacionālais teātris, iespējams, cerot uz sensāciju, šo lugu tomēr iekļāvis repertuārā, taču režisors šī darba jēgu īsti nav spējis atvērt, un kritiķu vairākums šo iestudējumu noraidījis.

Pašreiz mūsu teātŗos nav krievu lugu jaunu iestudējumu. Režisori, acīmredzot, baidās, vai šādus darbus ņems pretī. Situāciju var saprast un izskaidrot, un tomēr ne A. Čehovs, ne Ļ. Tolstojs, ne I. Turgeņevs nav vainojami par vēlākajiem padomju ideoloģijas spaidiem, šie autori pieder pasaules kultūrai, visos teātŗos tos spēlē, un ticu, ka pēc kāda laika arī uz Latvijas skatuves būs jauni krievu autoru iestudējumi, lai pasaules dramatiķu palitra būtu pilnīga.

Un vēlreiz pie manis izvirzītās problēmas: ko latviešu teātrim darīt, kādu ceļu iet? Protams, recepti priekšā pateikt nevar, arī gudrs padoms nepalīdzēs, dzīves īstenība daudz ko izkārtos pēc sava prāta. Sekojot gadu desmitiem senai tradīcijai, latviešu teātris pildījis apgaismes funkciju, dzīvojis līdzi tautas bēdām un priekiem, būdams palīgs ceļa virziena meklējumos. Tā bijis kopš vecā Ādolfa laikiem. Mazas tautas literatūra un teātris nevar atļauties greznību nodoties tikai specifiskām mākslas problēmām. Taču tieši pašreiz, kad politisko un ideoloģisko sfēru Latvijā pārņēmuši informācijas līdzekļi, teātris, droši vien, uz kādu brīdi var atkāpties no sociālajām problēmām un pievērsties pašam cilvēkam: dot garīgu veldzi, palīdzēt, apskaidrot. Jau tagad cilvēki sāk pagurt no runu plūdiem un emocionālas pārslodzes, un teātŗa misija ir uz stresa robežas nonākušajiem skatītājiem pasniegt roku un aizvest viņus uz pāris stundām lielu garīgu vērtību pasaulē, pasargāt viņu dvēseles. Vai arī gluži vienkārši − izklaidēt, noņemt dienā uzkrāto psichiskā sasprindzinājuma nastu. Jā, mēs, kritiķi, kādreiz esam drūmi raukuši pieres, ka teātŗi atļāvušies skatītājus uzjautrināt. Mums bija mācīts, ka teātrim vajaga tautu audzināt, tāpēc izrādēs meklējām koncepcijas un kas aiz tām slēpjas. Un aizmirsām tik vienkāršu jēdzienu kā − prieks! Teātrī ejam arī saņemt prieku. Pavasarī Dailes teātrī Z. Stungure iestudēja A. Šniclera sen, sen uzrakstītu ludziņu Anatols, tajā ir septiņas jaukas sieviešu lomas un divas teicamas lomas aktieŗiem. Nekādas filozofiskas dzelmes aiz šīm lomām neslēpjas, bet aktieŗi Dailes teātŗa izrādē prieka pilni darbojas, un skatītāji prieka pilni no teātŗa aiziet. Un rīt viņi laipnākām acīm raudzīsies savos kolēģos. Ikdienas rūpju mākti, mēs esam kļuvuši pārāk rūgti un asi, un talkā var nākt teātris ar savu apskaidrotajā dvašu. Cilvēkam grūtā stundā var palīdzēt baznīca un teātris. Kas mierinājumu var rast baznīcā, lai iet uz turieni! Bet daudzi latvieši to pašu mieru iemantos dabas varenības templī un − teātrī, kur īstenība jaucas ar sapni un viss kļūst labāks un pievilcīgāks, un dvēsele uzpildās ar jaunu spēku.

 

1990. g. 3. augustā.

Irma Vārpa-Dziļuma Liepājā 1940. gadā. E. Zīverta fotoreprodukcija no Liepājas teātŗa programmas.

ATKALREDZĒŠANĀS AR LIEPĀJU

 

Jaunības dienu atmiņas par Liepāju glabā arī aktrise Irma Vārpa-Dziļuma, kuŗa Liepājas teātrī strādāja 1940.-41. gada sezonā. Aktrise Irma Vārpa-Dziļuma kopā ar vīru rakstnieku Alfrēdu Dziļumu no 1950. gada dzīvo Zviedrijā un darbojas Stokholmas Latviešu teātrī. Pirmajos dzīves gados šajā zemē viņa kopā ar vīru strādāja meža darbos.

Pirms tam dzīvojusi Vācijā bēgļu nometnēs, kur toreiz atradušies vairāki latviešu aktieŗi, citi mākslas un kultūras darbinieki, kas iestudēja lugas un sniedza izrādes saviem tautiešiem Merbekā, Libekā un šo pilsētu apkārtnē. Savās atmiņās aktrise, dzīvodama svešumā, atceras Liepāju:

„... Acu priekšā paveŗas Liepājas jūrmala saulrietā. Mana Liepāja vizuļo varavīksnes krāsās...”

Risinot jaunības dienu atmiņu pavedienu, viņa raksta:

„Ir 1940. gads. Vesels bars jaunu aktrišu ielidojušas Liepājas teātrī. Vai nu visām pietiks lomas? Teātrī zem viena jumta draudzīgi sadzīvo opera, teātris un balets. Kāpēc lai jaunās aktrises nevarētu piedalīties baletā vai operā? Un mēs to darām. Karmenā jautri maršējam un dziedam: ‘Esam mazi zaldātiņi...’, baletā Korsārs slīdam pa skatuvi kā harēmas meitenes.”

Protams, daudz lielāks prieks bija tad, kad Irma saņēma kādu nelielu lomiņu teātŗa uzvedumos. Vienu no tām viņa spēlēja Ostrovska komēdijā Belūgina precības Žaņa Kopštāla režijā. Nelielā skatā jaunajai aktrisei iznāca spēlēt kopā ar izcilo latviešu aktrisi Liliju Štengeli.

„Viņa bija liela māksliniece, bet tikpat liela viņa bija kā cilvēks. Nekad nevaru aizmirst vienu gadījumu. Visi sēdējām pagrabā un klausījāmies, kā vācieši meta bumbas uz Liepāju. Tās krita diezgan tuvu mūsu pagrabam ... Neko nedomājot, ieminējos: ‘Cik traki gribas ēst ...’ Štengele pēkšņi piecēlās un aizgāja. Pēc īsa laiciņa durvīs parādījās mūsu primadonna pilnu klēpi ar produktiem ...”

Stokholmas teātrī Irma Vārpa-Dziļuma tēlojusi daudzveidīgas rakstura lomas, to skaitā vecmāmiņu M. Zīverta Kā zaglis naktī, dāmu komitejas priekšnieci A. Dziļuma Rītausmā, vešerieni R. Blaumaņa Ugunī, Tomuļu māti R. Blaumaņa Skroderdienas Silmačos, Grietu A. Alunāna Seši mazi bundzenieki un daudzus citus spilgtus raksturus gadu gājumā atveidojusi aktrise. 1986. gadā kopā ar citiem Stokholmas Latviešu teātŗa aktieŗiem viņa sniegusi viesizrādes tautiešiem Amerikā. Tajās atveidota Gaiļu mātes loma Raudupietes uzvedumā. Lai gan pagājušajā gadā aizvadīta dzīves 70. gadskārta, māksliniece vēl arvien uzticīga skatuvei. Irma Vārpa-Dziļuma var būt gandarīta, ka viņas mīlestību pret skatuves mākslu pārņēmusi meita, znots un mazmeitas.

Viens no augstākajiem sniegumiem viņas daiļrades ceļā ir Indrānu māte R. Blaumaņa Indrānu uzvedumā Stokholmas Latviešu teātrī. Ar šo lomu Irma Vārpa-Dziļuma viesosies R. Blaumaņa Indrānu uzvedumā Liepājas teātrī šodien, 1. un 2. decembrī. Pēc tam viņa kopā ar Liepājas teātŗa aktieŗiem sniegs vienu izrādi Rīgā.

 

Reinis Treigūts

Kursas Laiks, Liepājā, 1989. g. 30. novembrī.