Zeme pēkšņi nodreb un dziļa, draudoša aiza atveras pie kājām. Aizas sienas liekas esam miklas, apaugušas ar sūnām un paparžu ceriem līdzīgi, kā tās augot vecās akās. Varētu skatīties, cik ilgi grib, bet dibenu nevarētu saskatīt. Akā skan balss. Ne jau šīs zemes balss. Balss skan tik skaisti, ka nevar beigt klausīties. Dziesma stāsta par brīnišķīgām vietām, kur ganiņam miglā nepazūd raibaļiņa, kur siens neaizlīst un sniega vētrā nenosalst zīlītes un žubītes. Kā klusā telpā trīcoša stabules skaņa, kas piespiež pat tukšu gaisu klausīties.
*
Mēs esam nonākušas šaurā telpā, kuŗu apgaismo kaila spuldze pie griestiem. Bez logiem, nopelējušām sienām. Gar sienām gaŗi koka plaukti pilni ar papīriem: protokolu grāmatas, statūtu kopijas, samaksāti un nesamaksāti rēķini, sen pagājušu sarīkojumu programmas, pārpalikušās galda kartes, bēru lapiņas, albumi, vecas fotogrāfijas. Ar vārdu sakot, viss, kas sakrājas sabiedrisku namu pagrabos vai bēniņos. Veca sieva gaŗiem pirkstiem un vēl gaŗākām kailās spuldzes mestām ēnām rakājas pa plauktiem. Ēna runā. Kuŗš cits tas varētu būt?
*
Kādreiz senos laikos dzīvoja vīrs un sieva. Viņiem bija daudz bērnu un radu, un viņi visi bija strādīgi un dzīvoja laimīgi. Viņu zeme bija auglīga, un zirgi un arkli spīdēja vien, griezdami vagu. Bet pienāca baigi laiki: briesmīgs pūķis ar karstu dvašu dedzināja zemi, un čūskas locījās gar visiem akmeņiem. No katras mājas vajadzēja pūķim dot nodevas - vienu vīru, vienu sievu, vienu aitu. Daudzi paklausīja, citi pretojās un gāja bojā.
Kādu dienu vecākais dēls teica, ka ies pasaulē, meklēs laimi. Izbēgs no pūķa dvašas. Vecāki piekrita, ko citu varēja darīt, un dēls devās ceļā. Viņš gāja visu dienu, līdz nonāca pie dziļas, draudošas aizas. Dēls nolēma pārnakšņot, pirms dodas tālāk. Viņš noskaitīja trīs soļus, izmeklēja lielu akmeni ar krietnu pārkāri un tā paspārnē uztaisīja sev gultu no mīkstiem bērzu zariem un paparžu lapām, kā to bija paradis darīt pieguļā, zaļgan-pelēkās naktīs, sava tēva zirgus ganīdams. Un varbūt tas tā bija, un varbūt arī nebija, ka tad, kad dēls liecās izklāt savu mēteli pār sūnu gultu, viņam galva atsitās pret akmens pārkāri.
Dēls nonāca uz takas, kas veda aizā. Tā kā viņš bija uzaudzis savas tēvu zemes līdzenumā, viņam plecā nekarājās virves ritulis, nedz pie jostas kaplis, ko ļaudis, kas dzīvo stāvos kalnos nēsā līdzi, lai nodrošinātu laimīgu atgriešanos. Neskatoties uz savu nesagatavotību, viņš nolaidās aizā un turpināja ceļu brīžiem uz kājām, brīžiem uz visām četrām. Beidzot viņš iznāca no aizas, un tur skatam pavērās plaši kviešu lauki un bagātas pļavas. Tikai cilvēka neviena. Vēl pēc brīža viņš nonāca uz plata, gluda ceļa, tik gluda, ka uz tā varētu olas rullēt, un pa to viņš gāja, kamēr metās vakars. Tālumā varēja redzēt lielu pili, tik spožu, it kā no pils pašas saule spīdētu ārā. Un, tā kā dēls bija visu dienu gājis un bija noguris un izsalcis, viņš saņēma dūšu un devās uz pili.
Tādu pili viņš nekad vēl nebija redzējis, tik varena tā bija. Dārzos ziedēja puķes, un to saldā smarža, maigu vēju nesta, apreibināja prātu. Bet neviena dzīva cilvēka. Brīdi pagaidījis, dēls gāja pilī iekšā pa ķēķa durvīm kā vienkāršiem zemnieku cilvēkiem tas pienācās.
Pavardā dega uguns, zelta un sudraba podi un pannas tā vien spīdēja, bet atkal: cilvēka neviena. Beidzot viņš saņēma dūšu un atvēra nākošās durvis. Un tanī istabā zīdā un zeltā ģērbta stāvēja princese, tik žilbinoša kā rīta zvaigzne. Mēms viņš raudzījās princesē. Viņa, savu mīlīgo skatu no viņa nenolaizdama, teica: Esi sveicināts, svešiniek. Ko tu te meklē?
Es meklēju dzīvi bez sāpēm un ciešanām.
Ja tas ir tas, ko tu meklē, šeit būs tā īstā vieta.
*
Šeit būs tā īstā vieta, kuprainā ēna uz sienas pie plauktiem saka, un es tai sniedzu mazo koferīti.
Neticami, ka nekārtīgajos plauktos katrai lietai varētu būt sava īstā vieta, un kur ne vēl Paulas tantei, kuŗa ir beigta un aprakta un kuŗas drēbes ir atdotas labdarības veikalam un mēbeles pestīšanas armijai. Es iemantoju nedaudzās rotas lietas. Vai Paulas tantes mazais koferītis būtu īstā Paulas tante? Un kas no tā par labumu, ja to tur plauktā glabās?
Ēna saka paldies un izņem koferīti man no rokām.
*
Dēls pateicās un princese pavēlēja kalpotājiem atnest cienastu sudraba un zelta bļodās. Un, kad viņš bija ēdis un dzēris, viņu gaidīja karsti izkurināta pirts ar baltiem lina dvieļiem. Pēc tam, kamēr viņš atpūtās, dūnu spilvenos atlaidies, vislabākie spēlmaņi spēlēja vissaldākās meldijas. Princese lūdzās, lai viņš neiet prom, lai paliek pie viņas. Dēls nelika divreiz lūgties, jo te bija viss, ko viņš bija meklējis.
Drīz vien dēls apprecēja princesi, un pēc kāzām viņam bija brīvība iet pils dārzos un mežos, kur vien viņš vēlējās. Izņemot Pagātnes ieleju; tur viņam bija aizliegts ieiet. Princese brīdināja, ka, tur ieejot, pār viņu nāktu liela nelaime.
Dēls dzīvoja laimīgi. Viņš klejoja pa skaistiem mežiem un pļavām, apbrīnoja nekad neredzētas puķes un bieži gāja arī medīt. Nebija nekā, pēc kā mērīt laika tecēšanu.
*
No paša apakšējā plaukta skan balss: jā, ikvienam ir sava vieta. Dažs atstājis kaut vai papīra gabaliņu, te ar šīs aploksnes palīdzību uzbūvēja baznīcu; citi dzīvo talcinieku sarakstos, vēl citi dzied no koŗa koncertu programmām, no daža palikusi pāri tikai fotogrāfija - grupā, aiz muguras. Ēna skaita gaŗu vārdu sarakstu, kā litāniju. Tev jāiepazīstas.
Kādēļ? Kas man tur daļas? Esmu mācījusies mūsu tautas vēsturi, tradīcijas, folkloru, mūziku, tautas dejas. Visu to zinu, ne jau pārāk labi, bet zinu. Zinu pietiekoši daudz pat, lai kļūtu etnisko lietu ministram par padomdevēju. Ko man dos veco ļaužu gaistošās atmiņas? Viņi ir bijuši un aizgājuši tāpat kā Paulas tante. Pirmās paaudzes emigranti; pārejas stāvoklis mūsu eksistencē.
*
Kādu dienu, varbūt pēc īsa brīža, medībās dzenoties pakaļ caunai, dēls izšāva vairākas bultas, bet netrāpīja. Cauna bija zelta cauna, un viņš metās tai pakaļ, līdz beidzot bulta sasniedza mērķi. Ielicis bultas atpakaļ makstī, dēls paņēma caunu un devās atpakaļ uz pili. Bet tanī pašā vakarā, klausoties sievas saldajā dziesmā, viņu pārņēma bezgalīgas ilgas. Krūtīs uzviļņoja karsta vēlēšanās atkal redzēt savu tēvu zemi, māti, brāļus, māsas. Viņš neiedrošinājās nekā teikt, bet to jau varēja redzēt tik un tā.
Tu iegāji Pagātnes ielejā, tu nelaimīgais. Ko tu esi izdarījis! iesaucās princese un rokām aizklāja savu skaisto seju.
Jā, es iegāju, atzinās dēls. Man aizmirsās briesmas, kas mani sagaidīja. Negribot, caunai pakaļ dzenoties, es tur iegāju. Tagad sirds mani velk atpakaļ, bet es negribu tevi atstāt. Es tikai aiziešu, vienreiz paskatīšos, un atgriezīšos pie tevis.
Neej, sieva lūdzās. Tavi vecāki jau simtiem gadu kopš miruši un, ja tu tur aiziesi, tu nekad neatgriezīsies. Paliec, jo citādi tu būsi zudis.
Bet nekādas lūgšanas nevarēja apklusināt viņa ilgas, un beidzot sieva piekāpās. Ja tu gribi, tad ej, bet atceries: kas arī nenotiks, tu pats būsi pie visa vainīgs.
Jā, es atceŗos.
*
Neej, te vēl tik daudz, ko tu vēl nezini, ēna, Paulas tantes koferīti plauktā nolikusi, atliecas taisna. Nu, kad manas rokas ir tukšas, tanīs saplūst vēlēšanās kaut ko turēt, sataustīt. Nodzeltējušās papīra lapas? Nopelējušos albumus? Savādi.
Te jau nekā liela nav, bet, ja tas pats pazudīs, pazudīsi arī tu. Kas tevi piesies pie visa tā, kas bijis pirms tevis?
Es paskatos atpakaļ un krēslainajā telpā nevaru saskatīt izeju.
*
Dēls sagatavojās ceļam, atvadījās no sievas un aizgāja, kaut sieva raudāja salauztu sirdi.
Kad viņš nonāca mežā pie lielā akmens ar pārkāri, viņš redzēja, ka tagad tur zaļoja lauki. Viņš prasīja ļaudīm par pūķi un čūskām, un tie atbildēja, ka viņi kaut ko tādu tiešām bija dzirdējuši no vecvecākiem, kuri savukārt to bija dzirdējuši no saviem vecvecākiem.
Tas nevar būt, dēls izsaucās. Es te gāju gaŗām vēl vakardien! Viņš stāstīja, kā noskaitījis trīs soļus, kā pavadījis nakti pie akmens ar pārkāri, kā sabijis trīs dienas lepnajā pilī un kā tagad viņš vēloties atgriezties. Ļaudis smējās un teica, ka tas gan drīzāk būšot bijis trīs reiz simts gadu, vai, labāk sakot, viņš vai nu sapņojot vai būšot kļuvis traks. Un vispār, ko viņš te meklēja?
Dēls nobrīnījās un gāja tālāk. Viņš nedzirdēja kā ļaudis viņam aiz muguras to sauca par vecu veci ar gaŗu bārdu un ņirgājās par viņa vēlēšanos atgriezties.
Kad viņš nonāca sava tēva novadā, viņš atkal redzēja jaunas sejas un jaunas pilsētas, un neviens viņu nepazina.
Beidzot, sasniedzis sava tēva mājas, viņš atrada tikai drupas, nezālēm apaugušas, un viņš, seju rokās paslēpis, raudāja. Viņš nevarēja saprast, kā dažās dienās viss tā varēja pārmainīties. Kājas trīcēja. Viņš juta bēdas kāpjam kaklā. Viņš atcerējās savu bērnību, cik gaiša tā bija bijusi. Caur drupām taustīdamies, viņš ieskatījās katrā stūrī, katrā vietiņā un čukstēja: vai tu mani atceries?
Zem papardēm un sūnām paslēptu viņš atrada ieeju pagrabā. Knapi kājās turēdamies, viņš taustījās uz priekšu, meklēdams atmiņas un jaunību, bet viss, ko viņš atrada, bija veca, pussabrukusi kaste. Tanī iekšā bija mazāka kastīte. Viņš pacēla mazās kastītes vāku un trīcoša balss teica:
Labi, ka tu pārnāci, svešiniek.
Es neesmu svešinieks, viņš ātri atbildēja, es atgriezos.
Tu nāc par vēlu.
Es nāku ciemos pie savējiem.
Tu nāc par vēlu. Tu aizmirsi virvi. Tie, kam ienāk prātā nolaisties aizā un aiziet svešos laukos, tiem vajadzētu piesieties saitē, kas tos vedīs atpakaļ uz mūžīgo dzīvošanu.
Kas tu tāds esi? dēls jautāja, ar pūlēm acis vaļā turēdams un pagātnē skatīdamies.
Auksta roka pieskārās vaigam. Nāc tuvāk, vāja balss čukstēja, es esmu tava nāve un es arī gandrīz izgaisu, uz tevi gaidīdama.
*
Nāc tuvāk, saka ēna. Es tev stāstīšu, kamēr nav pār vēlu. Ēna aicina un velk. Tā velk tik stipri, ka visi mani kauli un muskuļi sūrst un nabas saite sāp kā jaunpiedzimušam bērnam, kamēr saite dzīst un veseļojas.
Es paklausu.
Trīs JG redaktrises Rietumkrasta dziesmu svētkos 1989. gadā ASV.
No kreisās Anita Liepiņa (Kanāda), Aina Vāvere, agrāka JG teātŗa nodaļas redaktrise (Austrālija) un Aina Kraujiete (ASV).
Viktora Neimaņa uzņēmums.
