Jaunā Gaita nr. 179, novembris 1990

 

 

IZKAISĪTAS PIEZĪMES PAR KONCENTRĒTĀM LUGĀM

Mārtiņš Zīverts. Kamerlugas. Rīga: Zinātne, 1989. 536 lp.

 

Skatītāji, kas 1936. gada rudenī atstāja teātra zāli pēc Tīreļpurva izrādes, diezin vai nojauta, ka neuzkrītoši ģērbies cilvēks viņu vidū bija - lugas autors. Iejūkot pūli, kas čaloja pirmo iespaidu atblāzmā, Rīgas psihofiziskā institūta līdzstrādnieks Mārtiņš Zīverts joprojām kavējās pārdomās par skatītāju ciešo kontaktu ar notikumiem, kas bija risinājušies uzvedumā. Saskare ar apkārtni šajā brīdī bija zudusi, un viņš nevarētu pateikt, vai tieši šī izrāde bija tā, kuŗas vērotāju vidū bija arī teātra kritiķi Paula Jēger-Freimane un Kārlis Strauts. Par to lugas autors varbūt iedomājās tikai vēlāk, kad abi vērtētāji kā vienā balsī apgalvoja, ka ar Tireļpurvu latviešu skatuvi sasniedzis nozīmīgs dramaturģijas darbs.

P. Jēger-Freimane: M. Zīverta 3 cēlienu drāma Tīreļpurvs ir neapšaubāmi labākais dramatiskais oriģināldarbs, kas pagājušā gadā parādījies uz mūsu skatuvēm. Te ir apvienota īsta spriega drāmas forma ar cildenu ētisku saturu ...".

K. Strauts: .... mazs dalībnieku skaits liecina, ka autors nav bijies no grūtībām, lai tikai konsekventi izturētu stilu un sīkāki parādītu personāžu dvēseles dzīvi."

Varbūt tieši kāda balss vai nopūta publikā, kāda trāpīga rinda recenzijā līdzās paša iespaidiem bija tas suģestējošais pievilcības spēks, kas vēlāk lika Mārtiņam Zīvertam apgalvot, ka jau Tireļpurvu rakstot, viņš izjutis kamerlugas iekšējo spēku. Tieši šajā žanrā uzrakstīts vairums trimdā tapušo lugu.

Kaut gan jautājumā par M. Zīverta dramaturģijas visvērtīgāko dalu domas joprojām dalās, un kā speciālistu, tā publikas vidū netrūkst cilvēku, kam paši spilgtākie iespaidi saistās ar reiz redzētām Āksta , Minhauzena precību vai Cilvēks grib dzīvot izrādēm, iepriekš minētās liecības, šķiet, ir pietiekamas, lai apzinātos, ka ceļš kamerlugu pasaulē Mārtiņam Zīvertam nekādā ziņā nebija nejaušs. Tātad - to nenoteica tikai trimdas apstākļi, kas gan atbilda tieši šādam, ekonomiskam rakstības veidam ar pieticīgām prasībām pēc uzveduma ārējā ietērpa. Mārtiņš Zīverts nav piemērojies publikas vēlmēm un nav centies, piemēram, kamerlugu koncentrēto spriegumu izšķīdināt mazliet garākai izrādei atbilstoša apjoma darbā. Tā, kaut gan sākotnējā iecere vienā otrā gadījumā arī bijusi scēniski vērienīgāka, darba izpausme kamerlugas formā bijusi saskaņā ar autora iekšējo pārliecību.

Latvijas lasītāju lielajam vairākumam iespēja iepazīt šos darbus radusies tikai tagad. Kamerlugu grāmata ir jau otrais M. Zīverta darbu sakopojums īsā laika posmā, īstenībā otrais sējums. Pirmajā bija lasāmas plašākas, galvenokārt 1930.-1940. gados Latvijā rakstītas lugas (vienīgais izņēmums - Rūda). Tagad publicētas kamerlugas - Tvans, Kāds, kura nav, Zaļā krūze, Cenzūra, Raķete, Meli meklē meli, Kurpurrū, Rīga dimd, Lielo Grēcinieku iela, Kopenhāgenas dialogs un Teātris. Iespējams, ka šai grāmatai arī būs turpinājums. Šo nodomu sastādītājam, iejūtīga un izsmeļoša ievada un komentāru autoram un īstenajam grāmatas sarūpētājam Viktoram Hausmanim patiesi jāvēl īstenot. Varbūt - un tas būtu īpaši vērtīgs veikums - nākamajās grāmatās iekļaujot arī tās lugas, kuras cītīgie izdevēji Austrālijā līdz šim nebija publicējuši. Te jāpiezīmē, ka komentāru daļā jau pašlaik ietverts samērā daudz jauna materiāla, kas iegūts sarunās ar dramaturgu, kā arī vēstuļu fragmenti.

Vairākas Kamerlugu izdevumā iekļautās lugas - un pirmo septiņu darbu sakārtojums vēsturiskā laika hronologijā to uzskatāmi apliecina - paver Latvijas lasītājam joprojām mazpazīstamu tautas vēstures lappusi: bēgļu nometnes Vācijā ar to skarbo, tik nesenās pagātnes apēnoto ikdienu, mazliet vēlāko pakāpenisko iedzīvošanos tālākās un pastāvīgās mītnes zemēs. M. Zīverta darbi bieži izaug no realitātes tiešas izjūtas, un pirmajos pēckara gados, Zviedrijā dzīvodams, dramaturgs ar savu trupu apbraukāja tautiešus tuvu un tālu. Šī personīgā pieredze, pieskaitot tai dramaturģiski veiksmīgi izvēlētas un nospriegotas situācijas, M. Zīverta darbos mūsu acu priekšā it kā veido trimdas gājuma ainu.

Pasvešu, bet vienlaikus arī ļoti tuvu un pazīstamu. Jo cilvēks tālajos ceļos, svešajās zemēs nepārprotami ir un paliek latvietis. Mārtiņa Zīverta daiļradē jau dzimtenē iezīmējās tautas dzīves ziņā sakņots Antiņa tipa varonis. Svešumā šo īpatņu liktenis palicis vēl rūgtāks un stāja - vēl noteiktāka. Tā ir dziļa smeldze, bet reizē arī apzināti izvēlēta dzīves pozīcija, kas raksturo, piemēram, Janeli lugā Cenzūra.

Šīs kamerlugas idejiskais risinājums var likties pārsteidzošs, sākotnēji pat nemotivēts. Janelis atsakās bēgļu nometnes komandantam liecināt pret Turlumu, kurš nodarbojas ar spekulāciju, īsteni dzīvo uz citu bēgļu rēķina, un turklāt vēl tiranizē Izu, ar kuru Janeli saista pavisam īpašas attiecības. Liekas, ar savu pasivitāti Janelis var tikai palīdzēt vairot ļaunumu. Taču viņa atbilde komandantam ir nelokāms "nē". Un savas nostājas izklāstā Janelis izsaka dažas domas, kas būtiski svarīgas Mārtiņa Zīverta pasaules skatījumam kopumā. Janelis atsakās nostāties komandanta pusē, jo pēdējais ir varas pārstāvis. Tieši vara, pēc Janeļa domām, ir tā, kas sakropļo cilvēkus, padarot viņus arī tādus, kāds ir Turlums, un "pasaulē nekad nebūs laimes, kamēr būs režīmi un varas". Indivīda primaritāte pār jebkurām oficiālām struktūrām, kas pārstāv varu - tas ir viens no M. Zīverta mākslas negrozāmiem pamatiem.

Un tam līdzās otrs, tikpat nelokāmi ievērots princips - māksliniecisko jautājumu virsroka pār ideoloģiskas, tajā skaitā arī patriotiskas dabas apsvērumiem. Dramaturga daudzo lugu kopainā mēs atradīsim darbus, to vidū Rakti, Pēdējo laivu, kuri izskan nepārprotamā tēvzemes mīlestībā. Taču arī šo lugu īstenais dramaturģiskais svars nav konfliktā starp savējiem un svešiem; tajās risinātajiem jautājumiem par godu, par cilvēka cieņu ir daudz plašāka ētiska jēga. Bet lugās, kurās saduras divas principiāli svešas ideoloģijas - piemēram, Partizāni -, dramaturgs iepriekš necenšas nostāties nevienā pusē, un tikai kamerlugas gaita, tās norises un "cīņas psiholoģiskais ekrāns" ir tas, kurā atklājas katras puses patiesais spēks un vājums.

Balstoties uz iepriekš minētajām pamatnostādnēm, mēs varētu censties formulēt Mārtiņa Zīverta lugu mākslinieciskā veidojuma galvenās likumības.

Pirmkārt, M. Zīverta nozīmīgākos darbus raksturo visu konflikta loku izvirzīšanās un to atrisinājums tieši uz skatuves, tieši darbojošos personu starpā. Otrkārt, šīm lugām raksturīgs lakonisks dialoga veidojums, kas ietverts skatuves runai ideāli piemērotā izteiksmē. Un treškārt, personu kontakti dramaturga darbos norisinās ne ikdienas, bet būtisku, eksistenciāli svarīgu attiecību līmenī.

Tieši šo triju uzdevumu atrisinājuma pakāpe lielā mērā nosaka katras atsevišķās lugas iedarbības spēku. Pievērsīsimies šeit pirmajam no tiem.

Par kamerlugas būtiskāko scēnisko elementu M. Zīverts uzlūko cīņu. Un faktiski visa lugas uzbūve veltīta pretspēku un to pozīciju noskaidrošanai, konflikta pamata izvirzīšanai un atrisinājumam. Pie tam šo atrisinājumu dramaturgs prot ilgi, nereti līdz pēdējam skatam turēt noslēpumā, bieži vien lugas gaitā vairākkārt iezīmējot būtiskus pagriezienus. Izmantojot rakstnieka lietotās terminoloģijas līdzību ar sporta spēlēm, varētu teikt, ka arī tai pusei, kas visu laiku bijusi atspiesta savā laukuma daļā, pastāv iespēja pēkšņam un izšķirošam pretuzbrukumam. Šo iekšējo spriedzi jūt M. Zīverta lugu atmosfērā. Osvalds Uršteins to dēvējis par vairāku dramaturga sacerējumu pašu būtiskāko sastāvdaļu. Un t.s. lielā skata teorija, viens no Mārtiņa Zīverta pārdomu stūrakmeņiem, arī pamatojas šajā negaidīta pavērsiena iespējā un nepieciešamībā.

Varētu jautāt - vai visas lugu personas vienlīdz nozīmīgi piedalās šī galvenā pavērsiena sagatavošanā, vai visu psiholoģiskajam raksturojumam autors lugā, nepagausinot tās ritējumu, atrod pietiekami daudz vietas? Par dažiem darbiem, domāju, to var teikt nešaubīgi, un viens no meistarīgākajiem sacerējumiem šajā ziņā ir luga Kāds, kura nav. Citos gadījumos kādai no drāmas personām ierādītas tikai zināmas palīgfunkcijas. Taču attiecību spriegumu tas parasti nemazina. Un te svarīgi ievērot kādu dramaturga radītās pasaules loģisku kopsakarību.

Lasot, piemēram, lugu Raķete, nav pārāk grūti pamanīt, ka iepretī Jānim Bicēnam, Ilzei Rūjai, un mis Ņemnaudei, kuru attiecībās izgaismojas centrālais konflikts, veļas pārzinis vājprātīgo iestādē Mika Simsons paliek it kā mazliet ēnā. Taču, ielūkojoties kaut tikai skopi iezīmētos viņa rīcības motīvos, mums rodas nojausma par to, ka šis tēls ir sens mūsu paziņa. Kamerlugu grāmatas lasītājiem, kam šāda sajūta rastos, nebūtu tālu jāmeklē - tikai līdz iepriekšējai lugai Cenzūra, lai Janeta vaibstos ieraudzītu arī to, kam varbūt mazliet pietrūcis vietas Raķetē. Un ar šo atklāsmi pilnīgi pietiek, lai stādītos priekšā Mika Simsona iekšējo pārdzīvojumu raksturs, kas veido šī tēla darbības līniju arī klusēšanas brīžos (un kamerspēlē - skatītāju tiešā tuvumā - ir īpaši svarīgi, lai aktiera sniegumā šī līnija nepārtrūktu). Mārtiņa Zīverta mākslinieciskā domāšana visā viņa radošās darbības laikā savos pamatu pamatos palikusi nemainīga. Mainījušās lugu žanriskās īpatnības, konflikta centrējums, bet tēliem, kas apdzīvo šo pasauli, ir ļoti daudz kā kopīga. Pazīstot dramaturga darbus, mēs varam ļoti dzīvi iedomāties arī tāda tēla pilnīgumu, kurš kādas lugas tehniskajā risinājumā paliek pasīvākā pozīcijā.

Mārtiņš Zīverts izmēģinājis arī citu attiecību hierarhiju, tiecoties darbības palīgpersonu nostādīt aktīvā pozīcijā iepretim citiem tēliem. Viens no šādas pieejas paraugiem ir luga Tvans, kurā dramatiskās situācijas it kā modelē Dr. Fiasko. Viņa smīnīgajās atziņās pavīd daudz kas no paša dramaturga skepses. Ne velti lugas pirmizrādē Stokholmā pats autors spēlēja tieši šo lomu, un viņa atturīgā klātbūtne noteikti piešķīra tēlam savdabīgu pievilcību. Taču pašā lugā tomēr veidojas paradoksāla situācija, ka, Dr. Fiasko kā likteņu lēmējam ievadot pat visnegaidītākos pagriezienus, pārējie personāži savā būtībā paliek diezgan statiski.

Dr. Fiasko, protams, ir nosacīts tēls, un tādus M. Zīverts savās lugās izmantojis samērā maz. Kaut gan viņš nav slēpis savu interesi par neizskaidrojamo, un šis elements iekrāso, piemēram, tādus darbus kā Fiksā ideja un Dumā merga, svarīgāks dramaturgam parasti bijis noteiktu, reālu konfliktu risinājums. Varbūt te sava loma kādai psiholoģiskai parādībai, ko varētu uzdrīkstēties saukt par "Purva velna kompleksu", kas autoram, iespējams, radies pēc ļoti neveiksmīgā šī tēla skatuviskā iemiesojuma pirmajā uzvestajā lugā Nafta. Taču tas ir tikai minējums. Īstais iemesls drīzāk varētu būt konsekventi realizēts līdztiesīguma princips. M. Zīverta lugu konfliktu pamatā ir godīga skatuviska cīņa, kurā dramaturgs nevienam no tēliem negrib dot nekādas privilēģijas, arī ne tādas, ko varētu apzīmēt ar īpašo "nosacītā tēla" statusu.

Taču, pabeidzot domu par t.s. palīgtēla aktīvo pozīciju, jāpiezīmē, ka līdzīga situācija veidojas dažos citos darbos, kur nosacītības elementa nav. Piemēram, lugā Meli meklē meli par darbības atsperi kļūst kalpones Annas juridiskās zināšanas, pierādot Kajas un Pliksala nespēju atjaunot laulību, un šo detaļu perfekta pārzināšana it kā padara Annu viedāku par citiem tēliem. Kaut gan pats autors izteicis apmierinātību ar šī sacerējuma formālo izveidi, M. Zīverta darbu kopskanējumā tas ir sava veida izņēmums, kas arī liek par viņa izteiksmei visumā atbilstošāku uzlūkot līdzsvaru personu attiecībās.

Lielā mērā tieši pateicoties pēdējam apstāklim, M. Zīverta lugu risinājums arī iegūst brīvu, dabisku plūdumu. Mazliet paradoksāla, bet tieši pēc klasiskās, nedaudz shematizētās izolācijas principa rakstītajos darbos - kā Čūska un Tvans - patiesa sprieguma ir mazāk nekā citās lugās ar ticamākiem, raksturu un uzskatu konfliktos balstītiem apstākļiem.

M. Zīverta kamerlugu nozīmīgāko elementu trejlapi - scēniskās darbības tiešumā (par ko nule kā runājām), dialoga mērķtiecībā un personu kontaktos būtisku attiecību līmenī - skatuves runu varētu uzskatīt par zināmā mērā pastarpinātu lielumu. Tādu, kas vistiešāk atbilst dramaturga uzskatam, ka lugas galvenokārt būtu jāskatās, nevis jālasa. Jo lakoniskie dialogi, mērķtiecīgie teksta periodi, mijoties īsām, koncentrētām sarunām ar plašākām monoloģiskām daļām savu patieso spēku un mākslinieciskās izveides īstumu var pierādīt tieši uz skatuves. Taču šai dialoga precizitātei ir izšķiroši svarīga loma kā konflikta izvirzījumā un risinājumā, tā arī trešajā elementā - personu savstarpējo attiecību iekrāsojumā.

Klauns Fiasko ir viens no tiem Zīverta varoņiem, kas kalpojuši lielai sociālai idejai, tikai sāpīgi apzinoties tās postošo iespaidu. Taču arī viņam piemīt dziļais cilvēciskums, kas raksturīgs daudziem M. Zīverta lugas tēliem. Jā, dramaturgā ir pietiekami daudz skepses par pasaules norišu attīstību, kas ironiski atplaiksnās citā Fiasko - lugas Tvans tēlā. Taču par spīti diezgan atklāti deklarētai neticībai cilvēcei kopumā, Mārtiņā Zīvertā mājo arī nelokāma ticība atsevišķā cilvēka sirds skaidrībai. Tieši tas licis viņam, neraugoties ne uz kādām idejām vai uzskatiem, ar sapratni paraudzīties uz savu Klaunu Fiasko (lugā Fiasko). Un autora ticība daudziem lugu varoņiem palikusi nemainīga. Dažkārt tā pēkšņi izlauzusies pat pārlieku programmatiskā formā (Jānim Rudzītim tāds, piemēram, šķitis Rūdas fināls). Taču M. Zīverta lugās kopumā šī pārliecība aiz ārēja rūgtuma, skepses bieži vien ietverta tieši dziļākajos cilvēku attiecību slāņos. Ne velti pat smīnīgais doktors Fiasko lugas Tvans finālā saka: "Elle ir tā, kas ap tevi, un debesis - tas, kas tevī."

Lugā Teātris šo pasaules un cilvēka attiecību paradoksālo raksturu dramaturgs netieši skaidro gaismas jēdzienā. Ja atver lūku pagraba griestos, tad pagrabs pielīst ar spožu saules gaismu. Lūku ātri aizverot ciet, pagrabā kļūst tumšs. Taču gaismai jābūt vēl turpat, kā pirms mirkļa, tikai tā - nav redzama.

Faktiski tāda ir arī atsevišķā cilvēka vieta ļaunuma, iznīcināšanas ieroču pārpilnajā pasaulē. Ja arī pasaules tumsā gaisma var šķist nepamanāma, tomēr tā spēj pastāvēt cilvēku dvēselēs. Tikai ļoti jūtīgai radībai pamanāma. Arī tāpēc dramaturga darbos ir tik maz vārdu - lai ar tiem nebūtu iespējams neko viltot.

Kas liecinātu vēl labāk par dziļi slēptu ticību cilvēkam, kā Mārtiņa Zīverta piezīmes Karātavu komēdijai? "Darbības vietu es pārcēlu uz veclaicīgāku māju, kur bēgšanas iespējas ir lielākas, jo negribējās likt tos nabaga velnus nošaut." Luga uzrakstīta 1945. gadā, kad deg zeme un liekas, ka cilvēka dzīvībai vairs nav ne vērtības, ne jēgas, ir tikai sātana un elles kora gaviles. Taču dramaturgam ir žēl - sešu nabaga velnu.

Ar šo visgrūtākajos pārbaudījumos saglabāto cilvēcību Mārtiņa Zīverta Kamerlugas tagad nāk arī pie lasītājiem dzimtenē.

 

Benedikts Kalnačs

 

Red. piezīme: Benedikts Kalnačs ir Latvijas literatūrzinātnieku jaunās paaudzes pārstāvis. Viņš beidzis Latvijas Universitāti 1988. gadā un darbojas Zinātņu Akadēmijas literatūras vēstures nodaļā. Šis ir B. Kalnača pirmais raksts Jaunajai Gaitai. Rakstā paturēta autora rakstība.