"SKOLOTĀJU SKOLOTĀJS"

Jānis Greste. Krist un celties. Autobiogrāfiski tēlojumi, portreti un vēstules. Rīgā: Zvaigzne, 1990.

 

Grāmata raksturota kā "mākslinieciski literārs izdevums", un rodas jautājums: kāpēc gan tā būtu vajadzīga tagadējā papīra trūkumā Latvijā, ja jau 1977. g. bija iznācis J. Grestes autobiogrāfiskais tēlojumu kopojums Dzeņa vēders, un abu grāmatu sakārtotāja Līvija Volkova par tagadējo izdevumu saka, ka tā pamatā ir Dzeņa vēdera paplašināts atkārtojums ar papildinājumiem?

Varbūt atbilde spoguļojas grāmatas nosaukumā - Krist un celties, kas izvēlēts pēc paša J. Grestes izteikumiem. Vai mūsu tauta šo pēckaŗa laiku nepārdzīvo kā grūtu krišanu, pēc kuŗa tagad būtu jāceļas augšā? Meklējot stiprinājumu pagātnē, meklējot ceļa spieķus nākotnei, meklējot pēc konkrētiem cilvēku paraugiem, pēc vadītājiem, pēc skolotājiem ... Varbūt tāpēc ir derīgi ieskatīties Jāņa Grestes dzīvē un darbā - ievadā L. Volkova dod Grestem titulu "skolotāju skolotājs".

J. Greste mira 1951. gadā, un viņa 75 gadu mūžā ietverta arī latviešu tautas vēsture ar tās "atraitnes dēliem", pirmā kaŗa trimdu un badu, Latvijas valsts celšanas degsmi un sadegšanu. Pēc Latvijas valsts krišanas Greste ceļas, lai meklētu latviešu zemē derīgus izrakteņus nākamībai. Krustu šķērsu svaidīts, Greste nezaudē darbošanās sparu, aizrautību un iedrošināšanos. Nocietina savu sīkstumu, paturēdams dzīves virsuzdevumu, un viņa audzinātāja darbam par uzskates līdzekļiem noder viņa paša dzīves piemēri.

Kā jaunam skolotājam viņam vecs latviešu arājs saka: "Ja tu iesi savu ceļu, domāsi ar savu galvu - tu iesi smagu ceļu.... Bet viens tev būs: tev nebūs no sevis kauns, ka esi pārdevies par lēcu virumu." (55. lp) Tēlojumā "Pret sienu tik ar pauri" Greste dod padomu: "Ja tev pasaka: nevar, tad tev vēl paliek 50% par to, ka varēs gan. ... Ja tev aizliek sētu priekšā, tad zini, ka tādēļ lai tu tiktu pāri tai." (87. lp) Vai šādus vārdus latviešu skolotājs nesaka arī šodien?

Bet ne tikai skolotājam šai grāmatā smelt ideoloģiju un audzināšanas metodes. To daudz informācijas Latvijas kultūras vēsturē: Grestes acīm ieraugām mūsu lielos - Raini, Aspaziju, Brigaderi, Kaudzītes, bet visvairāk, protams, Rūdolfu Blaumani. J. Greste pirmais organizē skolotāju kursus, uzsāk Skolu muzeju, izveido ķīmijas un dabaszinātņu kabinetus Jelgavā, liek pamatus Rakstniecības muzejam. Viņš ir lielisks kolekcionārs. Vēlāk pievērsdamies Latvijas zemes bagātībām, rada Zemes bagātību pētīšanas institūtu, izdodot grāmatas šai jomā.

Par šo mūsu pagātnes mantojumu lasītājs uzzina tiešā, patīkamā, vieglā veidā J. Grestes īsos tēlojumos. Brigadere teikusi, lai Greste neļauj redaktoriem pārveidot viņa stilu, tas esot savdabīgs. Tiesa - ar vieglu roku uzskicētas situācijas, valoda viscaur sarunvalodas līmenī, frazeoloģismiem bagāta (būtu gan vēlams krieviskos teicienus tulkot latviski parindēs). Teikumi - asi, aprauti un dinamiski. Greste stāsta klausītājiem, nevis lasītājiem. Autora klātesamība ir tik konkrēta, ka, šķiet, var redzēt viņa kustības, žestus, dzirdēt viņa balss modulācijas. Greste panācis t.s. fabulētaja prozu, kas modernam lasītājam ir tik pieņemama: pie tās viņu pieradinājusi televīzijas rūtiņa.

Šie atmiņu stāstījumi nav pielīdzināmi mūsu klasiskajai memuāru literatūrai, bet autoram nav bijušas arī tādas pretenzijas. Viņš tos rakstījis 70 gadu vecumā, vēlēdamies tad no sava likteņa izšķetināt kādu galveno pavedienu, galveno dzīves domu, ko formulējis šādi: "... pati cīņa ir bauda, bet, ja nu tad vēl izdodas uzvarēt, kaut ko sasniegt, kas tad skaitīs zilumus ..." (14. lp)

Varbūt tāpēc arī šai laikā Greste būs spējīgs "ieinteresēt savu mazmazbērnu paaudzi" (L. Volkova). Tāpēc šo 300 lp. grāmatu ar pāri par duci fotoattēlu gribas pielīdzināt kādam derīgam izraktenim", kuŗus Greste cēla augšā no Latvijas klēpja, kādam "pelēkam dārgakmenim" no latviešu kultūras vēstures.

 

Valentine Lasmane