BEZ IERADUMA TĪKLA

Jānis Baltvilks. Sniegam nav izvēles. Dzeja. Rīgā: Liesma, 1989. 141 lp.

 

Šinī grāmatā sakopotā dzeja ir radusies laikā no 1979. līdz 1986. gadam, tātad pirms vēl viss īsti sākās. Tai ir sabiedriski kritiska smaile. Var jau būt, ka autors šodien rakstītu savādāk, bet viņa motīviem aktualitāte nav zudusi. Krājumu Sniegam nav izvēles lasot, nav daudz jādomā par zemtekstiem, kas saistīti ar noteiktu laiku, vairāk toties par tādiem, kam ārējas pārmaiņas spriegumu neatņem.

Esot nolemts
akmeņiem dzīvību dot.
Esot uzradies vīrs, kurš to prot.

- Tad nu gan, -
noteica kāda balss.
- Tad nu gan
tiksim ar viņiem reiz galā.

Šīs rindas dzēla pirms desmit gadiem, bet noslēguma pēkšņā paradoksa uzšķiltās asociācijas ir daudznozīmīgas un dzīvo tālāk arī pēc vārdu un domu brīvlaišanas.

Jānis Baltvilks vairās no skaļuma, no lieliem vārdiem un pārāk cēlām jūtām, arī no melodiskām un līganām frāzēm. Viņa dzejas valoda ir īsi aprauta, izteiksme nereti ar aforistisku ievirzi. Viena otra metafora, kāds tēls vai žests ir no drusku vecākiem laikabiedriem mantots, bet tas galu galā nav tik svarīgi. Gadās, ka sienāži sisina pļavā un suņi rej vientuļu ceļa gājēju naktī apmēram kā savā laikā to saklausīja Imants Ziedonis, ka ardievu vārdi ieskanas gandrīz kā Māris Čaklais tos būtu teicis, taču Jānim Baltvilkam ir tomēr pašam sava īpatnība. Viņš ievēro lietas, kas citiem liktos sīkas un paietu gaŗām, pamana sakarības, kur citi redzētu tikai nejaušības.

Lai saraudzītu apslēpto, vispirms der atbrīvoties no ierastā. Ja Jānis Baltvilks savā dzejā vietām rindo pārsteigumu pie pārsteiguma, tad tas nav darīts efekta dēļ. Negaidīts notikums, pēkšņa kustība viņam ir impulss, kas palīdz atvērt acis, saraut ieraduma tīklu. Dažā dzejolī tad atģidums par dzīves gaitu, par tās dīvainībām iestrāvo saudzīgi kā vējš sētsvidus liepā, citā tas nāk kā grāviens pār mānīgi radušos drošības sajūtu.

Tādu satricinājumu tomēr šinī krājumā nav daudz. Negaidītais pa lielākai daļai uzrodas viegliem soļiem. Varas un nedrošības ēna krīt pār žogu, bet dzejnieka pagalmā ir laiks un vieta klusām pārdomām. Pie atvērtiem vārtiem.

Dažs labs Jāņa Baltvilka dzejolis ir patiesībā tikai kādas domas sākuma uzmetums nedaudzos vārdos. Tālākais tad atstāts lasītāja ziņā. Metode ir riskanta un neatbrīvo autoru no atbildības, ja pasniegtais pavediens tālāk nerit. Jāņa Baltvilka krājumā ir tuvu pie divsimt dzejoļu, daudzi no tiem ļoti īsi. Tā liekas, ka no lasītāju iztēles spējas, no viņu līdzdalības te ir par daudz prasīts. Īsi sakot - ja ne dzejoļiem, tad pašai grāmatai saīsinājums būtu nācis par labu.

 

Mārtiņš Lasmanis