FILOZOFISKAS FANTAZIJAS

Roberts Mūks. Kad vairs nav govju. Dzejoļi. Mičigenā: Sotuqnangu, 1989. 115 lp.

 

Viens no šī krājuma dzejoļiem noslēdzas ar šādām rindām:

Tu esi at-automatizējies, Mūk
Tāpēc arī visi no tevis mūk

("At-automatizēties", 29.lp.)

Izlasot visu krājumu, kļūst skaidrs, ka citētajās rindās ir daudz patiesības: autors visumā nav pareizticīgs un pieklājīgs; viņam piemīt slieksme cilvēka dzīvi (the human condition) aplūkot patstāvīgi un nesaudzīgi. Ja nebūtu zināms, ka Mūks ir Avens, kas ne tik vien mācījies, bet arī mācījis amerikāņu universitātēs un sacerējis vairākās valodās tulkotas filozofiska rakstura grāmatas un solidā periodikā uzņemtas apceres, dažs vairāk "automātisks" tautietis viņu jo labprāt izsludinātu par traku vai stulbu un sarkanu, piedēvējot arī fiziskus trūkumus. Pat Rietumu pasaules relatīvajā brīvībā daudzi neuzdrošinās iebilst pret valdošajiem uzskatiem"; vecākās paaudzes latvju emigranti (ne jau visi, bet daudzi gan) un viņu mācekļi mēdz raudzīties greizi uz visu, kas neatbilst šauri norobežotiem uzskatiem ar labējā autoritārisma vai agresīva fundamentālisma nokrāsu. Vajadzīgi ir vadoņi un sekotāji, nevis balamutes un slīmesti, kas runā pretī runasvīriem un citiem prātīgiem cilvēkiem. (Mārtiņš Zīverts dažās trimdas aprindās kādreiz esot uzskatīts par nevēlamu autoru, jo radušās aizdomas, ka Zīverta lugas varētu jaunatni pavedināt uz neceļiem, veicinot pārāk neatkarīgu domāšanu.) Neiecietība pret "brīvu domu" ir rosinājusi mēģinājumus kaitēt Jaunajai Gaitai un jo niknu šķendēšanos par Ķēves dēlu vai meitu varoņdarbiem (tādēļ varbūt nav jābrīnās, ka daži latviešu vidusskolas audzēkņi pēc skolas beigšanas nāca klajā ar pašu sagudrotām aplamībām, ostentatīvi zvērēdami pie sarkanā dižpravieša bārdas). Saprotams, ka Roberts Mūks stīvpilsoņu uztverē ir persona non grata, lai gan, runājot par latviešu emigrantiem vispār, nav gluži tā, ka "visi no tevis mūk". Viņa spārnotais bērītis ne tik vien rikšo, bet arī aulekšo un lido, paklausot iegribām, kas reizēm varbūt radušās drīzāk zirga nekā jātnieka dvēselē ... Citiem vārdiem - Mūks nereti vārsmo "nepiedodami vaļīgi", nevairīdamies arī no "prastiem" vārdiem un tādiem skatījuma elementiem, kas var norādīt, ka Homo sapiens sapiens ir, tā sakot, intelektuālais un mākslinieciskais dzīvnieks, kas manāmi atšķiŗas pat no vistuvākajiem primātiem (t.i., šimpanzēm un gorillām), bet nebūt nav no dzīvnieku pasaules pilnīgi atšķirta būtne. Teiksmu un dogmu cienītāji šo patiesību joprojām nespēj sagremot; Mūks savukārt neatzīst cilvēka aroganto izolēšanos, kas īpaši raksturīga kristīgajai teoloģijai, bet nepiemita senajiem ēģiptiešiem (tie ceremoniāli sēroja par kaķa nāvi un - līdzīgi aplūkojamā krājuma autoram - cienīja krokodīlus). Mūka nostāju šai lietā iezīmīgi pauž šādas rindas:

Krokodīls nav nekāds nezvērs
Viņš ir liels putns
Viņš ir liels Dievs
Kam
Nolūzuši spārni

Agrāk Dievi lidoja
Tikpat veikli
Kā mēs šodien slidojam
Agrāk viņi bija baigi
Kā arī
Bez atlikuma maigi

Bet arī viņi krita
Un tas maigums pārcēlās uz debesīm
Un tas baigums nogrima ūdeņos

Es nezinu ko te var darīt
Varbūt jāatsakās no debesīm
Varbūt jāmēģina staigāt pa ūdeni
It kā ūdens būtu debesis

Varbūt tad arī krokodīliem
Iemirdzētos acis (kā Ziemsvētkos)
Un viņi sacītu
Mēs jūsu pārpalikušie Dievi
Gribam tikai labu
I.e.
Lai jūsu bērni un jūsu bērnu bērni
Neskatītos savās nabās

("Vēl par krokodīliem", 12. lp)

Tā ir jau tiešām galēja draudzēšanās ar dzīvo radību! Atzīšos, ka man ir simpātijas pret vilkiem, jaguāriem, leopardiem, bet krokodīli man riebjas ne mazāk par haizivīm. Ļaužu vairumam Mūka cieņa pret archaiskiem briesmoņiem ar rudimentāru dzīvnieka gudrības pakāpi varbūt liktos vēl svešādāka nekā man. Mūka vārsmām vispār netrūkst galējību, kas varbūt ir sava veida "atklātības un pārkārtošanās" sekas. Šķiet, ka Mūks ir ļoti kritiski izvētījis gan uzskatus un izturēšanas paveidus, kas bērnībā un agrā jaunībā pārņemti no sabiedriskās vides, gan introspektīvi iepazītas paša dziņas un tieksmes. Līdz ar to agrākais "automātiskās kontroles mechanisms" lielā mērā aizstāts ar vairāk apzinātu, patstāvīgāku kontroli, kas viņam ļauj domāt un izteikties bez it kā liekām aizturēm. Ne jau ikkatrs tādu brīvdomību un atklātību uztveŗ ar simpātijām vai nonšalanci; viens otrs ir iztrūcināts un/vai sašutis; droši vien netrūkst arī tādu, kas rausta plecus un kasa pakausi. Bailes, īgnums, neizpratne palaikam mudina novērsties no tiem, kuŗu viedokļi rosina šādus pārdzīvojumus - daudzi "no tevis mūk"...

Manuprāt, Mūks dažā ziņā tomēr ir arī drusku "automatizējies", nevis tikai atbrīvojies no samērā bezdomīgas (thoughtless) kontroles. Viņa prātojumi un izjūtas bieži tik lielā mērā saistās ar filozofiju un reliģiju, ka mazāk specializētiem ļaudīm varbūt gribēsies iebilst pret savā ziņā vienpusīgu vai sašaurinātu skatījumu. Rakstu mākslā šāda pievēršanās galvenokārt parādībām, kas autora pieejā cieši saistās ar specializētu izglītību vai pārvarīgu ticību, drīz apnīk un var likt iztēloties kaut ko tādu, kas mazliet atgādina automāta darbošanos. Dzejnieks, kuŗa psīche ir piesātināta ar profesionālām zināšanām kaut vai par reliģijām un filozofijas terminiem un viedokļiem, droši vien nav spējis (vienkārši laika trūkuma dēļ) bez steigas ceļot arī pa citiem novadiem. Līdz ar to viņš tagadni, pagātni un nākotni skata ļoti īpatnējā veidā - metaforiski varētu teikt, ka viņa foto aparātam nav normālās lēcas un ka tādēļ skatījuma leņķis, perspektīva, dziļums nozīmīgi atšķiŗas no tā, ko uztveŗ cilvēka normālajai redzei pielāgota lēca... Protams, īstam māksliniekam piemīt īpatnība, un, piemēram, vēsturnieka, psichologa, sociologa vai antropologa izglītība var noderēt arī rakstu mākslā, nevis vienīgi "ārpusmākslinieciskā" profesijā; bet rakstnieks nedrīkst izteikties kā "ārpusmāksliniecisks" tautas darbinieks (piemēram, politiķis, mācītājs, ģenerālis, profesors). Kītss un Somersets Moms jaunībā studēja medicīnu; ļoti iespējams, ka apgūtās zināšanas un ar tām saistītā pieredze bagātināja viņu pasaules uztveri; bet viņi drīz pievērsās tikai literatūrai un nenodarbojās vairs ar ārstnieciskiem tematiem. Gotfrīds Benns ilgus gadus darbojās kā ārsts; cik atceros, viņam ir daži dzejoļi, kuŗi pauž ārsta skatījumu, bet parasti Benna vārsmās autora "ārpusmākslinieciskā" profesija nav manāma. Austrālijas latvieša Osvalda Lāča medicīniskās zināšanas parādās tikai inter alia un pa lielākai daļai ļoti neuzkrītoši (dažviet Lāča ārstniecisko uztveri esmu pamanījis vienīgi tādēļ ka man gadījies šo to lasīt par endokrinoloģiju). Sols Bellovs (Bellow) universitātē apguva antropoloģiju un, cik noprotams, ir par to interesējies arī vēlāk; tomēr, spriežot pēc tā, ko esmu lasījis, viņa mākslas proza nav uzkrītoši antropoloģiska, lai gan pāris vietās romāna vai stāsta autors izsakās gandrīz kā antropologs. Nevar pamatoti apgalvot, ka Mūks vārsmo nemākslinieciski; bet viņa dzejā autora profesionālā pievēršanās filozofijai un reliģiju pētīšanai izpaužas diezgan uzmācīgi un gandrīz "automātiski" (nepieklājīgā un drusku pārspīlētā veidā varētu sūdzēties, ka "tiklīdz Mūks atver muti, nākas dzirdēt kaut ko par dieviem un metafizisku punktierēšanu"...) No īsti neciešamas pieejas viņu glābj gandrīz vienīgi sajūsma (apmēram Virzas garā) par visvisādām daiļavām, varbūt arī reaģēšana uz zinātnes un technoloģijas pārveidoto pasauli; te manāma pietuvošanās "normālās lēcas" uztverei.

Par to, ka Mūka speciālizēto novirzi radījusi ilggadīga cīnīšanās ar filozofijas un reliģijas problēmām, it kā liecina vismaz viens no viņa latgaļu dialektā sacerētajiem dzejoļiem, kas, domājams, radušies jaunībā; šis dzejolis ("Plyust Rēzekne", 96. lp) liekas itin skolniecisks, salīdzinot ar pārdroši un ne jau vientiesīgi darinātajiem modernista vārsmojumiem, bet rāda autora spējas "ienirt" itin dabiskā pārdzīvojumā. Mūka brieduma gadu dzejoļi ir visumā interesantāki un īpatnējāki par viņa mēģinājumiem jauki tradicionālā vārsmošanā, bet nereti liecina par attālināšanos no pārdzīvojuma. Var jau būt, ka "ieniršana" viņam drīz sākusi likties naiva vai pat drusku bērnišķīga. Mūks kā izgudrināts modernists rotaļājas ar domām un iztēli, bet tikai šad tad rosina spontānu iejušanos, nojautas, izjūtu intensitāti. Viņa labākie sacerējumi un fantāzijas tomēr iekļaujas kaut cik intensīvā pārdzīvojumā, piemēram, "Jau tagad" (56. lp), "Tilti" (64. lp), "No tumsas puses" (50. lp), "Atbrīvošanās" (55. lp). Pagadās arī samērā labi izdevušies dzejoļi, kuŗos ir jokdarība ar tumšiem ēnojumiem, piemēram, "Melanholiska atkalredzēšanās Elles ķēķi" (37. lp), "Laiku gaita" (71. lp), "Šais drūmos laikos" (73. lp), "Tas bija" (78. lp), "Pa senču pēdām" (95. lp); daudzmaz jūtīgs lasītājs šādos vārsmojumos meklē - varbūt jau tūlīt pēc tam, kad izlasīta pirmā rinda, - uzjautrinājumu, ko neapslāpē arī daža nīgrāka doma, nevis pārvarīgu nopietnību vai rotaļīguma un dziļāku emociju apvienojumu. Nav tā, ka šķietami vieglprātīga pieeja allaž nozīmē seklumu; cilvēka dzīves patiesība var parādīties arī jokos.

Gan vārsmas, gan autora filozofiskās piezīmes (117. lp) liecina, ka Mūka domas un jūtas pēdējā laikā īpaši rosina dabas degradēšana, technoloģijas uzvaras gājiens un Rietumu cilvēka neurotiskā sašķeltība, kas rodas no tā, ka esam "ar vienu kāju technoloģijas pasaulē, ar otru nostalģijā pēc 'veciem labiem laikiem'". Jaunā krājuma nosaukums vērš lasītāja uzmanību uz dažām mūsdienu raksturīgajām iezīmēm: "Govis un citi dzīvnieki - 'dzīvā radība' - ir kļuvuši par gaļas mašīnām vai par tūrisma objektiem." Autora uztverē technoloģija ir rietumnieku un varbūt visas pasaules liktenis, ar ko jāsamierinās. Viņa vārsmās tomēr nereti paužas rūgtums un izsmiekls; tas nozīmē, ka dumpošanās nav tālu.

Domas par govīm Mūku varbūt vedinājušas runāt par "cičiem" arī attieksmē uz Homo sapiens sapiens. Kādā Jaunsudrabiņa tēlojumā cirka "nārai" ir pavisam cilvēcisks ķermenis virs jostas vietas, starp citu arī "cicēni kā nākas"; par šo teiksmaino būtni stāsta, cik atceros, sendienu laucinieks; nav pazīmju, ka tēlojuma autors līdzīgā situācijā izrunātos tikpat laucinieciski. Ulža Ģērmaņa atmiņu romānā ir epizode par kailpeldētājām jūrmalā un puikiņu, kas izmisīgi lūko aizmukt no pliko dāmiešu armijas; stāstītājs ir romāna galvenais raksturs, kas citu vīriešu kompanijā lieto apzīmējumu "pupi", runādams par kādas kailpeldētājas lieliski skulptūrālajām krūtīm ... Ja nemaldos, autors savā stāstījumā šo apzīmējumu tomēr nelieto. Mūks ir "drosmīgāks" par Jaunsudrabiņu un Ģērmani. Te nu derētu ievērot, ka laucinieciskā pieeja šai ziņā nemaz nav tik reālistiska, jo sieviešu anatomija nav visās iezīmēs pielīdzināma pat samērā tuvu radniecīgo pērtiķu anatomijai. Kādā bioloģijas mācību grāmatā lasāms šāds atzinums: "... human females signal their continuous sexual receptivity by permanent signs, such as their enlarged mammae (other female primates provide adequate milk for their offspring but do not have protruding breasts)..." (Helena Curtis, Biology, Worth Publishers, New York, 1978; 950. lp) Plaši pazīstamais zoologs Desmonds Moriss (Morris) sievišķīgos izciļņus uzskata par redzamiem seksuāliem signāliem ("visual sexual signals"), aizrādīdams, ka pērtiķu sugās šīs ķermeņa daļas kalpo vienīgi pēcnācēju zīdīšanai un ir gandrīz plakanas. Puritāņiem un galējām feministēm šāds viedoklis droši vien neies pie sirds; bet evolūcija ir bezkaunīgā kārtā radījusi sugas turpināšanai derīgas īpašības, nevis kaut ko tādu, kas būtu pa prātam svētuļiem un vīriešu nīdējām ... (Arī pērtiķu dāmām ir savi dzimuma signāli.) Aplūkojamā krājuma autors neiederas svētuļu kategorijā, lai gan viņa dzejoļos šad tad pavīd kaut kas no "puritāņu rupjības"; viņš "piensaimniecību" uzsveŗ tādēļ ka grib izpaust savu it kā nepiekāpīgi objektīvo skatījumu. Šekspīrs bija objektīvāks par Mūku; kādā no Šekspīra traģēdijām (varbūt Karalī Līrā) var atrast domas, kas būtiski atbilst mūsdienu zinātniskajiem uzskatiem; autora ģeniālā intuīcija ērti iztika bez modernās zinātnes palīdzības. Jāpiebilst, ka Mūks tomēr runā ne tik vien par "cičiem" ("Es ticu / Cičiem"; 110. lp), bet arī par krūšu kalniem" (107. lp), tātad ir spējīgs uz samērā aistētisku vērojumu, kas pie tam atbilst zinātnes pareizticībai. Tad jau nav tik traki ...

Nopietni protestēt man gribas gan pret to, ka Mūks "ch" vietā allaž raksta "h", piemērodamies padlatviskajai ortografijai. Tiesa, latviešu pareizrakstība ir diezgan fonētiska, bet pie "chronikas", "Bacha", "psicholoģijas", "rachīta" un "technoloģijas" mēs esam tik brangi pieraduši; "c" atmešana mūs tikai tuvina krieviem un attālina no rietumeiropiskās kultūras.

Grāmata izdota glīti un rūpīgi, lai gan ne gluži bez iespiedumkļūdām. Arnolda Sildega vāks, apvāks un ilustrācijas atstāj patīkamu, bet mazliet sendienīgu iespaidu.

 

Gundars Pļavkalns