Jaunā Gaita nr. 18, 1958. gadā
Attēlā - autors maskā pie sava portreta
|
JĒPIM
Es tevi atceros no baraku pasaules un dzeloņstiepuļu iežoga, kad, stalti izkāmējis, tu muļķoji zilganpelēkos sargus. Mēs teicām - lūk, īsts latviešu Jēpis! Nekas tev nebij par prastu: maizes dona, ūdens malks, liesa zirņu vira, apaļš baļķēns pagalvim, caurs maiss segas vietā. Nu jau drīz svinēsim divpadsmit ar pus gadu aizritēšanu mūžībā kopš dienas tās, kad aizlaidāmies lapās katrs uz savu pusi. Laikam sīva ritēšana. Mēs nebijām nekas un arī neesam nekas. Tomēr savos svētkos mēs ļausim saules stariem iespīdēt Reinas krastos vēlā rudens saulē vākto rozīnīgo vīnogu raudzētās sulas glāzēs. Ak, kāds patīkami saldens skābums mūs iepriecēs! Un pieminēsim sauli un priekus bada gados Reinas un Nekāras krastos, kā citi piemin vasarnīcas Mežaparkā. Mūsu tēvzeme, šķiet, ir kautkur tālāk, dziļāk. Tā vairāk dziesmās, patiesībā, savā liktenī un valodā.
Lai dzīvo jubilejas! Lai pateicamies liktenim par to, ko tas mums devis, pašiem piepalīdzot! Lai Dievs, mīļais Jēpi, tev vēl dod nodzīvot trīskārt trejdeviņus gadus un sastapt vecos draugus, kas, ja nav jau pie Pēteŗa, šodien klīst Brazīlijas džungļos, Kazachstanā, Saskačevanā, Ņujorkā, Stokholmā, Maskavā un Rīgā. Uz sasatikšanos!
Pie mums atlidoja dzejniece no Ceilonas. Nu atkal kopā nācām un gaidījām Godo tāpat kā toreiz, kad atlaidās pravietis no Baltijas jūŗas krastiem un teica, lai mostoties, mostoties. Bet mēs jau desmit gadus bijām nomodā. Iemigt, aizmigt, mirt, vairs neuznirt aicināja Ceilonas dzejniece, jo viss ir māņi un tikai pats ir mūžīgs. Vai desmit gadus klīdām kā mēnessērdzīgie?
Vispirms ledainā pagrabā ar gleznotu ziloņa portretu dabīgā lielumā džina pudeli tukšojām un ļāvām sevi uzņemt filmā, ko rādīšot Zviedrijas latviešiem. Bet kustība neradās. Tad cerējām - atnāks Godo un viss būs citādi. Varbūt, kāds teica, Godo gaida mūs Bizārā Bārā? Tad līdām no ledus pagraba ārā, prom no Jupitera gaismām, prom uz citu elli sveču gaismā dzert šampanieti, nē, karsētu ābolsulu ar kanēļa garšu un slepus klāt lieto konjaku. Bar Bizarre. Zvejnieku tīklos jaukā krēslā gandrīz kā japāņi uz grīdas sēdējām un domājām, kādi gan esam mēs spīdekļi. Meitenes melnos letardos kailiem pleciem pienesa sviestmaizes un peperoni. Kaut kur kāds ģitāri strinkšķināja un man šķita, kaut kur zem zemes grab kauli, kā smejot. Skaļrunī skanēja jaunākais Trinidādes kalipso. Bet mēs gaidījām Godo tāpat kā toreiz Baltijas krastu pravieša dienā. Nevienam nebij drosmes pateikt, ka Godo arī šoreiz nenāks.
(1958) Vakarnakt ar tintes kalpiem un vagariem, ar trimdas dzejdariem es gaidīju jauno gadu.
Šorīt es dzeru tikai tēju.
Vakarnakt kādam bij jauna grāmata rokās, un cits atkal pantus bij dāvājis dzeju klajā laidējam. Tad visi svēra ar Pikaso manierē lauztām krūtīm zivis un vīnogu ķekarus un slīdēja vārdiem pa Ņujorkas bāriem un peļķotām asfalta ielām pie kliņģersievām un zivju tirgoņiem, kas paši brauc jūŗā zvejā.
Bet to jau biju dzirdējis aizvakar un senāk. Tāpat kā: Vai atceries, kā toreiz to teica Medenis un Čaks, un kā tie dzēra un nedzēra, un kā tie prātoja Vai projām iet, vai palikt teju; Bet es, projām gājis, jau pieci simti sesto reizi klausījos Vai projām iet, vai palikt teju, un bēdās ar nama tēva aizkaru aizklāju savu baku rētaino seju.
Tad cits trimdas zelta trubadūrs ar papīra cepuri galvā man teica: Vai vēl tu piemini dienas jaukās, kad Rīgā ekrāni rādīja Tomu Miku un Als Džonsons krievu mēlē dziedāja jeņķu častučkas? Jā, atceros, es skaļi brēcu - un klusām: Es toreiz mātei no ratiņiem izlēcu un aizbēgu ar vēderu gluži pliku skatīties Tomu Miku.
Tad, kā sengrieķu drāmā, kārta bij runas korim: Visi pilnās balsīs lādēja šo zemi, kur dzīve nav tāda kā Rīgā un Ķeipenē pusgadu pirms lielā kaŗa un, maisot alu ar vīnu, slavēja Valmieras cūkūdeni. Visu sejas bij klātas paštaisniem viepļiem. Aiz logiem bērni pūta papīra taurēs kā Jerikas bazūnēs. (Mūsu laiks prasa, lai dzejā vai nedzejā virmotu bībeles tēli.)
Tad vakars itkā zaudēja grieķu traģēdijas noskaņu, un iznira veidoli no japāņu klasiskā kabuki teātŗa: robota vadīti melni rati ar vīna un alus glāzēm man aizritēja gaŗām jau pieci simti un sesto reizi. Tāpat melna ķēve tumšā naktē, zaļā zālē griežas pinekļu saistīta, ap zemē iedzītu mietu. Jā, mēs varam ganīties iedomu pļavās tikai tik tālu, cik tālu mūs laiž mūsu domu valgi un pinekļi.
Ak, ja kādam būtu Medeņa vecā satīras slota! Paslaucīt derētu trimdas kultūras pagalmiņu, pašķaidot blašķītes, dzērienu glāzītes. Hei, brāļi, bāleliņi, ko tupiet un gaužaties! Hei, māsas, māršaviņas, visi laiki vienmēr slikti un labi! Liepas allaž smaržo nemainīgi. |
Modris Mednis
GEIŠAI
Ai mazā geiša, Tavu lūpu liets vēl šobrīd, cauri dienām vēsi rūgtām, un stundām, klusā aizmirstībā lūgtām, gaišs nemiers sirdī - blāvu ilgu zieds.
Skaists bija Tavas mīlas rīts un riets. Mēs ļāvām dienām aizskriet, rikšās jūgtām, kā melodijām, vējā klusi dūktām bij laimes vainags mūsu galvām siets.
Tu, mazā zvaigzne, staro zilā tālē, kad satumst zeme, debesis un nakts. Tu lēnām gaisīsi, kad rīti bālē ...
Tas laiks kā pērlēm izrotāta sakts, kā skaistu ziedu paklājs zaļā zālē nu gadu plūsmā nebeidzamā rakts.
SUNĪTIS Pie Tavām durvīm Tevī gaidīt gribu kā pelēks sunītis uz maizes riecienu vai ribu. No Tavas sīkās plaukstas vēlētos tad ēst - uz Tavas mājas sliekšņa cauru nakti sēst, lai sveši vīrieši tam nepārkāpj, kad tumsa, kad mazs kā zirnītis Tu platā gultā guli un nemaz nedomā par sunīti - to šmuli - ar mēli drupatas kas Tev no rokām laiza... Ka suņa sirdi arī mīlestība graiza, neviens to nesaprot - to suņu būdā triec, lai izraud suņa žēlabas pie smagas ķēdes siets. |
Tumsā spīguļo acs,
Ozols iepleties plats
Pāri apartiem laukiem Tumsā spīguļo acs, Ūpja vaidošā dziesma Zemei pieskaras vaigs. Nespēka pinekļi kājās. Neej! akacis dziļš! Velna rāpuļu laisma! Garš kā nopūta sāpēs Tumsā spīguļo acs; |