JG18 Dzīve un darbi

Šeit dzimis, šeit audzis...

Gada sākumā Jauno Gaitu sāka abonēt Alberts Baumanis. Kā viņš pats saka: „ Lai varētu zināt un saprast latvisko, esmu šogad apņēmies lasīt daudz vairāk latviski.” Apsveicami, teiks vairums. Jā, bet Alberts Baumanis ir dzimis un uzaudzis Kanadā, Latviju nekad nav redzējis. Vecāki viņam iemācījuši latviski tik labi, ka viņš nevien lasa, bet arī raksta labāk nekā dažs labs vēl Vācijā skolots jaunietis.

Alberts Baumanis ar lielāko prieku sniedz Jaunajai Gaitai savas atziņas par dažām trimdas un emigrācijas problēmām; Viņš saka: „Es piekrītu tautiskiem centieniem, savienotiem kopā ar piemērošanos šejienes dzīvei. Uzturēt cerību par Latvijas nākotni, bet arī nepagurt latvietībā, ja tā tik drīz nenāk” Tas, ko viņš saka, ir zīmīgs daudzējādā ziņā, bet galvenokārt tāpēc, ka mūsu pašu dažreiz vājā ticība tiek stiprināta nākotnei: latvieši nepazudīs Amerikā arī nākamajā un aiznākamajā paaudzē, kamēr mums būs tik dedzīgi un sirsnīgi cilvēki; tie nepazudīs, ja uzturēs dzīvu latvisko sabiedrību.

Seko Alberta Baumaņa pirmais raksts. Tajā izdarīti tikai nelieli valodas un pareizrakstības labojumi

PAR EMIGRANTIEM UN TRIMDINIEKIEM

Lai gan pēdējos gados Amerikā ieceļojušie trimdas latvieši kopā sastāda diezgan lielu skaitu, tas tomēr ir mazāks par jau Amerikā dzīvojošo latviešu izcelsmes cilvēku skaitu. Ka tas tā ir, to gan ne katrreiz var nojaust sabiedrībā. Jo izskatās, ka daudzi vecie ienācēji vairs nevēlas sastapties ar tautiešiem, ka tie patiešām ir amerikāņi domās un darbos.

Bet ir arī starp „vecajiem” daudzi, kas ir centušies un cenšas tautiešu labā. Tie arī piedalās, cik spēj, kā garīgos, tā laicīgos tautiskos pasākumos. Tomēr jāsaka, ka piedalīšanās varētu būt daudz plašāka nekā tagad.

Būtu labi visiem, ja būtu labāka saprašanās un saskaņa. Tā pavairotu latvju pulciņu, padarītu to stiprāku arī nākotnei. Uzturēt latvju uguntiņu plašajā pasaulē ir grūts darbs. Daudzi jau sāk zaudēt cerību. „Viss beigsies ar mums,” viņi saka, „jaunā paaudze pārtautosies.”

Tas tā patiešām var likties: cik ilgi gan latviešu liesmiņa degs Amerikas jūras viļņos? Tas, kas ir latvietis sirdī, teiks − tik ilgi, kamēr būs cilvēki, kas ir lepni, ka viņi ir latvieši, kas zina un mīl latvju tautas kulturālos un garīgos sasniegumus.

Kā sabiedrībā, tā darbā latviešiem ir nepieciešams daudz tikties un biedroties ar amerikāņiem. Tas viss ir labi, plašai pilnai dzīvei ļoti vajadzīgs. Latvietis nav tas cilvēks, kas vēlētos atdalīties no apkārtējās pasaules, dzīvot kā kaut kas īpatnējs, īpaši jauniešiem izglītības dēļ nepieciešams daudz tikties ar amerikāņiem, daudz mācīties angļu valodā. Tiem arī taisni tāpēc rodas domas, ka latviskais nav vajadzīgs. Kāpēc to pieturēt?

Uzturēt latvisko, biedroties ar tautiešiem, lasīt latviešu literātūru (un tā ir ļoti bagāta) ir nepieciešams it īpaši jaunatnei, lai tā nezaudētu saites ar savu tautu. Bez tā, ko manto no tautas kultūras, divvalodniekiem ir arī citas priekšrocības: dziļāka saprašanas spēja vērtēt starp dažādām kultūrām, vieglāka iespēja mācīties arī citas svešvalodas. Divvalodniekiem var būt daudz pilnīgāka dzīve nekā tiem, kam ir tikai viena valoda.

Nevajadzētu ļaut, lai notiktu tā, kā notika ar agrākajiem ieceļotājiem. Tiem trūka kopēja mērķa, kopēja pieturas punkta: daudzi ātri atteicās no visa latviskā. Tā kā tagad vecie maz ko atminas, jaunie gandrīz nezina ne vārda latviski. Tomēr nav tautību tik viegli aizmirst. Ne visi ir pārtautojušies: ir vecie, ir arī jaunie, kas tomēr vēl jūtas latviski. Lai gan arī dzīve būtu sen šķirta no visa latviskā, ir brīži, kad ilgas, kad sapņi, varbūt pašam nemaz nenojausti, tiecas pēc kaut kā, kas ir iedzimts. Tas var būt dzīvē nogremdēts, pat tīši izdzēsts no atmiņas, tomēr tas tur ir, un daudzos var mosties pašam nesaprotamā veidā. Cik jauki tas būtu, un cik vērtīgi visiem, ja varētu šiem cilvēkiem palīdzēt pieturēt šo sajūtu un stiprināt to, lai viņi paliktu latvieši.

Kā to lai darītu? Tas ir grūts uzdevums, un ne katrreiz labi domāti draudzības aicinājumi nes vēlamos rezultātus. Tiešām, vajadzīga Zālamana gudrība. Ir vieglāk tiem, kas pa daļai apzina Amerikas latviešu vēsturi un īpatnības, kuŗas tos atšķir no jaunajiem ieceļotājiem.

Parunāsim drusku par to. Ir zināms, ka daudz veco latviešu ģimeņu ieradās šeit ap 1905. gada revolūcijas laikiem. Daudzi bija un ir ar sociālisma tieksmēm. Daudzi savā mūžā bija cīnījušies Latvijas brīvības dēļ tais gados, kad tie, kas sevi sauca par „komūnistiem”, arī pievienojās, lai gūtu lielāku ievērību un varu. Ir tādi, kas vēl tagad nespēj saprast, ka komūnisms nav tas glābējs, kas solījās būt. Ir tādi, kas tic, ka Latvijā šodien patiesībā ir labāk nekā brīvības gados: komūnisma propaganda ir gudra un asprātīga. Tāpat ir tie, kas tic meliem, ka trimdas latvieši esot nacisti un fašisti, pat nodevēji. Tie nevēlas tālāk neko zināt un smejas par „buržuja sapņiem par brīvo Latviju”.

Tie latvieši, kas ieceļoja starp abiem pasaules kaŗiem, ir emigranti vārda īstā nozīmē. Tie atstāja dzimteni, lai meklētu jaunu laimi, jaunu dzīvi un maz ko vēlas no pagātnes. Viņiem maz interesē Latvijas un latviešu jautājumi, jo ir šejienes pavalstnieki. Arī starp šiem ir tādi, kas tic, ka trimdiniekos ir daudz fašistu.

Tomēr abu pieminēto grupu emigranti ir latvieši. Daudzi no viņiem pieturējās pa daļai pie latviskā (cik apstākļi atvēlēja). Un, ja ir latviskas jūtas, tad arī viņiem var būt vairāk vai mazāk vēlēšanās uzturēt latvisko svešumā. Ir piemēri, kur „vecie” un „jaunie” ir labi sapratušies. Bet ir arī tādi, kas nemaz nevarēja saprasties.

Kas ir vainojami: „jaunie” vai „vecie”? Patiesību sakot, abi. Tomēr jaunajiem, trimdiniekiem, ir vajadzība sevi pierādīt; pierādīt, ka viņi nav ne „nacisti”, ne „laimes meklētāji”, ne „tautai zuduši”, par kādiem tiek apmeloti. To var tikai ar vārdiem un darbiem. Daudz tiek jau darīts, runāts, rakstīts, kas viss nāk par labu, lai izdzēstu tādus nelaimīgus iespaidus, kādi šur un tur radušies.

Kādi, piemēram būtu šie nelabvēlīgie iespaidi?

Ir daži trimdinieki, kas, tikko iebraukuši Amerikā, kad vēl labi nezina šejienes valodu, mēdz dižoties ar savu vācu vai citu svešvalodu, it kā tas būtu kaut kas pārāks. Taisni pretēji: kur ir latviešu sabiedrība, ir nepieciešams lietot pašu valodu. Kur gan citur to varētu uzturēt un kopt, ja ne latviešu sabiedrībā? „Vecajiem” amerikāņiem var rasties iespaids, ka tie, kas, piemēram, lieto daudz vācu valodu, ir patiešām vāciski, ne latviski cilvēki. (Saka − nav īsti latvieši, ja paši savu valodu nemīl.)

Nav sakāms, ka vairums to darīja un tagad vēl mazāk. Bet tagad bieži vien lieto angļu valodu tīrā latviešu sabiedrībā. Tas nebūtu tik slikti, jo tā ir šejienes valoda, bet kā var uzturēt latvisko, ja valodu nelieto taisni tur, kur tā noder?

Latvieši vispār labi iekļaujas Amerikā. Izglītības, sabiedriskā ziņā viņi drīz vien jūtas kā mājās. Maz ir to gadījumu, kad kāds tiek tiesāts likumu pārkāpšanas dēļ. Tomēr ir gadījumi, kad tas notiek, un tad ir ļaudis, kas saka: „Redziet, kādi dzērāji un noziedznieki ir šie trimdinieki...”

Tādu, kas tā saka, nav daudz, tāpat kā nav daudz trimdinieku, kas tiek notiesāti. Tomēr viens netaisns starp simtiem, viens ļauns vārds starp labiem paliek atmiņā un ietekmē cilvēkus, īpaši tos, kas vismazāk par šo lietu saprot. Un tā ir gadījumi, kad „vecie” ieceļotāji tādēļ vien nevēlas tādu „šaubīgu” draudzību.

Ir arī bijuši nedaudzi gadījumi, kad jaunieceļotāji ir izmantojuši tos, kas viņiem izpalīdzēja, kā naudas tā citās lietās. Tie arī ir parasti tie paši, kas pārmet „vecajiem” latviešiem neattīstību, mantas trūkumu u.t.t.

Tie ir tādi cilvēki, kas runā pirms domā. Ir labi, ka daudz tādu nav. Šie cilvēki pārsteigti atrast „bagātajā” Amerikā daudz nabadzības un tūliņ nospriež, ka nabagie ir ļoti „neattīstīti”. Pēc viņu domām zemē, kur tāda vispārēja bagātība, visiem taču jābūt bagātiem.

Tā kā daudzi latvju ienācēji agrākos gados nebija sevišķi skoloti, tie varēja izpildīt tikai prastākos darbus ar lētākajām algām. Arī tiem, kam bija kāds amats, nebija viegli tikt uz priekšu, jo maz bija fabriku un pilsētas darbu.

Pēc daudziem smagiem gadiem, kas cik necik naudas atlicināja, parasti iesāka lauksaimniecību. Trīsdesmitie gadi ar saimniecisko krizi daudzus no tiem gandrīz nogremdēja parādos. Ir vēl tagad daudz farmeru Amerikā un Kanadā, kuŗiem tā laika parādi vēl nav nokārtoti, lai gan apstākļi no 1940. līdz 1952. gadam nebija sevišķi ļauni. Tas ir, ļauni tirdzniecības ziņā. Daudziem arī bija jācieš zaudējumi no dabas nelaimēm, krusas, sala u.t.t.

Pēdējie gadi atkal kļūst sarežģīti: produktus vairs nevar pārdot, izdevumi kāpj uz augšu. Nav ieteicams nevienam bez naudas iesākt plašāku lauksaimniecību.

Ir arī tiesa, ka dzīve vispār Amerikā ir samērā nekulturāla, salīdzinot ar Eiropu. It īpaši uz laukiem tā bieži vien rupja un neaptēsta.

Ja lasītājiem rodas iespaids, ka šis raksts aicina netiesāt, nerunāt par šejienes īpatnībām, lūdzu nepārprast. Šis ir tikai aizrādījums par lietu patieso stāvokli. Protams, ir derīgi pārrunāt un pārspriest šīs lietas. Tikai vairāk uzmanības, kad par tām runā ar dažiem „veciem” tautiešiem. Ir tādi, kas ir pašlepni un ņem pat labi domātus vārdus ļauni. Pazīstiet viņus, pirms runājat par tādām lietām, jo ir arī tādi, kas neļaunojas ne par nopietniem vārdiem, nedz par kaut ko „pa jokam” izteiktu.

Tad vēl ir tas, ka jaunie ienācēji parasti ir labāk izglītoti nekā agrākie ienācēji. Ar visiem šeit minētajiem iemesliem pietiek, lai rastos pārpratumi, pietiek, lai daži „vecie” izsacītu skarbus vārdus par „jaunajiem”. Un pietiek, lai vēl vairāk „veco” vienkārši nemaz neliktos zinis par tautiešiem, paliktu pilnīgi pie tā, kas viņiem ir šeit − amerikāņu sabiedrība. Ir arī tie, kas, vēlēdamies palīdzēt ar padomu, saka − esiet gudri, aizmirstiet visu, kas bijis, Latvija jums zudusi, kļūstiet pilnīgi amerikāņi.

Katram pašam jāizšķiras par to: paturēt latvisko vai nē. Kas nevēlēsies, tas to arī nedarīs. Ir un būs tā sauktie „nokaltušie zari”. Viņiem arī nevar pārmest. Cilvēks ir tikai cilvēks. Daudzi iet vieglāko ceļu.

Bet tie, kas grib un spēj, tie paturēs arī latvisko svešatnē. Tas viņiem nesīs mierīgāku sirdsapziņu un plašāku, labāku dzīvi, šie cilvēki ietekmēs arī tos, kas nav noteikti, kas sāk domāt par to, ka nav vērts pieturēt latvisko.

Tāpat būs arī gadījumi, kad „vecie” latvieši sāks mainīt domas, redzēs, ka ir vērts būt latviešiem. Tas viss atkarīgs no sirsnīga mēģinājuma saprasties, nevis skaldīties, paturēt, uzturēt latvju sabiedrību ne tikdaudz laika kavēkļa dēļ, bet gan nopietni − kulturālo vērtību dēļ, lai tās nezustu nākotnei.

Alberts Baumanis

(Nākotnē Alberts Baumanis stāstīs „Par Amerikā dzimušo latviešu jaunatni”.)

CEĻOJUMS PA LATVIJU

ACULIECINIEKA STĀSTS PAR IKDIENU OKUPĒTAJĀ LATVIJA

1. EPIZODES

Kaut kur, šķērsām cauri visai Eiropai, iet robeža. Tā nav parastā civilizēto valstu robeža, pie kuŗas paskontroles ierēdņi nevērīgi iesit pasē nelielu zīmogu ar ierakstu „Entree” vai „Sortie”, „Indrejst” un „Udrejst” vai tamlīdzīgi − un nereti gadās, ka zīmoga vietā ir tikai paviršs pamājiens ar roku, kas vārdos nozīmētu to pašu ko „Lūdzu, ejiet!” Zīmogu vākšana pasē kļuvusi turpat vai par tādu pašu sportu kā autogrammu vākšana − suvenīri kāda ceļojuma atmiņu grāmatai. Bet robeža, kas šķērso Eiropu un sadala to divi nesalīdzināmās daļās, ir kaut kas vairāk − ja arī pie tās ierēdnis smaida, tad smaidam ir aizmugurē pavēle smaidīt, sastopot ierēdni viņā pusē.− Smaids nav cilvēcīga laipnība, tam ir sava vieta plānveidīgā polītikā, un tas kuŗu katru brīdi var pārvērsties drūmā nopietnībā − ja plāna rubrikā nav ierakstīts − smaidīt!

Nobela prēmijas laureāts Vinstons Čerčils jau 1946. gadā šai robežai deva vārdu − dzelzs aizkars. Un tāds tas palicis līdz šai dienai, vienu īsu brīdi iedragāts − 1956. gada rudenī vietā, kur Austrijas romantiskā valšu zeme pāriet ne mazāk romantiskajā pūstā. Tiesa − dzelzs robežstabi dažbrīd smaida − izķēmotu, mīlīgu smaidu. Dažs tam tic un tajā iemīlas − smaidā. Bet dzelzs paliek dzelzs, tā ir auksta, nejūtīga, izlieta pēc pavēles, bez cilvēcīga siltuma.

Arī šo robežu šķērso cilvēki, taču ne ar to steigu kā citur. Katrai šķērsošanai ir kāds stāsts − un šie stāsti ir dažādi. Viens no tiem ir − man laimējās! Laimējās kaut kā izkārtot formalitātes, pierādīt, ka es piederu citur, ne šajā pusē − un tad paveŗas vārti un kādu izlaiž laukā. Un šiem laimīgajiem ir līdz ceļasomā ziņas par to, kas īstenībā notiek viņā pusē. Tās nav patīkamas ziņas un, ja arī vietām jāsmejas, tad tie ir rūgti smiekli. Tie nav smiekli, kuŗus smejas cilvēks, kam viegls prāts, šiem smiekliem ir kāda asa pieskaņa, un tomēr − mums dažreiz jāsmejas.

Kādā sarīkojumā kaut kur Eiropā sastapu Kārli Sakni − pieņemsim, ka viņu tā sauc.
Viņš bija priecīgs, ka atkal sastapis latviešus, jo − viņš bija šeit ieradies no Latvijas; tikai pirms nedaudz mēnešiem − laimīga gadījuma dēļ. Parunājāmies − un uzzināju, ka Sakne, sakarā ar savu darbu okupētajā Latvijā, izceļojis to krustām šķērsām, redzējis cilvēkus un viņu dzīvi dažādās Latvijas malās.

„Pastāstait, kā viņi jūtas, ko viņi dara un ko domā!” bija lūgums.

Un mēs norunājām, ka no šīs sarunas varētu iznākt vēstījums, kas jādzird mums − emigrācijā. Nolēmām to nosaukt par stāstu „Ceļojums pa Latviju”. Šeit seko šī stāsta pirmā daļa.

* * *

„Jā − un tad anekdotes. Vai tādas ir, vai atceraties kādu?”

„Tādu ir milzums. Bet es labāk pastāstīšu par dažiem gadījumiem, kas patiesi notikuši − lielu daļu to pats esmu piedzīvojis. Tās ir epizodes, kas varētu būt anekdotes, bet ir patiesi notikumi. No dzīves Latvijā − pirms neilga laika. Bet nav šaubu, ka tādi un līdzīgi tur notiek joprojām. Lūk −

Ieraksts restorāna „Astorija” sūdzības grāmatā Rīgas Univermagā (universālveikalā): „Lūdzu izteikt rājienu jūsu oficiantei NN. Pasūtīju ceptu mencu. Man atnesa naža un dakšiņas vietā divas dakšiņas. Kā var būt tik nolaidīga!”

Citā lappusē: „Pasūtīju alu. Oficiante bez prasīšanas ielēja glāzē. Bet es gribu dzert no pudeles. Pilsoņi, kas nav sava uzdevuma augstumos, jāatlaiž”. − Abi ieraksti krievu valodā.

Univermagā cimdu nodaļā ienāk padomju virsnieks, elegants ar baltu kaklautu, sasmaržojies. Nopērk cimdu pāri, saņem, tad pārsteigts jautā pārdevējai pēc trešā. Pārdevēja nesaprot − parasti taču pārdod tikai divus cimdus − katrai rokai savu. Virsnieks tikpat neapmierināts un saka: „Nevar būt! Esmu taču redzējis, ka diplomāti un vispār eleganti vīrieši vienmēr nēsā vienu − trešo − cimdu kreisā rokā...”

Lai dabūtu no tiesas izsmieties, Latvijā var darīt tā. Ieiet kādā mazākas pilsētas pārtikas veikalā un palūdz 300 gramu baltmaizes un 200 gramu cukura. Pārdevēja sāks skaļi smieties un, ja veikalā ir citi pircēji, tie darīs to pašu. Saderēju ar draugiem, ka tā būs. Laimēju kasti alus. Jo − provinces pilsētās ļoti reti parādās cukurs un baltmaize, un, ja būtu, tad veikals būtu pilns un katrs lūkotu nopirkt, cik vien var dabūt. Pēc 300 un 200 gramiem neviens neprasa.

Ilgāku laiku divi jauni cilvēki Rīgā izdarījās šādi. Viņi uzvilka zilu montiera virsvalku, paņēma rokās dažas pelēkas kastes un piezvanīja pie kāda dzīvokļa, kur ir gāzes pavards. Kad namamāte atvēra durvis, viņi steidzīgi uzrādīja kādas sporta biedrības karti un paskaidroja, ka nākot no pilsētas valdes, no Latenergo, lai pārbaudītu, vai virtuves gāzes vadi nelaiž cauri gāzi un nesaindē gaisu. Tā kā tādai namamātei vēl jāpiedzimst, kas vēlētos, lai virtuvē būtu nelabs gaiss, tad viņus ielaida arī iekšā. Tur nu abi „montieri” izvilka no kabatas vecu manometru un braukāja ar to pa gāzes vadiem, tad kratīja galvu un apjautājās, vai namamāte nejūtot dūrienus galvā vai citas nelabuma pazīmes, jo ir aizdomas, ka gāze ieplūst dzīvojamās telpās. Tad „montieri” palūdza dažas aluspudeles un, tās dabūjuši, kādu laiku „braukāja” ar tām pa gaisu, pēc kam steigā aizlakoja. Bija paņemts virtuves „gaisa paraugs”, ko laboratorijā izmeklēšot, lai noskaidrotu, vai gaiss nav kaitīgs veselībai. Puiši atvadījās un aizgāja. Vienā no tuvākajām pārtikas tirgotavām viņi pudeles pārdeva un devās uz nākošo dzīvokli, kur atkārtoja to pašu. Peļņa − 120 kapeikas par pudeli!

Kādā krogū, kur sēž tikai latvieši, ienāk krievs ar kādu draudzeni − latvieti. Latvieši drīz vien palaiž muti, saka − ko tas krievs ar savu brūti te meklē, lai tik laižas. Meita sāk krievam čukstēt ausīs, ko pārējie runā. Krievs sāk uztraukties un prasa „što” un „što”; lai viņš nesaprastu, kā viņam pārtulko latviešu izteicienus, viss krogs sāk skaļi dziedāt padomju dziesmas. Beigās tāds troksnis, ka nekā vairs saprast − un krievs, lai glābtu prestižu, samaksā un atstāj dzertuvi.

Neilgi pēc kaŗa Rīgā pārdēvēja vairākas ielas. No tā latvieši izveidoja šādus teikumus: Kārlis Markss apprecēja Gertrūdi. Frīdrichs Engelss ir pie kauna staba (Stabu iela, red.). Suvorovs iegriezies Marijas ielā. Gorkijs piesavinājies Valdemāra darbus. Aspazija kļuvusi padomiska, Jēkabs iestājies komjaunatnē, Paeglis salaulājies ar Antoniju un Ļeņins atņēmis brīvību. − Un beidzot: Daugavā vairs netek ūdens, bet komjaunieši, jo Daugavmala pārdēvēta par Komjauniešu krastmalu...

1949. gada 30. martā notika lielās deportācijas. Kāds vīrietis vakarā nepārnāk dzīvoklī, baidīdamies, ka viņu apcietinās. Nākošā rītā gan aiziet, bet atrod dzīvokli aizzīmogotu un kaimiņiene pastāsta, ka naktī sieva aizvesta, bet viņš nav atrasts. Sākumā nekas, bet pēc dažām nedēļām vīram uznāk tādas ilgas pēc sievas, ka viņam viss vienalga. Viņš vairs nebaidās no arestēšanas − aiziet uz čekas namu Brīvības un Stabu ielas stūrī un pieteicas pats. Bet viņu neapcietina, tikai pasaka: „Jūsu dēļ jau mēs ešelonu negādāsim. Ja gribat tikt pie sievas, brauciet pats par savu naudu!” − To vīrs arī izdarīja.

Arī man bija „tas gods” ierasties šajā mājā uz nopratināšanu. Kad mani ieveda kādā no sestā stāva istabām, mans pavadonis ievēroja, ka pametu skatu uz loga pusi. „Nē, nē, brālīt, tur vairs neiet,” viņš noteica. Nevarēju saprast, ko čekists ar to domājis. Tikai pēc krietna laiciņa dabūju zināt, ka neilgi pirms manas nopratināšanas kāds izlēcis pa logu un tagad tur aizvilktas priekšā restes. Apskatījos no ielas puses − tiešām: No pirmā līdz piektajam stāvam logiem nekādu restu nav, bet sestajā stāvā logi aizrestoti. Nav domājams − tas tāpēc, ka tur kāds gribētu pa logu ielēkt iekšā...

Tūristi, kas ierodas Rīga, bieži jautā, ko nozīmē Brīvības piemineklis. Tas vispār komūnistiem sāpīgs jautājums. Komūnistiskās Vācijas žurnālists laikrakstā „Neues Deutschland” 1956. gadā rakstīja, ka piemineklis uzcelts par godu krievu uzvarai pār Napoleonu! Tā nu kāda ekskursante apvaicājās atkal vienam no gidiem par Latvijas tēlu, kas stāv pagriezies pret rietumiem. Kāpēc ne pret austrumiem, no kurienes nākusi neatkarība un kultūra? Un − sekojot tūristu biroja pavēlei − pavadonis atbild: „Ienaidniekam muguru nerāda, ienaidniekam skatās acīs!...”

Latvijas republikā pastāv iestāde krievu filmu sinchronizācijai latviešu valodā. Bet sinchronizētās filmas drīz vien jānoņem no programmas. Filmu iznomāšanas kantoris „Glavkinoprokat” paziņojis − mēs nevaram nekā ar šīm filmām iesākt. Uz latviski pārskaņotām krievu filmām publika nenāk, un mēs nevaram izpildīt mūsu finanču plānu.

Un beidzot − ja kāda Rīgas universitātes fakultāte rīko dejas vakaru studentiem, kategoriska ir prasība pēc amerikāņu džesa melodijām. Ir tikai viens izņēmums − vēstures fakultāte. Tur skan padomju meldijas. Izskaidrojums ir vienkāršs − kuŗš jaunietis, kas cer kādreiz dzīvot brīvā Latvijā, ies mācīties vēstures fakultātē? Nekad! Viņam ir skaidrs, ka padomju vēsture nav objektīva vēsture, un ar to, ko viņš būs iemācījies padomju vēstures fakultātē, viņš nekā nevarēs iesākt.

(Gs)

− Turpinājums sekos −

KRIPATAS

Pēc mēneša sāksies Jaunatnes Svētku sacensības. Jau agrāk (JG 15.) Kripatas ziņoja par dažādajām sacensību nozarēm. Nu jau sāk dzirdēt par sagatavošanās darbiem pulciņos.

Kalamazū Latviešu Jaunatnes Kopa iestudēs Blaumaņa „Sestdienas vakaru” teātŗa kopu sacensībām. Arī Grand Rapidu Pērse domā „kaut ko” iestudēt, lai kaimiņi nepaliktu bez konkurences. Daža laba jauniete klusībā mācās obligāto Olafa Stumbra dzejoli „Trimdas trīspadsmitais gads” (JG 15.) un meklē vēl divus citus dzejoļus deklamātoru sacensībām. Kripatām vēl nav gadījies dzirdēt, ka kāds jau vingrinātos orātoru sacensībām, totiesu ir zināms, ka meitenes jau tagad piegriež tērpus šūšanas sacensībām.

ALJA-s austrumu un vidienes apgabalos tiek jau domāts par apgabalu pusfinālsacensībām, kuŗu uzvarētāji piedalīsies finālsacensībās Toronto. Labākos no labākajiem redzēsim lielajā Jaunatnes Pausmes uzvedumā.

Jaunatnes pulciņi svin dzimšanas dienas. 27. septembrī Toronto Lāpa nosvinēja savu piekto dzimšanas dienu. 7. oktobrī 8 gadu darba svētki Kalamazū Latviešu Jaunatnes Kopai. 15. oktobrī Linkolnas Tālava kļuva 8 gadus veca.

Uzrunājot Latvijas Universitātes gada svētku akta dalībniekus Ņujorkā, Zviedrijas viesis prof. A. Aizsilnieks norādījis uz zīmīgām atšķirībām trimdas un Latvijas skolas audzināšanā. Laika korespondents profesora uzskatus apraksta šādi: „Jaunu atziņu un jaunas pieredzes trūkums ļoti sajūtams arī trimdas papildskolu darbā, šīs skolas būtu jāpārkārto pēc brīvo skolu principa, kam pamatā skolēnu ieinteresēšana. Paraugs te varētu būt dāņu tautai augstskolas, kas vispirms māca mīlēt savu zemi, tautu un valodu un tā rada jaunatnē dziņu interesēties tālāk pašai. Kaut gan Zviedrija ar Dāniju ciešos kaimiņos, neviens latviešu skolu darbinieks Zviedrijā nav ar šo paraugu mēģinājis tuvāk iepazīties. Tāpēc mūsu papildskolu programmas pagaidām ir tikai obligāto Latvijas skolu atdarinājums un ir pretrunā principam, ka trimdas skola ir brīva skola ar brīvprātīgiem audzēkņiem” (Laiks nr. 77, Kripatu pasvītrojumi.)

„Nekļūsim sveši − kalposim!” šī gada jaunatnes nedēļa izraisījusi plašas pārrunas trimdas presē. Un pati nedēļa arī solās būt plašākā no līdz šim notikušajām. Pirmo reizi tās sarīkošanā piedalījās latviešu skauti un gaidas, baznīcu jaunatne, pirmo reizi piedalījās Kanadas un Eiropas jaunatne. Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības jaunais priekšsēdis Paulis Tamsons savā aicinājumā raksta: „Mūsu ieilgstošajā trimdas laikā ir ļoti svarīga patreizējo apstākļu izpratne Latvijā, jo tikai, tos izprotot, mēs būsim spējīgi attīstīt savu darbu visefektīvāk. Risinot kopēju domu pavedienu ar mūsu tautu dzimtenē, mūs visus saistīs nesaraujamas garīgās saites un sekmēs cīņu par Latvijas brīvības atgūšanu.”

Interese par jaunatnes nedēļu ir augusi pamazām. Kaut arī vairumā pilsētu jaunatnes nedēļu atzīmēja oktobŗa vidū, dažos pulciņos tā notiks vēl novembrī. Par norisi ziņosim kādā no tālākajiem numuriem.

Par jaunās audzes dziedātājas Valijas Melliņas pēdējo sniegumu jauno mākslinieku koncertā Čikāgā š.g. septembrī mūzikas kritiķis Ed. Ramats rakstījis „Laikā”: „Pirmā vietā (atzīmējot priekšnesumu rūpīgo sagatavojumu kā arī īpatnējas mākslinieciskas personības pazīmes - red.) še minama Valija Melliņa. Viņai patīkama tembra mecosoprāns ar labi izkoptu diapazonu, plašu elpu un jūtamu lokanību toņu modulēšanā. Priekšnesums nosvērts, drošs, jūtu apgarots.”

Valija Melliņa

Bet 1954. gada janvārī Valija vēl ne domāt nedomāja kļūt par dziedātāju. Šai laikā viņa bija kļuvusi uzvarētāja Ziemeļmičiganas vidusskolnieku mūzikas konkursā klavierspēlē. Taču tai pašā gadā Valija piepeši pievērsās dziedāšanai un atzīstas, ka uz šādu izšķiršanos viņu visnotaļ ietekmējusi filma par Karūzo dzīvi.

1955. gada augustā Valija iegūst pirmo vietu dziedāšanā Mičiganas Sitijā notiekošajā „International Friendship Gardens Music Festival’ā”.

1956. un 1957. gadā Valija mācās dziedāšanu Kanadā pie Kilborna Toronto karaliskajā konzervatorijā. Pašlaik viņa turpina mūzikas studijas Čikāgā un mācās itāliešu valodu.

Der pieminēt, ka Valijas darbu ļoti atbalsta viņas vecāki: vai tas būtu rets, bet nepieciešams latviešu skaņdarbs, vai vajadzība nokļūt kā solistei kādā latviešu koncertā simtiem kilometru no mājvietas Kalamazū − uz diviem visu ziedot gataviem, lieliem draugiem Valija var paļauties vienmēr.

Stipendijas zobārstniecības un medicīnas studentiem piedāvā Latviešu Ārstu un Zobārstu Apvienība. Prof. Jēkaba Alkšņa un prof. Hermaņa Buduļa stipendijas (vismaz $200) tiek piešķirtas katru gadu. Stipendijas atmaksājamas ar piekto gadu pēc studiju beigšanas. Tuvākas ziņas pie LAZA priekšsēža Dr. Kārļa Apiņa, Box A, Pendleton, Ore., U.S.A.

Filadelfijas Latviešu Jaunatnes Pulciņš izcīnīja pirmo vietu šī gada ALJA-s pulciņu sacensībās, iegūstot ceļojošo balvu − Margaritas Kovaļevskas gleznu un Latviešu Tautas Dziesmu krājumu. Ko pagājušā gadā darījis priekšzīmīgākais A.S.V. jaunatnes pulciņš?

Pulciņā ir 101 biedrs, no kuriem 9 ir zem 18 gadiem, 42 dzīvo ārpus Filadelfijas un 45 sastāv ALJA-ā. Notikušas 14 valdes sēdes un 11 pulciņa kopsapulces. Divi reizes ievēlēta jauna valde: priekšsēži − Andris Ritums un Juris Jauntirāns. 4 reizes izdots rotēts pulciņa žurnāls. Izsūtītas 50 14-tā jūnija apellācijas amerikāņu draudzēm.

Lielākie sarīkojumi: Jaunatnes nedēļa 1957. gadā ar saviesīgu vakaru, izbraukumu (sports, latviskas vakariņas, sacensības tautas mīklu minēšanā un dziesmu dziedāšanā), pulciņa filmu grupas filmu izrādi, dievkalpojumu un ziedojumu vākšanu ($100 Minsteres ģimnāzijai, $50 savam ģimnāzijas „krustdēlam” H. Šmerlingam). Zēnu rīkots „meiteņu tējas vakars”. Aktīva līdzdalība 18. novembra svinībās. Jāņa Jaunsudrabiņa vakars. Pulciņa Ziemsvētku vakars ar svētku uzvedumu „Latviskie Ziemsvētki”. Andreja Eglīša vakars. Gadskārtējā masku balle. Izbraukums uz latviešu mākslinieku izstādi. Gada svētki ar dramatisku uzvedumu. Grāmatu vākšanas akcija biedrības bibliotēkas papildināšanai (272 grāmatas un $ 41). Olafa Stumbŗa dzeju vakars. Jāņu vakara līgošana un vairāki izbraukumi vasarā.

Pulciņā darbojas šādas interešu grupas: dramatiskā, mūzikas, tautas deju, literātūras un filmu. Katrai no šīm grupām ir sava darbība, kuŗa saista lielo tiesu pulciņa biedru. Tautas deju grupa, piemēram, novembrī vien piedalījusies divos atklātos sarīkojumos amerikāņu publikai. Filmu grupa uzņēmusi filmas no ALA-s kongresa Filadelfijā un 2. dziesmu svētkiem Kanadā.

JAUNĀS GAITAS galvenais pārstāvis Anglijā Edmunds Rusovs nosūtījis „Londonas Avīzei” šādu sludinājumu:

„Kas sevi latvieti vēl skaita,
Tam jāabonē Jaunā Gaita!”

Jauniešu rakstu krājumam jau iznācis 16. numurs. Būsim vienaldzīgi jeb klausīsimies, ko domā mūsu jaunā audze šeit un tur?”

Vai tas būtu tikai sludinājums?

Pēc ilga klusuma dzirdamas pozitīvas balsis kultūras semināra lietā. ALJA-s valdes sēdē Kalamazū valdes priekšsēdis Laimonis Streips ziņoja, ka ar ieinteresētu organizāciju palīdzību esot sagatavots ierosinājums ALJA-s Kultūras Birojam un tā semināru sekcijai. Ierosinājums paredz iesākumā trīs seminārus: latviešu valodas, valodnieka Zariņu Jāņa vadībā, Latvijas vēstures, vēsturnieku Dr. E. Andersona un T. Dukāta vadībā un latviešu literātūras semināru. Techniskos darbus jau apņēmusies veikt Grand Rapidu Pērse. Semināriem apzināti arī dalībnieki.

Pati par sevi saprotama satikšanās vieta 1958. gada Pasaules izstādes apmeklētājiem, latviešiem, bija ASV paviljons, kur par Amerikas sasniegumiem varēja aprunāties skaidrā latviešu valodā ar paviljona darbinieci Andu Ūdri. Uzņēmumā − jaunā latviete no Amerikas sarunā ar kādu izstādes apmeklētāju Briselē.

Starp vājas kvalitātes tekstiliju izstrādājumiem PSRS paviljonā latviešu apmeklētāji ieraudzīja arī mūsu tautas tērpa paraugu, kam, kopā ar citiem latviešu ražojumiem un mākslas paraugiem, bija jāraksturo Padomju savienības daudznacionālā brāļu saime. Rīgas kultūras dzīve bija reprezentēta ar Skultes propagandiskā baleta „Brīvības sakta” dekorāciju metu un K. Zemdegas J. Raiņa portretu granītā.

JAUNATNES DIENAS MELBURNĀ

VĒSTULE NO AUSTRĀLIJAS

Latviešu jaunatnes dienu nozīme Austrālijā varbūt ir mazāka nekā citās zemēs. Tā kā lielum lielais skaits latviešu te dzīvo septiņu dažādo pavalstu galvaspilsētās, tad „vientuļo jauniešu”, kam būtu svarīgi vismaz reizi gadā tikties ar saviem tautas brāļiem un domu biedriem, ir maz, − vismaz krietni mazāk nekā, cik pēc ziņām secināms, Savienotajās Valstīs, Kanadā un Eiropas zemēs, kur laikam tikai retuviet vienā pilsētā mājos 6000-7000 latviešu, kā tas ir Sidnejā un Melburnā. Bez tam Austrālijā katru reizi citā pilsētā ir gadskārtējas Kultūras dienas, kur nozīmīga vieta ierādīta jaunatnes sarīkojumiem.

Gadskārtējas jaunatnes dienas notiek vienīgi Viktorijas pavalsts galvaspilsētā Melburnā. Taču, lai tās nebūtu pārāk tuvu vienām vai otrām Kultūras dienām, tās jārīko nepateicīgā gada laikā − ziemā vai agrā pavasarī, kad skolās un universitātēs nav gaŗā brīvlaika, un rezultātā iebraucēju no citām pavalstīm ir maz. Un tomēr Jaunatnes dienas mums Melburnā ir − varbūt pieticīgākas nekā citās zemēs, taču ir.

Šogad Viktorijas latviešu 5. Jaunatnes dienas bija laikā no 12. līdz 14. septembrim. Pirmās dienas, piektdienas, vakarā Nortkates pilsētas nama zālē tās svinīgi ievadīja Austrālijas latviešu teātŗa jaunā aktrise Maija Ozoliņa, deklamējot Andreja Eglīša dzejoli, ko dzejnieks kā prologu Jaunatnes dienām bija atsūtījis no Zviedrijas. Pēc kopīgi dziedātās Latvijas himnas Jaunatnes dienas atklāja Latviešu Apvienības Austrālijā prezidija priekšsēdis A. Bērztīss. Sekoja īpaši šīm Jaunatnes dienām rakstītas lugas izrāde − L. Lauvas komēdija 3 cēlienos „Zirneklis” jeb „Medības priekšpilsētā”. Lugas lielo daļu aizņem lielu un mazu problēmu tirzāšana Austrālijai raksturīgā apkārtnē − piena bārā. Režisors bija Jānis Ulms, dekorators vēl gados pajaunais ģimnāzists un Jaunatnes dienu rīcības komitejas loceklis Juris Ceriņš, bet tēlotājos redzējām Jaunatnes dienu rīcības komitejas priekšsēdi Silviju Pliesmani, sekretāri Valdu Kaziņu, komitejas locekli Dzintru Grīnfeldi, un bez tam vēl Birutu Godļevsku, Jāzepu Laizānu, Juri un Jāni Lēmaņus un Oļģertu Gūtmani. Ja vēl pieminam, ka arī skatuves meistars Kārlis Žubeckis bija Jaunatnes dienu rīcības komitejas loceklis, tad atliek tikai secināt, ka aktīvie jaunieši mums patiešām „cīnās uz visām pusēm”, kamēr citi tikai atnāk apskatīties. Protams, te nav domāts nekāds pārmetums, jo, ja nebūtu bijis, kas nāk skatīties, tad gan lieta būtu izvērtusies pavisam ļauna.

Otras dienas, sestdienas, rītā ap 70 apmeklētāju pulcējās jauno rakstnieku rītā Melburnas latviešu namā. Sarīkojumu ar uzrunu ievadīja Latvijas konsulārais pārstāvis Austrālijā O. Rozītis. J. Sarmas referātam „Kas ir dzejnieks?” sekoja jauno autoru darbu lasījumi. Kārlis Ābele jun. sniedza romantiski mistisku stāstu „Meitene ar zaļajām acīm”. Aleksandrs Gārša jun. stāstam „Dienvidu krusts” iedvesmi bija meklējis galvenokārt Melburnas universitātes ēdamtelpu gaisotnē, bet Eduards Silkalns savās mazajās variācijās „Smilšu pils” atcerējās Vācijas DP nometnes laikus pie Elbas. Dzejdarbus lasīja Ivars Lindbergs un Inārs Brēdrichs, pie kam pirmā dzejoļi bija spēcīgām un krāsainām frāzēm apveltīti (šo vārdu tiešajā, ne pārprastajā nozīmē), kamēr otra darbi likās esam daudz mierīgāki, klusinātāki, varbūt dziļdomīgāki.

Rakstnieku rīta apmeklētāji turpat latviešu namā pie reizes varēja vērot jauno gleznotāju darbu skati − 7 autoru divi dučus darbu. Piedalījās Daina Buivide, Māra Silkalne, Andris Blokmanis, Juris Ceriņš, Valdis Plato, Valdis Špīlbergs un Andris Auliciems.

Šīs pašas dienas vakarā Nortkotes pilsētas nama zālē bija jauno mūzikas mākslas kalpu vakars. Piedalījās Gunta Eglīte, Gerda Piebalga un Zane Volkova ar klavieŗu solo priekšnesumiem, 13 g.v. Ēriks Kļaviņš ar vijoli un tenors Jānis Māršaus. Atskaitot Jāni Māršauu, kam visas dziesmas bija latviešu komponistu darbi, vairums spēlēto opusu bija sveštautu komponistu, pie kam pārstāvēts bija pat Šostakovičs. Pēc koncerta tautas deju demonstrējumus sniedza Melburnas latviešu ev. lut. draudzes jauniešu tautas deju kopa „Ritenītis”. Vakara nobeigumā − kopīga deja līdz pusnaktij. Tāpat kā teātŗa izrādē bija ap 200 apmeklētāju.

Trešajā svētku dienā, svētdienā, daudzus jauniešus pēc iepriekšējo dienu rosmes laikam bija nomācis pagurums. Luterāņu dievkalpojumā, ko vadīja māc. A. Buģis un kur ērģeļu solo spēlēja Gerda Piebalga, dievlūdzēju bija tikai ap 50, pie kam lielā daļa bija vecāka gadu gājuma tautieši. Saulainajā pēcpusdienā izbraukumā ar kuģīti pa Jarras upi līdzbraucēju bija ap 60. Šai pašā dienā bija arī katoļu dievkalpojums prāv. P. Beča vadībā.

Pretēji iepriekšējo gadu Jaunatnes dienām šīs devušas arī materiālu atlikumu, kas novērsīs bažas par kases stāvokli Jaunatnes dienām nākošgad.

Eduards Silkalns
J. Zandmaņa foto attēli

JAUNAJAI GAITAI:

Interesants ir V. Rūķes JAUNĀS GAITAS 12. numurā ievietotais apskats par latviešu valodas problēmām. Taču ne visiem viņas apsvērumiem un secinājumiem varam pievienoties bez iebildumiem.

Viņa apgalvo, ka trimdinieku latviešu valoda un rakstīšanas veids neglābjami attālināsies no tās latviešu valodas, ko runā Latvijas jaunā paaudze, un ka tā liksies turieniešiem tikpat dīvaina, cik smieklīga šķita mums savā laikā Amerikas veclatviešu vecā ortogrāfija un senlaicīgā valoda. Spēcīgi superlātīvi. Bet cik tiem pamata? Ir tiesa, ka valoda veidojas un pārmainās nemitīgi kā dzīvs organisms, taču ne pa gadiem tādā mērā, lai varētu sajust kādu starpību. Var nomainīties paaudzes, un arī tad tikai nelielas atšķirības parādīsies tādā valodā, kas guvusi zinātniski pamatotu izveidojumu. Un mūsu valoda tagad ir uz tāda līmeņa. Starpība starp Amerikas veclatviešu un mūsu tagadējo valodu radusies citu − mums nelabvēlīgās vēstures radītu apstākļu dēļ, proti, mūsu valoda līdz mūsu valsts sākumiem tikpat kā netika mācīta skolās, netika kopta, kādēļ tā gadsimtiem ilgi turējās bībeļstāstu un garīgu dziesmu līmenī. Šī literātūra arī bija gandrīz vienīgais veclatviešu valodas mācīšanās avots. Tā bija tā bagāža, ar ko viņi šurp atbrauca. (Šo pašu veco dziesmu grāmatu valodu runāja arī vēl Latvijā visvecākā paaudze, un daudzi no viņiem jauno rakstību neapguva). Zinātniski pamatotais mūsu valodas pārveidojums Latvijas neatkarības laikā nāca strauji un atnesa radikālas un paliekamas pārmaiņas. Nav ne mazākā pamata domāt, ka kādas vērā liekamas pārmaiņas varētu rasties mūsu valodas struktūrā vienas paaudzes laikā. Pasaules tālēs augošai valodai var gan pielipt viens otrs attiecīgās sveštautas vārds vai izteiciens, bet tas nevar skart pašu valodas struktūru. Vēstules un sacerējumi, kas nāk no dzimtenes, apliecina, ka jebkāda diferenciācija mūsu valodā nekur nav sākusies.

Grobiņš

JAUNAJAI GAITAI:

J.G. 16. nr. rakstam „Cīņa ar milzi”, manuprāt, būtu piebilstams, ka skaidrības labad nāktos izcelt pretreliģiskās propagandas iemeslus. Zinām, ka komūnisms necīnās, lai ļaudis „izvilktu no ticības tumsas”, bet gan, lai sadrumstalotu jebkādu sabiedrisku vai garīgu kopību, kas nav komūnistiska. Šim nolūkam izlieto metodes, kas dubultnoderīgas. Tā zinām, ka tāda nacionāli noskaņota idejiska kopība kā dievturi arī „neatzīst kristību”. Ar „vārdu došanas svētkiem” un „stilizētiem tautas tērpiem” (!) komūnisms cenšas sagandēt latviešu nacionālās kultūras jautājumā visdziļāk ieinteresētās ļaužu grupas centienus, radīt pārpratumus, nesaskaņas pašu latviešu vidū. Bez tam − ateists taču automātiski nenozīmē komūnists! Par nacionālsociālistu metodēm patiesības labad būtu jāmin, ka Saulgriežu svētki tiešām bijuši nozīmīgi tām tautām, kuŗu reliģijā dominēja saules mīts. Kristīgā baznīca iekārtoja Jēzus dzimšanas dienu (kuŗai vēsturiskais pierādījums joprojām vēl trūkst) 24. dec., kas saules dieva Mitras pielūdzējiem bija „Uzvarošās saules dzimšanas diena” un pamazām tā ieviesās kā „kristīgie” Ziemsvētki, ko ieveda 4.g.s., vēlāk arī pareizticīgo baznīcā. Redzam, ka nacionālsociālisti un komūnisti ir mācījušies tieši no kristīgajiem pievēršanas metodēs. Domāju, ka no objektīvas faktu vērtēšanas nebūtu jāatturas. Arī vispasaules saspīlējumu un virzīšanos uz izšķirošo cīņu nebūtu jāuzskata sašaurināti kā kristiānisma − komūnisma konfliktu, jo tāda tā nebūt nav. Mēs taču zinām, ka tā ir brīvu indivīdu kopēja cīņa pret degradējošu skudru valsts principu.

Imants Bite, Anglijā

JAUNAJAI GAITAI:

Jaunatne ir nomodā. To rāda JAUNĀ GAITA 15. numurā. Ir uzsākta brīva un interesanta aptauja (simpozijs) par pēdējā laika parādībām presē un tās brīvību. Tiek apskatītas četras dzīves apstākļu izsauktās parādības: 1. jauno vēsturnieku paaudze; 2. atmiņu un diplomātisku dokumentu publicēšana; 3. jauna paaudze; 4. polītiskās partijas un kustības.

Sabiedrības doma ar interesi seko jaunatnes izpratnei par patiesā cilvēka garīgo principu un darbību, un arī par vecās paaudzes pārstāvju iebildumiem pret tiem. Jaunatne iesāk ar „jauno vēsturnieku paaudzi”. „Nenoliedzami, ka tāda aug un ir jau izaugusi un t.t..” Šajā sakarā cienījams vecās skolas pārstāvis F. Krusa „Laiks” š.g. 64. numurā citē dažus vēsturniekus. Ievērojams francūzis uzrunā studentiem priekš 80 gadiem saka: „Es stāvu pilnīgi un bez kādām rezervācijām par doktrīnu, ka zinātnei nav citu mērķu kā patiesība... ikviens, kas patriotisku, reliģisku vai morālu iemeslu dēļ atļauj pie faktiem, kuŗus viņš pētī, un pie slēdzieniem, kas viņam jātaisa, izdarīt kaut vismazāko personīgas kvēles piekabinājumu − nav cienījams ieņemt vietu tai laboratorijā, kuŗā godīgumam ir daudz lielāka nozīme nekā zināšanām. „Šeit tad nu būtu nepārprotami un skaidri „objektīvas patiesības ceļš, pa kuŗu iet vēsture...”. − Seko jaunāko laiku vēsturnieku pētījumi, analizēs un atzinumi, „... ka pa objektīvas patiesības ceļu gandrīz nemaz nevar iet”. Un tādēļ ieteic iet simpātiju un antipātiju, jeb ierobežotas objektivitātes ceļus, kas patīkami vēsturniekam un arī vēstures lasītājam. No raksta izriet, ka arī F. Krusa domā tāpat un ieteic jaunatnei tā darīt. Tagadējā jaunatnes darbība, kas bāzēta uz objektīvas patiesības principa, raksta autoram izliekas it kā nostāšanās pret labo un patieso, „pret mūsu tautas patiesiem gara modinātājiem un brīvības izcīnītajiem”. Lai aina pārliecinātu, autors atrod par labu piemēru jaunatni nostādīt blakus Turgeņeva „Tēvos un dēlos” attēlotam Bazaronam. Tas bijis ar mieru graut visu, kas tikai pagadās ceļā, bet, kad kāds viņam jautājis: „Un kas tālāk?”, viņš vienaldzīgi atbildējis: „Kas man par daļu.” Minētais piemērs netieši raksturo, ar kādu neuzticību un skepsi vecās skolas pārstāvis raugās uz jaunatnes „patiesības mīlestības principu un darbību”. No visa tā atklājas patiesība, uz ko jaunatne dibināti norāda: starp jauniem un veciem pastāv principu un darbības atšķirība.

Jaunatne atklāti un skaidri liecina: „Jaunos raksturo patiesības mīlestība, − viņi grib būt objektīvi, tādēļ nonāk konfliktā ar tā saukto ‘nacionālo vēstures skolu’”.

Kas gan ir augstvērtīgāks par jaunatnes principu un rakstura īpašībām? Nekas! Ja vecās skolas pārstāvjiem būtu tas pats garīgais princips un saskanīgā darbība, tad nepastāvētu nesaskaņas. Jaunatne dibināti grib ar patiesības mīlestību pārvērtēt pēdējo 40 gadu tautas vēstures veidotāju principus un no tiem pārveidoto un pašdarināto it kā tautas ideoloģiju.

Kristus tā laika pasaules „gudriem” pavēlēja un mācīja: „Un atzīstiet patiesību, un patiesība jūs atsvabinās” (Jāņa ev. 8, 32). Vecās skolas pārstāvis savu rakstu nobeidz − „... jo viss ir vērtējams un pārvērtējams − arī straujumā izteiktās pārsteidzības”. Jā gan, arī maldi, kuŗi grib, lai tos atzīst par patiesību.

Vecjaunietis

SEKOSIM KULTŪRAS FONDA AICINĀJUMAM ZIEDOT!

DOSIM DOLĀRUS −DOSIM TICĪBU LATVIEŠU KULTŪRAS NĀKOTNEI!

VIŅI LIKA PAMATUS

Attēlā „Mazputniņa” mākslinieciskais redaktors mākslinieks Arnolds Sildegs (sēž); viņam pa labi − atbildīgais redaktors Auseklis Zaļinskis, pa kreisi − techniskais redaktors Richards Rollis.

Jau gadiem ilgi daudzu audzinātāju, vecāku un audzināšanas darbā ieinteresēto publikācijās bija skanējusi prasība pēc sava mēnešraksta latviešu bērniem trimdā. Taču teorētiskie prātojumi, ieteikumi un strīdi palika uz papīra, nesniegusi nekāda praktiska atrisinājuma. Bērnu mēnešraksta nebija.

Ārī studiju komisija, kas pirms vairāk nekā gada pētīja jaunatnes apgāda „Ceļinieks” pastāvēšanas iespējas, atzina bērnu mēnešraksta ārkārtīgu nepieciešamību. Tāpēc tā uzticēja darba tālāk virzīšanu šai laukā JAUNĀS GAITAS redaktoriem Valteram Nollendorfam un Aivaram Ruņģim.

Nodibinoties jaunatnes apgādam „Ceļinieks”, kļuva iespējama bērnu žurnāla izdošana. Tapa „mēnešraksts ‘Mazputniņš’ latviešu zēniem un meitenēm visa pasaulē”.

Par savu pamatuzdevumu tas nospraudis sekmēt izcilo paidagogu A. Kaugara un H. Kreicera formulēto „audzināšanu latviska ievirzē”, kas nozīmē, ka mēnešraksts visiem spēkiem centīsies panākt, lai bērni to labprāt un arī ar interesi lasītu, t.i. − lasītu latviešu valodā. Tāpēc arī redakcijas pamatprincipi, mēnešrakstu radot, bijuši: rotaļa, darbs, zināšana. To nevajadzētu pārprast.

Tagad latviešu bērniem ir savs mēnešraksts. Aiz tā stāv uzupurēties gatavi „melnā” darba darītāji un plašs izcilu autoru pulks. Tāpēc jaunais mēnešraksts, kas visnotaļ rādās būt pasākums bez precedenta līdzšinēja bērnu literātūrā latviešu valodā, tad nu iziet latviešu saimē kā jautājums: vai mēs patiešām vēlamies turpināt latviski runājošu sabiedrību brīvajā pasaulē? vai daudzu gadu teorētiskie prātojumi nav bijuši tīksmināšanās ar vārdiem bez nopietnākas vēlēšanās redzēt tos realizētus?

Šo jautājumu atbildēs vecāki, skolotāji, kritiķi, organizācijas un visa latviešu sabiedrība.

V. L.

Ceļa stabi stāsta par pasaules plašumu. Virzienu radītāji aicina − nākiet mums līdz uz svešām, tālam malām − un tās vairs nebūs tik svešas un tālas. Tūkstošiem Eiropas tautu jauniešu ik vasaru saiņo ceļa somas, lai dotos pasaulē. Latviešu jaunā paaudze nebija šovasar kūtrāka. Un tā nu mēs viņus varējām sastapt...