Jaunā Gaita Nr. 18, 1958. gadā

 

 

BOLŠEVIZĒTĀS LITERĀTŪRAS FIKTĪVĀ PASAULE

 

Pēckaŗa padomju literātūras galvenais temats ir pierādīt, ka t.s. „sociālistiskajā nometnē” un galvenokārt Padomju Savienībā, visas dzīves nozares atrodas uz nesalīdzināmi augstāka līmeņa nekā brīvajā pasaulē. Kāda partijas oficiālā kritiķa vārdiem: „īsta padomju rakstnieka − cilvēku dvēseļu inženieŗa − uzdevums ir pārliecināt lasītāju, ka padomju sociālistiskā sistēma ir daudzkārt pārāka par sistēmu, kas valda sapuvušajos rietumos”. (1*) Protams, arī Latvijas komūnistu partijas un Padomju Latvijas rakstnieku savienības (2*) preses orgāni arvien atgādina literātiem okupētajā Latvijā nenovērsties no šī temata.

Vēl tagad, bet jo sevišķi Staļina varas laikā, katru niecīgāko novirzīšanos no oficiālās partijas līnijas, ko padomju kultūras nozarēs mēdz dēvēt par „sociālistisko reālismu”, uzskata par noziegumu valsts priekšā. Sociālistisko reālismu, kā zināms, partijas varas vīri izgudro trīsdesmito gadu sākumā, bet oficiāli pieņem kā „vienīgo pareizo” pamatmetodi literātūrā un mākslās pirmā Padomju rakstnieku savienības kongresa laikā, 1934. gadā. Šīs savienības statūti paskaidro, ka „sociālistiskais reālisms, padomju daiļliterātūras un literātūras kritikas pamatmetode, prasa no mākslinieka patiesīgu, konkrētu īstenības notēlojumu tās revolucionārajā attīstībā... šim uzdevumam jāsaskan ar uzdevumu idejiski pārveidot un audzināt ļaudis sociālisma garā”. (3*) Citiem vārdiem, katram padomju rakstniekam savos darbos jāizrāda tendence „audzināt” padomju pilsoņus tā, kā to vēlas partijas vadība. Šīs „radošās metodes” pamatprincipi ir palikuši nemainīgi, kā zem tagad nozākātā „personības kulta”, tā arī pašreizējā partijas kulta laikā.

Padomju romāniem, stāstiem, lugām un dzejām (pat gleznām, skulptūrām un mūzikai!) jābūt obligāti piesātinātiem ar nākotnes optimismu, tiem jāglorificē viss „jaunais”, bet jānolād viss „vecais”, tiem pēc iespējas pārliecinošāk jāaizstāv kolektīvisms un jānoliedz individuālisms, un, pār visām lietām, tiem atkal un atkal jāsludina partijas visvarenība, viszinība un visuresme, kā arī tās biedru neparastā gudrība. Rezultātā padomju fiktīvās literātūras pasaule un tās tēli ne tikai nepārliecina lasītāju, bet obligātā pozitīvisma komisko konsekvenču dēļ kļūst par apsmiešanas objektu.

Līdz pat Staļina nāvei un pa daļai arī vēl tagad literārus darbus atzīst un publicē tikai tad, ja autors ar tiem centies iepotēt lasītājā pārākuma kompleksu, oficiālajā žargonā apzīmētu par „padomju patriotismu”. Partijai padevīgie Padomju Latvijas skribenti tad nu cenšas pēc iespējas vairāk nomelnot priekšpadomju laikus un visu, kas saistīts ar tiem, kā arī dzīvi ārpus Padomijas robežām, tajā pašā laikā dziedot slavas dziesmas visam komūnistiskajam. Tā, piemēram, „tautas rakstnieka” un divkārtīgā Staļina balvas ieguvēja, Viļa Tenisoviča Lāča, radītais varonis nevilcinās ziņot, ka Latvijas neatkarības laikā ļaužu vairums „dzīvo un strādā tvana pilnā verdzības gaisā”, nevarēdami sagaidīt to brīdi, kad Latviju „atbrīvos varenā strādnieku zeme austrumos”. (4*) Tā paša autora romāna „Ciems pie jūras”, ko Lācis saraksta kā latviešiem pazīstamā „Zvejnieka dēla” turpinājumu 1953. gadā, Oskars Kļava, izkaŗojies Sarkanarmijā kā „staršina” un apguvis marksismu-ļeņinismu visos sīkumos, fantastiski īsā laikā ar Zvīņu ciema partijas sekretāra, ukraiņa Butenko, palīdzību pārsniedz visas uzliktās normas par divi simti procentēm, uzceļ jaunas zivju žāvētavas, konservu fabrikas, ķieģeļu dzīvojamās ēkas un dažāda veida klubus „jūras strādnieku” vajadzībām. Zvīņu zvejniekiem ir tik daudz motorlaivu un dažādu modernu zvejas ierīču, ka tie nezina, ko ar tām iesākt. Arī brīvais laiks viņiem ir liku likām, un viņi to pavada ne tikai partijas vīru ģīmetnēm izrotātās mītiņu zālēs, nododoties kritikai un paškritikai, bet pat vizinoties, ja ne vienmēr „Pobedās” un „Maskovičos”, tad vismaz uz spīdošiem motocikliem. Lācis priecīgi ziņo, ka katrā mājā esot radio aparāts, bet „dažās pat klavieres”. „Jaunais Padomju Cilvēks” ar nožēlu noskatās uz „apkaunojošās pagātnes paliekām”, kas cerē uz zviedru, angļu un amerikāņu gaisa un jūras desantiem, kas regulāri klausās Amerikas Balsi un angļu BBC, kas pārdod zivis melnajā tirgū, sagraiza tīklus, baro zvejnieku arteļa zirgiem siena vietā sasmalcinātus stikla gabalus, un mēģina pielaist uguni arteļa jaunajām mājām. Annas Brodeles lugā „Upesciema pavasaris” (1948) tīri noskūti jaunekļi ar akordeoniem plecos un zīda zeķēs ietērptas „kolhoza ciema” daiļavas nerunā ne par ko citu, kā kolektīvās iekārtas „labumiem”, uzceļ „ziedošu kolhozu” vienas vasaras laikā, un „sataisa visus laukus kā sviestmaizes, apsēj pēdējo grāvmali, laikā visu iesāk un laikā visu nobeidz”, tajā pašā laikā pārskolojot par pārliecinātiem, uzticīgiem padomju cilvēkiem un kolhoza strādniekiem visus vietējos „budziskā pasaulē” dzimušos un ieaugušos, šaubīgos un neticīgos ļautiņus. Jānis Sudrabkalns, kas divdesmitajos gados iesāk savu karjeru kā apdāvināts ekspresionistu dzejnieks, vecumdienās ar pilnu muti ziņo, ka Padomju Cilvēks padara gaišāku visu universu un vada cilvēci pretī skaistam pavasarim. (5*)

Tiklīdz kāds uzdrošinās nepieminēt „sociālistiskās paradīzes” fiktīvos labumus, kritika ir neizbēgama. Kad Mirdza Bendrupe apdzied Karēlijas bērzus, tai nekavējoties pārmet: dzejolī neesot uzsvērts, ka attiecīgie bērzi zaļo Padomju Karēlijā. (6*)

Šajā fiktīvā pasaulē mēs neredzam vergu darba nometnes, MVD mocekļu kameras, dzīvokļu un patērētāju preču trūkumu un fizisko un garīgo nebrīvību. Vilis Lācis savā „ideoloģiski uzlabotajā” romānā „Zītara dzimta” („ATPŪTAS” lasītāji to atcerēsies kā „Veco jūrnieku ligzdu”) pat ierosina, ka daudzi latvieši par savām dzīvībām varot pateikties čekai, jo tā „dienu un nakti stāv nomodā pār viņiem visiem, bargajā revolūcijas sardzē, izpildot lielās partijas gribu”. (7*)

Oficiālie literārie varoņi ir strādājošo šķira: fabriku strādnieki, kolhoznieki, kā arī „jaunās” inteliģences pārstāvji − padomju izglītības produkti. Pēdējā laikā sarakstītajos darbos mēs sastopam arī „vecās buržuāziskās inteliģences” pārstāvjus, kas gan vienmēr „pāraudzina” sevi, iedziļinoties komūnistu teorētiķu dogmās vai nu pašu spēkiem, vai arī ar kāda „labsirdīga” partorga palīdzību. Tā, piemēram, Ulmaņa laiku profesors, vēsturnieks Lielkalns, kādā Jāņa Niedres stāstā sākumā nespēj nodoties „nopietnam zinātniskam darbam ... jo viņam pilnīgi svešas zinātniskās marksisma pētniecības metodes”. Vēlāk viņš noliedz visus savus priekšpadomju darbus, sāk nodoties pētniecībai, vadoties pēc „sen pārbaudītajām” padomju metodēm, un rezultātā kļūst par „pilntiesīgu Akadēmijas biedru, biedru padomju zinātņu stābā”. (8*)

Jāpiemin, ka neatkarīgi no tā, vai šie varoņi ir strādnieki, zemnieki vai profesori, viņus nedrīkst notēlot kā individuālistus; visiem padomju fiktīvās pasaules varoņiem jābūt īstiem „homo sovieticus”, kolektīvisma gara pārņemtiem. Par „komūnāliem” īpašumiem − kolhoziem, rūpnīcām, zvejnieku arteļiem, u.t.t. − viņi runā ar „starojošām acīm”. Turpretī viņi ir pilnīgi vienaldzīgi, kad runā par privātīpašumiem. Ja kāds tomēr izrāda interesi par „savu kaktiņu, savu stūrīti”, tas tiek notēlots vai nu kā agrākais kulaks-izsūcējs, vai arī kā garā pavājš cilvēciņš.

Kamēr priekšpadomju laikā viņi „vergo buržuju kapitālistiem”, tagad tie paši ļaudis „ceļ komūnismu” ne tikai no saules līdz saulei, bet nereti arī pa naktīm, neatkarīgi no laika apstākļiem. Partijas aģitatori māca strādājošiem uzskatīt darbu reizē kā pienākumu, privilēģiju un atpūtu. Republikas balvas saņēmēja, Ēvalda Vilka, stāstā „Nemiera gars” partijas rajona sekretāru pārņem „dziļi saviļņojoša sajūta”, kad tas vēro kolhozniekus darbā: „...Līst lietus, bet cilvēki pļauj... Viņi droši vien izmirkuši līdz ādai, tomēr strādā. Kājas stieg dubļos, rokas salst, bet viņi krauj labību, neļauj tai aiziet bojā. Un tā, sīksti, neatlaidīgi, brīžiem pat sakostiem zobiem, soli pa solim uz priekšu... Vajadzēja daudz strādāt, ļoti daudz. Taču komūnisms jau nav putns, kas pats ielaidīsies pa logu istabā...” (9*) Kāda cita padomju Latvijas rakstnieka „gara bērna” varone Malva, lai gan pārtikuša kuģa kapteiņa sieva, neizprot sava vīra dzīves filozofiju. Pēdējā uzskatā kārtīgas sievas „laimes atslēga” ir rūpēties par māju un bērniem. Malva, turpretī, grib „cīnīties par lieliem uzdevumiem”, strādājot zivju sālītavas cechā, jo: „jaunais piecgadu plāns mūsu republikā paredz ne tikai ievērojami palielināt zivju nozveju, bet arī paplašināt zivju pārstrādāšanu... Un tagad, kad arī es gribu piedalīties šajā lielajā pasākumā, tu saki − man darbs tur par grūtu”. (10*)

Tā kā Latvija, salīdzinot, tikai nesen kļuvusi par Padomju Latviju, tās literātūra atšķiŗas no „veco brālīgo republiku” literārajiem vingrinājumiem ar to, ka pirmajā ir sevišķi daudz negatīvo tipu, kas ne tikai izrāda vienaldzību „komūnisma celtniecības” darbā, bet nīst padomju režīmu ar sirdi un dvēseli. Gribas salīdzināt šos propagandas darbus ar divdesmitajos un trīsdesmitajos gados sarakstītajiem padomju darbiem, kad arī tie bija pārpludināti ar dažāda veida „ļaundariem”: sabotieŗiem, valsts iekārtas grāvējiem, asinskāriem baltgvardiem, mantkārīgiem kulakiem, spīdzinātājiem, rūpniekiem, u.t.t. ... Okupētajā Latvijā sarakstītajos kolhoznieku, industrijas un kaŗa romānos, stāstos un lugās mēs arīdzan sastopam lielu vairumu dažāda kalibra „tautas ienaidnieku”. Neatkarīgās Latvijas valdības pārstāvjus sociālisma reālisti notēlo kā „deģenerētu nodevēju kliķi”. Padomju varas laika ļaundari ir „nacionālistu bandīti”, kuŗu „lielākā cerība ir Trumanis un viņa atombumba” (11*), mācītāji, kas notēloti kā „Volstrīta tempļa zelta pielūdzēji” (12*), un visi tie, kas tic „buržuāziskajai sistēmai”. Nereti sastopam spiegus, iesūtītus no „imperiālistiskajiem rietumiem”, žurnālistus, kas izplata „nepatiesas ziņas” par Padomju Savienību, kaŗa kūdītājus diplomātus, u.c.

Katra darba beigās, šaubu nav, fiktīvie ļaundari vai nu aiziet bojā, vai, labākā gadījumā, pievienojas „īsto Padomju Cilvēku saimei”. Nereti viņiem jāizcīna sīva iekšēja ciņa. Tā, piemēram, Paceplis (V. Lāča Staļina prēmijas apbalvotajā romānā „Uz jauno krastu” 1951), kas visu savu mūžu piederējis „kulaku nometnei”, pēc kolhozu nodibināšanas jūtas kā „vientuļa sala kolhozu jūrā”. Pat viņa paša bērni noliedz savu veco tēvu. Pacepļa meita, rajona partorgs un bijusī snaipere, kas pie katras izdevības lepojas, ka „nokniebusi vienpadsmit fričus”, atsakās saieties ar tēvu „ideoloģisku domstarpību dēļ”. Dēls, arīdzan pārliecināts komūnists, vēro savu „vecmodīgo” tēvu ar nožēlu. Paceplis kļūst ar katru dienu vientuļāks un sāk pat domāt par pakāršanos „tajā pašā grožā, ar kuŗu viņš valdīja savu ģimeni un saimniecību”. Iekšējais konflikts viņu plēš uz pusēm. Viņš negrib zaudēt lauku māju īpašnieka tituli, bet tajā pašā reizē Paceplis nevēlas palikt viens un visu atstāts. Vērojot „laimīgos kolhozniekus” un „jaunās kolhoza celtnes”, kas parādās kā sēnes pēc lietus visapkārt viņa saimniecībai, viņš nolemj, lai gan sākumā egoistisku iemeslu dēļ, kļūt par kolhoznieku un „iesākt jaunu dzīvi”. Vēlāk, „entuziastisko sociālisma cēlāju” ietekmes rezultātā, kolektīvisma gars pārņem viņu pilnīgi savā varā. Bijušais kulaks kļūst par atdzimušu cilvēku un „apzinīgu tautas īpašuma aizstāvi” tad, kad viņš notver sabotieri, kas, starp citu, ir viņa labākais draugs, un nodod to MVD rokās.

Tā kā laika posmā no kaŗa beigām līdz pat Ženēvas konferencei katra īsta padomju „dvēseļu inženiera” pienākums ir nodarboties ar aktīvu pretrietumu propagandu, arī Padomju Latvijas literāti atsaucas uz A. Ždanova aicinājumu „sakaut reakcionāro buržuāzisko ideoloģiju”, „pārvarēt un izravēt kapitālisma paliekas cilvēka apziņā” un „drosmīgi šaust un uzbrukt buržuāziskajai kultūrai, kuŗa atrodas marasma un pagrimuma stāvoklī”. (13*) Šo „izdevību” jo sevišķi izmanto Lācis, ziņodams savos darbos, ka kultūras dzīve Latvijas neatkarības laikā atrodas uz „bronzas laikmeta līmeņa”, Anglijā kultūras gandrīz nemaz neesot (kāds Lāča varonis Mančestras jūrnieku klubā neatrod „pat vienu vienīgu padomju grāmatu”), kapitālistiskajā Spānijā „vairs nedzimstot Servantesi, Kalderoni un Lope de Vegas”, bet „amerikāņu demokrātija smird pēc sviedriem un asinīm”. (14*)

Okupētās Latvijas kultūras dzīves vadītāji nebeidz pasvītrot, cik svarīga vieta „padomju daudznāciju literātūrā” ir darbiem par Otru Pasaules kaŗu, kas boļševiku leksikonā pazīstams kā „Lielais Tēvijas kaŗš”. Sarkanarmieši še parādīti nevis kā okupanti, kuŗu galvenā nodarbība ir civiliedzīvotāju aplaupīšana un izvarošana, bet gan kā „cēli pavasara vēstneši” un „cilvēces glābēji no iznīcības”. Viņu cīņas prieks ir tik liels, ka komandieŗiem tikai ar lielām pūlēm izdodas pierunāt pašaizliedzīgos cīnītājus dažas stundas atpūsties, nemaz nerunājot par atpūtu aizmugurē. Ievainoto un kritušo tikpat kā nav, bet ja tādi ir, tie mirst ar saukli „par Staļinu, par Dzimteni” uz lūpām. Liela daļa Latvijas komūnistu rakstnieku cenšas pārliecināt lasītāju, ka vairums latviešu dzenas pēc privilēģijas iestāties tā saucamās Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas rindās, lai krievu virsnieku un polītisko audzinātāju vadībā cīnītos pret Hitlera armijām. Sarkanarmijā šie fiktīvie „latviešu tautas labākie dēli” nāk saskarē ar „īstiem Padomju Cilvēkiem... un pamazām mācās vērot dzīvi viņu acīm”. (15*)

Bet pats galvenais − rakstniekam jāsludina pilnīga paklausība padomju varai un nešaubīga ticība „Lielās Partijas” un tās „ģeniālā vadoņa” gudrībai. Kāda padomju kritiķa vārdiem: „romāna varoņi, cīnoties par arvien lielāku produkcijas sasniegšanu... katru brīdi, neizsakāmas mīlestības pārņemti, domā par Dzimteni, Maskavu un Staļinu”. (16*) Žanis Grīva attēlo padomju diktatoru kā dievišķu parādību. Grīvas varonis, lai gan ir auksta rudens diena, kā apmāts stāv mājas priekšā vienā kreklā un vēro kā „Lielais Staļins... attālinājās pa saules apgaismoto ceļu, virs kuŗa ābeļu ziedu ķekari izveido it kā vārtus... viņam izliekas, ka atnācis pavasaris”. Šī parādība notiek pēc Staļina vēstules saņemšanas. (17*) Kādu V. Lāča varoni pārņem „savāda sajūta”, kad tas pirmo reizi veŗas Kremļa mūŗos, jo „viņš zin, ka visas pasaules strādnieku acis, pilnas cerību un ticības, raugās uz Staļinu”. (18*)

Fiktīvo darbu supervaroni bez izņēmuma ir partijas biedri. Jo augstāks ir viņu stāvoklis režīma hierarchijā, jo to „varonības koeficients” ir lielāks. Viņiem ir visas parasto pozitīvo tēlu stereotipiskās īpašības, bet piedevām tiem ir „masu vadītāju” spējas. Pagrīdnieku Andreju Silenieku epopejā „Vētra” (1946-1948), Lācis notēlo kā „zilacainu milzi”, kam pašam ar sevi nekādu konfliktu nav. Viņš visu zina, visu var, nekādi šķēršļi viņam nav par augstiem, viņam vienmēr ir taisnība, jo visu viņa uzskatu pamatā ir t.s. „zinātniskais sociālisms”. Silenieks arī zina, ka „īsts latvietis tikai kā padomju cilvēks var būt īsts kungs pār savu dzīvi... un savu zemi”. Ģimenes dzīve un sievietes vispār viņa dzīvē neeksistē, jo „katrs brīdis, katra doma un katrs solis pieder cīņai... atbildība par ģimeni vājinātu atbildību Partijas priekšā”. Partorgi parasti tiek attēloti kā apgaroti spirituālās dzīves vadītāji. Kādā Alberta Jansona stāstā partorgs spēj nolasīt cilvēku domas un vajadzības, tikai ielūkojoties to acīs. (19*) Inta Lubeja stāstā kāds apdāvināts chirurgs gandrīz dodas pašnāvībā pēc tam, kad slimnīcas polītiskais organizētājs „tēvišķīgā balsī” aizrādījis, ka „lai gan viņš esot labs ārsts, viņš neesot labs Padomju Cilvēks...” (20*) Šie partijnieki, tāpat kā visi padomju fiktīvie varoņi, nav patstāvīgi domātāji, bet gan akli partijas priekšnoteikumu izpildītāji. Marksa-Engelsa-Leņina-Staļina „mācības” viņi „izprotot” līdz pēdējam sīkumam. Bērnu un jaunatnes grāmatās varoņi ir oktobrēni, pionieŗi un komjaunieši. Viņu galvenais mērķis ir „būt tādiem kā Staļinam”.

Nav lieki jāpaskaidro, ka šie sociālistiskā reālisma garā veidotie tēli ne tikai „ideoloģiski nepāraudzina” lasītāju, bet sagādā vielu ņirgām. Rezultātā pat Lācim (pēc „personības kulta” izbeigšanās) ir jāatzīstas, ka Padomju Latvijas rakstniekam neesot izdevies radīt „īstu, pilnasinīgu, dzīvu un pārliecinošu partijas darbinieku − masu idejisko iedvesmotāju tēlu... tiklīdz tas kļūst par oficiālu partijas personu, tas uzreiz pazaudē daudzas savas cilvēciskās īpašības un pārvēršas par kaut kādu sektantu, pārgudru kritizētāju un mūžīgu didaktisku pamācību lasītāju; pārvēršas par cilvēku, kas katrā ziņā viscaur ir gudrāks par visiem − un ne jau savas dzīves pieredzes, bet vienīgi sava dienesta stāvokļa dēļ”. (21*)

Pēc tam kad „visas cilvēces sirdsapziņas sauli” Staļinu 20. partijas kongresa slēgtās sēdes laikā (1956. g. februārī) Kruščevs asarām acīs apsūdz pārējiem biedriem kā ļoti neticīgu, slimīgi aizdomīgu, brutālu un histērisku cilvēku, kuŗa „vajāšanas mānija brīžiem sasniedza neiedomājamas dimensijas”, (22*) Latvijā, tāpat kā visās pārējās zemēs aiz komūnistu polītiskās barjeras, partijas groži tiek uz īsu laiku palaisti mazliet vaļīgāk, un iestājas t.s. atkušņa periods kultūras dzīvē. Tomēr novirzīšanos no „taisnā partijas ceļa” drīz vien atkal nolamā kā „formālismu”, „kosmopolītānismu”, „buržujisko rakstnieku imitēšanu”, „dekadentismu”, „buržuju nacionālismu”.

Padomju fiktīvā pasaulē var vērot arī dažas pārmainās, kas gan parasti cieši seko partijas direktīvām. Kamēr lielākā daļa darbu vēl vienmēr pievēršas „strādājošo padomju cilvēku varonīgajiem pasākumiem”, tagad stereotipiskais melnais tēls nereti ir iemiesots padomju birokrātā, rūpnīcas direktorā vai kolhoza priekšsēdī un dažkārt pat zemākas pakāpes valdības pārstāvī. Padomju literātam jārada iespaids, ka par visām nebūšanām „sociālistiskajā paradīzē” vainojams nevis totalitārais režims, bet gan atsevišķi „ļaundari”. Staļina vārds ne tikai vairs neparādās svaigi sarakstītajos darbos, bet pat pazūd no Lāča, Sakses, Brodeles un citu propagandistu agrāk sarakstīto darbu jaunizdevumiem.

Pēc 20. partijas kongresa daļa literātu okupētajā Latvijā „ideoloģiski apmulst”. Kruščeva aicinājumu atmaskot mazāk ievērojamu komūnistu birokrātu kļūdas un novērst padomju dzīves negatīvās parādības viņi uztver kā sen gaidītu apliecinājumu, ka Partija pieļaus lielāku radošo un intelektuālo brīvību. Daži jaunās paaudzes autori pat mēģina sekot ukraiņa V. Dudinceva pēdās, kas savā pārdrošajā un kontraversiālajā, lai gan literāri mazvērtīgajā romānā, „Ne no maizes vien” (1956), parāda kraso atšķirību starp oficiālās Padomijas koruptīvajiem apspiedējiem un bezspēcīgo līdz nežēlībai izsūkto tautas vairākumu. Ne viena vien darba autori sāk notēlot padomju realitāti Latvijā daudzmaz tādu, kādu tie to redz, un nevis tādu, kādu partija vēlas redzēt.

Šie „pārdrošnieki” drīz vien pārliecinās, ka izraušanās no sociālistiskā reālisma žņaugiem ir tikpat kā neiespējama. Kultūras dzīves „atkusnis” izbeidzas ar Kruščeva 1957. gadā izdotajām direktīvām „Par literātūras un mākslas ciešām saitēm ar tautas dzīvi”, kuŗās viņš atkārtoti aicina padomju literātūras un mākslas darbiniekus būt par „uzticamiem Komūnistiskās partijas palīgiem jaunās sabiedrības celtniecības lielo uzdevumu realizēšanā un darba ļaužu komūnistiskajā audzināšanā”.

Rolfs Ekmanis

 

 

PIEZĪMES

(1*) OKTJABR, 1948. g. novembris, 197. lp.

(2*) Padomju Rakstnieku savienība ir pakļauta visas Padomju Savienības Rakstnieku savienībai ar galveno mītni Maskavā.

(3*) Scott, H.G. (red.), Problems of Soviet Literature: Reports and Speeches at the First Writers’ Congress (London, 1935) 6.-16. lp.

(4*) Lācis, Vilis, Zītara dzimta (Rīgā, 1955), 794. lp.

(5*) Sudrabkaln, Jan, Stihi (Moskva), 1955, 264-265. lp.

(6*) Rudzītis, Jānis, „Literātūras boļševizācija”. LAIKS (1955.g. 15. jūn.), 11. lp.

(7*) Lācis, Zītara dzimta..... 597. lp.

(8*) Na beregah Daugavi (Rīgā, 1955), 395. lp.

(9*) Vilks, E., Rudens dienās (Rīgā, 1955), 95. lp.

(10*) Kliveris, V., Bīstamie sēkļi (Rīgā, 1956), 132. lp.

(11* 12*) Lācis, Uz jauno krastu (Rīgā, 1953),

(13*) LITERATURNAJA GAZETA (1946. g. 21. sept.),

(14*) Lācis, Bezkrilie ptici (Leningrad, 1951). Šo romānu autors saraksta trīsdesmito gadu sākumā, bet pārraksta, vadoties pēc „sociālistiska reālisma” metodēm, četrdesmito gadu beigās.

(15*) Uz jauno krastu.

(16*) ZVEZDA, No. 1 (1951. g. janv.), 156. lp.

(17*) Na beregah Daugavi, 218. lp.

(18*) Lācis, „To the New Shore”, SOVIET LITERATURE, No. 6 (1953. g. jūn.), 32. lp.

(19*) Na beregah Daugavi, 519. lp.

(20*) Turpat, 609. lp.

(21*) LITERATŪRA UN MĀKSLA , (1955. g. 18. decembris), 2. lp.

(22*) The Anatomy of Terror: Krushchev’s Revelations About Stalin’s Regime (Washington, D.C.), 1956, 19.-73.lp.