Jaunā Gaita Nr. 18, 1958. gadā

 

Ādolfs Grants

STOKHOLMAS „NORMA”

Romāna „Un sniegs snieg pār Stokholmu” fragments

 

Dzintars nebija niekus rakstījis par savu ārstu. Šis zviedru ārsts tiešām bija ļoti palīdzīgs un laipns. Tikai vienā ziņā Dzintars bija kļūdījies: ārsts bija ne tikai ļoti vecs, bet arī gandrīz akls. Laimīgā kārtā viņa specialitāte bija tieši kroplīgas miesas daļas. Uzmanīgi taustīdams, viņš izmeklēja manu kāju. Tad viņš paskaidroja, ka kājai nepieciešama masāža. Es viņam pievienojos. Lūdzu, lai viņš izsniedz man rakstisku diagnozi, tāpat jau ar rītdienu solījos apmeklēt viņa masāžas. Ārsts nekavējoties izpildīja manu lūgumu. Ar zviedru ārsta apliecību kabatā aizgāju uz ārzemnieku komisiju un saņēmu uzturēšanās atļauju Stokholmā trim mēnešiem. Tad devos nokārtot istabas jautājumu. Tā saimniece, kas izīrēja Dzintaram istabu, vēlējās istabā vēl otru īrnieku, un kad es ierados un viņai pastāstīju, ka esmu Dzintara draugs un ar viņu jau esmu sarunājis, viņa mani priecīgi pieņēma par otru īrnieku. Dzintars bija „Normā”. Aizgāju uz „Normu” un sarunāju darbu kā trauku mazgātājs. Dzīve bija sākusi veidoties pēc manas vēlēšanās.

Actiņa todien „Normā” nestrādāja, viņai bija brīva diena, bet Dzintars pateica viņas telefona numuru. Kad es viņai piezvanīju un klausulē dzirdēju viņas balsi, jutos atkal laimīgs. Norunājām satikties to pašu vakaru; Actiņa bija tāda pati, kādu es viņu atstāju, aizbraucot uz mežu: mīļa, smaidīga, dzirkstoša. Actiņa!

Biju diskars. Latviskā tulkojumā tas nozīmē trauku mazgātāju. Tagad, gadus desmit vēlāk, vārds „diskars” manās ausīs izklausās diezgan bēdīgi, bet toreiz, 1945. gadā es tāpat kā pārējie latvieši izrunāju šo vārdu ar lepnumu. Ko gan mēs, trauku mazgātāji, varējām vairāk no dzīves vēlēties? Mums brīvs bija garšīgs ēdiens, mums bija siltas darba telpas, ne sevišķi grūts darbs un laba izpeļņa. Bijām laimīgi. Restorāns „Norma” atradās uz Karaļa ielas un Sveas ceļa stūŗa. Es nezinu, cik daudz latviešu ir strādājuši šajā „Normā” vienā laika sprīdī vai otrā, bet viņu kopskaits varēja būt kāds simts, un es domāju, ka ikviens no viņiem atceras „Normu” ar siltumu sirdī. „Normu” un Svensona kundzi, šī restorāna vadītāju. Viņa mīlēja latviešu puikas kā savus dēlus. „Normā” strādājošie latvieši nāca no visdažādākiem sabiedrības slāņiem, bet vairums bija mākslinieki un studenti. „Normā” savu laiku nostrādāja baletdejotājs Petrovskis, Alberta Sētas trio, pāris direktoru, kādi pieci vai seši slaveni sportisti, dzejniece Angelika Sīle.
„Norma” bija latviešu Stokholma, vismaz no rīta stundām līdz pulksten četriem pēcpusdienā. Vēlāk, kad latvieši sāka jau iekārtoties labākos darbos, arī tad „Normā” vēl strādāja pāris latviešu, kas jau bija uzkalpojušies līdz bārmeņu pakāpei.

Actiņa bija „Normas” mīlule, it sevišķi tāpēc, ka „Normā” strādāja tikai nedaudzas latviešu meitenes, un Actiņa bija skaistākā no visām. Es skaitījos Actiņas saderētais un ar šo stāvokli biju pilnīgi apmierināts.

Kopīgi mēs apmeklējām latviešu sarīkojumus un pa reizei aizgājām uz kino. Actiņa pazina visu Stokholmu, latviešu Stokholmu. Kad pienāca Reitera koŗa pirmais koncerts Stokholmā, protams, arī Actiņa bija dziedātāju vidū.

Koncerta starpbrīdī viņa mani iepazīstināja ar Miķeli Kalnieti. Viņš bija Latviešu Kopas valdes loceklis, ļoti enerģisks, izdarīgs kungs, briļļains, kupliem matiem.

„Kalnieša kungs,” teica Actiņa. Kungs pasmaidīja.

„Un šeit - mans labākais draugs Stokholmā, Pauls Saliņš.” Es paklanījos.

„Mirdziņu es pazīstu jau no Rīgas, kad viņa bija zīdainītis,” runāja Kalnietis. „Saliņš?”

„Oļģerts Liepkalns - viņš raksta ar to vārdu,” iesteidzās starpā Actiņa.

„Oļģerts Liepkalns? Esmu dzirdējis tādu vārdu. Ā! Protams. Jūs rakstījāt Latvijas Vēstnesī, vai ne?”

„Tiešām esmu tas pats nedarbnieks,” es labsajūtā atbildēju.

„Priecājos jūs sastapt, jaunais cilvēk,” teica Kalnietis. „Rakstnieks ir ļoti godājams, vērtīgs amats, sevišķi šajos laikos, kad šķobās visas dzīves mērauklas. Rakstniekam ir jārāda tautai īstais ceļš, pa kādu tai iet. Rakstnieks, valstsvīrs un sabiedriskais darbinieks ir šīs trimdas stūrakmeņi...”

Viņš acīm redzami iesila savā runā. Actiņa atvainojās, viņai bija jāsagatavojas koncerta otrai daļai, un aizgāja. Esmu dzirdējis daudzus labus runātājus, bet ne tādu kā Kalnieti. Viņš runāja ar iedvesmi, ar pārliecību, un viņa domu gājieni bija tādi, kam nevarēja nedz pretoties, nedz arī tos varēja tik viegli aizmirst:

„Latvija ir maza nācija, mans jaunais draugs. Bet vēsture nevērtē tautas pēc viņu iedzīvotāju skaita, bet gan pēc šo cilvēku drosmes, ticības un spējām. Mēs uzcēlām Latviju no pusnabadzīgas Krievijas provinces un pārvērtām to neatkarīgā, brīvā, turīgā valstī. Latvija ierindojās starp izcilākajām Eiropas valstīm lauksaimniecībā, sevišķi cūkkopībā, mūsu likumdošana bija pazīstama visā Eiropā. Un kur tad mūsu saldumu rūpniecība, mūsu Valsts elektrotechniskā fabrika, tāpat mūsu kultūra. Tās ir lietas, ar kuŗām mēs varam lepoties. Bet mums nav tikai jālepojas ar mūsu pagātni, mums ir jāskatās arī nākotnē. Komunistiskā Krievija un kapitālistiskā Amerika nevar sadzīvot kopā ilgāku laiku. Agrāk vai vēlāk nāks sadursme, un mēs atgūsim savu neatkarību. Un tad mūsu krievu valodas zināšanas, mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis starp Krieviju un Eiropu nesīs mums bagātus augļus. Tikai ticību, mans jaunais draugs, tikai ticību. Ja mēs vecie, kam dzīve iet uz beigām, neesam zaudējuši ticību brīvai Latvijai, tad es nezinu iemesla, kāpēc mūsu jaunā paaudze nevar pārnest šo ticību kā degošu lāpu mūsu dzimtenē. Bet piedošanu,” teica Kalnietis. „Redzu veco dienu draugu no Rīgas, profesoru Āboliņu; mēs, pāri braucot, bijām vienā laivā. Uz redzēšanos! Atnākiet nākamo sestdien uz manu referātu Imkā.”

Viņš aizgāja. Es stāvēju koridorā viens starp čalojošiem latviešiem un pārdomāju viņa vārdus. Neapšaubāmi viņš ticēja, ko sacīja, neapšaubāmi viņš bija liels patriots. Pārliku vēlreiz savā galvā, ko zināju par Kalnieti. - Piedalījies latviešu brīvības cīņās. Partiju laikos strādāja Rīgas radiofonā. Ulmaņa laikā bija sekretārs sabiedrisko lietu ministrijā. Krievu laikā apcietināts, vēlāk atbrīvots. Vācu laikā? Vācu laikā, ja nemaldos, viņš bija ģenerāļa Kārkliņa, latviešu ģenerāldirektora pārvaldē. Ko gan viņš tur darīja? To neatcerējos. Jā, Kalnietis bija īsts latvietis.

Pēc koncerta es pavadīju Actiņu uz mājām. Pie mājas durvīm Actiņa apstājās, un mēs vēl pārmijām pāris vārdu par koncerta iespaidiem.

„Cik ilgi tu domā strādāt Normā?” mainīdama tematu, viņa jautāja.

„Cik ilgi? Nezinu. Domāju, kādu gadu. Gribu iekrāt naudu un tad sākšu studēt Stokholmas augstskolā valodniecību.”

„Valodniecību? Paul, tas prasīs ilgus gadus. Kāpēc tu nevari studēt inženierzinātnes vai ko tamlīdzīgu? Kaut ko praktisku? Inženieris, ārsts nopelna vairāk nekā kāds valodnieks.”

„Es neesmu inženieris, Actiņ, un nekad nevarēšu tāds būt. Man nav ne dāvanu, ne gribas šajā virzienā. Man patīk literatūra, teātris, valodas. Būt inženierim? Nē, paldies.”

„Klausies, Paul,” teica Actiņa. „Lūdzu, atceries vienu lietu. Ja tu mani mīli, kā tu saki, ja es tev ko nozīmēju, tad tev vērīgāk jāklausās, ko es saku, un jāmācās, jāstudē kāda profesija, kas atmaksājas. Pieņemsim, ka tu uzraksti kādu lugu. Pieņemsim. Bet tas nenozīmē, ka tu varēsi no rakstīšanas dzīvot. Klāvs Silamiķelis bija Rīgā ievērojams drāmatiķis. Ko viņš dara tagad? Strādā fabrikā. Valodniecība? Cik tu nopelnīsi ar šo darbu? Skolotājam šai zemē nav liela alga, pat pieņemot, ka tu atrodi darbu. Nē, Paul, tev ir jāstudē lietas, kas labāk atmaksājas.”

Es sakodu lūpas un klusēju. Es mīlēju Actiņu, bet kā gan lai es varētu mainīt savu dabu. Es nespētu būt inženieris, kaut vai pasaule otrādi apgrieztos. Nē, paldies. Es nebūšu inženieris, lai arī priekšā stāvētu izredzes, ka man jāmazgā trauki „Normā” vēl piecus gadus. - Bet es nevēlējos sastrīdēties ar Actiņu.

„Klau, Actiņ,” es teicu. „Es vēl īsti nezinu, ko studēšu, ko darīšu. Kāda nozīme strīdēties par lietām, kas izšķirsies tikai nākotnē. Es nezinu, ko darīšu nākamā gadā. Kas zina, varbūt atvēršu savu restorānu Stokholmā vai iegādāšu pats savu viesnīcu.”

„Lūdzu nejokojies,” teica Actiņa un iegāja kāpņu telpās, aizcirzdama durvis man deguna priekšā. Es sekoju viņai gaitenī, bet viņa jau bija uzsteigusies otrā stāvā.

Noskumis soļoju mājup. Tā bija pirmā reize, kad mēs bijām izšķīrušies bez skūpsta, un tāpat tā bija pirmā reize, kad mēs bijām sastrīdējušies. Kad iegāju istabā, Dzintars tūliņ ievēroja manu saskābušo ģīmi.

„Kas tev kait, Paul? Tu izskaties kā saimnieks, kas tikko pārdevis savu pēdējo govi. Kas tev lēcies, vecīt?”

„Nekas. Sastrīdējos ar Actiņu.”

„Kāpēc?” Dzintars bija ieinteresēts. „Es pazīstu sievietes un varu tev dot labu padomu. - Ir tikai divas šķiras sieviešu. Vienas, kas tur vīru zem tupeles, otras, kas vēlas, lai vīrs viņām katru vakaru novelk tupelītes, īstenībā tur nav nekādas starpības. Ja esi ielaidies ar sievieti, tev ir jāpārdod viss: gods, manta, lepnums. Viņas tev neatstās nekā, izņemot tavu pliko dvēseli. Bet arī jautājums, vai pat to atstās.”

„Bet kā tad tu esi tik spirgts un vesels?” es atcirtu. „Tev ir vairāk meiteņu nekā svētdienas skolas skolotājam. Kur tu atrodi laiku savām, tā saucamām, asprātībām?”

„Es? Neiekarsti, Paul. Atceries, esmu tavs draugs un vēlu tev tikai to labāko. Kāpēc man tik labi veicas ar meitenēm? Esmu izņēmums, Paul, tāpat kā Donžuāns. Kad sieviete ierauga mani, viņa tūliņ nojauš, ka es smejos par viņu. Viņai rodas vēlēšanās mani pāraudzināt, iemīlināt, viņa cer, ka būs mana pirmā īstā mīla. Bet tas nekad nenotiek! Man mīlestība ir spēle, Paul, un es zinu visus šīs spēles noteikumus. Varbūt mīlestība man ir slimība. Jūtos drošs tikai tad, kad man uz kakla ir vismaz kādas piecas meitenes. Ja būtu tikai viena, es pakārtos. - Bet kāpēc tu nepārej uz zviedrietēm, Paul? Es pazīstu labās. Es tevi iepazīstināšu.”

„Paldies,” es teicu.

Tik viegli kā Dzintars skatīties uz mīlestības lietām es nevarēju. Atcerējos, cik smaga bija man sirds, kad vidusskolas laikos mana toreizējā mīla ieskatījās kādā šoferī un mani atstāja. Pagāja pāris mēnešu, iekams spēju viņu aizmirst. Bet manas attiecības ar Actiņu vēl nav tik bēdīgas, es sevi mierināju. Mazs strīdiņš, tas viss. - Tā arī notikās. Otrā dienā Actiņa smaidīja kā parasti un nemaz, necentās atcerēties mūsu vakardienas strīdu.

„Normā” strādādams, sāku tuvāk iepazīties ar darba biedriem, sevišķi gados jaunākajiem. Mazajā pagrabiņā, darbinieku ēdamzālē, vienmēr risinājās visādas pārrunas, un tās vienmēr iesāka un nobeidza Juris Griķis. Viņš bija pamaza auguma puisis, gaŗiem tumšiem matiem un melnām, caururbīgām acīm. Sava mazā auguma dēļ viņš parasti strādāja pie trauku slaucīšanas, kamēr lielāki, spēcīgāki puiši strādāja pie trauku mazgājamās mašīnas. Bet kad iesākās pārrunas, Juris Griķis pārauga visus pārējos. Pat dzejniece Angelika Sīle klausījās, kad Griķis runāja; respektēja viņa autoritāti, lai arī ne vienmēr pievienojās viņa domām.

„Mēs esam trimdinieki, bēgļi, dezertieri,” uzsāka Griķis kādā pusdienas pārtraukumā, kad bijām aplipuši galdam, notiesādami savu maltīti.

„Lūdzu, nepārtrauc mani,” aizrādīja Griķis, vērodams leģionāra Pētera Priedes sapīkušo seju.

„Jā, mēs esam savas dzimtenes dezertieri, mēs esam to atstājuši un izglābuši savas dzīvības. Pēc pāris gadiem mūsu vidū būs latvieši, kam piederēs savi veikali, automašīnas, varbūt pat savi uzņēmumi. Ar šiem praktiskajiem latviešiem mēs nevaram rēķināties, jo viņi nerēķināsies ar mums. Ja kāds no mums varbūt cer, ka šie latvieši reiz atgriezīsies dzimtenē, kad tā būs brīva, tad tie ir maldi. Šie cilvēki to nedarīs. Viņi ir par daudz gudri, tādēļ viņi iegūs turību un nekad neuzņemsies Antiņa lomu, lai atgrieztos mūsu nabadzīgajā dzimtenē. Tad - trimdā mēs varam sastapt latviešus, kas ir aktīvi sabiedriskā un politiskā laukā. Viņi ir nozīmīgi kā atgādinājums mums un citiem, ka mēs vēl ceŗam un ticam uz latviešu valsti. Bet es neticu, vai trimda viņiem ko iemācīs, tāpat, vai viņi vēlas ko mācīties. Mani interesē vienīgi latviešu mākslinieki, kuŗu uzdevums ir pārnest latviešu kultūru dzimtenē, jo vienīgi caur viņiem var dzīvot un augt mūsu kultūra, bez kuŗas valsts ir tikai tukša skaņa. Un, runājot par šo latvisko kultūru, mums jāatzīst fakts, ka latviešu kultūra ir bijusi dažus gadu desmitus nošķirta no Eiropas kultūras.”

„Gadu desmitus?” iesaucās Actiņa. „Tu taču nedomā arī Ulmaņa laikus pievienot nošķirtības gadiem?”

„Bet taisni to domāju darīt. Ulmaņa laikā latviešu kultūra bija apskurbusi no pašslavināšanās, varenības apziņas. Tā bija kā kaķis, kas iedzēris buldurjāņa drapes. Tas griežas, lec, bet vienmēr nokrīt uz cietās grīdas.”

„Bet Edvarts Virza?” es iejautājos. „Tiešām es nezinu lielāku tagadnes dzejnieku par Edvartu Virzu.”

„Edvarts Virza bija izņēmums, tāpat arī Anšlavs Eglītis. Edvarts Virza bija dzimis bajārs, viņš dzejoja kā bajārs, un tā bija tikai sagadīšanās, ka viņš dzīvoja „vadonības laikos”. Tāpat arī pārējā latviešu dzeja, latviešu opera, balets. Šīs mākslas auga un attīstījās neatkarīgi no pārējās pasaules. Bet skataities latviešu teātri, romānu, filmu. Ja latvietis grib runāt par amerikāņu rakstniecību, viņš min Džeka Londona vārdu. Bet Džeks Londons amerikāņiem ir tikpat aizvēsturisks kā mums Kaudzīšu Reinis un Matīss. Kur paliek Steinbeks, Fokners, nemaz nerunājot par eiropiešiem: Kestleru, Kafku, Židu, Sartru? Mums ir labi drāmatiķi, bet par ko viņi raksta? Augsts patriotisms un tīra mīlestība. Dzīves nianses, neparasti sižeti viņus neinteresē, tas ir tabu. Nav arī par to nekāds brīnums. Mēs dzīvojām mucā zem liela vīra ēnas.”

„Bet mīļais Juri,” es atkal iejautājos. „Tu pieminēji filmu. Tu taču nedomā likt par paraugu Holivudu.”

„Pareizi,” teica Griķis, „nedomāju to likt par paraugu. Holivuda ir tikai maza daļiņa no pasaules filmas, un parasti tā ražo tikai sliktas filmas. Izņēmums ir Čarls Čaplins. Bet vai esat redzējuši franču filmas? Filma ir māksla...”

„Augšā, augšā,” sauca mums Dzintars durvīs. Viņš bija atstāts darba telpās kā novērotājs, lai mums paziņotu, kad restorānā atkal iesākas drūzma un kad trauki uz mazgājamā galda sāk krāties bīstamā vairumā. Mēs skrējām augšā darba telpās, un trauki; mazgājamā mašīna atkal sāka dūkt.

Juris Griķis tiešām bija īpatnējs puisis. Ja es arī nepievienojos viņa domām par latviešu kultūru, tad tomēr tieši Juris man ierosināja kādu domu. Man bija jāizmanto šis trimdas laiks pēc labākās iespējas! Tas, ka dzīvoju Stokholmā, deva man iespēju sastapties vaigu vaigā ar daudziem ievērojamiem latviešiem, piemēram, Kalnieti, deva man iespēju novērot viņu dzīves veidu un uzklausīt viņu ieskatus. Viss tas man dotu labu materiālu romānam, nevis lugai, kā iepriekš biju plānojis. Romāns bija daudz izdevīgāks nekā luga, jo tas man dotu iespēju aprakstīt daudzus un dažādus notikumus. Romāna varonis? Protams, Kalnietis. Kalnietis mani aizrāva jau kopš mūsu pirmās sastapšanās, vēl tagad man ausīs skanēja viņa vārdi: „Tikai ticību, ticību, mans jaunais draugs!” Nolēmu apmeklēt latviešu sarīkojumus daudz biežāk, tāpat meklēt sakaru ar Kalnieti, kur vien tas būtu iespējams.

Kādu dienu, laikam tas bija trešdien, kad no darba pārrados savā istabā, mani sagaidīja pārsteigums. Pastnieks bija atnesis mazu vēstulīti, ielūgumu no Griķa ierasties viņa divdesmit piektās dzimšanas dienas svinībās. Nolēmu aiziet. Griķis bija interesants puisis, es jutos pat pagodināts, ka viņš bija mani pieskaitījis savu draugu pulciņam. Griķis dzīvoja netālu no „Latviešu kopas” telpām, mazā šķērsieliņā, mājas otrā stāvā. Veca, laipna izskata zviedriete atvēra durvis.

„Vai Griķa kungs ir mājās?” es zviedriski viņai jautāju.

„Griķis?” viņa brīdi bija nesaprašanā. „Ak tā, tas ārzemnieku zēns. Viņam vajag būt mājās,” un viņa mani ielaida dzīvokļa priekšnamā. Griķis iznāca priekšnamā un ieveda mani savā istabā. Viņš nebija vēl pārģērbies svētku drēbēs, tāpat arī viņa istaba nebija vēl sakārtota. Uz grīdas mētājās laikraksti un grāmatu kaudzes angļu, franču, krievu un zviedru valodā. Vai viņš mācēja visas šīs valodas ? Gudrs puisis! Bet visam šim sajukumam, nekārtībai par spīti vai varbūt tieši šīs nekārtības dēļ istaba izdvesa bohēmisku garu, pat zināmu skaistumu. Griķis bija labs papildinājums savai istabai. Mugurā viņam bija biezs, melns jūrnieku džemperis ar augstu apkakli, pelēkas un saburzītas bikses, un kājās bija uzmauktas vecas, cauras kurpes. Vienādi vai otrādi, Griķim bija savs stils. Gandrīz sāku nožēlot, ka biju uzvilcis savu labo uzvalku un uzsējis kaklasaiti.

„Skaties,” teica Griķis, „aplūko labi šo uzņēmumu. Es to nopirku kādā antikvariātā. Anna Pavlova,” un viņš rādīja man uzņēmumu, kur bija redzama dejotāja, slavenā Pavlova, vienā no viņas dejas pozām.

„Brīnišķīga dejotāja,” viņš teica. Griķis pazina arī baletu.

„Bet lūdzu atvaino mani. Es pārģērbšos. Tu esi atnācis kādas piecpadsmit minūtes par ātru.”

Viņš gāja pie drēbju skapja un no tā izvilka glītu melnu uzvalku.

„Atliek vēl gādāt kreklu,” viņš teica.

Zem dīvāna gulēja vecs čemodāns. Griķis to izvilka no dīvāna apkašas, atvēra, un manām acīm parādījās žilbinoši balts virskrekls. Kad Griķis bija uzvilcis uzvalku, kreklu, apsējis kaklasaiti, uzāvis melnas, spožas kurpes, es viņu vairs nepazinu.

„Tu izskaties ļoti elegants,” es viņu uzslavēju.

„Tāds es esmu vienmēr,” Griķis man atbildēja. „Tagad, Paul, lūdzu palīdzi man sakārtot istabu.”

„Ar lielāko prieku,” es teicu.

Desmit minūtēs istaba bija pilnīgā kārtībā. No vecā čemodāna Griķis izvilka konjaka pudeli un novietoja to uz galda, es pievienoju savu vīna pudeli, ko biju atnesis kā dzimšanas dienas dāvanu, un mēs gaidījām viesus. Pirmā atnāca Angelika Sīle.

„Jurīti,” teica viņa, „lai nu tev piepildās tavas vēlēšanās. Un lai tu vienmēr esi laimīgs un apmierināts.”

Un viņa Griķim pasniedza kasti, kur iekšā neapšaubāmi bija kūkas.

„Paldies,” cienīgi teica Griķis. „Tev nu gan nevajadzēja tērēties, Angelika.”

Mazliet vēlāk ieradās Griķa labākais draugs Klāvs. Viņš bija gaŗa auguma puisis, gandrīz tikpat gudrs kā Griķis. Tikai viena izšķirība bija starp abiem šiem draugiem: kamēr Klāvs mīlēja teātri par visu vairāk, Griķis uzskatīja baletu par cēlāko mūzu. Vismaz biju nonācis pie tāda uzskata, klausoties „Normā” viņu sarunas. Klāvs atnesa grāmatu.

„Vai tu esi ievērojusi manu saimnieci, sirmo zviedrieti?” Griķis jautāja Angelikai. „Ja? Tad klausaities,” turpināja Griķis. „Šajā istabā, kur mēs patlaban mierīgi sēžam, kādreiz pastrādāts šausmīgs noziegums.”

„Cik interesanti!” iesaucās Angelika.

„Varbūt. - Pirms kādiem sešiem gadiem manas saimnieces vīrs šajā istabā noslepkavoja savu mīļāko, iepakoja to čemodānā, iepriekš sagriezdams to gabalos, un kādu nedēļu slēpa čemodānu šajā istabā.”

„Briesmīgi,” čukstēja Angelika.

„Bet patiesi! Un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc man jāmaksā tikai četrdesmit kronu mēnesī par šo istabu. Zviedri negrib te dzīvot. Es, protams, dzīvoju kopā ar Īlenu. Pazīstat Īlenu? Viņš mazgā traukus „Reģentā”.

Angelika teica, ka viņa atceroties Īlenu no nometnes laikiem, es Griķa istabas biedru nepazinu, vismaz ne vārda pēc. Klāvs nepiedalījās sarunā, viņš tikai smaidīja laipnu, mazliet iedomīgu smaidu. Bet varbūt viņš šo slepkavības stāstu bija jau kādreiz no Griķa dzirdējis.

„Vai mēs visi esam, visi ielūgtie?” viņš beidzot iejautājās.

„Nē,” teica Juris, „nav vēl atnācis Andris Bruņinieks.”

Beidzot atnāca arī Andris. Dzimšanas dienas svinības bija nu pilnā sparā. Vīns un konjaks lika manīt savu klātieni. Juris un Angelika strīdējās par eksistenciālismu. Klāvs iemeta pa vārdam strīdiņā. Es pētīju Andri Bruņinieku. Viņš bija pasīka auguma puisis melnām acenēm un rupju balsi. Viņš neizskatījās pēc mākslinieka, drīzāk pēc studenta.

„Vai jūs arī esat mākslu draugs?” es iesāku.

„Nē,” atbildēja Andris Bruņinieks, „neesmu. Vienīgais, ko es cienu no mākslām, ir laba mūzika. Mani interesē sociālisms.”

Aplūkoju viņu mazliet ciešāk. Viņš bija pirmais sociālists, ko sastapu savā mūžā, atskaitot bijušo saeimas deputātu Priedaini, kuŗu dažkārt biju redzējis latviešu sarīkojumos.

„Pastāstait man par saviem ieskatiem.”

Likās, ka Andris Bruņinieks bija tieši gaidījis šo aicinājumu.

„Sociālisms ir nākotnes reliģija. Bet šodienas pasauli valda komunisti un kapitālisti, tādēļ pasaule ir slima, tādēļ mums ir kaŗi un nemieri. Bet ja strādniekiem piederētu visi ražošanas līdzekļi - fabrikas, raktuves - un ja šo strādnieku darba augļi tiktu sadalīti katram pēc viņa spējām, tad izzustu kaŗi, izmantošana un visas sērgas. Kaŗi, kā zināt, izceļas tikai tirgu dēļ.”

Griķis bija pienācis pie mums un iemeta sarunā savu vārdu:

Ā, augstā politika. Kuŗā pusē tu stāvi, Paul?”

„Es neredzu nekādas starpības starp komūnismu un sociālismu.”

„Jūs neredzat?” iekarsa Andris Bruņinieks. „Krievijas komūnisms īstenībā ir valsts kapitālisms, bet sociālisms, īsts sociālisms ir pēc rakstura demokrātisks. Un mēs cīnāmies pret valsts tendenci pārņemt lielāku varu savās rokās, nekā tai īstenībā pienākas.”

„Sociālisms ir jauka teorija,” es teicu (un drudžaini domāju pie sevis, ko vēl zinu par šo tematu). „Varētu pat teikt, ka sociālismam mēs varam pateikties par daudzām modernām reformām: 48 stundu darba nedēļa, samaksāts atvaļinājums, pensijas un tā tālāk. Bet es gribētu jautāt: vai sociālisms ir pietiekami stiprs politisks faktors, lai varētu pastāvēt šajā pasaulē? Manuprāt mūsu cerība ir Savienotās Valstis, demokrātija ar privātu saimniecību.”

„Tev taisnība, Paul,” atzina Griķis. Un tā bija pirmā reize, kad mūsu domas sakrita. „Brīvās pasaules ideja balstās uz Ameriku. Tā ir bagāta, demokrātiska, stipra zeme.”

„Jauka teorija,” pretojās Andris. „Ja Krievija būtu bagāta, tikpat tur valdītu komūnisti.”

„Tu aizmirsti Sibiriju.”

„Nē, neaizmirsu vis. Bet tu gan aizmirsi...”

Saruna ievilkās gaŗumā un asumā. Griķis un Andris Bruņinieks bija vakaru pilnīgi pārņēmuši savās rokās. Jauni termini, vārdi tika iejaukti sarunā, kas pamazām pārvērtās karstā strīdā, vārdi, ko es dzirdēju pirmo reizi: sindikālisms, fabiānisms, Hūvers.

Tad piepeši atvērās istabas durvis, un istabā ienāca tievs, gaišmatains puisis darba drēbēs un aizdomīgi mūs aplūkoja. Brīdi izlikās, ka viņš nespēja izšķirties, ko darīt - palikt istabā vai steigties laukā; tad viņš apgriezās un izgāja no istabas.

„Kur tu iesi? Paliec!” sauca viņam pakaļ Griķis. Bet puisis, likās, viņu nedzirdēja.

„Kas tas tāds par savādu putnu?” jautāja Griķim Angelika, kad durvis aiz svešnieka bija aizvērušās. „Gandrīz izskatījās pēc Īlena?”

„Jā, tas bija Īlens, Ojārs Īlens, mans istabas biedrs. Es viņu dēvētu par vientuli, kas vairās no latviešu sabiedrības. Jūs viņu neredzēsit nevienā latviešu sarīkojumā, teātrī, politiskā sanāksmē, viņš pat neiet uz sporta sacīkstēm vai deju vakariem, īstenībā jūs viņu neredzēsit arī nevienā zviedru sarīkojumā.”

„Ko viņš dara, Juri? Es gribēju teikt, ko viņš dara, kad nemazgā ‘Reģentā’ traukus?” es jautāju.

„Domājams, skaita savu naudu. Viņš plāno pirkt motorlaiviņu un braukt uz Argentīnu. Tur viņš pārdos laivu un uzsāks savu veikalu. Būs ļaudis, kas sacīs, ka viņš ir kārtīgs latvietis. Ir ļoti iespējams, ka viņš kādreiz arī parunāsies latviski. Būs arī ļaudis, kuŗi sacīs, ka viņš ir bēglis, kas bēg no krievu terrora. Es gan sev jautāju, vai viņš klusībā neapsveic šo krievu terroru kā laimīgu sagadīšanos, kas ievirzījusi viņa dzīvi pareizās sliedēs.”

Tā tad Stokholmā bija jau Īlenam līdzīgi latvieši. Pāris tautiešu jau bija tikuši pie savas nekustamas mantas; kāds bijušais dzirnavu īpašnieks bija nopircis māju, kādam bijušam kurpju veikalniekam piederēja divas mašīnas (tagad viņš pārdeva pulksteņus), šovakar man pirmo reizi laimējās sastapties ar nākamo motorlaivas īpašnieku.

Paskatījos pulkstenī, tas rādīja jau divpadsmit.

„Ir jau diezgan vēls,” es skaļi teicu. „Rīt mums atkal jāstrādā.”