Jaunā Gaita Nr. 18, 1958. gadā

 

 

Aivars Ruņģis

VAI VĒL, DRAUDZIŅ, ATCERIES...

Lietus likās mitējies, bet uz asfalta, ko sešus kaŗa gadus bija drupinājis kaŗaspēks, spīdēja peļķes kā eļļa.

Pelēkais vakars starp ziemu un pavasari ātri pieplūda ar tumsu, tomēr es redzēju, cik lokans bija Mirdzas augums, kad viņa laipoja pār peļķēm. Man pat likās, ka nekad vēl nebiju ievērojis, cik brīnišķīgs tas bija. Un, nezin kāpēc, piepeši man šķita, ka kaut kas bija noticis vai pārmainījies. Es vairs nespēju aizmirst šo iedomu, kaut arī zināju, ka nekas nevarēja notikt un pārmainīties. Bet vai es vispār pazinu Mirdzu?

Pēkšņi viņa apstājās, pavērās atpakaļ un prasīja: - Vai tev neliekas, ka mēs būsim par vēlu? -

Es neatbildēju, kamēr nokļuvu viņai blakus. Tad es paskatījos uz viņas seju un sapratu, ka Mirdza zināja visu: viņas acis smējās. - Tu jau zini, ka mēs esam par vēlu, ka visas vietas izpārdotas un kino ieeja slēgta, - es teicu un sajutu it kā bailes, jo meitenes acis arvien vēl smējās. - Es jau arī zinu, ka tu piepeši ne no kā apgriezīsies un gribēsi iet mājās. Bet atceries, es nemēģināšu tevi atturēt! Es nemaz nemēģināšu to darīt! -

- Tas arī būtu veltīgi, - viņa teica.

Mēs nokļuvām uz smilšainas ietnes un brīdi soļojām, klausīdamies tikai oļu čirkstēšanā zem kājām. Abās pusēs ielai bija liepas, aiz kuŗām pa kreisi izcēlās savrupmāju tumšās kontūras, bet pa labi melnoja parka kuplās egles. Iela bija tumša un klusa. Tikai priekšā kā caur miglu vīdēja pilsētiņas laternas.

Mēs nogriezāmies un iegājām parkā.

- Vai tu zini, kāpēc vīrieši skrien man pakaļ? - viņa piepeši jautāja.

- Tu esi skaista, - es ātri atbildēju. Es biju ļoti apmulsis no viņas jautājuma, it kā nemanot pats būtu pateicis skaļi savas domas. Es samulsu vēl vairāk, kad biju atbildējis.

- Nē, tāpēc viņi to nedara, - Mirdza teica.

- Tu esi gudra. -

Viņa iesmējās, it kā klausīdamās blēņās, kas patika.

- Tu esi skaista, bet arī gudra! - es teicu.

- Varbūt, - Mirdza sacīja. - Bet viņi skrien man pakaļ tāpēc, ka es vienmēr un visur saku - nē. -

Tas bija ļoti nejēdzīgi, ka viņa runāja ar mani par to. Kaut kas iesāpējās un kļuva stiprāks par nesenām izbailēm. - Arī es esmu tikai vīrietis! - es iesaucos.

Mirkli viņa klusēja, un šai brīdī sajutu, ka tas, ko biju pateicis, taču bija patiesība. Ja viņa vēl nekad man nebija teikusi - nē, tad tikai tāpēc, ka es darīju visu, lai nepazaudētu viņas tuvumu.

- Nē, tu esi ļoti lāga zēns, - viņa beidzot teica. - Bet vai tu zini, kāpēc es viņiem visiem saku - nē? -

- Arī man? -

- Ja tu vēlies, arī tev! -

- Tu rotaļājies. -

- Nē, - viņa sausi teica un piebilda, - varbūt, ja tas tev patīk, es rotaļājos. -

- Tu rotaļājies, jo tas tev ļoti patīk. Citādi tu būtu pateikusi, lai atstāj tevi mierā! -

- Vai tu domā, ka to var pateikt? -

- Varbūt ka nevar! Es nezinu. Man tu varētu to pateikt. -

- Tu esi ļoti lāga zēns. -

Piepeši man likās, ka es pirmo reizi īsti atskārstu, kāpēc viņa mani pacieta. Viņai tas bija izdevīgi, es domāju. Vienā mirklī man kļuva skaidrs, ka es biju nerrs. Mirdza mani valkāja kā bruņas pret uzmācīgo pasauli. Savā nerra vientiesībā es kalpoju uzticīgi un ļoti labi.

- Zini, es gribētu piedzerties, - es teicu.

- Es arī... - viņa sacīja. - Es gribētu vienkārši piedzerties! -

- Tev laikam patīk dzert? - es iesmējos.

- Es nezinu. -

- Tas nav patīkami - piedzerties. Tu, droši vien, nekad neesi bijusi piedzērusies! -

- Varbūt tomēr esmu. -

- Tad tu atļauj sevi skūpstīt, vai ne? -

- Dažreiz! -

- Es domāju ... -

Tad es apklusu, un tā mēs soļojām nerunādami. Bija kļuvis nedaudz vēsāks, bet es nedomāju par to. Es tikai jutu, cik tas bija skaisti - iet viņai blakus, būt viņas tuvumā, un ari zināju, ka šādu pastaigu kopā mēs veicām pēdējo reizi. Es pat brīnījos, cik vienaldzīgi spēju uzņemt šo atzinumu. Vai tas bija tāpēc, ka mana nerra loma bija beigusies?

- Man likās, ka tu kaut ko domāji, sāki, bet nepabeidzi, - Mirdza pēc brīža teica.

- Jā, es domāju, ka mēs varētu griezties atpakaļ un iet dzert. -

Atkal nokļuvām uz bedrainā asfalta. Pa kreisi bija ezers un dažas mājas, pa labi kā milzīgs apgaismots tvaikonis tumsā peldēja kazarmju masīvs. Mēs soļojām nerunādami. Ari stāvs ar šauteni nebilda ne vārda, kad izgājām caur vārtiem. Varbūt viņš jau bija iegaumējis mūsu naksnīgās pastaigas ?

Tad nogriezāmies, šķērsojām smilšaino laukumu un nonācām pie kādām durvīm.

- Iesim! - Mirdza teica, kad es apstājos, kā pārlikdams.

Kamēr kāpnes bija apgaismotas, viņa soļoja pa priekšu. Kad mēs sasniedzām bēniņu telpu, es paņēmu viņas roku, un tā mēs ienirām tumšajā gaitenī.

- Vai arī ellē ir tikpat tumšs? - Es neatbildēju un soļoju tikai tālāk ar Mirdzas roku savējā. Man gribējās kliegt, ka esmu piedzimis par lāga zēnu. Bet es cietos, jo citiem ir neērti, ja kāds tumsā kliedz.

Pie kādām durvīm, kur pa izlauztās atslēgas caurumu plūda gaisma, apstājāmies. Es pagriezos pret Mirdzu un abām rokām satvēru viņas vidukli. Nekas nenotika.

- Es neesmu lāga zēns, - es teicu. - Vai tu tiešām nesaproti, ka es negribu būt lāga zēns! -

Ar abām rokām sajutu Mirdzas slaido vidukli un viegli vilku to sev klāt. Tai brīdī atvērās durvis, un mēs stāvējām gaismā. Es atcerējos, ka tās varēja atdarīt no ārpuses, pagrozot tikai ar kāju.

Abi mani istabas biedri sēdēja pie galda. Vecākais nekustēdamies turpināja skatīties uz pudeli, it kā viņš to redzētu pirmo reizi. Jaunākais bija piecēlies un, raudzīdamies šurp, mēģināja smaidīt.

- Labvakar! -

- Labvakar, - jaunākais teica. Novilkām mēteļus un kaut kā novietojāmies ap galdu.

- Jūs arī! - vecākais beidzot pacēla iesārtas acis pret mums. Tad viņš novilka ar roku pār galdu, kā noslaucīdams maizes druskas, un vairāk neizkustējās, izņemot vienīgi, paceldams glāzi. - Pietiks jums ar', - viņš teica.

- Kāpēc jūs dzerat? - Mirdza jautāja.

- Es? - vecākais teica uz pudeli. - Tiklīdz atradīšu kaut ko prātīgāku par dzeršanu, es to atmetīšu. -

- Bet jūs?- Mirdza prasīja jauneklim.

- Ne velna nezinu, kāpēc! Varbūt tāpēc, ka viņa aizgāja ar citu. -

- Jūs esat iemīlējies! -

- Ļaudis saka, - viņš atbildēja.

Izdzērām savas glāzes. Šķidrums koda kaklā, bet kad tas bija notecējis lejup, kļuva silti.

- Mēs nosalām - teicu un izdzēru otru glāzi. Kakls vairs nesūrstēja, un kļuva ļoti silti.

- Es arī esmu iemīlējusies, - Mirdza teica. - Jau trīs gadi, kopš esmu iemīlējusies. -

- Ielej! - vecākais teica jaunajam. - Ielej, tu, lielais muļķi! Un jūs, lai man piedots, arī esat muļķe! -

- Un es? - es prasīju.

- Tu esi zābaks! - vecākais teica.

Mēs dzērām, un tad es sacīju: - Es arī esmu iemīlējies. Nolādēta cūcība, ja lāga zēns iemīlas! -

Kad atkal nogāju ar Mirdzu pagalmā, apgaismotais tvaikonis bija aizpeldējis tumsā. Kā nesimetriski izmētāti vairs spīdēja atsevišķi gaišu logu četrstūri. Zeme bija nedaudz piesalusi. Stāvs ar šauteni bija iesnaudies. Gaisā lidinājās mitras, vēsas pārslas.

- Viņš bija ļoti gudrs vīrietis, - Mirdza teica.

Varbūt snigs, es domāju, un tā būs brīnišķīga nakts. Tad piepeši es teicu pie sevis: viņš bija ...

Sāka krist sniegs, un pārslas saplaka matos vai izkusa uz pieres. Galva kļuva arvienu vēsāka, un man patika atkārtot: viņš bija.

- Piedzēries dažreiz tic tam, kam viņš pat vairs nedrīkst ticēt, - Mirdza sausi teica. Tad likās, viņas balss pielaidās, sāka it kā dūdot, un, tajā klausoties, es nemanīju peļķes. - Viņš mani skūpstīja, kad tikāmies pēdējo reiz. Es viņam raudzījos acīs un, ne vārda nebilzdama, apsolījos gaidīt. Tad viņš aizbrauca... uz austrumiem... uz kaŗa lauku, bet es... sagaidīju viņu. -

Piepeši viņa apstājās un satvēra manu roku: - Tagad iesim mājā! -

- Nē! - es teicu.

- Iesim! -

Viņa apgriezās, un es sekoju, streipuļodams blakus. Es tomēr biju piedzēries.

- Vai tu zini: es viņu sagaidīju! -

- Es zināju, ka kaut kas ir noticis. -

- Vai tu tagad saproti, kāpēc es visiem sacīju - nē? -

Mēs nonācām pie kādas savrupmājas. Viņa saņēma mani pie rokas un veda pa tumšajām kāpnēm. Tad viņa pieklauvēja pie kādām durvīm, un man likās, ka mēs gaidījām krietnu bridi. Vēl arvien viņa turēja manu roku, un tik ilgi, kamēr viņa to darīja, es neprasīju sev, ko es šeit gaidīju. Mēs iegājām apgaismotā istabā, un man šķita, ka arī to, cik telpa bija grezni iekārtota, es manīju pirmo reizi.

- Labvakar, - Mirdza teica. Mirdzas māte piegāja pie tumšā loga un apsēdās. Nez’, kāpēc viņa raudzījās tumsā?

- Piedodiet, es tūliņ iešu prom, - es teicu, jau iepriekš zinādams, ka tas bija vienalga, ko sacīju.

- Atsēdies, - Mirdza runāja. - Es šodien saņēmu kādu vēstuli. - Viņa man iedeva papīra lapu un palika stāvam aiz galda. Iespējams, ka viņa vairs pat neskatījās uz mani.

Vispirms es izlasīju atsevišķo vārdu vēstules sākumā. Tas nenācās pārāk grūti, kaut gan acis vēl nebija apradušas ar gaismu.

.... Rīgā, 1947. gadā...

Pavisam ātri es atskārtu, ka tas nebija šeit, kur mēs bijām. Kaut kāda sajūta par neaizsniedzamu tālumu noreibināja mani. Tas bija brīnišķīgs noreibums. Un reizē es nojautu, ka tas bija svēts noreibums.

Vēstule bija ļoti īsa, un es ātri pārlasīju nedaudzās rindas, kas saturēja iemīļotu, jautru, bērnišķīgu pantu:

Vai vēl, draudziņ, atceries

mūsu jaunīb’s dienas,

kad mēs abi mālējām

velniņus uz sienas?

Vēl sajuzdams brīnišķīgo noreibumu, it kā pats savām acīm būtu ieskatījies aiz neaizsniedzama tāluma, es noliku papīru uz galda.

Tad es piecēlos. Dzēruma reibums, likās, pārgājis.

- Ar labu nakti, - es teicu.

- Ar labu nakti, - Mirdzas māte atbildēja.

 

Vācijā, 1948.