Jaunā Gaita Nr. 18, 1958. gadā

 

 

Benita Veisberga

ZIEMASSVĒTKOS

Bērnības zīmējums

 

Ziemas svētkos mēs dedzinājām eglīti, mēs divi vien.

Es aizgāju pie tēta jau pēcpusdienā, un vispirms mēs uzpušķojām egli. Tētis nonesa no bēniņiem apputējušās Ziemsvētku kārbas. Tanīs glabājās krāsainie bumbuļi, zvaniņi, eņģeļu mati, vaskiem appilējuši svečturīši. Vārīgie stikla bumbuļi bija ievīstīti baltos zīdpapīros. Tinām tos laukā un skatījāmies, kuŗš bumbulis nu nāks. Tie visi bija pazīstami, bet veselu gadu nebija redzēti.

„Tēti, paskaties! Lielais sārtais! Dod man! Es viņu uzkāršu!”

„Bet skaties, kas te! Dzeltenais! Šis gan ir skaists!”

„Tēti! - kurš bumbulis tev patīk vislabāk?”

„Man? Šis pats dzeltenais! Kas par krāsu - o! - saule un medus!”

„Tad tas būs tavs. Un mans... mans būs gaiši zilais ar zvaigznītēm... Re, re, kur baltais cukura zvaniņš! Tas arī būs mans !...”

Vēlāk, kad viss bija kārtībā, mēs apsēdāmies pie loga un gaidījām, lai satumst. Istabā smaržoja, tētis bija dedzinājis egles zariņu. Laukā pāri apsnigušajiem jumtiem klājās zilgana krēsla. Ar katru brīdi tā sabiezēja un kļuva tumšāka. Pie debesīm iemirdzējās zvaigznes.

„Tēti, nu jau tumšs... Dedzināsim?...” es čukstēju.

„Vēl mazliet... Pasēdēsim vēl brīdi tāpat...”

Pa logu tagad vairs nekā nevarēja redzēt - tikai baltos jumtus un tālumā dažus apgaismotus logus. Tumsā no radio skanēja klusināta koŗa balsis: Es skaistu rozīt' zinu, no sīkas saknītes...

„Tev nepatīk drusku tāpat pasēdēt?” tētis vaicāja.

„Man patīk. Bet...”

„Nu, tad sāksim arī!”

Tētis aizdedzināja svecītes. Ar katru aizdegto svecīti apgaismojās kāds gabaliņš no istabas: no tumsas pastiepās palmas zars, pie sienas izslējās vecais pulkstenis, lejā uz grīdas blāvi iemirgojās klavieŗu pedālis; ar katru aizdegto svecīti uz sienas un griestiem iezīmējās kāda jauna ēna - no eglītes zariem, no puķēm, no mums pašiem.

Kādu laiciņu mēs sēdējām un skatījāmies. Tētim priekšā uz mazā galda bija vīna glāze, tanī un viņa aceņu stiklos atspīdēja svecītes. Mēs tāpat sēdējām un skatījāmies eglītē un siltajā, maigajā mirdzumā, kas tagad piepildīja telpu.

Katrs jau zina šo mirdzumu.

„Nu, tu teiksi savu dzejoli?” tētis ieminējās.

„Labi. Bet, tēti, es taču varu teikt to pašu veco no pagājušā gada? Jaunais man var sajukt...”

„Tad saki veco! Par tiem eņģeļiem, vai nē?”

„Jā, to.”

Piegāju pie eglītes un palocījos. „Ziemas svētku vakarā, Poruka dzejolis.

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.
Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Un āres spīd kā spožais zelts.
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan,
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man...”

Atkal paklanījos un atsēdos savā krēslā.

„Nu?”

Tētis smaidīja. „Bet, Bencīt, tev jau tie reveransi iznāca varenāki par pašu dzejoli!”

„Kā?...”

„Bija jau labi! Tagad man jāmeklē rokā dāvanas. Kur tas Ziemsvētku vecis būs nolicis ... Tu pagaidi!”

Nu tētis gāja uz guļamistabu pie skapja. To es zināju, tā tas bija katru gadu. Es dzirdēju, kā čīkstēja skapja durvis, kā tētis čabinājās, dāvanas ņemdams. Bet tas par to Ziemsvētku veci - nu!.. Gluži tā jau ar to Ziemsvētku veci nebija, kā lielie izstāstīja! Nebija, nebija, es skaidri manīju. Pagājušo gadu jau. Lielie taisījās un rīkojās uz svētkiem, bet visu laiku tikai runāja - Ziemsvētku vecis tā, un Ziemsvētku vecis tā... Un kur tad - pirmskolas eglītē Ziemsvētku vecis bija vecais Kļaviņa kungs - es taču skaidri pazinu viņa pirkstus un acenes ! Viņš bija pārģērbies!

Bet es tētim neko neteicu. Varbūt, ka viņam būtu kauns, ja es pateiktu...

Vēlāk tētis veda mani mājās. Ar ormani; un tas arī vēl skaitījās pie svētku dāvanām. Priekšā aiz ormaņa platās muguras skanēja zirga zvaniņi, džing, džing, džing... Uz kamanu segas gulēja gaišie saiņi, aizmugurē piesietas slīdēja jaunās ragaviņas. Braucām un, galvas atliekusi, skatījāmies debesīs. Tētis rādīja man zvaigznes. Sietiņu, Orionu ar jostu ap vidu, Greizos ratus, Kasiopeijas dubulto V.

„Tos tev vajag pazīt,” tētis saka, „tāpēc, ka es esmu astronoms.”

„Astronoms? Bet tu taču esi skolotājs!”

„Nujā. Skolotājs es esmu, bet astronoms arī. Redzi, es tikai sāku strādāt par skolotāju, nejauši. Bet par zvaigznēm es arī zinu... Ak jā - zvaigznes!” Un tētis atkal paveŗas augšup. Tad, it kā pie sevis, viņš nosaka:

„Bet īstenībā es varbūt esmu dzejnieks..”

Skatos tētī un nevaru lāga saprast. Dzejnieks arī?

„Bet pavisam īsts dzejnieks tu tomēr neesi? Tev nav sarakstītas dzejoļu grāmatas ...”

„Tu to vēl nesaproti! Nav tūliņ jāraksta dzejoļi. Tā ir tāda dzīves izjūta... Kādreiz vēlāk tu redzēsi, kā tas ir.” Un tētis atkal nopūšas, jā...

Dzīves izjūta? Mm, dzīves izjūta...

„Prrr!” nosauc ormanis. Kamanas noslīd ielas malā un apstājas.

„Tu negribētu iedot kādu no savām mantiņām ormanim - uz Ziemsvētkiem? Varbūt viņam mājās bērni...” tētis klusi saka, kad vācu kopā savus saiņus.

„Iedot?...” vilcinādamās skatos tētī. „Bet ko? Tas penālis man pašai būs vajadzīgs, to taču nē?...”

„Nu kaut ko citu - kas tev tur vēl bija?”

„Grāmatas... un maciņš, un... Es zinu! Lielo Ziemsvētku bonbongu! Tur iekšā citas mazākas, tur taisni labi iznāks visiem viņa bērniem... ja?”

Kad izkāpjam, pakāpjos uz sniega kaudzes ielas malā un dodu ormanim bārkstaino konfekti. „Lūdzu! Tas jūsu bērniem!”

„Maniem bērniem?...” ormanis apmulsis saka, un nezina, vai ņemt vai nē.

„Jā, lūdzu ņemiet! Pārvediet saviem bērniem uz Ziemsvētkiem! Tētis arī tā teica..”

Kad ormanis beidzot konfekti paņēmis un aizbraucis, tētis skatās manī un smaida. „Bet ja nu viņam bērnu nemaz nebija?... Jeb izauguši lieli? Ko tad?”

„Bet tu taču pats teici!...”

„Teicu jau teicu... Bet ko tad?”

„Tad... tad viņš varētu apēst pats ... Ko, tēti, viņš taču zinās, ka tad drīkst ēst pats?”

„Zināms,” tētis smejas, „tad lai ēd pats!”

Tad viņš kļūst nopietns. „Galvenais ir tas, ka tu esi iedevusi. Redzi, tā tev vienmēr vajag kādam kaut ko iedot, īpaši bēdīgiem un nabadziņiem. Kaut vai kādu nieciņu - kamēr tu vēl esi maza. To tu atmini!”

„Jā,” es saku, bet domāju par kaut ko citu. Par to, ka jaunās ragaviņas neatstāšu pa nakti kāpnēs, bet ņemšu līdz savā istabā. Pirms gulētiešanas tad varēšu vēl brītiņu uz tām pasēdēt...

Stāvam abi ar tēti viens otram pretī mājas kāpnēs.

„Nu?...” saka tētis, „nu mums atkal jāšķiras...”

„Jā...” Es pastiepjos pirkstgalos un noskūsptu tētim vaigu. „Atā... Un paldies. .. Un es tevi dikti, dikti mīlu!...” Manas ziemas cepures mala pabīda tēta platmali mazliet uz sāniem.

„Un tev patika mūsu eglīte?”

„Patika! Rīt es tev atkal piezvanīšu!”

„Jā, tu man piezvani, un tad mēs sarunāsim -”

Mēs stāvam vēl.

Gaitenī deg dzeltenīga spuldze. Kāpnēs arī ir Ziemas svētki. No dzīvokļiem arī šeit ieplūst skuju un vasku smarža, gaisā ir kaut kas no sveču maigā siltuma. Un aiz augstajiem logiem ir rāmais, sniegainais ārs, baznīcu zvani.

„Tēti... un kā tās brīnumsvecītes dega!”

„Jā, tās bija skaistas. Nākamgad nopirksim vēl vairāk!”

Tēta roka guļ man uz pleca.

„Nu ja, Bencīt... Nu ar labu nakti -”

„Atā... Arlabunakti!... „ Kāpju augšā lēnām, atpakaļskatīdamās. Tētis raugās šurp, pamāj man. Tad kāpņu smagās durvis aiz viņa aizkrīt.

Atā - -