Jaunā Gaita Nr. 18, 1958. gadā

 

1956. gada oktobris Ungārijā

Jāatzīstas, ka mani uzskati par varonību un varoņiem mainījušies visai bieži. Nākot saskarē ar varoņiem, tas nereti notiek. Tā atceros sarunu ar otra pasaules kaŗa virsnieku, kas varēja lepoties vai ar visām goda zīmēm, ieskaitot vācu krustu zeltā. „Kā tās lietas dara?” es prasīju. „Visus tos krustus? − Pavisam vienkārši, dēls,” kaŗavīrs kā šautin atšāva, un viņa atbildei bija kaut kas no automātiskā ieroča − ra-ta-ta − lietišķās noteiktības. „Pavisam vienkārši − jākļūst par varoni. Un varonībai ir trīs priekšnosacījumi.”

Trīs? Mēģināju izdomāt. Tēvzemes mīlestība? Drosme? Kas vēl? Varbūt godkārība? Bez tās parasti neko lielu nesasniedz.

Kanaks kratīja galvu. „Pirmais nosacījums, dēls, ir tāds, ka jābūt tur, kur kaut kas notiek. Citādi nevar. Otrs − jādara kaut kas tāds, ko visi var redzēt. Treškārt − un tas vissvarīgāk − jābūt kādam, kas, notikušo labi redzējis, par to labi uzraksta.”

Mani uzskati mazliet sašķobījās. Prasīju citiem. Tādiem, kuŗi nosūtīti uz Volchovu, Koreju un līdzīgām vietām. Atbildes bija dažādas. Varonība? Bieži vien nav citas izejas! Apstākļu sagadīšanās. Nervi. Adrenalīns. Fanātisms. Cīņas karstumā kaut kas jādara. Sapratu, ka „jādara” ir vārds, kas raksturo kaŗavīru frontē, un varbūt šī vārda dēļ varoņu kults zaudē daļu no sava sākotnējā spožuma. Frontē ir jādara, turpretī revolūcija ir pavisam kas cits. Tur var arī nedarīt. Revolūcija neiesauc, neapmāca, neapbruņo. Nesūta uz tranšejām un barikādēm. Nedraud ar kaŗa tiesu. Revolūcija ir ļoti demokrātisks iestādījums − spontāna, brīva tautas griba. Evolūcijas simtkārtīgs un tūkstoškārtīgs paātrinājums. Katrs, kas vēlas, var palikt mājās pie radioaparāta vai izbraukt uz laukiem pie radiem. Paslēpties vēsā un drošā pagrabā. Taču ungāri tā nedarīja. Viņi iznāca ielās un ļoti redzamā veidā prasīja atpakaļ to, ko viņiem ar Jaltas un Teherānas palīdzību un svētību bija paņēmuši svešinieki. Divas sievietes pat nogūlās ceļā krievu tankiem, kas 75 jūdzes austrumos no Miscolcas brauca Budapeštas virzienā. Tanki pārbrauca pāri, un New York Times avīžu zēni nākošā dienā iznēsāja speciālizdevumus. Varonība! viņi kliedza. Nedzirdēta varonība! Ungāru sievietes mēģina apturēt krievu tankus!

Dažus vārdus par varonību 1956. gada nemieros, kas iegāja pasaules vēsturē kā pirmā pretkomūnistiskā revolūcija. Dažus vārdus par ungāriem.

Sākumā bija aklas dusmas, kaut arī patiesas. Partijas vīrs Gero demonstrantus nosauca par fašistiem, un drošības policija (AHV) šāva pūlī. Saniknotie ungāri ļoti nežēlīgā veidā izrēķinājās ar policiju. Tas bija baigais gads ar apmainītām lomām, un varonība tur nebija nekāda. Drīzāk bailes. Atriebības instinkts. Primitīvas slāpes pēc asinīm. Diemžēl, šī revolūcijas fāze − vienīgais revolūcijas traips − ir dokumentēta − daudzi foto uzņēmumi, kas nokļuva gan rietumos gan austrumos, ļoti uzskatāmi parāda varonības viszemāko pakāpi − rupju izrēķināšanos ar neliešiem.

Nākošā varonības pakāpe Ungārijas revolūcijā ir tas pats adrenalīns. Līdz pēdējam saspīlēti nervi neiztur. Cilvēks skrien pret bruņu mašīnu kailām rokām. Upuri ir lieli, bet panākumu nav. Dzīvība veltīgi atdota. Šāds jūtu uzplūdums un varonība raksturīga visām revolūcijām, ieskaitot komūnistiskās.

Vai ir augstāks varonības veids? Ir. Brīvs no fanātisma, nerviem un vienkārša naida cilvēks var parādīt, ka spēj būt racionāls dzīvnieks,  ja neteiktu vairāk. Dzīvībai un nāvei rodas jēga, attaisnojums. Šo augstāko varonību illustrē notikums Budapeštas pilsētas laukumā: Brīvības cīnītāji ielenkti. Brauc tanki no divām pusēm, pietrūkst granātu. Apjukumā un izmisumā daži ieskrien ložmetēju ugunī un saļimst, bet bijušais komjaunietis veikli uzsprauž Ungārijas karogu uz krievu tanka. Tanks aizbrauc, bet cita tanka apkalpe, ieraudzījusi karogu, cīņas karstumā pieņem, ka „brālis” kritis nemiernieku rokās un sašauj to. Jauneklis ar otru karogu mēģina vēlreiz pie cita tanka, taču nepagūst nolekt no bruņu torņa, kuŗā viņš uzspraudis brīvības simbolu, jo tuvumā sarkanarmieši šauj ātri un precīzi. Triks ir izdevies, bet reizē ar tanku un karogu sadeg arī karoga nesējs un pacēlējs.

Visaugstākā varonība? Jā un nē. Parasti jā, bet Ungārijā bija vēl augstāks varonības veids − klusā varonība, ko spēj tikai lieli gari un stipras dvēseles. Ungārijas klusie varoņi bija cilvēki, ko vēl dažus mēnešus pirms revolūcijas padomju filozofi raksturoja kā pārliecinātākos komūnistus Eiropā − tie bija smagās rūpniecības strādnieki, kas pēc revolūcijas militārās sakāves turpināja ģenerālstreiku veselas 14 dienas. Gaŗas dienas tās bija ar vēl gaŗākām naktīm, ģenerālstreiks bija revolūcijas skaistākais vainagojums − tā bija pirmā un lielākā zemes trīce Padomju impērijā. Strādnieki cieta badu un aukstumu, prasīja demokrātisku un neitrālu Ungāriju un maiņās stāvēja ar plakātiem pie fabriku vārtiem. Viņi ļāva sevi fotografēt un pierakstīt, bet neļāvās iebiedēties, kaut zināja, kas tos sagaida. Šie klusie varoņi eļļainos darba virsvalkos parādīja pasaulei, ka reakcionārs ir komūnisms, nevis spēki, kas cīnās pret to. Ja mākslīgajai amerikāņu ekonomijai vajadzīga stipra Padomju impērija un ja tā sauktajai „lielajai rietumu demokrātijai” nebija un nav ieroču priekš brīvības cīnītājiem, tad var gadīties, ka apspiestajām tautām būs jāiet gaŗais un grūtais evolūcijas ceļš. Ungārijas klusie varoņi parādīja, ka iespējams tāds ir.

Lzs.