JG180 ATBALSIS

PĀRDOMAS PAR REDZĒTO LATVIJĀ

Ceļotājam varbūt nevajadzētu vispārināt iespaidus, kas radušies no īsas, ierobežotas saskares ar vietu, par kuŗu visiem gribas rakstīt − savu dzimteni. Taču šiem iespaidiem, kaut paviršiem, nākot no apdullinošas notikumu secības un vairāk no tārpa kā ērgļa redzes aploka, varētu būt kas paliekošs, kas, ietilpināts mozaīkā, to papildina. Un, runājot par Latviju šodien, mozaīka, šķiet, var zināmā mērā aprakstīt notiekošo, bet būtu uzsveŗams, ka šī ir dinamiska, diendienā mainīga mozaīka, kur daudz nav saliedējies, kad vēl nespējam izvērtēt, kas vienas dienas impulss, kas paliks. Katrā ziņā, ja lietojam tik bieži dzirdēto teicienu, ka ir sācies otrs (pēc dažu skaitījuma trešais) tautas atmodas laiks, pašreiz varbūt ir paģiras pēc tām patriotisko izjūtu reibumā pavadītām dienām, kad pirmo reizi dziedāja himnu un vicināja karogus, kad policija dzenāja, un reizēm visai varmācīgi, demonstrantus no Brīvības pieminekļa, Brāļu kapiem u.c. Tagad tādas lietas atklāti nenotiek. Pie Brīvības pieminekļa ir vienmēr ziedu klāsts, pilsētas valdes apzināts un anonīmi papildināts. Laikraksti nemitīgi nosoda pagātnes noziegumus pret latviešu tautu un atskaita visus melus un neģēlības, kas bija valdīšanas atribūti. Alternatīvais kaŗadienests pieļaus obligātā dienesta izpildīšanu citur un citādā veidā kā Sarkanajā Armijā. Represēto organizācijas ir aktīvas un viņu publikācijas neļauj aizmirst varmācības upurus. Ir radies jauns rakstniecības žanrs, kas aptveŗ dienas grāmatas, piezīmes u.c. materiālus, kas rakstīti un vākti no pašiem represētiem, kuŗiem rakstniecība nav profesionālā nodarbošanās. Arī izglītības laukā notiek pārmaiņas, gan pagausi, jo mācību spēki tik bieži nāk no konservatīvā spārna, kas parasti ātri nelido. Taču mācību programmas tiek pārorganizētas, un jau ir tikts vaļā no kursiem kā „Zinātniskais komūnisms”. Atgūto un iegūto tiesību atskaite varētu turpināties, taču šie ieguvumi, šķiet, kļūst bālāki nākotnes šaubu un neziņas priekšā.

„Erst kommt das Fressen und dann kommt die Moral,” sacīja Brechts, un gluži tā šajos sajūsmas atplūdu laikos ir vairāk jādomā par cenu celšanos un vajadzīgo preču nepieejamību. Veikali ir jau patukši un kļūst tukšāki, neskatoties uz ierobežojumiem preču izvešanai uz austrumiem un uz „vizītkaršu” ieviešanu, kas atļauj tikai „iedzimtajiem” tikt pie mantām. Zemes vides un līdz ar to tautas veselības problēmas nāk priekšplānā. Ja tagad dzimst tikai viens veselīgs bērns no katriem desmit jaunpiedzimušiem un divi no šiem desmit ir medicīniski neglābjami „debilitēti”, kādas būs nākotnes paaudzes, kas jau sāk ar iedragātu veselību un kuŗu vide vēl ilgi nesīs Černobiļas mākoņa radiācijas nokrišņu sekas? Matu un zobu izkrišana tiem, kas bijuši zem mākoņa, vēl lieku reizi atgādina, cik nedroša varētu būt nākotne. Trusīši, salātu baroti, ir atrasti nākošā dienā beigti. Vai tāds pats būtu liktenis cilvēkiem, kas nezinot saņēmuši daudz radiācijas? Šiem stāstiem ir anekdotisks raksturs, un statistikas dati vēl nav pilnīgi analizēti, taču šis ir populāri izplatītas domas, kas iegūlušās jo dziļi tautas apziņā un biedē nākotni.

Ārpasaule nav palīdzējusi Lietuvai blokādes laikā, kaut arī prezidenti un ārlietu ministri ir visžēlīgi klausījušies Baltijas diplomātisko misiju stāstos, bet gan vairāk tāpēc, ka šīs liecības ir informācijas avoti, ļoti noderīgi sarunām ar PSRS valdību. Taču izcelt pasaules kaŗu dažu miljonu baltu dēļ būtu neprāts, no globāla viedokļa raugoties. To latvieši labi saprot, un tāpēc zināms cinisms ir aizvietojis agrāko politisko naivitāti. Politiski ir maz optimisma palicis. Cerības radīt kādas Baltijas savienotās valstis, kaut par to tiek runāts, ir vājas, jo apstākļi, politiskie, saimnieciskie, sabiedriskie, ir katrā valstī pārāk dažādi, lai atspēkotu politiskās vienotības priekšrocības. Lielākā Latvijas nelaime, šķiet, ir lielais procents sveštautībnieku, kuŗiem Latvija ir viņu zeme, un „migrantu”, kuŗi vēl joprojām, neskatoties uz ierobežojumiem un latviešu tautas izteikto neviesmīlību, ierodas Latvijā meklēt laimi. Ekonomiskā „atdzimšana” vēl ir tālu nākotnē, aiz drastiskiem pārkārtojumiem, un tā var nākt tikai, kā daži domā, ar jauno paaudžu „atmodu” darba tikumam, ko padomju sociālisms ir iznīcinājis. Skandināvijas valstis, īpaši Zviedrija un Somija, šķiet, ir uzsākušas, vai arī domā uzsākt pasākumus, kā piemēram tūrismu, kas varētu izraisīt ekonomisku atplaukumu, taču vispārējais noskaņojums nerāda uz gaišāku nākotni.

Šī neziņa par rītdienu daļēji izriet no pārliecībām par pašreizējiem vadoņiem. Gandrīz viņi visi ir ar pieredzi, un, ja viņi ir bijuši amatu turētāji stagnācijas gados, tā šī argumentācija turpinās, viņu rokas nevarot būt tīras. Bez tam viņi visi ir gausi, reformas ir neefektīvas un neuzrāda konkrētus sasniegumus. Ja viņi ir atzīti savas profesijas eksperti, viņiem trūkst spējas savas zināšanas pielietot konkrētās politiski ekonomiskās situācijās. Latviešiem laikam vajadzēs atrast savu Jeltsinu, kādu ar „jeltsinisku karismu”, kas, kaut lēta, ir nepieciešama vadonim kritiskās dienās. Latvieši vēl nav „radījuši” savu vadoni, kas būtu saliedēts ar tautu, kam tauta uzticētos.

Šī neapmierinātība izpaužas arī zināmā terminoloģiskā revolūcijā. Vārdi kā „komunisms” un „sociālisms”, bez kuŗiem ne akadēmiska ne politiska runa savā laikā nebija pieļaujama, tagad lietojami tikai uzmanīgi un ar atvainošanos. Tendence ir, šķiet, iekrist pretējā galējībā. Aizmirst pagājušo, to nosodīt kā ļaunuma tīrāko iemiesojumu, ir varbūt labi saprotami instinktīvi impulsi, bet ar apšaubāmu gudrību. „Ļeņinekļus” (Ļeņina pieminekļus) varbūt nevajadzētu sadauzīt, bet novietot speciālos muzejos vai apaudzināt ar efejām, kā mērenāki temperamenti to iesaka. No pagātnes jau var mācīties, un ne jau tikai biedinoši negatīvo. Būtu jāatzīst, ka marksisms, kā katra kustība, kas izriet no zināmiem socioekonomiskiem apstākļiem, ne tikai solīja labu izmantotam strādniekam, bet arī fascinēja intelektuāļus un ideālistus. Marksisms, šķiet, būs nokauts uz visiem laikiem, bet demokrātija un brīvā saimniecība vēl nav ar savu uzvaru izdzēsušas vēstures nozīmi nākotnē, kā daži domā. Mūsu gadījumā, būtu laiks mācīties būt pacietīgiem un iecietīgiem, it sevišķi, ja mēs gribam būt demokrātiski. Ja politiskā situācija Latvijā ir nonākusi strupceļā, nekas mums neliedz turpināt savas kultūras attīstīšanu tagad, kad ceļi uz rietumiem ir vaļā. Jaunie strāvojumi no šīs līdz šim aizliegtās puslodes varētu iezīmēt spraigu laikmetu mūsu kultūrā, kas, kā daudzi ir atzinuši, ir pamats tautas identitātei un politiskai neatkarībai.

Juris Silenieks