Jaunā Gaita nr. 180, decembris 1990

Baltijas universitāte Vācijā 1946.-1949. g. „... mūsu tautas dzīvojušas vienā telpā ... un tomēr ... mūsu sadarbība ir bijusi pārāk niecīga” − Baltijas universitātes rektors.

 

PA BALTIJAS CEĻU 1946. GADĀ

 

Dzīvā Baltijas iedzīvotāju ķēde 1989. gada 23. augustā parādīja pasaulei baltiešu apņemšanos atgūt savu dzīves telpu pie Baltijas jūras. Bet jau agrāk − tūlīt pēc Otra pasaules kaŗa, tika sperti pirmie soļi ceļā uz politiskās neatkarības atgūšanu un demokrātijas izveidošanu Baltijas valstīs. Tas notika Baltijas universitātē, angļu okupācijas zonā Vācijā laikā no 1946.-1949. gadam. Pēc Otra pasaules kaŗa nežēlībām baltieši atkal iekļāvās garīgā disciplinētā darbā. Baltiešu jaunatne iepazinās. Baltiešu bēgļi sadarbojās. Baltieši cīnījās pret dažādiem mēģinājumiem likvidēt Baltijas universitāti.

Šajās tumšajās 1990. g. decembŗa dienās, kad gudrākie un spēcīgākie vārdi atkal nāk no baltiešu dzejniekiem („Būsim aukstasinīgi! Būsim aukstasinīgāki jaunajā gadā nekā šogad” − Imants Ziedonis Latvijas Jaunatnē 22.12.90), der pašķirstīt vēstures grāmatu par Baltijas ceļa gājējiem četrdesmito gadu otrā pusē Hamburgā un Pinebergā.

Baltijas savienotās valstis varbūt nav nemaz reāls mērķis, bet savādi, ka mūsu sensenie ienaidnieki − lielo tautu imperiālisms, snobisms un pašu nenovīdība − vienmēr apvienojas tikko baltieši sāk mēģināt sadarboties.

 

L.Z.

 

Baltijas universitātes rektors un skautu vadītājs Edgars Dunsdorfs (īsās biksēs) vada baltiešu skautu sagatavošanas nometni Francijas miera džamborejai. Vieta: Pinebergā. Laiks: 1947. g. Aiz Dunsdorfa pa kreisi vēlākais PBLA valdes priekšsēdis Dr. Linards Lukss. L. Zandberga uzņēmums.

 

 

Prof. Fricis Gulbis

Baltijas universitātes prezidents

 

IEVADAM

 

Ar 1946. g. 14. martu Baltijas universitāte oficiāli uzsāka savu akadēmisko darbību. Organizācijas priekšdarbi, kas sākās pagājušajā vasarā, bija paveikti jau tik tālu, ka varējām uzsākt lekcijas un citas plānā paredzētās darbības. Baltijas universitātes rašanās un pastāvēšana ir notikums, kam mūsu dzīvē ir tik liela nozīme, ka to tagad, īsās laika distances dēļ mēs nemaz vēl nevaram pietiekami pareizi novērtēt; bet to sajūt un nojauš katrs, kas ar tās palīdzību ir varējis izrauties no pelēkās trimdinieku nometņu dzīves vienmuļības un iekļauties garīgā disciplinētā darbā; tas pacilā prātu un dod dzīvei jaunu saturu. Un lai kāds būtu likteņa lēmums par mūsu nākotni, Baltijas universitāte būs bijis notikums, kam kultūrvēsturnieks gaŗām paiet nevarēs; līdz ar to tā ir un arī vienmēr būs labākā Baltijas tautu atestācija.

Mūsu universitāte aug, pieņemas spēkā un briedumā. Arvien jauni jauniešu bari nāk klāt, arvien pilnīgākas un drošākas kļūst mūsu darba metodes. Protams, nenoteiktība un neskaidrība par nākotni, kas pastāv visā pasaulē, mūsu pašu nenoteiktais stāvoklis un daudz kas vēl cits rada lielas grūtības mūsu darbā; tās dažreiz ir tik lielas, ka jau tuvu nonākam Hamleta jautājumam − būs vai nebūt. Bet savās trimdinieku gaitās mēs esam mācījušies vērtēt ne tikai tālās un uz stingriem pamatiem celtās lietas, bet arī ar īsiem sprīžiem mērījamās. Savas darba mīlestības un dabiskās aktivitātes dzīti, līdzīgi darba bitēm, mēs neturam rokas klēpī arī tad, ja darāmais darbs ir tikai īsam laikam domāts, pat tad, kad mēs nezinām, vai tā augļus baudīsim mēs paši. Tā mēs čakli ceļam un būvējam savu universitāti, darām to arvienu pilnīgāku un vērtīgāku, daudz nebēdājot par to, kādi apstākļi būs rīt.

Scientiae et Artibus, 1. nr. 1946. g. 25. maijā

Baltijas universitātes prezidents Prof. Fricis Gulbis. Viļā Krūmiņa šaržs.

Prof. Fricis Gulbis 1944. gadā Rīgā Kronvalda bulv. 4, lasot lekciju 1. klausītavā. L Jansona uzņēmums.

 

1991. gadā atzīmēs izcilā fiziķa un Baltijas universitātes prezidenta Prof. Friča Gulbja simtgadi. Dzimis Lejaskurzemes Nodegu pagastā 1891. gada 19. janvārī. Miris Hamiltonā Kanāda 1956. gada 14. janvārī.

 

V. Motmillera uzņēmums.

Lekcija Baltijas universitātē. (No Modŗa Zeberiņa archīva)

 

 

Prof. Dr. oec. Edgars Dunsdorfs

Baltijas universitātes rektors studentu lietās

 

mūsu dĀrija mezgli

 

 

Heradots mums atstāsta interesantu sīkumu no Persijas lielķēniņa Dārija gaitām. Savā skitu ekspedīcijā Dārijs uzcēla tiltu pāri Isterai. Tilta sargāšanai Dārijs norīkoja grieķus, atstājot viņiem auklu ar mezglu. Katru dienu grieķiem vajadzēja atraisīt vienu mezglu. Dārijs bija noteicis, ka tad, kad visi auklas mezgli būšot atraisīti, un viņš vēl nebūšot no ekspedīcijas atgriezies, tilts esot nojaucams, un grieķi varot doties mājās.

Mēs, igauņi, latvieši un lietuvji, šeit svešumā tagad esam līdzīgā stāvoklī kā Isteres tilta sargi. Liktenis mūs novedis krastā. Mūsu nākotnes ceļš mums nezināms − vai tas būs ceļojums uz viņu krastu, vai arī atgriešanās mājās? Mēs sēžam krastā un gaidām. Nesaprātīgākie no mums tikai sēž un gaida, salikuši rokas klēpī. Viņi sevi mieriņa, ka viss tas esot tikai pagaidām. Saprātīgākie arī apzinās mūsu pārejas stāvokli, bet nestāv dīkā: viņi rīkojas, strādā un cenšas ikvienu gaistošo mirkli lietderīgi izmantot.

Mūsu akadēmiskā jaunatne, kas pieteikusies Baltijas universitātē Hamburgā un kas jau sākusi darbu, katrā ziņā pieder pie šīs otrās kategorijas. Bet gaidīšanas moments mūsu stāvoklī paliek, un, to izmantojot, raisīsim savus Dārija mezglus!

 

Pirmais mezgls:

Pirmais mezgls, kas mums tagad jāatrisina, ir, ka mums jāvingrinās sadarbībā un sadzīvē. Gadu simteņiem mūsu tautas dzīvojušas vienā telpā. Ilgi vēstures posmi mums bijuši kopēji, un tomēr mēs pārāk maz pazīstamies. Mūsu sadarbība ir bijusi pārāk niecīga. Baltijas universitāte dod lielisku iespēju mūsu jaunatnei ne vien savstarpēji iepazīties, bet arī sadraudzēties. Šī draudzība var kļūt visai nozīmīgs faktors mūsu tautu nākotnē.

 

Otrs mezgls:

Otrs risināmais mezgls ir zināšanu krāšana. Studijas Baltijas universitātē dod mūsu jaunatnei iespēju lietderīgi izmantot gaidīšanas laiku; lietderīgi ne vien sev, bet arī mūsu tautām, jo mums vajadzēs akadēmiski izglītotu darbinieku, vienalga, kurp liktenis mūs noved.

 

Trešais mezgls:

Trešais risināmais mezgls mūsu akadēmiskai jaunatnei ir cenšanās ieaugt akadēmiskā garā. Akadēmiskais gars nav aprakstāms, tas jāpārdzīvo. Nesatricināma stingrība taisnības un goda lietās, liela vitalitāte un dzīves prieks, kāpināta aktivitāte pozitīvā virzienā, darbīgums un neatlaidība, savstarpēja izpalīdzība un solidaritāte, kalpošana savai tautai un pāri šaursirdīgiem nacionāliem centieniem stāvošai starptautiskai zinātnei − tās ir tikai dažas akadēmiskā gara pazīmes.

Mans sirsnīgais novēlējums akadēmiskai jaunatnei − sekmīgi atrisināt šos mūsu Dārija mezglus.

 

Scientiae et Artibus, 1. nr. 1946. g. 25. maijā

 

Baltijas universitātes rektorāts 1948. g. rudenī. 1. rindā no kreisās M. Eglītis, Fr. Gulbis (prezidents), V. Stanka. 2. rindā V. Manelis, A. Raun.

Britu zonas virspavēlnieka, sēra Šolto-Daglesa 1946. g. 3. decembŗa telegramma sakarā ar Baltijas universitātes pārcelšanu no Hamburgas.

  

Mintauts Eglītis, „Studiju gadi vācu zemē”, Baltijas universitāte 1946-1949 (sakārtojis Arnolds Grāmatiņš, 1989.)

...Jā, kā tad tas viss sākās? Ar Hamburgu, „Zoo” nometni; vēsās Pinebergas kazarmas nāca vēlāk. Atmiņā spilgtāk vīd Hamburgas posms. Universitāte kā universitāte ar kanceleju un darbiniekiem, ar mācībspēkiem un fakultātēm, ar auditorijām pussagrautajā Hamburgas Vēstures muzejā. Mūsu rektors bija profesors E. Dunsdorfs, un studentu − jauno puišu un meitu kā biezs. Pa vidu arī viens otrs vecāks, ieskaitot mani. Novietne − „Zoo” nometne, celta uz vecas kapsētas, kādreizējā apmetne Berlīnes 1936. gada Olimpiādes sportistiem. Centrā, nelielās barakās mitinājās mācībspēki, apkārt, lielākajās − studenti. Kas vairs var atcerēties, kāds burts vai nummurs bija barakai, kuŗā piemetos, bet pazīstama tā kļuva ar to, ka tās priekšā, rokot stabus volejbola vajadzībām, uzraka kaulus un cilvēku galvaskausus. Tā medicīnas studenti varēja apgādāties ar nepieciešamajiem mācības līdzekļiem. Mūsu istabu apdzīvoja dažāda gājuma ļaudis. Pie dibensienas, savā gultā, bieži debates par visvisādām pasaules problēmām sāka vecāks vīrs − Kalējs, bijušais darbinieks tajā departamentā Rīgā, kuŗā arī es reiz strādāju. Līdzīgos gados istabā vēl bija kāda Latvijas pagasta sekretārs, kuŗa vārdu neatceros. Pie dibensienas apmeties arī jauneklis Skujiņš, aktīvs sporta darbinieks, viens no palīgiem sporta dzīves vadītājam Jānim Dāliņam, kopā ar Jāni Gulbi un citiem. (Tādēļ arī tā volejbola lieta mūsu barakas priekšā.) Pie loga otrā pusē no vietas, kur es biju apmeties, gulēja jauns, kluss cilvēks, paidagoģijas students Eduards Freimanis, tagad pazīstams rakstnieks Kanādā. Ar mugursomu plecos, viņš šad un tad pazuda uz vairākām dienām un, atgriezdamies no Ķīles vai citām piejūras pilsētām, apgādāja mūs ar siļķēm....

Tā jaunie ļaudis, studentes un studenti, novietoti dažādās barakās, dzīvoja, gāja gan uz lekcijām sabumbotajā Vēstures muzejā, gan nometnes gaitās, gan viens pie otra. Bijušie kaŗavīri, jau agrāk studējušie, nesen ģimnāzijas beigušie un citi. Patika cerīgā, jautrā gaisotne; ne kā pamatnometnēs, kur vecāki ļaudis raizējās: ko ēdīs, kur dzīvos, kas būs? Skanēja smiekli − te vienā vietā, te citur, čalas, kā jau visur, kur kopā jauni ļaudis. Vienmēr kaut kas notika: stāstīja − reiz puiši iešūpojuši pazīstama profesora meitu ar visām drēbēm baseinā, kas atradās nometnes vidū, vienkārši tīra prieka pēc.

Viss centrējās ap lielo zāli. Tur ēda pusdienas, tur izsniedza sausās devas, tur satikās, spēlēja galda tenisu. Tur notika arī sarīkojumi, kuŗus rīkoja vienas vai otras tautības studenti. Latviešu pārstāvis bija medicīnas students Mangulis; kas igauņiem − nav vairs prātā. Lietuviešus pārstāvēja enerģiska, skaista studente. Atmiņā kāds lietuvju sarīkojums ar īpašu patriotisku noti. Dziedāja koris, skaistā studente turēja runu. Atkārtoja dziesmas, atkārtoja runu skaistā pārstāve, un citi atkal un atkal: „Mēs bez Viļņas nenorimsim!” Poļu kaŗavīri, kas studēja Hamburgas universitātē un kā viesi sēdēja pirmajās divās rindās, kā viens demonstratīvi piecēlās un izgāja ārā. Kā jau tas modernās demokrātiskās iekārtās parasts...

 

 

 

Modris Zeberiņš

 

SCIENTIAE ET PATRIAE.
TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI.

Baltijas universitāte 1946-1949.

 

 

Es varu vērties pagrabā vai bēniņos
Ir acu zibošu te pilni kakti...

... Kad aizgrābts bālās sejās lūkojos
Un zinu − katrs nevien ņems, bet dos.

(Ēriks Raisters)

 

Runa slēgšanas aktā 1949. g. 30. septembrī:

Baltijas Universitāte ir devusi iespēju uzsākt, turpināt vai pabeigt akadēmisko izglītību ap 1200 latviešu jauniešiem ... Kā veco Baltijas universitāšu mantiniece tā iespējamību robežās ir savus audzēkņus ievadījusi dzimtenes augstskolu garā un tradīcijās.

Arī mācībspēku darbs ir bijis vienreizējs... Lielais zinātnisko darbu skaits rāda, ka ierosme bijusi aktīva.

Tā ir vienīgais veids saglabāt mūsu tautas dzīvības koka kuplo galotni un dzīvību nesošās saknes... (Prof. A. Raisters, latviešu rektors.)

Prof. Dr. oec. Edgars Dunsdorfs:

1946. gada novembrī tika ierosināts „DP University” no Hamburgas pārcelt uz 20 km attālo Pinebergu. Rektorāts aizbrauca apskatīt paredzētās kazarmas. Izrādījās, ka tās bija pilnīgā kārtībā. Virsnieku klubā pat netrūka kandelabru un smagu portjēru. Kazarmu mācības telpās bija tāfeles un skolas soli... Pārcelšanās aizkavējās, jo UNRRA bija konstatējusi, ka vajadzīgi remonti. Šo remontu rezultātā no kazarmām pazuda visas veselās mēbeles, spuldzes, minētās portjēras, kandelabri un viss, ko varēja nomontēt. Remontu dēļ Baltijas Universitātei 1946. gada Ziemsvētkus nācās nosvinēt Hamburgā. Lai radītu svētku noskaņu, ikvienai sievietei izsniedza divas unces saldumu.
Tā bija viena ceturtā daļa no citās nometnēs izsniegtās svētku dāvanas. UNRRAS vadība nonšalantl paskaidroja, ka tās noliktava esot apzagta un vairāk neiznākot. Vīrieši kā svētku dāvanu saņēma divus bārdas skujamos asmenīšus...

Universitātes nosaukums jaunajos apstākļos atkal bija Baltic University.

1947.  gada jūlijā militārās pārvaldes gūstekņu un bēgļu nodaļas vadītājs Lemgo paziņoja, ka turpmāk jālieto nosaukums „Pineberg Study Centre” jo sevišķi aizliedzot lietot „Baltic University”.

Īsti dramatiski notikumi nāca 1948. g. 29. novembrī. Universitātes likvidācija bija acīmredzot kaut kur izlemta, un nometnē ieripoja smagie auto, lai pirmos, vecāko kursu studentus aizvestu uz Eitinu.

Studenti atteicās Pinebergu atstāt. Rektorāts telegrāfiski griezās pie ārlietu ministrijas Londonā, Kenterberijas archibīskapa, sūtņa Zariņa, augstākās britu Militārās pārvaldes Vācijā un citur. Rezultātā Pinebergā ieradās augstāki Militārās pārvaldes darbinieki un universitātei atļāva darbību turpināt līdz 1949. g. 30. septembrim, par to noslēdzot ar rektorātu formālu līgumu. Smagie auto aizbrauca tukšā.

Starp rektorātu un komandieri Barelu (Bareli) kopš 1947. g. jūlija noritēja ilgstoša cīņa. Vēstules un sainīšus, kuŗi bija adresēti atsevišķām personām, bet Baltijas universitātē, viņš lika sūtīt atpakaļ, taču tie atceļā parasti nozuda. Laboratoriju un Medicīnas fakultātes vajadzībām iegādāto spirtu Barels konfiscēja tāpēc, ka lēses bija rakstītas Baltijas universitātei. Turpretim Medicīnas fakultātes iegādātos skeletus viņš nekonfiscēja, kaut arī lēses tiem tāpat bija rakstītas.

Akadēmiskā dzīvē 1959. g. septembrī (desmit gadus pēc B.U. slēgšanas) publicēto rakstu Dunsdorfs noslēdz ar vērtējumu.

1949. g. 30. septembrī savas durvis slēdza īpatnējākā pasaules universitāte, kuŗai trīsarpus gadu ilgā pastāvēšanas laikā bijuši vienpadsmit vārdi. Ir jānožēlo, ka beigušo skaits nebija lielāks. Šai rakstā, gan tikai fragmentāriski, skicētā cīņa par universitātes pastāvēšanu bija jāizcīna nedaudzām personām universitātes vadībā, un studentu nervus tā nebojāja. Pastāvīgiem draudiem par universitātes slēgšanu īsteni vajadzēja stimulēt studentos čaklību studēt. Protams, studijas kavēja aukstums un sliktais uzturs, tomēr daudziem studentiem vācu universitātēs apstākļi nebija labāki, bet tie studēja čaklāk. Galvenais cēlonis, kāpēc aktivitāte nebija lielāka, (te Dunsdorfu Modris Zeberiņš sajūsmīgi pārtrauc, gavilēdams: vai dzirdiet veco skautu vadītāju skaļi jo skaļi no katedras puikas audzinot? Dzīvs Dunsdorfs! Varu tikai atkārtot viņa paša komplimentu man: Jums tas viss bija uzrakstīts, bet atgādināja dzīvu runāšanu ... Dunsdorfs pats tā raksta) Tātad: Galvenais cēlonis, kāpēc aktivitāte nebija lielāka, bija mazdūšība, kam par upuri krita arī mācībspēki.

Nekad un nekur starp studentiem un mācībspēkiem nav bijušas tik ciešas kontakta iespējas kā B.U. Varbūt tikai senajos viduslaikos, universitāšu vēstures sākumā, bija līdzīgas iespējas, ka studenti var praktiski iegūt visas tās zināšanas, kas ir profesoram. Diemžēl, B.U. studenti šo vienreizējo iespēju neizmantoja.

Tikai retais no B.U. studentiem vēlāk vīlās. Paveiktais gandrīz visiem tika ieskaitīts, turpinot studijas Vācijas vai citu zemju universitātēs...

Šie fakti liecina, ka universitāti ar vienpadsmit vārdiem pārējās pasaules universitātes, kam katrai tikai viens vārds, ir atzinušas par sev līdzīgu.

(Raksts grāmatas 56.-59. lp.)

„Dunsdorfiski” spilgti profilētie fragmenti man (kuŗam kritiķi pārmeta „reportāžu” līdzīgās romāna Ūpji Baltijas Universitātes sadzīves norisēs) liek lūkoties ar apbrīnu meistara ķērienā. Ievērojiet medicīnas spirta un ģindeņsūtījuma kontrastu! Reportāžas vietā iznākusi vēsturiska anekdote. Un nevien universitātes likteņi, arī paša „dzelzs vīra” Dunsdorfa šaržētais profils un runas stils ierakstījies tā, ka atliek teikt ar Jaunsudrabiņa Zaļās grāmatas žīda vārdiem: „domāt kā dzīvs katre lietes”.

Tas viens raksts attaisno visas grāmatas izdošanu. Jānis Rudzītis Ūpjiem pārmeta B.U. „spītīgās gara varonības” trūkumu. Dunsdorfs saka: „cīņa par universitātes pastāvēšanu bija jāizcīna nedaudzām personām universitātes vadībā.”

Kā lai es to būtu redzējis, lai notēlotu? Kā ieveidot prezidenta Fridricha Gulbja spītīgo gara varonību mijiedirbē ar britu Militārās pārvaldes Lemgo pukka sahībiem? Kur ir mūsu vēsturiskie romāni par Meierovica, Ulmaņa spītīgo gara varonību. Pasaules arēnā skan tik fon der Golca nicinājums: tiekoties ar Ulmani, viņam šķitis, ka darīšana ar lopu kupci, Viehandler. Ja Gulbim var piedēvēt Pagaidu valdības tipa neatlaidīgo spiešanu, lopu kupča personību piedēvēt nevarēs. Bet grāmata vairāk nav varējusi sniegt, kā frāzes darbu sākot, „par uztaisīšanu” cimziāneŗu garā.

Universitātes lielumu vajadzētu tēlot ar milzīgām vadoņu galvām, tādām kā Rašmora kalna (Mount Rushmore) nacionālā pieminekļa (ASV) sešdesmit pēdu augstām galvām, kas redzamas simt kilometru attālumā. Tur var strīdēties par Nīčses „vardes” vai „putna” perspektīvu uztverē. Rašmora kalna galvas tika kaltas tai pašā dekādē, kad Kārlis Zāle kala Brīvības pieminekli. Vai Latvijas universitātei kaut rakstos izkaltas tādas galvas? Vai Endzelīnam nevarētu būt piemineklis Gaiziņkalnā ar 20 m augstu galvu?

Nenoliegsim, ka vēsturniekam, dramatiskus notikumus attēlojot, „galvas” izkaļas lielākas, nekā īstenībā; tā gadījies arī Dunsdorfam, 1949. g. 29. novembri attēlojot. Slavenajam architektam Kundziņam rektorāta galva nav tik liela kā Dunsdorfam, vēlākajam Deviņvīru spēka autoram. Vai nebūtu lieliski, Plutarcha garā, B.U. latviešu rektorātā atrast deviņvīru spēku?

Kundziņš raksta („Likvidācijas draudi”, 70. lp):

Pienāca ziņojums, ka 29. novembrī ieradīsies smagās mašīnas, lai pirmos studentus pārceltu uz citām nometnēm. Reakcija bija spontāna un vienota: studenti bija norunājuši, ka tikai ar varu viņus var pārcelt.

Klāt bija arī universitātes dedzīgais aizstāvis Roberts Rigls. Viņš mani, kā viceprezidentu (Fr. Gulbis jau 1948. g. emigrēja uz Hamiltonu Kanādā)... aizveda uz Hamburgu. Tajā laikā tur viesojās Kenterberijas archibīskaps. Viesnīcā tajā laikā viņam bija oficiālas pusdienas, viņš nebijās sasniedzams... Bet par mūsu stāvokli informējās viņa sekretārs, atzīmēdams svarīgākos datus. Rigls mani pierunāja telefonēt Latvijas sūtnim Londonā Kārlim Zariņam, soloties par sarunu samaksāt. Sūtni mājās nesatiku. Viņa vietā kāda sieviete latviešu valodā solīja sūtnim stāstīt par Baltijas universitātes kritisko stāvokli un manu lūgumu darīt visu iespējamo tā novēršanai.

(Zeberiņa jautājums: vai Zariņš reaģēja?)

Dunsdorfa dramatiķa smagās mašīnas jau Pinebergā. Latviešu rektorāts telegrafē Ārlietu ministrijai, Kenterberijas archibīskapam (kuŗš pēc Kundziņa Hamburgā ar hamburgeri mielojās) un sūtnim Zariņam, Militārai pārvaldei. Iznāk dramatiski, latviešu rektorātam tēlojas liela gaŗa galva, lai arī Jaunsudrabiņa māte pukotos, kā par Balto grāmatu: voi nu toa beja? Dramatisms man patīk labāk, bet Dunsdorfs nekur nepiemin Riglu, un tas man tik labi nepatīk.

 

Robert O. Riggle
Principal Welfare Officer
UNRRA Baltic University

(tulkojums)

Pasaule tagad ilgojas pēc vienotības, pēc sadarbības un kopīgiem ideāliem, kas apvienotu dažādus elementus.

... Tāds vienotības paraugs tagadnē ir Baltijas universitāte ... Hamburgā divus sapulcēšanās centrus izraudzīja par dzīvojamām nometnēm: „Zoo” nometni, kas atrodas pilsētas centrā un var uzņemt 1300 personu, un Alsterdorfas nometni 500 personām.

... Baltijas universitātes klausītavām rekvizēja Hamburgas vēstures muzeju.

... Ar savām ēkām, fakultātēm, mācībspēkiem, studentiem, kursu programmām Baltijas universitāte jau savā sākumā ir skaidrs piemērs dzīves apliecināšanas un radīšanas gribai, kas vienīgā spēj nodrošināt civilizācijas spēkiem brīvu attīstību pasaulē, kas ilgojās pēc cildenākas iedvesmas.

(„Scientiae et artibus” 1946. g. 25. maijā)

No Arnolda Grāmatiņa ziņām par autoriem:

Riggle, Robert O. − UNRRAS ierēdnis. Dzimis 1905. g. BA Ohaijo universitātē Kolumbusā, studijas turpinājis Teksasas universitātē un Čikāgas universitātē, Jēlā un citur. Mācībspēks Teksasas univ. 1932. g., Merilandes univ. 1938.-1940. g., Ohaijo universitātē 1940.-1941. g.

Par Rašmora kalna lielajām galvām izrunādamies, pie sevis esmu nobrīnījies, kā skulptors, dānis Gutsons Borglums, tās iecerējis: no putna vai vardes perspekīvas. No Kornela universitātes zvanu torņa līdz Sirakūzām − savas 60 jūdzes pie apvāršņa varētu redzēt Vašingtona, Džefersona, Linkolna, Teodora (nevis Franklina Delano) Ruzvelta saulē mirdzošās galvas ... Putna perspektīva. Bet putna perspektīva ir arī pēkšņā ašā sīkdaļu uztverē un apzināšanā, sava veida topogrāfiska chronika par savas dzīves telpas norisēm.

Hidrologs Edvigs Verners Kanaviņš − B.U. lektors ģeodēzijā un hidrogrāfijā 1946.-1948. g., ārkārtas profesors 1949. g. Norvēģijā izveidojis ledus pētīšanu, ANO uzdevumā pētījis ledus apstākļus Islandes upēs. Ho, the Lettish iceman cometh!

Kanaviņa B.U. dienasgrāmata vai pats plašākais grāmatas raksts, folio divsleju 7 lappuses (163.-170. lp), īsta putna dzīves telpas detaļu perspektīva. B.U. ikdienas dzīves chronika. Sirsnīgi un vienkārši un raksturīgi. Reportāžu un „plutarchismu” neatradīsim.

 

1947. g. 8. jūlijā:

... vakar biju Apvienotā konventā (B!U!A!K!). Tajā nometnes komandants, prof. M. Eglītis, ziņoja, ka sagaidāms „skrīnings”. Ap nometni paredzēts uzcelt dzeloņdrāšu žogu. Studentiem aizliegts bez sevišķas atļaujas nometni atstāt.

Šovakar biju Diskusiju klubā. Noklausījos Paulas Jeger-Freimanes referātu par Annas Brigaderes draudzības izpausmi latviešu literatūrā. Sekojošās diskusijās kāds no klausītājiem apgalvoja, ka esot divējāda veida sievietes: „perifēriski laikmetiskās” ar dzīves lozungu „kleitas, kosmētika, kavalieŗi”, otras „būtiski laikmetiskās” esot vecmodīgākas. Tām dzīvi vadot „mājas, miers, māte”. Kāds cits apgalvoja, ka latviete esot: „skarba, spītīga, strādīga”.

 

1947. g. 13. jūlijā:

Mani izsauca uz Hamburgu. Jūras kapteinis Simpsons man lika sapakot no Latvijas izvestās Jūrniecības departamenta ziņas par ledus iešanu. Ar to palīdzību vairākas nedēļas iepriekš, precīzi varēja noteikt ledus iešanas dienu. Komunisti tās pieprasa...

 

1947. g. 21. septembrī:

Pie mums bija angļu profesori no Impērijas augstskolu biroja. Palika iespaids, ka viņi uz mums skatās kā uz otras šķiras cilvēkiem. Visu, ko mūsu prezidents, prof. Fr. Gulbis, bija sagatavojis Londonā, šie „kungi” noārdīja pāris stundās.

 

1947. g. 28. septembrī:

Latvijas Universitātes gada svētki. Vakariņas rīkoja Studentu padome, t.i. korporācijas. Vakaru noslēdza „Gaudeamus”. Rektors Dunsdorfs par to bija ļoti neapmierināts.

 

1947. g. 10. oktobrī:

No Hamburgas saņēmu ziņu, ka boļševiki mani meklē. Viņi pieprasījuši apzīmēt visas manas mantas, neko nedrīkstot nobēdzināt. Es reizēm ieskatos spogulī un mēģinu aiz sava attēla ieraudzīt nāves eņģeli.

 

1947. g. 12. oktobrī:

Ir Pļaujas svētku sestdiena. Biju baznīcā. Prof. Šmits savā sprediķī runāja par sēšanu miesā un garā. Sējot MIESĀ nozīmē pazudināšanu, bet garā − mūžīgu dzīvošanu. Ārā saules pilnas debesis. Daba uzliesmo mirstot un trimdinieks − nīkstot. Drīz atkal būs ziema.

 

1947. g. 18. novembrī:

Latvijas dibināšanas dienu pie mums atzīmē ar plašu programmu. Korporācijām sākušās nesaskaņas ar rektoru, prof. Dunsdorfu. Tās gan piedalās svinību oficiālajā daļā, bet kopīgās vakariņās nepiedalās.

Vakariņu laikā pārpakojām manu grāmatu kastes. Tagad tajās ir vecas avīzes, žurnāli, ķieģeļi, nolietoti zābaki. Tas bija varoņdarbs, jo vērtīgie dokumenti paliks Pinebergā.

(Zeberiņš vaicā: ko Pinebergā darīs ar dokumentiem par Latvijas ledus iešanu? Dokumentiem vērtība tikai Latvijā.)

 

1948. g. 6. martā:

Prof. Dunsdorfs man stāstīja, ka noskaities un pieteicies darbā ārpus Vācijas. Tagad saņēmis atbildi no Melburnas universitātes Austrālijā. Viņš tur pieņemts darbā. Tagad esot žēl šķirties no Pinebergas. Don Kichots teicis, ka viņu visvairāk nokaitinot cilvēku nepateicība. Trīs gadus prof. Dunsdorfs strādāja universitātes labā. Par to viņam neviens nepateicas. Nu viņš aizbrauca klusām, kā pazudušais dēls.

 

1949.g. vasarā strādāju pie sava habilitācijas darba ... vēlāk man paziņoja, ka esmu ievēlēts par ārkārtas profesoru topogrāfijā. Mīļš paldies viņiem par lielo un goda pilno amatu.

 

 

*

 

Zeberiņš nopūšas: tai pašā devītā semestrī B.U. slēdza. Vai nav jāteic līdz ar Ēriku Adamsonu: „sākuma beigas ir diemžēl pārāk tuvu beigu sākumam.”

Olafam Stumbram būtu savā laikā iznācis visai sirsnīgs dzejolis no Vidvuda Straumīša īsajiem atmiņu paragrāfiem (155. lp):

 

Pēc visiem juku laikiem, padotības kaŗa kungiem un pēckaŗa administratoriem, beidzot jutos kā brīvs cilvēks. Vēl gan biju tērpies DP „uniformā” un ar „švakiem papīriem”, jo biju pats sevi atvaļinājis no gūstekņu nometnes Putlosā, taču man bija sajūta, ka es pats varu ko darīt savas nākotnes labā. Ja kopā tik daudz jaunu cilvēku, tad nevarējām „zubrīties” vien, vajadzēja atlicināt laiku arī ballītēm. Hamburga bija viena liela drupu kaudze, un iespējas dārgajā St. Pauli melnajā tirgū kaut ko sagādāt gara pacilāšanai pavisam niecīgas.

Savācām savas cukura devas un kopā ar raugu pielikām graudu un cigoriņu kafijai. Pēc pāris dienām svētku dzēriens bija gatavs. Ballītes notika diezgan bieži. Tās Alsterdorfā stiprināja mūsu kopības sajūtu. Ar iztikšanu bija kā kuŗu reizi, taču, piekopjot maiņas tirdzniecību, dzīvību varējām izvilkt. Nepieciešamos vitamīnus dažkārt sašķinām tuvējos ģimeņu dārziņos. Bija saistīts ar dzīvības briesmām, jo vietējie iedzīvotāji savus dārziņus ļoti sargāja. Toreiz morāle bija drusku citāda, nekā tagad.

 

Sevišķi − un ar pateicību − jāpiemin Mintauta Eglīša (64.-67. lp) un Eduarda Freimaņa (91.-92. lp) sirsnīgie atmiņu tēlojumi. Tur ietilpst arī Gunāra Vēveŗa vēstules Mintautam. Filoloģijas fakultātē dzīvas personības pavīd tieši šajās atmiņās.

Gods jādod grāmatas sastādītājam Arnoldam Grāmatiņam. Ar inženiera, architekta lietpratību viņš Baltijas Universitātes lielo, grezno debeszilo sējumu padarījis derīgu, varbūt pat nepieciešamu ar visu statistikas, sarakstu, dokumentu pielikumu, ilustrāciju bagātību: derīgu un nepieciešamu latviešu kultūrvēsturniekiem, sociologiem, paidagogiem. Lai Viļa Krūmiņa sidraba lāpa uz zilā vāka mirdz pašos augstākos plauktos!