Astrīde Ivaska

DZEJAS PĀRCELŠANA − UZ ZAĻO KRASTU VAI UZ MIRUŠO SALU?

 

Pārceļot dzeju no vienas valodas otrā, mēs nepārceļam vārdus vien. Jo vārdiem ir saknes. Tāpat kā pārstādot koku, mēs to neizraujam plikām saknēm no zemes, jo zinām, ka tas neaugs. Mēs to rūpīgi izrokam ar kamolu augsnes, kuŗā tas iesakņojies. Pārceļot dzejas darbu no svešas valodas, mums jāpārceļ līdz arī daļiņa zemes, kur šo valodu runā, daļiņa runātāju pasaules uzskata. Un daļiņa šis pasaules dzejas tradīciju. Jo katrs dzejas darbs izaug no gadsimtos slāņotām tradīcijām, kā zieds izaug no zemes. Ja iepriekš teiktais ir taisnība, tad dzejas pārcelšana citā valodā ir sarežģīta lieta. Bet tas vēl nav viss. Mums jādomā arī par klimatu, kuŗā pārstādītajam dzejas darbam būs iesakņoties. Jo palma, kaut rūpīgi pārstādīta, nezaļos ziemeļzemēs. Klimats nebūs tai atbilstošs. Tātad atdzejotājam jārada attiecīgais valodas klimats, kuŗā pārstādītajam dzejolim iesakņoties. Bet kā to panākt? Vai tad mums nāksies mainīt savas valodas klimatu? Un kā tas iespējams, ja valodā var dzejot tikai tā, kā jau dzejots kopš neatminamiem laikiem?

Tomēr tam jābūt iespējamam. Mums jāpiemērojas, lai mēģinājums izdotos. Mums jāiedēsta pārstādītais dzejdarbs dzīvā valodā. Lai to panāktu, var kļūt nepieciešams iedibināt pavisam jaunas tradīcijas, lai atdzejotu „pareizi”, tātad atbilstoši svešās valodas garam. Lai lieta kļūtu saprotamāka mūsu ikdienas prātam, sauksim vienu par „viesu valodu”, otru par „mājas valodu”. Mēs taču cenšamies panākt, lai viesis pie mums justos mājīgi. Tātad sagādāt apstākļus, kas tam atgādinātu mājas. Mēs nesakām: piemērojies mums, − mēs pūlamies, cik spējam, piemēroties viesa prasībām.

Šeit meklējama atšķirība starp „dzīviem” un „vītušiem” pārstādījumiem, resp. atdzejojumiem. Starp tādiem, kas radīti ar iejušanos, un tādiem, kas radīti ar vārdnīcu. Tādiem, kas pārcelti tiem „piemērotā” (pēc īsta mēra radītā) valodā, un tādiem, kas pārcelti valodā, ar ko tiem nav ne mazākā sakara. Piemēri? Tikai pirmajai iespējamībai: izdevušies ir Alunāna Gētes atdzejojumi, Raiņa Fausts, Stērstes un Virzas renesanses laikmeta franču dzejnieki, Strēlertes mūsdienu itālieši.

Nav grūti atdzejot no leišu un igauņu valodas, jo mums tuvs ja ne valodas gars, tad mazākais genius loci un vēsture. Nav ne mazāko grūtību atdzejot Majakovski latviski, jo Čaks ir viņam, tā sakot, sagatavojis ceļu. Nav grūti atdzejot skandināvu dzejniekus, jo mums ir kopēja zemnieku kultūra un tās veidotais pasaules uzskats. Bet spāņu dzeju? Un it sevišķi Horhes Giljena dzeju? Ļoti grūti! Cēloni tam varam meklēt dažādos apstākļos; izcelsim šeit trīs. Vispirms jau zeme, kuŗā sakņo šī dzeja. Spānija ir bezgala daudzveidīga zeme: no Kastilijas vējainajiem līdzenumiem līdz Andalūzijas augļu dārziem un sniegainajiem kalniem; no Galīcijas miglainās piekrastes līdz basku zemes nepieejamām ielejām. Arī mūsu zeme ir daudzveidīga − no Kurzemes piejūras līdz Zemgales līdzenumam, no Vidzemes augstienes līdz Latgales klaniem. Tomēr atstatumi ir nesalīdzināmi mazāki un līdz ar to arī atšķirības. Tā daba, par ko runā spāņu dzejnieks, mūsu acīm un ausīm ir sveša.

Otra atšķirība, varbūt vēl svarīgāka, ir valodas ritmos. Spāņu vārdi ar uzsvaru uz priekšpēdējā (un bieži pat pēdējā) balsiena liekas traucamies neapturami uz priekšu, valodā ir kaut kas brāzmains, ausij tā skan kā bungu rīboņa. Mūsu valoda ar pirmā balsiena uzsvaru turpretī liekas lēnīga, apdomīga, salīdzinot ar spāņu valodu pat gausa. Saskaņot abas līdz pilnskanīgam atdzejojumam nav nieka lieta. Manuprāt mums jāpiemērojas viesim, jāpaātrina mūsu valodas pulss. Jo fandango nevar dejot tūdaliņ tāgadiņ ritmā. Tas nozīmē mums atbrīvoties no visa liekā, protams, tikai pieciešamā: saikļiem, darbības vārda būt tagadnes formām. Šāds atdzejojums skanēs mazliet svešādi, skanēs tvirtāk pat nekā Virzas skulpturālās vārsmas.

Trešais šķērslis, ar ko saduŗamies, atdzejojot no spāņu valodas, ir abstrakto jēdzienu biežums. Šeit tātad jau runa par kādas tautas īpatno domāšanas veidu. Ņemsim par piemēru šajā numurā atdzejotos divus Giljena dzejoļus. Dzejolī „Līdzsvars” atrodam sekojošos jēdzienus: vislielāko skaidrību, pilnīgo nevainību, bezsvara mieru, dvēseles augošo svaru, rimuma ritmu, daili, klusuma varu, taustāmu dzidri, līdzsvara vidu. Grūti būs sameklēt latviešu dzejoli ar pusi no šīm abstrakcijām. Tāpat dzejolī „Projām”, kur latviskoti šādi jēdzieni: nešaubīga cerība, liktenīgas vēlmes, dziņu straujie muskuļi, rotaļīgs spriegums, nedzirdētas saskaņas. Šaubu nav, ka šīs dzejas diapazons ir neparasti plašs, jo tanī netrūkst arī krietna biruma konkrētu priekšstatu. Dzejolī „Līdzsvars”: gaisa slāņi, balta siena, zaļi loga režģi, labības lauks. Otrā dzejolī: vasaras svaigais zelts, viļņi, klaigas, rītausma, vēja brāzmas, zvaigzne. Netaustāmā, maņām neskaŗamā pasaules daļa tomēr pārsvarā abos dzejoļos. Tas liecina par atraisīšanos no dabas un zemnieciskās gara ievirzes, citiem vārdiem − labi iesakņojušos kultūras dzīvi. Nevaram atstāt neminētu šeit arābu civilizācijas ietekmi, kas septiņsimt gadu tecējumā apaugļojusi spāņu zemi. Arī mūsu zeme septiņsimt gadu bijusi pakļauta svešai kultūrai, bet ne tās veikumus, nedz ietekmi drīkstam salīdzināt ar arābu jau agros viduslaikos augsti attīstīto kultūru. Citāds bija arī mūsu pašu tautas attīstības līmenis, brīvību zaudējot. Salīdzinošs pētījums varētu atklāt saistošas atšķirības un saskares.

Horhes Giljena dzeja sakņo Kastīlijas sausajā, skarbajā plakankalnē, kur ap Valjadolidas pilsētu jau piecsimt gadu mīt viņa senči. Šī ir tā sauktā „Vecā Kastīlija”, no kuŗas Krusta kaŗos devās varonis Sids (El Cid) un ceļojumā Jaunās pasaules atklājējs Kolumbs. Zeme šeit liekas tuvāk debesīm nekā jebkur citur. Padota ziemas nežēlīgajiem vējiem un vasaras visvarenajai saulei, attīrīta no visa liekā, tā kļuvusi būtiska. Šajā būtiskajā zemē Spānijas viducī 1893. gadā dzimis viens no dižākajiem mūsu gadsimta Spānijas un visas Eiropas dzejniekiem. Kastīlijas saule nekad neaptumšojas viņa dzejā, nekad neatslābst dzīves un nāves pretstata spriegums. Slavas dziesma (Cantico) [Jorge Guillen, Aire nuestro: Cantico. Barcelona: Barral Editores, 1977. 564 lp.] saucas viņa dzejoļkrājums (no kuŗa arī ņemti šeit atdzejotie dzejoļi). 1928. gadā iznāk pirmais izdevums, 1950. gadā ceturtais un pēdējais. Dzejnieks arvien paplašina un padziļina savu slavas dziesmu. Tomēr nebūtu pareizi uzskatīt viņu par cilvēku, kas par sevi varētu teikt, Ērika Adamsona vārdiem runājot:

Tā teku es − tas Kungs man piedos −
Pa ceļa gaišo pusi vien.

Otrs Pasaules kaŗš un personiskās dzīves traģēdija pamatā viņa no 1957.-1963. gadam trijās daļās iznākušajam krājumam Kliedziens (Clamor). Bet ne slavas dziesma, ne kliedziens spēj izteikt visu cilvēka dzīvi. Šos pretstatus dzejnieks apvienojis trešajā krājumā, Sumināšana (Homenaje, 1967). Dzejnieks turpina rakstīt un apvienojis šos trīs lielos krājumus kopā ar tiem sekojušiem Un citi dzejoli (Y otros poemas, 1973) un Nobeigums (Final, 1981) vienā no izcilākiem mūsu gadsimta dzejas veikumiem − piecdaļīgā Aire nuestro (Mūsu gaiss). Kamēr vien dzejnieks dzīvos, turpināsies viņa darbs un un varbūt vēl jauni krājumi pievienosies varenajai Mūsu gaisa celtnei. Un dzejnieks dzīvo − pēc gaŗiem trimdas gadiem Savienotajās Valstis atgriezies dzimtenē. Ne dzimtajā pilsētā Valjadolidā, kuŗas klimats vecuma dienām pārāk skarbs, bet maigajā Andalūzijas piejūras pilsētā Malagā. Tur viņš 1983. gada 18. janvārī nosvinēja deviņdesmito dzimšanas dienu. Tā izvērtās par tautas svētkiem − skolēniem bija brīvdiena, un tie visi sanāca apsveikt dzejnieku ar dziesmām. Viņa dzimtā pilsēta godināja dzejnieku veselu nedēļu ilgstošā daudzināšanā − ar priekšlasījumiem, izstādēm, koncertiem, dzejas cēlieniem, pieminekļa atklāšanu u.d.c. Mums atliek vienīgi novēlēt dzejniekam vēl papildināt savu mūža celtni un atrast pārcēlājus uz mūsu valodas zaļo krastu.

 

*

Dienā, kad pabeigta šī apcere, saņemta ziņa, ka Horhe Giljens iegājis mūžībā 1984. gada 6. februārī, 91 gada vecumā.

 

 

 

 

 

Astrīde Ivaska

VECUMS

Horhe Giljens (1893.-1984.)

Dzejnieks dzimis tālu no jūŗas, Kastīlijas pašā sirdī, bet viņa dzejā jūŗa jūtama arvien. Tā ir lielo dabas spēku dzeja − jūŗas, zemes un − visvairāk − gaisa. Tā ir arī dzeja par cilvēku. Par cilvēka tēlu pret pasaules pamatvielu ēnojumu, cilvēku viņa ceļā pa brīnumaino zemi, ko saucam par dzīvi. Dzejnieks pats savā ceļā nonācis līdz 90 gadu slieksnim. Par to viņš priecājas, gardi smejot: „Man drīz būs 90, es piedzīvošu 90! Esmu vecākais spāņu dzejnieks. Visu laiku vecākais dzejnieks. Kāds gods!”

Mēs viņu pazīstam jau ilgus gadus, bet šodien dzejnieks man saka: „Nav pasaulē nekā augstākā par vārdiem: ‘Mīlēsim viens otru’”. Tad viņš piemetina: „To teicis Jēzus. Es neteikšu Kristus, vienkārši Jēzus.” Un man liekas, ka šie vārdi ir mūžīgi kā jūŗa un cilvēkam tikpat neizprotami. Kad sarunas pieklust, dzirdama kļūst lejā jūŗas balss. Tā ir nemierīga šodien, tā brāzmo, jo ir pilnates. Un Mirušo piemiņas diena. Varbūt jūŗa mums saka: „Mīliet viens otru! Mīliet dzīvos un mirušos arī.” Ar katru bangu brāzienu: „Mīliet mirušos, mīliet dzīvos, mīliet mirušos!” Jo ir Dievdiena, Visu dvēseļu diena. Un mēs ejam uz Malagas Angļu kapsētu. Mums tur neatdusas neviens.

Mēs ejam tādēļ, ka šodien ir Visu dvēseļu diena un ka šai kapsētā vēlas reiz dusēt dzejnieks. Tā ir maza kapsētiņa klinšu gravā. Maza, bet bezgala skaista. Pie ieejas mūs saņem vilku suns un važiņā piesiets Siāmas kaķis. Tātad te dzīvo sargs. Šī kapsēta nav tikai mirušo mājas. Un šīs puķes, šie puķpodu simti nav tikai mirušo puķes. Tie sastājušies rindā gar katra celiņa malām, un kāds tos rūpīgi lej un kopj. Uz kapu kopiņām turpretī bieži nav ziedu. Tās klātas akmens plāksnēm, kas izrakstītas baltiem gliemežvāciņiem. Ir tā it kā jūŗas roka glāstītu un auklētu gulētājus. Jūŗas roka un jūŗas balss, ko te dzird naktī, kad norimuši pilsētas trokšņi. Tad te mirušiem atnāk jūŗas mūžīgā balss un ieaijā tos mūžīgā dzīvībā.

Pēcpusdienā mēs sēžam atkal dzejnieka istabā virs jūŗas, dzeŗam tēju un graužam „svēto kaulus”. Jo šeit ir Spānija, kur nāve nav atbaidoša, nedz arī tas, kas to atgādina. Dievdienu šeit sauc par Visiem svētajiem, un ap tās laiku saldumu veikalu logos parādās mazliet morbīdais kārums − marcipāna kauli ar dzeltenīgu smadzeņu pildījumu. Tos pazīst tikai šeit, šai mūžsenajā pilsētā.

Dzejnieks mums dāvina retas publikācijas: savus darbus un citu domas par tiem. Rakstnieka darbs nekad nebeidzas − viņš sēž savā darbistabiņā un strādā vēl ikrītus. Viņš atbild uz visām vēstulēm, vienalga, no kā un no kurienes. Rokraksts kļuvis drusciņ drebelīgāks, bet dižie, stāvie vilcieni salasāmi.

Mēs runājam par atpūtu. Kad saku, daba ir vienīgā, kas man sniedz atpūtu, dzejnieks man sirsnīgi paskatās acīs un paspiež roku. Tad mums laiks iet un ļaut dzejniekam atpūtas brīdi: savos 90 gados viņš taču to nopelnījis. Bet viņš tikai pašūpo galvu, jo rakstnieka darbs nebeidzas nekad.