Jaunā Gaita nr. 180, decembris 1990
Evija Liepiņa
DRIĀDA
(Driāda ir mitoloģiska meža būtne, koku aizbildne, kas mājo koku lapotnē. Tā piedzimst un mirst reizē ar koku.)
Ēvija 1960. g.Foto Ansis Liepiņš
Viņa dzīvoja gatves galā, lielā, vecā ķirsī, kam vasarā vairs neienācās ogas. Ķirsis nebija viņas dzimšanas koks. Dzimšanas koks viņai bija ieva upmalā. Bet viņai bija apnikusi upes vienmuļā čalošana, mēnesnīca un lakstīgalas, jo tikai reti pavasarī tur atklīda cilvēki. Viņai bija apnikušas māsu rotaļas, garais ziemas miegs, kad pat upe vairs nečaloja un vienīgās dzīvās būtnes bija reta stirna vai vāvere. Tā viņa bija atnākusi līdz cilvēku sētai un adoptējusi veco ķirsi gatves galā. No turienes bija daudz, ko vērot. Pati Māra mita lielā pīlādzī šai sētā.Visus šos uzlabojumus savā dzīvē viņa pati sev stāstīja, sukādama gaŗos matus, kamēr mēness spēlēja paslēpes ar ēnām. Tikai galveno iemeslu savai atnākšanai šai sētā viņa sevī noklusēja. Tas bija saimnieka jaunākais dēls, skaists un valdonīgs. Zemes meitas nāca to ievās satikt un pamestas upē slīcināties. Tas gan vēl nebija noticis, Driāda par to gādāja, jo viņai bija meiteņu žēl, lai gan to sirdēstus viņa nesaprata... Bet viņai bija radusies savāda ziņkārība redzēt jauno puisi biežāk nekā tikai ziedu laikā ... Un tā viņa tagad mitinājās gatves galā ķirsī.
Tajā pavasarī ķirsis ziedēja kā balts gubenis, ļaudis brīnījās, tas šķita atdzimis. Driādai bija kautri. Tur bija lipīgās kamenes, kas sanēja kā milzu orķestris, raibi taureņi, ko matos iet. Strazdu ķildas bija interesantākas nekā lakstīgalu iedomīgā pogošana. Pārmaiņu taču pat meža bērniem vajaga. Tikai šo pavasari viņa pati jutās savādi, baltie ziedi likās aplipuši ap viņu, darīdami sirdi smagu, kameņu dūkšana atbalsojās katrā asins vadā, un galva bija noreibuši, lai gan ievas tālu ...
*
Tonakt kā parasti viņa sēdēja zarā, vēroja mēness spēles, ievija pa ziedam matos un gaidīja, gaidīja ... jauno puisi, kad tas zagsies uz upes malu. Viņa atcerējās, kur viņš pavasarī iet. Pati tur atgriezties viņa kaunējās. Māsas tūlit saprastu īsto iemeslu viņas aiziešanai. Un tā pirmo reizi mūžā Driāda skuma... Viņa bija izkāpusi no sargājoša burvju loka, pienākusi par tuvu zemes bērniem, viņai sāka pielipt laimes un sāpju jūtas. Pati Māra spēja palīdzēt tikai cilvēkiem, ne meža bērniem; to trauslās sirdis spēj pastāvēt nešķeltas tikai mežā, kur nemīt ļaunums. Pat vadātājs ir cilvēka paša vainas apziņa. To samulsina meža bērnu spēles un ļaunā sirds ieved pati sevi purvā.
*
Un jūs vēlaties laimīgas beigas? Bet kā tas var būt? Šai zemē nav lemts meža bērniem pīties ar zemes bērniem. Tikai nelaime, nelaime kā vienam, tā otram, un uz mūžu slima sirds. Jā, puisis ievilka Driādu sētā, bet tai zuda ķiršu baltums, neskanēja vairs zvārgulīšu smiekli. Ar zemes smagumu tā apkārt klīda greizsirdīgāka par zemes meitām.
Puisim piemirsās ķiršu koka nakts, bija neērti par savādo būtni, jo ļaudis no viņas bijās un klačoja ļaunas tenkas. Reiz Driādu mīlējis, zemes meitas viņu vairs nekairināja, bet laimīgs arī viņš nebija. Tā krogus kļuva tā iemīļotākā vieta.
Vēlā veļu naktī Driāda atgriezās mežā, tur sūnās aizmigt mūžības miegā. Sirmgalvis ik pavasari sēd upes malā un noreibst ievu tvanā. Uz gatves galu viņš neiet, tur to atbaida ķiršu koka celms. Ķirsi viņš, no krogus pārnācis, kādā rītā pats nocirta.
Evija Liepiņa (dz. Cauka 1935. g. Gulbenē) Pēc profesijas grafiķe, bet mīlestība uz literatūru un teātri iet līdz jau no mazotnes. Mīļākie rakstnieki Aspazija un Fricis Bārda. Evija pati saka: .Gribas rakstīt, gribas just, gribas svaru pazaudēt. Temats ir. Ir zeltains rudens rīts. Dzestra rasa, lapām piebirusi, ziemai muguru griež."
