Jaunā Gaita nr. 180, decembris 1990

 

 

PARUNĀŠANĀS AR AINU KRAUJIETI

Roberts Mūks izvaicā JG dzejas redaktori

 

Roberts Mūks un Aina Kraujiete.

RM: Es tevi uzskatu par vienu no izcilākajām mūsu paaudzes dzejniecēm/kiem, bet tu neesi tikusi pietiekoši novērtēta. Domāju, ka te vainojams reklāmas trūkums - kālab izmanto vismaz šo izdevību.

Vispirms - "Kraujiete" ir tavs īstais vārds? Ja ir, kāpēc neatspoguļojies kaut kā savādāk?

AK: Jauki, ka šī tikai parunāšanās vien, ne intervija gaŗu ģīmju nopietnībā. Varēšu iesmieties, pasmieties, pārjautāt. Neatbildēšu, ja nepatiksies - nav jau inkvizīcija.

Tātad - vārds ir īsts, ar mazu variantu: Kraujīte-Kraujiete. Domāju, ka atspoguļojos tāda, kāda esmu. Tu gribētu kaut kā savādāk? Kā tad? Esmu, kas esmu un tikai tā varu.

RM: Kad un kā radās pirmie impulsi dzejošanai? Kad un kur iespiests pirmais vai pirmie dzejoļi? (Vai gadījumā tas nebija mūsu kopējā Alma Mater, I Rīgas Valsts ģimnāzijā?) Pastāsti par pirmo jājienu uz Pegaza, tā spārnotā zirga, kas tagad starp zvaigznēm mīt.

AK: Pirmie rikši ar Pegazu tiešām ģimnāzijā, atdzejojot Ovīdija Metamorfozes. (Ievads un Četri laikmeti vēl saglabājušies, man atveda no Latvijas). Toreiz sāku pantot šo to pati. Dzejoļi drukājās vēlu, pēc kaŗa jau šaipus okeānam (Brīvā Balsī, 1948. vai 1949. g., Kanādā). Pirms tam iespiesti daži mēģinājumi prozā Latvijā un Vācijā. Tos nu gan nemeklē rokā!

RM: Kur tu mājoji pēc Latvijas atstāšanas? Ko labu darīji?

AK: Izgadījās pārstaigāt, gan ne pēc īpaša plāna, Gētes un Šillera pēdas Veimārā, kur pieminekļi abi cīkstas ap vienu un to pašu lauru vainagu teātŗa ēkas priekšā; vēlāk Frankfurtē (nometņoju Hanavā.) Gētes universitātē studēju medicīnu, tā ka Amerikā man atkrita mājkalpotājas gads. Maizi nopelnīju laboratorijās, galvenokārt vēža pētniecībā, vēlāk pat ar elektronmikroskopa maģisko magnetisko aci. Tagad, nu tu jau zini, gādāju, lai Jaunās Gaitas dzejas nodaļā nesamazinātos lappušu skaits. (Paldies, ka nāc arvien palīgos.)

RM: Ja nemaldos, Tev ir publicētas 5 dzejoļu grāmatas un 2 stāv manuskriptā. To var saukt - vismaz trimdas apstākļos - par ražīgumu. Pastāsti par godalgām.

AK: Godalgas ... Pirmajai grāmatai, Es esmu vasara, laimējās (?) no 22 fondam iesniegtām grāmatām un manuskriptiem izvilkt lielo lozi - Zinaidas Lazdas balvu (1965). Tas nu bija kā spalvas uzsitiens uz pleca, ka tā, kā varu un daru, pareizi uzsākts. PBLA Kultūras fonds ar 2 goda balvām arī iepriecināja (1975. un 1987.) par abiem pēdējiem krājumiem. Bet galvenais tomēr pirmais "pagrūdiens uz priekšu".

RM: Kā tu raksti? Vai gaidi uz "inspirāciju"? Vai - regulāri? Kaut ko labo post factum? Vai tev ir tāda sajūta, ka varētu arī nerakstīt un tik un tā kaut cik jēdzīgi dzīvot (kā, piemēram, man pašam)? Dzejiski dzīvot?

AK: Inspirācija - kas tas par brīnumputnu?! - Rakstu, kad ir laiks un patika. Arī kad nav laika, bet vienmēr ar patiku (citādi taču nav vērts piepūlēties, un pūles ir - nemēģini iestāstīt, ka tu tāpat vien pa jokam, un kā iznāk, iznāk!) - Nē, ne pārāk regulāri (jādzīvo arī!). Tomēr krājumi sakrājas (laikam adikcija). Es esmu vasara (1963), No aizpirktās paradīzes (1966), Kristalls un māls (1970), Ne bungas ne trompetes (1974), Spoguli spoguli atklājies (1986) - tas gan ilgi kavējās līdz ietika vākos, sakārtots un pārkārtots kopš 1980. g., ar dažiem pielikumiem vēlāk. Taču bēdīgāk ar manām Mēness metamoforzēm no 1974. - 1979., tikai pa Jaunās Gaitas numuriem pamētātas un daži fragmenti ceturtā krājumā. Vēl ļaunāk Stikla sievietei - tikai viena nodaļa Spogulī, citas vāļājas atvilktnē. Kāpēc? Nu cik tad tādu, kas šāda veida dzeju saprastu, prasītu? Atpakaļ laiks, kad dzejniekam pašam maks jātur vaļā - lai tukšotu, nevis pildītu, tāpat kā bija sākuma gados. Varbūt ne tev. Bet nu arī tev.

Vārds "labo" nez vai pareizais: mainīts, jā, reizēm pamatīgi. Reizēm gan pārāk viegli "izlīst no tintes pudeles", kā agrāk teica. Tad nogrozu galvu, klāt neķeŗos vairs.

Ir jau bijuši "mēmie posmi". Ja aizliegtu, tad gan brēktu. Dzejiski dzīvot - jā, jā, tikai - kā to dara?

RM: Kā zināms, mūsu emigrācijā kļūst arvien grūtāk izdot dzejoļu krājumus - arvien mazāk pircēju un lasītāju. Vai tas tevi nomāc? Vai tad vispār vērts rakstīt, ja (pagaidām?) nav iespējams šeit saražoto izplatīt Latvijā?

AK: Pa daļai jau atbildēju iepriekš. Izdošanas galvassāpes ne latviešiem vien. Masām dzeja nevajadzīga, ja nepakalpo. Arī elite sarūk. Kļūst tā kā gurdeni, iedomājot, ka viss, ko raksti, nemaz nav vajadzīgs - citiem. Pašai tomēr. Tā nu turpinu vien, kaut gausāk, gausāk ...

Iespēja dzimtenē izdot grāmatu nu jau pastāv. Padomju Latvija maijā tapa par Latviju. Ne vārda izmaiņā vien (par citu nedebatējot). - Vai jelkad man? tas nu vēl ne zvaigznēs izlasāms. - Kā nu varētu būt kas pretim, ja grāmata tur iznāktu - tur, kur latviešu vēl pulka un kur dzeju vēl lasa.

RM: Kā tu vērtē dzeju Latvijā? Kuri no turienes dzejniekiem tev vistuvāk pie sirds? Pie mums emigrācijā līdz šim uz viņiem skatījās pagreizi tikai tāpēc, ka viņi ir padomju dzejnieki. Vai godīgs latviešu komunists var būt arī labs dzejnieks? Pieņemsim, ka komunisms kā ideoloģija vai kā "pasaules uzskats" aplams. Taču būtībā to pašu varētu teikt, piemēram, par kristiānismu (asinis ir tikušas lietas abās nometnēs). Vai tādā gadījumā godīgs un pārliecināts kristietis var būt labs dzejnieks?

AK: Latvijā ir laba dzeja, un ne tik laba. Tāpat kā te. Virsotnes ir augstvērtīgas, arī dažus citus labprāt lasu. Kā JG dzejas redaktore gādāju, lai ik numurā pārstāvēta arī Latvijas dzeja - lai visiem tiem (tātad vairākumam), kam pietikšana pie Latvijas autoru darbiem ierobežota, arī kas tiktu. Ja mēs te, kad gribam, varam nodoties metafizikai vai sirreālismam, viņiem vairāk simbolikas, kā jau dzejā, kas gadu desmitiem piespiesta "turēt muti". Aktuālais moments virspusē, pat ja vēstures ielogā; tas, kas sasāpējis, aizvien sāpējis daudziem, ne tikai dzejniekiem. Dzeja kā balzams. Arī vēl tagad, īstas brīvības gaidās, cerot un šauboties.

Par komunistiem, kristiešiem, godīgiem vai ne - jel nevaicā! ne man. Un vispār, ko tu pats apzīmē par "labu dzejnieku"? Labs kā individs? Labas formas, stila meistars? epifānisku zibšņu metējs priecas mācības tālāknesējs? dvēseles dziļurbējs, iekšējo telpu - kā Ilze Šķipsna teiktu - atklājējs? Viss, visi kopā? Katrs atsevišķi? Kādā nozīmē tu pats esi labs dzejnieks? (Un Tu esi!)

RM: Vai tu tici Dievam? dieviem? progresam? Šie jautājumi ir svarīgi, lai labāk saprastu to, ko tu savā dzejā mēģini pateikt, jo neviens taču neko nedara un neraksta iz tukšuma.

AK: Atstāsim Dievu un dievības mierā. Tava specialitāte. Ticēt progresam vajadzētu, ļoti vajadzētu, bet vai var? Un kādam progresam? Ideologi, filozofi, fantasti - tie daudz par to galvu lauzījuši un - ak vai! cik daudzi viņu dēļ galvas pazaudējuši. Progresa vārdā. Kopš asīriešu, romiešu laikiem, kas gan daudz ir mainījies, ja neminam technoloģiskos sasniegumus. Bet tu pats zini, ko citu arī technoloģija veikusi; esam tikuši pie īstām "brīnumsvecītēm"; viegli planētai Zemei pārvilkt krustu.

Iz tukšuma nerakstu, tiesa. Bet kāds sakars ar progresu - man? Papīrs pergamenta vai māla klucīšu vietā. Paldies. Citādi mēs visi esam iepriekšējo paaudžu mantinieki, miesīgās un garīgās mantības pārnēsātāji. Domāju, ka sirds ir visa avots un mazdrusciņ prāta. "No sirds" dziedāja Orfejs, vai ne? Un arī mūsu pašu T. Celms prasās citējams: "īsta cilvēkcieņa nav viņa atziņās, bet viņa sirdī". Kā to sirds progresu veicināt, saki man?

RM: Tu man vienreiz minēji, ka tāds "Elles ķēķis" ir savā ziņā fikcija. Ko tu ar to domā? Bet ja tā nav tikai fikcija - vai tu pati sevi pieskaiti pie šīs "skolas"?

AK: "Elles ķēķis", kā tu, viens no šī ķēķa pēdējiem mohikāņiem, vislabi zini, ir vieta. Manhetenā. Visai noplucis rajons, kur patvērumu sev atrada visādu tautību imigranti. Savā laikā arī latvieši. Daļa drīz pārcēlās uz labākiem mājokļiem, daļa uz vislabākajiem - Debesu mājās. Te, Elles ķēķī, dzīvoja Linards Tauns, un kā nu ne! pie viņa satecēja ceļi no tuvām un tālām literātu mājām. Bet "skola" gan tā nebija. Vairāk vai mazāk bohēmas, jā. Linards tur palika līdz pat pāragrajai nāvei ("O Huanes, mūsu kritušais"); bija jāpaliek, jo kur citur jaunie dzejdaŗi un viņu mūzas metropolē tiktos. Kad ierados Ņujorkā (1953.), te jau kas dūšīgi vārījās. Elles ķēķa garaiņi apņēma katru, kas vien pie Linarda iegriezās. Es ilgi ne. Jutos sevī gatava, man padusē kopš 1950. g. savs krājums (palika neizdots, un labi ka tā, vēl biju sapinusies sonetos). V. Kārkliņš kādā rakstā Laikam mani bija iegrāmatojis Ķēķī pirms vēl kāju ieliku. (To darīju tikai 1960. g., aicināta uz kāda viesa lasījumu). Atskārtu, ka man arī kaut kas tāds lielpilsētnieciski sirreāls ņirb prātā. Tā pati pilsēta taču acīs. Skatīšanās vienā virzienā - jā, tā vairs nav un nebija fikcija. (Bet par "Elles ķēķi" rakstīts un rakstīs, katrs savā pieredzē, un vismaz "triumvirāts" allaž tiks pieminēts: Linards Tauns, Gunars Saliņš, Jānis Krēsliņš; viena vai otra skatījums atspoguļojas daža laba dzejnieka pirmā grāmatā, pat citos kontinentos.)

RM: Pēc tavām domām - kādā rakstīšanas virzienā tu vislabāk iederies - simbolisma, romantisma (nerunāsim par reālismu), transcendentālisma vai vienkārši "dzejiskuma"? Veronika Strēlerte ir rakstījusi, ka, "iesniedzoties sirreālisma novados", tu veido mirkļus un situācijas, kad reālais vairs nav atšķiŗams no pārdabiskā un kļūst tikpat "reāls". - Es nezinu, vai sirreālisma galvenā pazīme ir sajaukt "reālo" ar "pārdabisko". Dzejnieks pilnā prātā to nekad nedara un nedrīkst darīt. Vispār - dzeja neko nesajauc, bet tikai izceļ būtisko lietās un parādībās. Un tas "būtiskais" nav kaut kas "pārdabisks", nedz "reāls". Dzejas mājvieta manuprāt ir radošas iztēles pasaule - pasaule, kas atrodas tieši vidū starp "pārdabisko" un "reālo"; šī pasaule savā veidā ir reālāka par itin visu, ko parasti sauc par reālu vai pārdabisku. Man nav šaubu, ka tu esi pilntiesīga šīs pasaules pilsone.

Kādā dzejolī (krājumā Spoguli spoguli atklājies) tu it kā prasi: "... pasauli varot radīt / ar vienu vienīgu vārdu! / tikai vēl jāatģied - kādu". - Es tev pateikšu, ar kādu. Ar tādu pašu, kādu tu un citi īsti dzejnieki pauž, kamēr pārējā radība snauž letarģiskā miegā, it kā iesalusi Sibīrijas sniegā. - Lūdzama izsakies par šiem vaicājumiem.

AK: Kopš Andre Bretona Manifesto daudz ūdeņu jau zem tilta. Nedomā ka mūsdienu dzejnieks atteiksies no saprāta, estētikas, morāles sirreālisma vārdā. Zemapziņas līdzdalība mākslas darba radīšanā nav noliedzama pat minimālistu darbos (kāpēc tā un ne citādi - ne vienmēr prāta izlemts); sirreālisms, pēc manām domām, paveŗ plašāk durvis iespējamībām fantāzijā un stilā. Bagātina, jā. Bretona vēlākie manifesti viņa teorijas gan nostiprināja, bet amerikāņi loģiska tauta, viņa dēļ neģībst. Apziņas un zemapziņjomas kādā absolūtā realitātē? Ar "absolūtu sirreālismu" vislabāk padodas māksliniekiem - Miro, Dali, Magrits ar formu un sapņveida scēnu eksperimentiem tiešām panāca kaut ko iracionālu, loģiski neizskaidrojamu. Dzejai kaut kāds pieturas punkts, sava sakarība pat sapņa nesakarībā, pastāv jau pašā valodā.

Ā, sapnības, sapņu vīzijas, pat prāta sagribētas, te gan iespēj iespējamības (ja vien protas vārdiem) ad infinitum. "Vārdi, kas par lieliskiem balstiem kādai citai (labākai?) valstībai" (citāts mans, no vārdiem uzceltas katedrāles).

(Gribas jautāt - vai tev dzeja per se neliekas tāda reāli sirreāla būšana? Nokrīt kā ābols Ņūtonam uz galvas. Ar visu tārpu. Ēd nu.)

Un jā, neredzu nekā nepareiza V. Strēlertes teicienā. Vai tu nekad neesi izbrīnījies, kad "gatavā" dzejolī viss ir savādāk, labāk vai ne, bet savādāk nekā iesākumā plānots? It kā cita roka bijusi pielikta (vai kaut kā tml). Tāpat dzejolī reāli rakstītais - ar nodomu - var iegūt sirreālistisku pagriezienu. Bet ko mēs par to tik daudz. Pieļaujami visi "ismi", arī simbolisms a la Mallarme. Un dadaisms, "roze ir roze ir roze" un "dzeja ir dzeja ir dzeja".

RM: Tavā dzejā es neredzu nekā izteikti latviska. Taču mūsu dzejas vērtētāji vismaz kaut ko tādu meklē un uzsveŗ. Kas tad ir tas izteikti latviskais? Valoda, dzīves un pasaules izjūta, prievītes, saktas, rupjmaize, brūnas govis, kur tu teci gailīti? Es varētu piekrist, ka dzejniekam jāsmeļ pirmie spēki savā vidē. Bet vai tu nedomā, ka šī vide jāpāraug, lai iesniegtos "kosmiskās jomās"?

AK: Valoda, valoda, valoda - jau pati latviešu valoda dod dzejai latvisko! Un latviskais izpaužas ne atribūtos, bet attiecībās. Latviešiem īpašas attieksmes pret kosmu (sauli, mēnestiņu, debess būtnēm - saules meitām, mēness dēliem un pret visu dzīvo un nedzīvo radību: ("Ne sunīti kājām spēru, / Ne guntiņas pagalīti"). Un tad vēl, abas galējības, krāšņums un vienkāršība, labās proporcijās, bez pārmērībām.

Vide - katrā ziņā ietekmē (mani - lielpilsēta). Garīgā vide? No tās neizbēgt, apkārt vienmēr cilvēki, grāmatas utt. Es nedomāju, ka man tik ļoti gribas iesniegties "kosmiskās jomās". Es vairāk ar cilvēkiem, Dieva dotiem vai dievišķiem, ko jūt, pārdzīvo, kā reaģē, mainās un kādēļ. Cik dziļi just, cik tālu aizdomāties, tā mana daļa. Pašā, kā individā, un citos, vienalga, kāda dzimuma. Dvēseli ņurcīt, mocīt ar grēksūdzēm, analizēm - ne man; dvēselei spārnus vēlēties - to gan!

RM: Vai tev grūti vai viegli rakstīt?

AK: Kaut ko jau atbildēju, par patīkamiem pūliņiem" vai tml. Inspirācijai (to vārdu nemīlu) noder visa pasaule, viss pasaulīgais. Citu dzejnieku darbus (arī citās valodās) lasu ar prieku, bet tad gan labu laiku nerakstu. Lai neinficētos. Sevišķi, ja atrodu ko sev tīkamu, radniecīgu vai īpatu. Šai ziņā JG redaktore liek ciest dzejniecei - nerakstu, kamēr nodarbojos ar dzejas daļas sastādīšanu, resp. citu dzejoļus lapojot.

Mani pārsteidz, ka vēl nemaz neesi interesējies, kā to dara - kā top JG dzejas nodaļa. Tik daudz izdomas, pārdzīvojumu, vērojumu! Tik dažādīgas un gražīgas formas! Prieks, kad pienāk kas sevišķi "izdevies", svaigs. Gaidu arī eksperimentus. (Diez' kāpēc vairums poētu turas pie paša vai citu, iemītās taciņas, ne soli vairs nost?!) - Reizēm kritiķis pārmet, ka siets nav smalks diezgan". Kāds cits aizrāda, ka "nu gan nevar ne vella saprast". Bet par vienu un to pašu bieži saņemu paldies. Saproti nu.

Protos un daru, kā varu - jo nu jau esam tālu no tiem dzejas uguņošanas gadiem, kad iekļūšana JG nozīmēja talanta atzīšanu. Jaunu talantu toreiz bija daudz. Reizēm uz tikšanu drukā iznāca pagaidīt pāris gadus. Man pašai arī no reizes līdz reizei kādreiz pāris vasaras noziedēja. Nu lūdzu, aicinu, atgādinu. Solījumi, kas gan lai vēl tiem tic. .. bet es vēl ceru.

Dīvainākais pie tam, ka dzelzs aizkara pacelšanās, durvju pavēršanās uz dzimteni atņēmusi JG ne vienu vien dzejdari, it kā kāds neredzams aizkars būtu nu šaipusē. Žēl. Toties no Latvijas autoriem tagad dzeju saņemu tieši, bez žurnālu vai grāmatu starpniecības. Nu jau tā divus gadus! Kādu laiku vēl turēšu fortu!

RM: Ko dara tavs vīrs, Viktors Neimanis, kad tu dzejo?

AK: Uz pirkstgaliem nestaigā. Droši vien runā pa tāļruni ar draugiem, arī tevi - noklausās tavu jaunāko dzejoli. Vislabāk gan noprasi viņam pašam.

 

1988./1990.