Jaunā Gaita nr. 180, decembris 1990

Semjons Šēgelmanis. Martini. 1987. 107 x 127 cm.

PAR SEMJONU ŠĒGELMANI JŪRMALĀ, TORONTO UN LOSANDŽELOSĀ 1990. GADĀ

 

Aizgājušā septembrī Semjonam Šēgelmanim Jūrmalas izstāžu zālē gleznu un grafiku izstāde. Šēgelmans dzimis 1933. gadā Baltkrievijā, bet 23 gadus dzīvojis Rīgā, kur beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju un pēc tam strādājis kā grafiķis.

Tagad pēc 15 Kanādā nodzīvotiem gadiem pirmo reizi atkal Latvijā. Tālab arī izstādes nosaukums „Atgriešanās”. Izstādes plakātā (latviešu, krievu un angļu valodā) lasām: Shegelman Canada. Kārklu kanādisms vai liecība asimilācijai 15, no trimdas latviešu viedokļa, īsos Kanādas gados? 15. septembŗa Literatūras un Mākslas pirmo lappusi ieņem Herberta Dubina raksts par izstādi un plakāta attēls. Bez 8 nesen gleznotiem darbiem izstādītas arī Rīgas laika (60. un 70. gadu) grafikas lapas. Dubins raksta, ka tā laika grafika ir par „arhaiski varenu pirmatnēju spēku sadursmi” un ka tajā ir „kaut kas no ebreju tautas liktenības, kaut kas no ekspresionistu asās brutalitātes, kaut kas no groteska dzīves īstenības skatījuma”. Ne par velti Šēgelmanim toreiz, sociālā reālisma vulgārās fāzes valdīšanas gados, Rīgā bija neatkarīga sava mākslas ceļa meklētāja slava. Kad vecmeistars Otto Skulme reprezentējās ar netīkami propagandisko „Kratīšanu komjauniešu dzīvoklī”, bet brālis Uga ar mākslinieciski tikpat mazvērtīgo ciklu „Frabriciusa dzīve”, Šēgelmaņa grafiskās mākslas fokusā bija skaudrs cilvēka cietēja liktenis. Toreiz Rīgā tā bija uzdrīkstēšanās. Par uzdrīkstēšanos pienācās ciešanas. Arī pēdējā personālizstāde Daugavmalas mākslinieku namā ar toreizējā kultūras ministra Vladimira Kaupuža „gādību” tika priekšlaicīgi slēgta. Pec tam izceļošana uz Kanādu.

1979. gadā viesojoties Toronto, Džemma Skulme un Ojārs Ābols bija dzīvi ieinteresēti, kā Šēgelmanim pašķīrušies mākslas ceļi Kanādā. Pēc viesošanās darbnīcā spriedums bija, ka Semjons pievērsies jaunu izteiksmes līdzekļu izkopšanai, šoreiz glezniecībā, un kā mākslinieks ir grūtā savas mākslas pārvērtēšanas, sevis no jauna atrašanas posmā. Neilgi pēc tam Šēgelmani Toronto apciemoja arī Maija Tabaka, bet pats mākslinieks ieradās Latvijas glezniecības un gobelēnu izstādes atklāšanā Toronto bibliotēkā (Rīgas Kultūras sakaru komitejas un Leopolda Sīpoliņa kopīgs projekts). Visiem šiem kontaktiem tolaik bija kairinoša aizliegtā augļa eksotika, par ko liecināja izbrīnētie izsaucieni, kad 1980. gada rudenī šīs izstādes atklāšanas diapozitīvus rādīju latviešu māksliniekiem Rīgā. Katrā gadījumā Semjonam Šēgelmanim iekarot savu vietu Toronto mākslas pasaulē, vai varbūt pareizāk tirgū, toreiz neizdevās, un drīz pēc tam viņš pārcēlās uz dzīvi Montreālā. Rīgas kolēģu un mākslas interesentu interese, kas bieži robežojas ar ziņkārību, vai Šēgelmaņa daiļradē noticis būtisks lūzums ar ierašanos Jaunajā pasaulē, vēl ir dzīva šobaltdien. Dubins raksta, ka, „jo daudzi skatītāji patiešām nāk uz izstādi ar urdošu jautājumu − vai mākslinieks tur, ārzemēs, ir palicis spēcīgāks, vai varbūt zaudējis kaut ko no sava talanta?” Plašāku bet koncepcijā līdzīgu (80. gadu Kanādas gleznas un 60. un 70. gadu Rīgas grafika) Šēgelmaņa izstādi redzēju maijā Maskavas mākslas galerijā Toronto. Tāpēc īpaša interese par Dubina vērtējumu. Kanādas perioda gleznās īpaši fascinē mākslinieka profesionālā prasme (agrāk Rīgā it bieži rakstīja par augsto māksliniecisko meistarību). Gleznošanas technika ir īpatnēja, droši vien komplicēta, un, kā Dubins raksta, saistīta ar līdzdalību monumentālā enkaustikas gleznojumā toreiz Rīgā. Lineārais elements iekausēts gleznieciskajā ar izdomu un šarmu, tā tad dalāmies Dubina uzskatā, ka var „patiesi izjust grafiķi Šēgelmani”. Tāpat varam dalīties erudītā Rīgas kolēģa uzskatā, ka Šēgelmaņa gleznas ir bagātas ar gaismu un ka „tagad gaisma mākslinieka darbos ir galvenā režisore”. Un tomērl Ak, Dievs, vienmēr atkal šis tomēr! It kā par spīti Gundegai Repšei, lai pievienotu vēl vienu „varbūt”, jau tā sajukumu viesošam „varbūt” uzmilzumam.

Par līniju, par gaismu, bet arī ar piešaušanos tirgus diktātam. Par gaismu, bet arī par neona nakts gaismu. Tiesa, amerikānis Dens Flavins jau piecdesmitajos balto neona spuldzi un tās izstaroto gaismu pacēlis mākslas līmenī (iedomāta „pop” un „minimālisma” krustpunktā). Bet Amerikas nakts neonam ir īpaši lētais aspekts. Kaut kas no naktsdzīves, no baudkāres, no prostitūcijas, bet arī no cilvēciskas degradēšanās, no pārticībā ieslīgušas izvirtības. Un Šēgelmans to glezno ļoti savpatnīgi. Jā, tas ir par cilvēku likteņiem − šodienas nauda var visu laikā. Varbūt paradoksāli, bet šī māksla ir par pārdošanos tirgus prasībām un vienlaikus par mākslinieciskās neatkarības saglabāšanu. Kapitālistiskās pasaules pērkamo vērtību cildināšana, bet ar spēcīgu ironijas zemstrāvu. Vācietis Penks, jau kur tie gadi, rietumos glezno melnās sērskaliņu figūras un ķeburainos hieroglifus − ikonogrāfiju, kas savlaik tapusi lai piemānītu autokrātiskās ideoloģijas kultūras komisārus, bet kas sen jau zaudējusi savu sākotnējo vajadzību. Semjons Šēgelmans kalpo kapitālistiskam mākslas tirgum, vienlaikus pieturoties pēc jaunībā izkoptas spējas ietvert mākslas darbā savas patiesības zemtekstu. Politiskā režīma noteikto vajadzību zemtekstam aizstājusi paša mākslinieka garīgā sevis apliecināšanas nepieciešamība.

 

Semjons Šegelmanis. Litogrāfija no sešdesmitajiem gadiem.

 

 

Man autors, šķiet, saka − te lūk ir māksla, ko jūs prasāt, bet par zināmu cenu. Tā ir pērkama, bet tā gleznot var vienīgi Semjons Šēgelmans alias S. Shegelman.

Piemēram, 1989. gadā gleznots „Maģiskais spogulis”. Pludena Sēnas straume un Parīzes skats, no kuŗa daudzu svečturu balstīts darba centrā izaug rokoko greznuma spogulis. Liecība par mākslinieka starptautisko vērienu, un tad vēl kāpināta greznuma daudzinājums. Varbūt ietēmēts kādai īpašai klientūrai, kādam šauram mākslas tirgus segmentam. Varbūt pēdējo gadu emigrantiem no Savienības, kas jaunajā dzīvē iemanījušies tikt pie turības?

Šā vai tā, te nu manas un Herberta Dubina izjūtas krasi dalās. Nevis mērķtiecīga virzīšanās jaunā spirāles lokā, bet ass lūzums būtisks Šēgelmaņa mākslai Jaunajā pasaulē.

Interesanti, ka par Šēgelmaņa izstādi Losandželosā (no 25. okt. līdz 15. nov. Šerberga 20. g.s. krievu mākslas galerijā) Losandželosas Times īsrecenzijā (11.3.90) lasām: „Semjona Šēgelmaņa mākslas tēli drastiski izmainījušies kopš Savienības atstāšanas 1975. gadā”.

 

 

 

 

Par Balvi Rubesu Toronto: Nesen uzrakstīju recenziju par Balvja Rubesa izstādi Toronto. Laika redaktors Ilgvars Spilners to neievietoja, jo aizskārta esot reliģija un tad vēl ... Tātad situācija, kur laikraksta redaktora un līdzstrādnieka viedokļi dalījušies. Sniedzam noraidīto recenziju Jaunās Gaitas lasītājiem.

 

GAN NOPIETNI, GAN AR SMĪNU.

Balvis Rubess Toronto.

 

Balvis Rubess ir viens no tiem mākslā dzirkstīgajiem jaunajiem, kuŗi palaikam ir uzšvirkstējuši latviešu cilmes jauno mākslinieku Toronto skatēs „Šī māksla ir jauna.” Rubesa ieplaiksnīšanās uz šīs etniskās mākslas skatuves pirmo reizi, šķiet, 1979. gadā un pēc tam vēl vairākkārt bijusi īpaši spilgta talanta izgaismota. Prasmīgs zīmētājs, drošs savu izteiksmes līdzekļu pārvaldītājs (krāsu smidzinātājs, telpiski veidojumi it kā instalācijas un skulptūras starpzonā), ideju pārpilns, ar cerīgi drošu konvencionalitātes nesavažotu domāšanu un uzdrīkstēšanos. Un šoruden no 27. oktobŗa līdz 16. novembrim Idee galerijā personālizstāde. Izstādīti 22 darbi. Nosacīti 17 gleznas, četri zīmējumi un viena instalāciju žanram tuva bareljefa konstrukcija. Salīdzinājumā ar to, kas redzēts Latviešu Centra galerijā, skate respektējamā līmenī. Atkal varam priecāties i par zīmējumu, i par prasmi technikas pārvaldīšanā, i par alegorisko tēlu bagātību.

Saturiski skates darbi daudzslāņaini un tamdēļ dažādi tulkojami. Cilvēka vieta šodienas pasaulē, mainīgā, materiālu labumu uzmilzušā laikmetā. Šodienas sasaiste ar pagātni, ar pagātnes stabilajām vērtībām kā reliģiju. Arī humora stīga, te tumši iekrāsota, te gluži melna. It bieži ironijas un sarkasma robežzonā. Skates ielūguma kartiņā lasām „Death and Taxis”, šķiet maksimālā distance no pavasaŗa ainavu pozitīvā romantisma. Tā tad daudzslāņaini tomēr ar viscaur izmanāmu pētīgumu par cilvēka esībai būtisko.

Vienlaikus skatītājs nejūtas īsti drošs, vai mākslinieks nav apstājies pie robežas, līdz kuŗai noved talants un amata prasme, bet kuŗu nepārsniegt ar daļēju iesaisti mākslā.

Sievietes un vīrieša tēli dārgās drānās, pārticīgā interjerā, kas akcentēts ar mākslas vēstures parafrāžu elementiem (futūrisms drēbju krokojumā un 17. g.s. holandieši aiz vienas kājas pakārtā medījumā), bet truli tukšu skatu sejās. Darba nosaukums „Melancholija”. Baiļu un izmisuma liesmās degošs pundurs, iežmiedzis padusē milzu bībeli, nostājies uz zemeslodes un labo roku iegremdējis bikšupriekšā − Jānītis Kristītājs”. .Amerikāņu apokaliptiķis”ar atņirgtiem zobiem un lūpu kaktiņā ieāķētu it kā ASV karogu, trakām brillēm zibot, žilba skrējienā drāžas pretī ne’rtron−bumbai, kas pielipināta gleznas raupjajam fonam. .Ars, Mors, Deus” − aiz senlaicīga mākslas un zinātnes atribūtikas nostādījuma pajauns vīrietis ar aizsietām acīm un mežulisku piespraudi kreklam ar krāsu smidzinātāju uzgleznots lielas izšķiršanās mirkli. Septiņas vīriešu galvas pilnīgi aizņem darbu plaknes, dažādās krāsu dominantēs, bet visas ar ragiem. Briesmu stāsts vai satīra? Balvja Rubesa alegorija par septiņiem lielajiem cilvēka netikumiem. Trīs gudrie no austrumiem (varbūt arī Betlēmes trīs gudrie?) ir īsti „špicbuki”, un Kristus bērns pavisam apaļīgs un dūšīgs, bet reizē arī dziļa nopietnība, katrā ziņā ar harmonisku ritmu fona arkās, kas atbalsojas figūru stāvos.

Četri alegoriska satura neliela formāta (34 x 28 cm) zīmējumi saista ar līnijas precizitāti. It īpaši „Melancolia IV”, šķiet gara radinieks Ilgvara Šteina alegorisko tēlu pasaulei un grafiskā izveduma nekļūdībai.

Secinot no izvietojuma visai pieticīgā galerijas telpā, izstādes fokusā bareljefa konstrukcija − gleznotai pamatnei piestiprināta vidū atšķirta, daudzu asmeņu no iekšpuses caurdurta bībele. Biezās grāmatas ik pusē dziļš taisnstūra izgriezums ar iegleznotiem sievietes tēliem. Svētā vai netikle? Cilvēka divdabība kā būtisks esības jautājums.

 

Nikolajs Bulmanis