JG180 Irīna Ozoliņa: NOPIETNAS PĀRDOMAS PAR HUMORU

Nelaiķis Herberts Sils, mākslinieks, JG redaktors un cilvēks ar ļoti labu humora sajūtu.

V. Motmillera uzņēmumi no Sidnejas latviešu teātŗa Kaleidoskopiem, kas pazīstami arī Amerikā un Eiropā.

Fragments no brāļu Kaudzīšu romāna Mērnieku Laiki.

Lielīšanās veicās vēl itin spēcīgi, kad Pietūka Krustiņš sazvanīja un pasludināja, ka pēc programmas kārtas runāšot tagad ordonances direktors un komitejas asesors Ķenča kungs par taisnīgu zemes dalīšanu regulācijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu, kā arī par viņa nozīmi kultūrhistorīgā ziņā.

„Vai velns!” Ķencis bailīgi iesaucās. „Nezin kā ies, kā neies, jo mute sāka sausa vien mesties, kad izdzirdu, ka jārunā būs. Man ir prāts laist gandrīz vai kājas vaļā.” To sacīdams, viņš taisījās līst pūlim cauri un doties projām; bet citi viņu apturēja un uzgrūda uz tribīnes, no kuras gribēja skriet vēl pa otru pusi nost, bet tur viņu atspieda pats Pietūka Krustiņš atpakaļ. Tātad Ķencis, redzēdams, ka glābšanās vairs nekur nav un ka no runas turēšanas izbēgt nevarēs, sāka ar visu baiļu nesamaņu runāt, kaut gan labu brīdi nevarēja nekā saprast, ko grib sacīt, jo pēc ikkatra vārda kāsēja un likās rijot kaut ko uz dibenu, it kā kad kas būtu kaklā iespiedies. Pēdīgi tomēr sāka rasties kāds nekāds vārdu sakars: „Kā sacīt jāsaka, liela mīlestība ir pārņēmusi grēcīgās pasaules nesaderību, un tie četri zemes vēji pūš, kurp katrs grib, lai nāk no kuŗa stūŗa kuŗš nākdams šai iznīcības un raudu ielejā; kā sacīt jāsaka, jo cik vairs trūkst, ka mērnieka cienīgs tēvs ēstu līdz ar čangaliešu un slātaviešu lielmaņiem, kā sacīt jāsaka, vienu kumosu, jo dzert jau dzer tikpat kā no vienas glāzes. Kuŗš čangaliešu vai slātaviešu saimnieks var sacīt, ka viņš ir palicis bez zemes? Vai nevarētu kāds aizmirsties, ja, kā sacīt jāsaka, vērā likšanas trūktu? Mērnieka cienīgam tēvam ir visi zināmi un stāv sarakstīti tāpat kā tai dzīvības grāmatā viņā saulē, kur nebūs vairs nedz raudāšanas, nedz zobu trīšanas kā šeitan galējā tumsībā.” Pie šiem vārdiem Ķencis taisījās ar varu raudāt, bet asaras nenāca, kaut gan pats neganti saviebās un pēdējos vārdus izsacīja jau ļoti rauduļainā balsī. Slaucīties tomēr viņš slaucījās labi ilgi, pagriezās pie malas, izšņūca degunu un tad runāja atkal no jauna: „Kā sacīt jāsaka, kad mērīšana ir taisna un bez viltības, tad taisnības ir diezgan, jo vai šai vasarā, paldies žēlīgam Dievam, ir bijuši čangalieši Slātavas cietumā, kā sacīt jāsaka, tāpat kā pirmos laikos Izaka dzimums Bābeles torņa cietumā par iedzimtiem grēkiem. Vai, kā sacīt jāsaka, pašiem nabadzīgiem un mazākiem saimnieciņiem, kuŗi nav bijuši nekādos valsts amatos, nevaid iedotas liekos gabalos pašas labākās pļavas, kur zāle līdz ūznīcai, lai pļauj bērnu bērni raudādami, kā sacīt jāsaka, žēlastības asaras? Ja Dievs dos tik vien mīksnējus gadus, tad maizes pieaugs, lai ēd, cik kuŗam gribas, kā mūsu Pāvula kāzās. Palūko vien, tagad pat jau, kā sacīt jāsaka, dažs zirgu noturēt vairs nevar.” − − Še Ķencim uznāca laikam bailes, ka ir noklīdis pie pasaulīgām lietām, tādēļ sāka atkal piepeši runāt savā rauduļainā balsī. „Jo kuŗš gan ir gādājis šovakar par savu dvēseli? Kā sacīt jāsaka, dažs stāv še varbūt pēdējo reizi šai svētku priekā, un nezin cik kuŗš vairs dabūsim grēkot?” − Te Ķencis sāka šņukstēt un raudāt visā spēkā − rādīdams, ka aiz raudām nespēj vairs runāt, kaut gan muti ļoti plātīja, tādēļ Bisars, kuŗš bij gaidījis jau labi ilgi uz beigumu, deva savam pulkam zīmi, un, zināmam troksnim atskanot, Ķencis nogāja, asaras slaucīdams un stipri līgodamies, no tribīnes. Runātājam nokāpjot, dažs sacīja: „Ķencim iekšā ir, bet ārā nenāk!” Cits atkal: „Laba jau, bāliņ, daudz nevajaga.”

Gandrīz visi viesi bij jau stipri, gudri un bagāti, tā ka pie pilnīgas norimšanas viņus nevarēja vairs piedabūt nedz caur zvanīšanu, nedz caur dziedāšanu, nedz caur runāšanu, jo runāt un dziedāt gribēja ikkatrs par sevi un citā labprāt neklausījās neviens.

E. Brencēna ilustrācija Mērnieku laikiem.

Divi fragmenti no Miguela de Servantesa Dons Kihots

Sančo piejāja savam kungam klāt tik nevarīgs un nošļucis, ka nespēja paskubināt savu ēzeli...

− Pēc manas vājās saprašanas, labāk un prātīgāk būtu tūlīt atgriezties mūsu ciematā, jo tagad ir pļaujas laiks un mums derētu labāk nodarboties ar saimniecību, nevis klīst no vienas nelaimes otrā.

− Cik maz tu, Sančo, − atbildēja dons Kihots, − izproti bruņniecības pamatus! Ciet klusu un bruņojies ar pacietību, jo nāks laiks, kad tu pats ar savām acīm redzēsi, cik godājami ir izpildīt šo amatu. Saki, − vai pasaulē var būt lielāka laime un apmierinājums kā uzvarēt kaujā vai triumfēt pār savu ienaidnieku? Tiešām, nekas nevar tam līdzināties.

− Tas var gan būt, − atbildēja Sančo, − bet es to nesaprotu; es tikai zinu vienu: kopš esam kļuvuši klaiņojošie bruņinieki, pareizāk sakot, kopš jūsu žēlastība ir tāds kļuvis, jo sevi es nevaru ieskaitīt tik godājamā ļaužu kārtā, − mēs neesam uzvarējuši nevienā kaujā...

Tā sarunādamies, dons Kihots ar savu ieroču nesēju turpināja gaitu, līdz piepeši dons Kihots ieraudzīja plašu biezu putekļu mākoni, kas tiem vēlās pa ceļu pretī; un, to ieraudzījis, viņš pagriezās pret Sančo, sacīdams:

− Ak, Sančo, šī ir tā diena, kad redzēsim, ko liktenis man lēmis: šī ir tā diena, es tev saku, kuŗā vairāk nekā jebkādā citā parādīsies manas rokas varenība, šai dienā esmu nodomājis veikt darbus, ko ierakstīs slavas grāmatās visiem nākamajiem gadu simteņiem. Vai tu redzi, Sančo, putekļu mākoni, kas tur paceļas? To saceļ milzīgs daudz un dažādu tautu kaŗaspēks, kas dodas mums pretim.

− Tad tur jābūt diviem karaspēkiem, − teica Sančo, − jo no otras puses paceļas tikpat liels putekļu mākonis.

Dons Kihots atskatījies redzēja, ka tā patiesi bija, un, pārlieku aplaimots, nešaubīgi domāja, ka nāk divi kaŗaspēki, kas šeit sastapsies, lai plašā līdzenuma vidū izcīnītu kauju, jo viņa iztēle ikkatru stundu un mirkli bija bruņinieku romānos aprakstīto kauju, burvestību, piedzīvojumu, dažādu neprātību, mīlas dēku un divkauju pieblīvēta un viss, ko viņš runāja, domāja un darija, tiecās šādā virzienā. Putekļu mākoņus, ko viņš redzēja, sacēla divi lieli avju un aunu bari, kas no divām pretējām pusēm nāca pa to pašu ceļu, bet putekļi tos tā aizsedza, ka tie kļuva redzami tikai tad, kad bija pienākuši pavisam tuvu. Taču dons Kihots tik noteikti apgalvoja, ka tie esot kaŗapulki, ka arī Sančo beidzot noticēja un tikai jautāja:

− Seņjor, ko lai mēs tagad darām?

− Ko? − iesaucās dons Kihots. − Atbalstīsim vājākos un palīdzības alkstošos! Tev, Sančo, jāzina, ka tos, kas mums dodas pretī, vada varenais imperators Alifanfarons, lielās Trapobanas salas valdnieks; tas, kas tuvojas mums aizmugurē, ir viņa ienaidnieks garamantu karalis Pentapolīns ar „Atrotīto piedurkni”, tā iesaukts tāpēc, ka tas vienmēr dodas kaujā ar atsegtu labo roku.

− Kādēļ šie seņjori, − jautāja Sančo, − viens otru tā neieredz?

− Tādēļ, − atbildēja dons Kihots, − ka šis Alifanfarons ir nikns pagāns, pie tam iemīlējies Pentapolīna meitā, kas ir ļoti skaista un piemīlīga seņjora, turklāt kristiete, un viņas tēvs negrib viņu izprecināt pagānu karalim, iekams tas neatsakās no sava viltus pravieša Muhameda mācības un nepieņem mūsu ticību.

− Tu, Sančo, nešaubies, − turpināja dons Kihots, − jo tādā pašā veidā un līdzīgā kārtā, kā es tev nupat stāstīju, visi klaiņojošie bruņinieki tiek un ir tikuši uz augšu un kļuvuši karaļi un ķeizari. Tagad man tikai jāapskatās, kur lai atrodu kristiešu vai pagānu karali, kas kaŗo un kam ir skaista meita, bet mums vēl atliks laika par to domāt, jo, kā teikts, vispirms man jāiegūst slava citur, kas tiktu izdaudzināta līdz pat galmam. Bet man vēl trūkst kādas citas lietas: ja, pieņemsim, es atrodu kādu karali, kas kaŗo, kam skaista meita, un arī esmu ieguvis neticamu slavu visā pasaulē, tad es tomēr nezinu, kā atrast pierādījumus tam, ka esmu no karaļu dzimtas vai vismaz kāda ķeizara brālēns trešajā augumā, jo karalis negribēs dot man savu meitu par sievu, ja nebūs pierādīta mana izcelšanās, kaut arī mani slavenie darbi pelnītu vēl lielāku atzinību; tādējādi šā trūkuma dēļ es baidos zaudēt ar savu drošo roku nopelnīto algu. Protams, esmu pazīstamas cilts muižnieks, man ir zeme un īpašums, un par man nodarītām pārestībām es varu pieprasīt piecsimt sueldo; ļoti iespējams, ka gudrais, kas rakstīs manu dzīves stāstu, tā noskaidros manus radurakstus, ka pierādīsies, ka esmu kāda karaļa piektais vai sestais mazdēls. Tev, Sančo, jāzina, ka pasaulē ir divējādi dižciltības veidi: vieni savu izcelšanos atvasina no prinčiem un monarhiem, bet šo veidu laiks pamazām izdeldējis, un tas piramīdveidīgi nobeidzas vienā punktā; otrie, cēlušies no zemes kārtas, kāpj pamazām augšup, līdz tie kļūst dižciltīgi seņjori; starpība ir tā, ka pirmie bija tas, kas tie vairs nav, bet otrie kļūst par to, kas viņi nebija...