ATKLĀTĪBAS LAIKA PROZAS ANATOMIJA

Harijs Hiršs. Prozas poētika. Rīgā: Liesma, 1989. 187 lp.

 

Harijs Hiršs jau ir ieguvis savu nišu Latvijas literatūras kritikā ar vairākiem ievērojamiem darbiem, taču šis ir pirmais viņa atklātības laika darbs un līdz ar to atškirīgs no iepriekšējiem. Kā daži kultūras vēsturnieki ir norādijuši, mūsu kultūrai tagad jāatsāk ievirzīšanās process, kas ir bijis tās pirmsākumos: saskare un mijiedarbība ar Rietumeiropas centieniem un sasniegumiem - ieiešana vidē, no kuŗas tā ir tik daudz guvusi. Harija Hirša kritiskais apskats ir ievērojams ar to, ka darba orientācija nepieturas pie savā laikā aksiomātiskā ex oriente lux pieņēmuma, kas raksturoja daudzus gadus Latvijā ražoto kritiku un rakstniecību, uzskatot, ka tām paraugs un piemērs jāņem no slāvu kultūras, kas būtu mums visradniecīgākā. Ir, protams, šur tur iezīmes no bijušiem gadiem, kas it uz inerces pamata vēl ievirza kritiķa domāšanas procesu, bet visā visumā darbs ir pamatīgs un bez ideoloģiskas virsstruktūras.

Grāmatas uzmanības centrā ir mākslinieciskais vēstījums, kuŗu analizējot autors apskata vēstījuma veidus (romantisko, reālistisko, apziņas plūsmu utt.), vēstījuma formas (trešajā, pirmajā u.c. personās) un vēstījuma uzbūvi (tēlojumu, pārstāstu, dialogu u.c.). Darbs ir labi organizēts, un teorētiskais un vispārinātais ir bagātīgi ilustrēti ar piemēriem, pa lielākai daļai no rietumu puslodes, t.i. no Rietumeiropas un abām Amerikām. Autora zināšanu apjoms ir plašs un bagātīgs, no Homēra līdz Belam, no Aristoteļa līdz "lasitāja atsauksmes kritikai" (reader response criticism). Ievērojot darba domāto plašumu, varētu konstatēt dažus tukšumus, kas varbūt ir radušies materiālu nepieejamības dēļ. It seviški tas būtu attiecībā uz pēdējā laika franču kritiku, kur valda (varbūt ir jau jāsaka valdīja") tādi guru kā Derida (Derrida), Fuko (Foucault) u.c. ar kritikas "modes kliedzieniem" (kuŗos varbūt dzirdam tikai mūžīgas Sisifa vaimanas, kā vācu kultūrvēsturnieks Valters Benjamins to izteica, salīdzinot modes un revolūcijas). Šos iestrāvojumus, kuŗi pazīstami kā postmodernisms, dekonstruktīvisms u.c., autors nepiemin, un daudzi lasītāji varētu būt viņam pateicīgi, jo tik bieži šī kritika parādās kā pārsmalcināta intelektuāla pirotechnika, kas nododas pašapbrīnai.

Blakus piemēriem no pasāules literatūras autors vienmēr piemin latviešu rakstniekus. Lai arī šī grāmata nav literatūras kritikas enciklopēdiska vēsture, šur tur vēl ir palikuši "baltie plankumi". Tā, piemēram, represētie un ārpus Latvijas dzīvojošie rakstnieki un kritiķi vēl nav atguvuši pilsoniskās tiesības. Anšlavs Eglītis, Edvarts Virza, Jānis Rudzītis, starp daudziem citiem, katrā ziņā ir pieminēšanas vērti un varētu labi ilustrēt daudzus autora teorētiskās apskates punktus. Hirša skatījumā Andrejs Upīts paliek mūsu lielākā autoritāte kā kritikā, tā daiļradē. Nevajadzētu noliegt, kā to kādreiz darīja, šī rakstnieka sasniegumus, taču no mūsdienu skatījuma konstatēsim arī viņa īsredzību un ierobežojumus. Krievu kritiķis Bahtins, kas arī savā laikā bija represēts, saņem, un noteikti pelnīti, daudz atziņas no Hirša. Ja recenzenta uzdevums ir atrast vainas, tad varētu turpināt uzskaiti, taču tas būtu ļoti vienpusīgi un netaisni. Hirša grāmata ir daudzējādā ziņā ievērojama, arī ar to, ka tajā redzam iezīmes mūsu otram atmodas laikmetam, kas, cerēsim, mūs tuvinās radniecīgām kultūrām.

 

Juris Silenieks