DAŽAS KRITISKAS DOMAS PAR JĀŅA SILIŅA DARBU LATVIJAS MĀKSLA 1915-1940

 

Apjomīgais Latvijas mākslas sējums tapis ārkārtējos apstākļos: svešatnē, atrautībā no mākslas avotiem Latvijā, atrautībā no tā un cita, kas vajadzīgs auglīgam darbam. Par šīm grūtībām autors negaužas, taču tās liek sevi manīt, sējumu pārlapojot.

Īpašiem apstākļiem būtu jāpieskaita arī tas, ka latviešu mākslas izpētē līdzās Jānim Siliņam ilgus gadus nav darbojies neviens erudīcijā līdzvērtīgs zinātnieks. Ar šo faktu zināmā mērā izskaidrojams subjektīvisms, kas autora darbā pavīd.

Īsumā tie ir galvenie cēloņi sējumā pamanītajām nepilnībām. Lai teiktais nepaliktu prātojuma līmenī, ielūkosimies dažos piemēros.

*

Latviešu glezniecības meistari ir savdabji, kas stipri atšķirīgi savos centienos. To atzīst arī Jānis Siliņš: "Vispār, ir runa par atsevišķām personībām un viņu individuāliem meklējumiem" (83.lp). Neskatoties uz to, vēsturnieks uzņemas nepateicīgu, pareizāk sakot, neveicamu uzdevumu: apvienot māksliniekus kopās un dot tām "vārdus". Trūkstot būtiskai līdzībai mākslinieku darbībā, kopu vārdos ienāk nebūtiskais un nejaušais. Un nosaukumi - aiz matiem pievilkti - skan samāksloti un neīsti. Neveiksme īpaši skaudri atklājas satura rādītājā, kur sadomātie vārdi lasāmi vienkopus. Šāds saturrādis nav izdevīgs iesākums nopietnam pētījumam.

Zemūdens akmeņi pazib O. Skulmem, L. Svempam un P. Eliasam veltītajās lappusēs. Dīvaina jau vispirms ir šo lappušu skaitliskā attiecība - 20 :10:10.

Vai O. Skulme gleznojis vairāk vai labāk?

*

Oto Skulme bērnību un skolas gaitas J. Siliņš atainojis interesanti un dzīvi. Lietpratīgi raksturoti gleznotāja sasniegumi 20. gados. Autora teiktajam te nav ne ko pielikt, ne atņemt.

Toties iebildumi rodas sakarā ar nākamās desmitgades izvērtējumu. Cildināts te tiek viss, pētāma nav nekā.

Objektīvi vērtējot, 30. gadi O. Skulmes mākslā ienes tik dziļas pārmaiņas, ka, salīdzinot abu posmu darbus, liekas, jārunā par diviem atšķirīgiem gleznotājiem. Diemžēl salīdzinājums 30. gadu veikumam par labu nenāk. Atslīde jūtama visos gleznotāja koptajos žanros. Šī posma darbi pārsteidz ar agrāk nebijušām kļūmēm. Piemēram, gleznā "Made", ko J. Siliņš pieskaita latviešu glezniecības klasikai, duŗas acīs aplamības roku zīmējumā un kompozīcijā, kā arī kļūdas galvas un tērpa modelējumā. Vārgs roku zīmējums raksturīgs arī "Mātei un meitai", trūkst abu tēlu psicholoģiskās sasaistes. Par iztēles apsīkumu liecina vienaldzība fonu risinājumos, piemēram, "Laukstrādniekos" Latvijas lauku ainavu veido trīs vienādas ēciņas un četri koki ...

Tālākā gleznotāja gaita 30. gadu otrā pusē ved uz līgumdarbiem, uz "lietišķo" glezniecību, apstrādājot autoritārajam režīmam vajadzīgo tematiku (203., 205. att.). Šie darbi, kā arī A. Birkerta portrets, nomāc ar sadzīvisku bilžainību, kas latviešu glezniecības labākajai daļai neraksturīga. Taču caur šiem opusiem, nevienam to vēl neapjaušot, sākas mākslinieka ceļš uz socreālismu, kuŗa ietvaros noris gleznotāja turpmākais darbs pēc Latvijas otrreizējas okupācijas 1945. gadā.

Leo Svempa izcilo talantu tā dažādajās izpausmēs J. Siliņš atklāj pārliecinoši un iespaidīgi. Nav šaubu, ka apceres īpašo reljefu vairo autora kā laikabiedra un aculiecinieka vērojums.

Vienīgi apceres beigas, kas skaŗ gadu laikposmu (1945.-1975.), iznākušas negaidīti strupas, kā ar cita autora roku pierakstītas. Vienā (!) rindkopā (160. lp) saspiests viss trīsdesmit gadu darbs. Pie tam - gandrīz katrā tās teikumā jūtams asāks vai trulāks kritikas ērkšķis. Laimīgā kārtā drūmās rindkopas noslēgumā ieticis viens gaišs teikums: "Būtu netaisni apgalvot, ka kluso dabu meistaram, neraugoties uz kļūmēm, arī šai vēlākajā posmā nebūtu spraiguma un zieda gleznieciskā skaistuma apdvestu darbu". Ar pieminēto citātu gan atzīts, ka pēckaŗa gados ir paveikts arī kas labs. Taču viens vēlīgs teikums nevar atsvērt ne attēlu iztrūkumu, ne darbības skaidrojumu, kuŗu šai apcerē nav. Šai "tukšajā telpā" kā vainas pierādījums izskan "... pēdējais posms, kad pūlēdamies piemēroties 'sociālistiskā reālisma' ideoloģijai ..." (155. lp).

Patiesība ir citāda.

Kaŗa beigas 1945. gadā Leo Svemps sagaida kā nobriedis meistars, kas zina, ko grib, un kas var to, ko grib. To apliecina virkne pirmajos pēckaŗa gados gleznoto kluso dabu un ainavu, kas pieder pie labākā, kas mūžā paveikts. Pieminētie darbi noslēdz un vainago meistara trīsdesmito gadu centienus. Tā ir brīva un suverēna māksla, kam ar tolaik uzspiesto socreālisma dogmu nav saskares nevienā punktā. Šī māksla ir īstenībā pieminētās dogmas noraidījums un netiešs izaicinājums reizē. Šo "grēku" socreālisma kalpi laimīgā kārtā pamana ar novēlošanos. Tomēr nokavētais sods tāpēc nav mazāk bargs: Leo Svempam jāatstāj darbs Mākslas akadēmijā.

Pretinieku un nedraugu rīcībai meistars atbild ar gleznotāja līdzekļiem un glezno ar divkāršu sparu. Sākas jauns darba cēliens ar atšķirīgiem risinājumiem. Taču nemainīgas paliek meistara alkas pēc kvalitātes. Sasniegtie rezultāti ir augsti, un tie nodrošina viņam pelnītu atzinību gan Rīgā, gan Maskavā. Šie panākumi izšķiŗ arī viņa atgriešanos vadošā darbā Mākslas akadēmijā - šoreiz rektora postenī.

Leo Svempa vēlīnā posma māksla sējumā nav guvusi pienācīgu atainojumu un novērtējumu. Taisnīga attieksme pret meistaru un viņa mākslu vedina pievienot 10 esošajām lappusēm vēl jaunas 10.

*

Liekas, ka apceri par Ģedertu Eliasu autors rakstījis mazliet sakostiem zobiem. Spalva sāk čirkstēt: "Zeltmatainajā sievietē ... apaļotajās miesās ir vulgarizēts venēciešu zeltainums, ... traktējuma veids pamudināja R. Sutu reiz izsaukties par šo gleznu - Vaska drāna!" (Gulētāja - 169. lp). Un vēl: "... šis konvencionālās, pusmodernās, pusklasiciskās figūras, liekas, sasveicinās ar dažiem nesalīdzināmi pārākiem tāliem radiem itāliešu meistaru audeklos... Varbūt, ka Eliass, tolaik vadīdams Latvijas akadēmijā glezniecības klasi, vēlējās demonstrēt savas spējas šai nozarē ..." (169. lp). Tādas un tamlīdzīgas izteikas, kas šūpojas starp tīšu noniecināšanu un sačukstēšanos pie kafijas tases, sēj lasītājā nevajadzīgas šaubas par labu glezniecību. V. Purvīša savā laikā muzejam iegādātā "Gulētāja" vēl arvien ir savā vietā. Tā ieņem savrupu, bet noteiktu vietu latviešu glezniecības klasikā un to, acīmredzot, neatdos. Laimīgs liktenis ir arī nonievātajām peldētājām.

Raksts par Ģedertu Eliasu noslēdzas apsvērtiem un izslīpētiem teikumiem: "Viņa lielā kompozīcija '1905. gads' jau pilnīgi iekļaujas oficiālajos krieviskā sociālistiskā reālisma šablonos ... Redzamas gleznotāja sekmes piemēroties apstākļiem. Viņa pūles ir tikušas atalgotas ar LPSR Tautas mākslinieka titulu." Efektīgi iecerētais gleznotāja pazemojums, kas īstenots apcerējuma beigās, kļūst iespējams, tikai klusi izņemot vienu teikumu no mākslinieka biogrāfijas: 1953. gadā P.Eliass aiziet no darba Mākslas akadēmijā, negribēdams un nespēdams pielāgoties socreālisma meliem. Par to, protams, apcerē nav ne pušplēsta vārda. Savu "1905. gadu" mākslinieks glezno ar 71 vasaru uz pleciem, dzīvodams viens un vientuļš. Kam un kā vārdā tad vēl vajag piemēroties? Runājot par "1905. gadu" un "Divportreta" glezniecisko pusi, te tiešām sevi piesaka "neizbēgamais gadu soļojums viņpus raženākā darba posma" (J. Siliņš). Neskatoties uz to, "1905. gadā" atrodamas vērtības (Vecā vīra un jaunekļa dialogs), kuŗu dēļ lieks un netaisns ir tīros svešvārdos ietērptais nicinājums.

Mainot vērtējuma toni, nomainot nelabvēlību pret labvēlību, apcerējums par Ģ. Eliasa mākslu uzbriestu smaržīgi un veselīgi kā mīkla abrā. Un devīgu roku būtu jāpievieno noskaustās 10 lappuses.

*

Krāsaini attēli ir vērtība, ko mākslas grāmatā acs meklē vispirms. Šis ir viens, bet ne vienīgais iemesls, kāpēc reproducējami tikai meistardarbi. Diemžēl šī prasība aplūkojamā sējumā nav konsekventi ievērota.

Kļūda pieļauta arī, izvietojot krāsainos attēlus uz lapas abām pusēm. Vienai lapas pusei bija jāpaliek baltai.

Kaut arī iepriekšējās rindkopās izvirzīts viens otrs iebildums autora izteiktajām domām, Latvijas mākslas sējuma svars no tā diezcik vieglāks nekļūst. Paņemot grāmatu rokā, uzplaiksnī sajūta, ka pēdējā brīdī no iznīcības paglābts nozīmīgs vēstījums nākamajām paaudzēm. Tas īpaši svarīgi tagad, šai brīdī, kad gudri jāsasien vardarbīgi sarautās saites, kas civilizētā zemē vieno tautu un mākslu.

 

Imants Žūriņš