50

 

Grūti pārdzīvoto ir patīkami atcerēties.

- portugāļu sakāmvārds

 

Katru dienu pa nemanītam bacilim ieelpota, informācijas technoloģija iesūcas audos un mūs pārveido.

Lepnums (arī aklums) tādu nolemtību vispirms noliedz: modernais cilvēks, dabu pielocījis savām vajadzībām, taču nepakļausies paša izgudrojumiem! Nepareizs formulējums. Runa ir par cilvēka un rīka simbiozi. Piemēram: franču revolūcijas laikā pāris tūkstotis eksemplāros nodrukāts traktāts gāja lasītpratējiem cauri uz pūli, izraisīja sensāciju un lika valdībai ļodzīties; tagad miljoni pārtiek no plāniem video „kumosiem” un gaida, ka kaut kas notiks. Lai gan televīzija diezgan izvēlīgi atspoguļo politisko dzīvi − kāpēc uz to tik lojāli paļaujamies vēlēšanu kampaņās? Latvijas valsts proklamēšana Nacionālajā teātrī iemūžināta uzņēmumos un atreferējumos, bet momenta liecinieki bija tikai klātesošie; šodien to pārraidītu radio un TV tīkli katram, kas vēlētos zālē „būt klāt” − tāds bija atdarinājums 1989. g. 18. novembrī Rīgā. Informācijas technoloģija koncentrē, paātrina, izplata, pievelk. Saasina attiecības.

Dažs labs saka − tā arī mechanizē, nonivelē spontāno, padara cilvēku pasīvu, izolē, standardizē. Pārmaiņas ved uz sliktu, apdraud „dabīgo”. Cits apgalvo − tā atraisa, savieno, kāpina iespējas, apgaismo, demokratizē, atbrīvo no fiziskā darba. Viedoklis izriet no pieredzes: ja rūpnīcā ienāk roboti un strādnieki tiek atlaisti, tad tie noteikti technoloģijas attīstību uztveŗ citādi, nekā ārsts ziemeļu sādžā, kam rentgena uzņēmumu satelīts var nosūtīt uz lielpilsētas klīniku datorizētai analīzei − kritiskā brīdī šī iespēja viņa pacientam palīdzēs.

Divdabība: progress nozīmē i ieguvējus, i zaudētājus. Jo lielāks, krasāks apvērsums, jo redzamākas sekas, jo dedzīgāka pretestība.

Mēs zinām, ka 50-70 gadu ilgā pāreja no agrārā uz rūpniecības laikmetu bija viens tāds apvērsums. Bet mēs vēl nenojaušam, cik nesalīdzināmi lielāka un ātrāka ir t.s. informācijas revolūcija. Ceļa otrā pusē neceļ jaunu fabrikas dūmeni. Gar durvīm nekaļ jaunu sliežu ceļu. Un tomēr, tomēr − kā teica Heraklīts − viss mainās. Tik ātri, gludi, neredzamās saitēs ietveŗoši, ka momentā nevaram apjaust pārmaiņas − bet pirms pāris gadiem notikušais jau liekas kā aizvēsture. Veidojas kaut kas jauns: mēs nevaram atgriezties pie vecā, vai, kā ludīti [Ludīti (Luddites): angļu audēji, kas cīnījās pret mechanizētām stellēm, ko ieveda Anglijas fabrikās 18. g.s. beigās, izjaucot un demolējot tās.], sameklēt un izdemolēt „mašīnu”, kas bez mūsu piekrišanas pārkārto darbu un dzīvi. Dzinējam jāpielāgojas − un to jāsaprot, jāpieslēdz mūsu mērķu sasniegšanai.

Tā „mašīna”, protams, ir dators − nevis liela kaste noslēpta dzesinātā telpā, ekspertu aptecēta, bet mazs monitors uz darba galda (ASV katram otram biroja darbiniekam) vai mājās. 13 datoru miljoni birojos jau pievienoti 700 000 lokāltīkliem (local area networks). Vairāk kā 2000 datu bāzes apkalpo abonētāju miljonus. Elektroniskais pasts − viena gada laikā 4 biljoni elektronisku vēstuļu − atvieto t.s. slieku pastu (snail mail) un papīru. Datorprogrammu tirgū vien apgrozās $50 biljoni, par cietprecēm (hardware), apmācīšanu un sistēmu uzturēšanu nemaz nerunājot. Rēķina, ka rietumu valstīs vairāk kā puse darba spēka jau strādā informācijas pakalpojumu jomā, kamēr lauksaimniecībā vairs darbojas tikai 3%.

Transformācija − tikai piecu, desmit gadu laikā. No virsas: mēs ar datoru palīdzību rezervējam lidojumu biļetes, saliekam avīzes, plānojam, vedam grāmatas un rēķinus, atrodam planētām jaunus mēnešus. Bet dziļākā līmenī sākam runāt par „infobagātiem”, „infonabagiem”: informācija ir stratēģiska izejviela, pieeja informācijai nosaka sekmes (vai vismaz iespēju inteliģenti izlemt), veikla informācijas izmantošana ir arvien vairāk nepieciešama tirgus sacensībā. Mēs zinām un rīkojamies tiešāk. Lieki: papīru stūmēji, birokrāti.

Veidojas spēcīga, abstrakta „infopasaule” − blakus īstajai. Tajā „spēlējas” finansisti un ģenerāļi − precīzi aprēķinot iespējas un pa laikam tās arī izmantojot. Ņujorkas biržas lielais krahs notika tāpēc, ka vairākas datorprogrammas vienā laikā izšķīrās daudzas akcijas pārdot. Kamēr mēs video un datoru ekrānos pusapmāti šaudām raķetes, liekam spēļu kārtis un, beiguši, iekārtas izslēdzam − tikmēr pasaules naudas tirgi un biržas bez apstājas savstarpēji sarunājas un rēķina, uz kuŗu pusi mūsu ekonomija sliesies rīt. Varbūt infopasaule ir „īstā” − un īstā tikai... izejviela?

Ir jāsāk domāt arī par šo mākslīgo, t.s. raksturojošo vidi: kādi mums ar to ir savienojumi? Kuŗā plāksnē? Uztveršanas, vai noteikšanas zīmē? Paklausīgi, vai radoši? Kur esam infopasaulē? Vai datorus izmantojam? Jeb vai atrodamies uz slīdošas lentas, kuŗu virza dator(ist)u pavēles? Un vai to apzināmies?

Pa daļai atbildes nāk no „datorizācijas” vēstures.

Sākumā organizācijas automatizēja parastos darbus: grāmatvedību, vēstuļu rakstīšanu, kartotēku uzturēšanu utt.. Arī trimdas organizācijās ap 1985. gadu sāka ienākt datori − lielākoties Apple firmas Makintoši, pateicoties Mieriņa fonda iniciatīvai un PBLA mudei − tieši sastrēgušo darbu un brīvprātīgo trūkuma dēļ. Pretestību nojauca paaudžu maiņa: cilvēki, kas bija pieraduši datorus lietot darbā, ieveda tos kā normālus darba rīkus latviešu pasākumos. Vietējā „infovide” infiltrēja mūsējo; latviskais nedrīkstēja palikt vecmodīgs − divus gadus mēnešraksts LatDati sludināja tamlīdzīgu „evaņģēliju”.

Bet iestājās reakcija pret mehānisko: lai cik rīks spēcīgs, cilvēks grib to vadīt, nevis būt tam padevīgi piekabināts − piem., sarunājoties ar to datoru, nevis cilvēku valodā, tiekot galā ar operācijas sistēmas untumiem utt.. Mēs dzirdējām: „Tai lietai jābūt vieglākai!” Un: „Tam jāprot latviski!” Galu galā, vai dators palīdzēs mums tikai darīt vairāk, vai − darīt labāk? Tīri eksistenciāla izvēle: vai dators (un datorizētāji) „noformēs” indivīda darbu (stilu, saturu, strādāšanas veidu, jaudu) uz efektīgas ražošanas aprēķinu pamatiem, jeb vai indivīds varēs datoru izmantot radoši − vadoties no savām interesēm, spējām, prioritātēm? Mācīties, spēlēties − un spējās augt?

Neoludīti negribēja datorus vairs demolēt, jo bija skaidrs, ka bez tiem iztikt nevar; viņi gribēja gan tiem iemācīt pieklājību un pretimnākšanu − cilvēkiem saprotamā, nevis sistēmas valodā. Turklāt, uzņēmumos divas trešdaļas no informātikas budžeta aiziet nevis datoru un programmu pirkšanai, bet atbalstam − labošanai, problēmu risināšanai un apmācībām; bija krasi jāsamazina milzu summas, kuŗas izdod datoru lietotājiem mācot, kā apieties ar cilvēkiem nepiemērotām, „nedraudzīgām” sistēmām. Pamazām nāca atziņa, ka „kā darīt” ir tik pat svarīgs jautājums, kā „ko darīt”. Sākās tīklu veidošana: uzņēmumos datorizēti posteņi pēc vajadzības iekļāvās mainīgās projektu vai nodaļu grupās.

Datori labu laiku vēl turējās dārgi, personīgie nejaudāja to, ko lielie. Tomēr rēķināšanas cena, rēķināta $/MIPS (miljons instrukciju sekundē), arvien kritās, no $5500 1986. gadā uz $1300 trīs gadus vēlāk līdz apm. $500 šodien − piesakot strauju gājienu no lieliem uz mikrodatoriem. Pateicoties elektronisko „čipu” miniatūrizācijai un vairumražošanai, piedzīvojam „specpreces” metamorfozi masu precē: šodien jau var nopirkt nopietnu datora iekārtu par tādu pašu cenu, kā labu skaņu sistēmu. Turklāt, šādi „čipi” ieiet automašīnās, ledusskapjos, plītīs, telefonos − sākam runāt par „inteliģentām mājām”; visapkārt − sīkas smadzenes. Un mēs vairs nebaidāmies.

Vēl pāris spēcīgi impulsi veicināja datora personalizāciju:

* 1986. gadā ieradās pirmais mikrodatoram pieslēdzamais lāzerdrukātājs (Apple firmas LaserWriter). Nu katra organizācija varēja sev iegādāties pilnu teksta un grafikas veidošanas, salikšanas, rediģēšanas un labas kvalitātes oriģināla iespiešanas iekārtu. Gribi būt izdevējs? Lūdzu! Tā, piemēram, Maija Hinkle salika pāris Jāņa Širmaņa grāmatas, LaRAs grāmatu klubs izdeva veselu virkni grāmatu, ALJA Rīgas rokas grāmatu, Latviešu studiju centrs Kalamazū (LSC) nupat − Turi pa rokai, iemet aci. Saules dainas (Vaira un Imants Freibergi) ir reizē ar datoru salikta grāmata un dainu datu bāze. Periodikā jāmin skautu un gaidu Ķegumu, Ziemeļkalifornijas apskatu, ALJAs Vēja Zvanus, Latviešu fonda Ziņas, Jauno Gaitu (redakcija pieņem i MSDOS i Makintoša disketes) − un vēl daudzus datorizētus vietējos izdevumus. Sidnejas Latviešu biedrība (Jānis Dūšelis) var uzskaitīt veselu klāstu. Ļoti spēcīgs šāda veida izdošanas vilnis pārsviedies uz Latviju − gandrīz simtprocentīgi Makintoša variantā. Ar „Maku” pirms melno berešu varasdarbiem salika LTF Atmodu trīs valodās, Kultūras fonda Avīzi, Vides aizsardzības kluba Staburagu, Ev. Lut. konsistorijas Svētdienas rītu, LTF Saimnieku, LTF Jelgavnieku, LU Personālos datorus; jauno republikas valdības avīzi Dienu, drīz − rakstnieku savienības Karogu, Literatūru un Mākslu, Pilsoņu kongresa komitejas Pilsoni un Šahu. Visupirmais bija vārds ... un tas nākdams nāca vieglītiņi datorizēts! Četru gadu laikā − mainījies vesels žanrs.

Un tagad i datoru i lāzerdrukātāju cenas kritušās tik tālu, ka indivīds var būt izdevējs. Informācijas technoloģija velk varēšanu (un atbildību) ārā no slēgtām sabiedriskām vienībām atsevišķu cilvēku talantu virzienā.

* Protams, cilvēkiem ir jāsazinās darba veikšanas gaitā: loģiska un viegla būtu viņiem padoto datoru savienošana. Tomēr te latvieši vēl nav iespējas izmantojuši. Kopš pirmās trimdā pierakstītās datoru sarunas (Katskiļu un Gaŗezera 3x3 nometņu izmaiņa 1986. gadā) − klusums. Lai gan aktīvisti abonē elektroniskus pakalpojumus un savstarpēji pārsūta informāciju (tā nupat Larim Saliņām „pa drāti” no Sarmas Eglītes nosūtīti baznīcas dziesmu teksti), mūsu organizācijas nevienojas elektroniskos tiklos. Konkurents: fakss. Un: ko īsti viena biedrība otrai teiks? Tomēr jumta organizācijām derētu padomāt: vai tīklu veidošana nepalīdzētu ātri sacelt trauksmi, sarīkot vēstuļu rakstīšanas, protesta u.c. akcijas − kā to dara lietuviešu elektroniskais ziņu dēlis? Būtu pēdējais laiks − jo BALT-L tīkls jau paguva aizstiepties līdz Tallinnai, Rīgai un Viļņai pirms iesākās „traucējumi”. Toties darba vietās − informācijas plūdi, rakņāšanās pa tuvām un tālām datu bāzēm, mantu un pakalpojumu pasūtīšana: modems ievelk pasauli datora ekrānā. Ievilks arī mūs.

* Varbūt svarīgākais: t.s. graphic user interface: GUI, intuitīvs ekrāna iekārtojums − ar zīmēm, podziņām un izvēļu sarakstiem − kas atvieglina datora lietošanu un programmu vadīšanu. Imitācija ir glaimošanas patiesākā izpausme − un tagad skaidrs, ka Makintoša atdarinātāji (MS-DOS „Windows”, OS/2 „Presentation Manager” un Unix „Open Look”) beidzot atzinuši: jānovāc šķēršļi saprašanai, rīku jātuvina cilvēkam, jāpadara to caurspīdīgu − lai laiks un pūles izietu īsta darba darīšanā, nevis šķietami nemitīgā pamācību grāmatu šķirstīšanā. Varam debatēt par dažādām sistēmām − bet GUI, vienalga kuŗa, ir nākotne.

Un kāda tā būs? Pāris vaibstu jau iezīmēti.

Gadsimta beigās katram biroja darbiniekam uz galda būs dators, un tos lietos jauna maiņa no augstskolām, kuŗas tagad jau pieprasa studentiem obligātu datora iegādi. Bet darba galds tikpat labi varēs būt mājās, vai laukos. Citā kontinentā. Pludmalē. Datori būs mazāki, vieglāki, pārnēsājami − un „teledarbinieki” veidos 20-25% no darba spēka (patlaban: 16%). Redakcijas nepieņems manuskriptus rokrakstā vai mašīnrakstā. Smadzenes „globālā sādžā” būs pārnēsājamas, meklēs dzīvei patīkamāko vietu un − gaišreģi zīlē − ar sakaru palīdzību iestāsies līdzīgu interešu sabiedrībās. No sanāksmēm (kur mums runā priekšā) − iesim uz dialogiem (kur katrs pasaka to, kas iekšā). Mēs „brauksim cauri” informācijai un būsim izvēlīgi − bet nedrīkstēsim teikt, ka grūti atrast, nezinām. Ja šodien varam būt izdevēji − tad rīt autori. Būs jaunas mākslas formas, varēs savienot tekstu, skaņu, grafiku, video. Īsts poliglots būs tas, kas meistarīgi pārvaldīs un izmantos visas iespējas (ne tikai valodas) − tāpēc redzēsim mākslas renesanci un darbus, kas apvieno vairākas mākslas disciplīnas.

Bet jābūt arī uzmanīgiem. Nedrīkst iznākt tā, ka informācija par cilvēkiem aizstāj cilvēkus, ka sākam rīkoties ar sīki nomērītiem agregātiem un aizmirstam sapņus un jūtas. Dators ļoti labi raksturo, bet tad raksturojums, kā sīks frankenšteins, pats ieņem savu elpu un atdalās no cilvēciskā, no vienkāršu cilvēku kontroles. Kas kontrolēs kontrolētājus? Mēs rūpēsimies par informācijas neizpaužamību, tās pārraudzīšanu, elektroniskiem „bandītiem”. Mēs uztrauksimies par informācijas monopoliem, pieprasīsim vienlīdzīgu, atklātu pieeju publiskai informācijai. Mēs gribēsim zināt tieši to, ko valstsvīri, ģenerāļi un slepenpolicija zina − un vēl vairāk par viņiem, nekā viņi par mums. Un mēs pieprasīsim kompetenci: vai mūsu ievēlētie pārstāvji saprot, kas notiek − jeb vai nākotne nodota „elektronisku analfabētu” rokās?

Mēs būsim savas vides programmētāji − un, ja gribēsim, latvieši kontaktā ar citiem latviešiem, vienalga, kur momentā atrodamies. Neviens nebūs par tālu. Arnis Gross („Deklinātors”, „Konjugātors”) varēs rakstīt jaunas programmas Austrālijā − un nākošā momentā tās varēs lietot Rīgā. Vai Minsterē. LSC un Abrenes bibliotēkas elektroniski izmainīs archīvus. Apple firmas Makintoša latviskā operācijas sistēma būs jau desmitā laidienā − LU lietpratēju uzlabota. Visu pagastu (Rīgas, Ņudžersijas, Otavas) lāzerburtu darinātāji apvienosies un izdos kopēju katalogu. Dziesmu svētku notis ies pa drāti un seno dziesmu no jauna dziedās mums visiem.

Pirmais īsti savstarpēji iedarbīgais stāsts (Afternoon, a story. Eastgate Systems) slēpj visus varoņa iekšējos monologus − bet katrs fabulas vārds ekrānā ir arī podziņa, kas tos atraisa. Izvēlies, spiedi − un uzej domu aiz vides. Dzinēju aiz soļa. Dimensijas. To pašu darbu − to pašu vidi − var pārlasīt atkārtoti, nekā neatkārtojot jo, galu galā, jaunu dialogu veidojam mēs ar katru pieskārienu, katru meklējumu. Sarunājamies. Tas ir bijis un būs − viss.

 

Juris Mazutis