Valentīns Pelēcis

ATSKATĪŠANĀS − NEATSAUCAMIBĀ

 

Nu mūžiņš pie vecbērnišķības dadzīvots. Nav vairs tādas ziņkārības, kā īstajā bērnībā, jaunībā un pusmūžā. Tomēr tāpat gribas atskatīties dzīvotajā, redzētajā, dzirdētajā. Acīs vēl atstarojas daudzas sejas. Uzvārdi un vārdi vairumā pagaisuši. Daudzi nav pavisam pielipuši. Tie citas tautas. Tikai viņu sejas un daža doma palikusi.

Bērnības pirmais atmiņu koks bij smaidošais bērzs, aiz Ciršņu māju dienvidu gala loga. Manā atmiņu redzē viņš vienmēr vēl smaida. Krievisko muižu kalpi, pēc priekšnieka rīkojuma, priedes un egles nozāģējuši baļķos. Bērzus vēl dažus gadus taupījuši malkai. Nu nav vairs arī smaidošā bērza. Latvijas brīvības gados, manā jaunībā, viņš sāka jau smīnēt un grumboties. Tas mazāk manā atmiņā. Jā, koki tāpat kā cilvēki − augot, dzīvojot pārmainās. Pelnos apbērēto vietā aug citi. Jaunāki, svešāki, kuŗus nekad vairs neiepazīšu. 1970. gadā Anerauda Jānis mani „piejāņoja”. Neko darīt, viņam jau laikam bērnībā neviens Ziemeru Aneraudu koks nemācēja uzsmaidīt... Cita redze − cita mīlestība.

Pavisam jauns bērziņš man palika Rīgā, kad dienēju obligāto. Tas pie kazarmām Abrenes ielā. Ar savu gaišo baltumu starp pilsētnieciskajiem kastaņiem viņš iepriecināja mani ar mierīgumu bara burzmā.

Jā, liela, nemierīga burzma nekad nav pa manam prātam, lai varētu atšķirt izlicīgos tejāterniekus no atklātajiem naivi un patiesi vienkāršajiem. No dienesta 18 mēnešiem visdzidrāk atmiņā ir Atspulga Pēteris un Rēzeknes kurpnieka dēls Naglis Antons. Varbūt tādēļ, ka viņu dzīvību esmes bij pārāk atšķirīgas. Šo atšķirību dēļ man abi patika kā draudzīgi īpatņi. Kur un kā Naglis savu mūžiņu risināja − nezinu. Atspulga Pēteris grāvračos bij 1944. gadā. Dzirdēju arī, ka šis „pulks” bijis apmēram turpat, kur Dziļuma Alfrēds, pie Tornas, bet sarkanie „nograntējuši”. Hruščova gados sākās sarakstīšanās ar Latvijas radiem. Uzzināju, ka Pēteris „notiesāts” tikai uz 3 gadiem, bet pēc tam atgriezies. Un savā dzimtajā pusē dzīvīti pabeidzis. Apguldīts Dzērbenes kapsētiņā. Viņa tēva mājas bij Raunas pagasta Baložos.

No Rīgas dienesta gadiem visskaidrāk redzu vēl žurnāla Svari redakciju Merķeļa ielā, pretim Vērmaņa dārzam. Toreiz redaktors bij Ačuks (Ruberts). Vēlāk arī karikatūrists Rirdāns − Rirdancis. Tur iepazinos ar citiem humoristiem un karikatūristiem. Jūliju Pētersonu, Miķelsonu, Šanteklēru, Cālīti, Kokaīnu, Trako Dori, Klenderi u.c. No karikatūristiem vēl atmiņā Zeberiņš, Nemme, Linde, Padegs, Titāns un vēl citi, tikai atmiņa sadilusi. Dažam atceros īsto uzvārdu, citam tikai pseidonimu. Sejas redzu. Vistuvāk iepazinos ar Rubertu (Ačuku), Pētersonu, Rirdanci un Kārli Padegu. Pēdējais bij pāris gadus jaunāks. Nebij vēl obligāto dienējis, bet bij jau Mākslas akadēmijā. Viņa karikatūras bij īpatnējas. Man likās tās būtiski dziļākas nekā parastās. Un savādākais, ka pēc dabas mēs bijām it kā pretmeti. Viņam patika apģērbties, kā Ačuks mēdza sacīt − pēc „spānīzera”. Cik tur bij teātrālības, cik garīgā spāniskuma − nezinu. Dažas reizes satiekoties pastaigājamies pa Vecrīgas ielām. Biju pieklājīgs klausītājies viņa mākslas „labirintos”. Viņam savukārt varbūt noderēju kā vienkāršs „zaldātiņš”, kas pasvītro, papildina viņa ārējo „spāniskumu”. Viņš neļaunojās, kad nevainīgi iejautājos (apmēram tā): Vai mēs kādā tavā karikatūrā derētu kopā? − Nē. Varbūt gleznā gan, bet tad vajadzētu sievieti vidū ... Aizgājis savos Ciršņu tīrumos, kur bij mana īstā pasaule, par Padegu dzirdēju maz. Sākumā pārmainījām pāris vēstules, bet „Svaru” magnēta vairs nebij. Lasīju laikrakstos par viņa un laikam Tīdemaņa īpatnējo gleznu izstādi. Šķiet, pie Vērmaņdārza. Kritikas vairs neatceros, bet visumā likās cildinošas. Bēdīgi tikai, ka Kārļa Padega mūžiņš bij pārāk īss.

 

*

 

Pirmo un dziļāko dzīvītes skatījumu tomēr iemantoju no vecmātes. Viņa runāja dziļā „malēniešu” izloksnē, bet apgalvoja, ka neesot nekāda „malēniete”. Esot tālaviete. Arī tēvs, vectēvs un vecvectēvs bijuši tālavieši. Lūšu − Ītaku dzimtas. Tas pie Pededzes un Akaviņas upītes satekām. No kādiem pieciem līdz septiņiem gadiem viņa bij mana galvenā audzinātāja. Iemācīja ravēt sakņu dārzus, paganīt cūkas vai piepalīdzēt savākt un sagatavot barību cūku saimei. Viņas sauktajos Lapu un Vasaras Saulgriežu mēnešos tā vāca ari dažādas zālītes un ziediņus. Ņēma bieži mani līdz. Jāatzīstas, ka tajos gados man grūtāk bij atšķirt derīgas zālītes un ziediņus no viņai nederīgajām. Vieglāk atšķīru ravējot nezāles no burkānu, kāpostu, biešu vai citu dārzāju lapiņām. Laikam katram atšķirību iemaņas dažādas.

Visvairāk nemierā esmu ar savu bērnības paviršību vecmātes stāstījumos par sen seniem piestāstiem. Atmiņā palikušas tikai dažas druskas. Bez tālaviešiem (tolavīšīm), igauņu „setukiem”, latgaļiem (mozijīm laišīm), lietaviešiem (lilijīm laišīm) vēl pieminēja pietālaviešus (pītolavīšus), jātiņus (jotiņus) un galiņus. Pēc viņas domām pēdējās divas tālaviešu radinieces jau esot pagaisušas un − „cik viel ilgi pīdzimšut pītolaviši, šai nāašut jāgas, vusapkort lotuvīšīm krīvi, vocīši, pūļi”. Kad nodibinājās brīvā Latvija, viņa kļuva cerīgāka. Krieviem, vāciešiem un poļiem pietikšot jau tās zemes, ko nolaupījuši citām baltiešu ciltīm. Viņas bērnība un jaunība verdzību gados bijusi grūta, bet tāda bijusi visiem, kas nespējuši padoties vācu baroniem, krievu kungiem un viņu Dieva likumiem.

Kad biju jau kādus septiņus gadiņus pasaulītē nodzīvojis un pratis i cūkas paganīt, tad mani biežāk pievāca vectēvs. Viņš man iemācīja pazīt dažādos meža kokus, dažādos vējus, lietus un sniega mākoņus. Tāpat, kā rīkoties ar cirvi un zāģi. Viņā bij arī vairāk humora ikdienas gaitās, kaut sava tēva un vectēva mājas „Akaviņas” (Jaunkalnu dzimtas) ar Bejas muižas „pavēli” pazaudējis. Viņa vectēvam sieva bijusi igauņu izcelsmes. Viņš iemācījies no savas vecmātes runāt igauniski. Arī man mācīja igauņu vārdus, bet tie neiesēdās manā galviņā. Varēju tikai noskaitīt: iks, kaks, kolm, neli, vīs, tā apmēram līdz desmit. Palika gan prātā, ka arī igauņiem esot „malēnieši”, tikai tos saucot par „setukiem”. Tie esot aiz Kalnapededzes, Ziemera un Laicēnu pagastiem. Esot lielāki „andelmaņi” nekā malēnieši. Tirgojoties ar glazierētām māla bļodām, krūzītēm un bērniem derīgām pūšamām pīlītēm. Uzpērkot cūku sarus un zirgu astrus. Tā bij zināma konkurence ar žīdiem, tikai setuki gan netirgojās ar audumu „baķiem”.

Sava tēva dzimtas vecmāti un vectēvu vairs neredzēju. Viņi bij nomiruši pirms manas dzimšanas, Par viņu dzīvēm daudz stāstīja tēvs un trīs viņa vecākās māsas, Lotte, Ilze un Jūle. Jaunākās − Karlīne un Paulīne par pagājību runāja mazāk.

Vairāk par toreizējo „šodienu”. Mūsu dzimtas pagātne aizsniedzas, pēc Alūksnes baronu „vāku” grāmatām un atmiņu senajiem nostāstiem, līdz apmēram 1680. gadam, līdz manam pirmajam zināmajam sencim, kas bijis baronam vergs − dzimtcilvēks, saukts Pāvils (Lilis Povuls). Viņš jaunībā it kā aizbēdzis no barona, lielajos mežos, kas bijuši toreiz kā zināma robeža starp zviedru un poļu iekarotām zemēm. Cik gadu viņš bijis neatkarīgs savos meža līdumos, neatceros, ka bērnībā būtu dzirdējis, bet 1680. gads palicis prātā no tēva stāstītā. Tur bijis ierakstīts: Ciršne liele Pāvulle.