Jaunā Gaita nr. 181, marts 1991

Kādam tur vainagu liek,
slavenu vārdu min.
Aizsaules vārtos šodien
dzīres un gaviles svin.

(Elza Stērste)

Mazs bēŗu sludinājums Eiropas latviešu avīzē vēstīja, ka Ziemsvētku laikā Londonā miris komponists un ērģelnieks Eduards (Edvards) Šēnfelds.

Vai atceraties šo vārdu, vai atceraties viņa dziesmas? Nu jau pagājuši pāris gadu desmiti, kopš viņa vārds vairs neparādījās ne dziesmu svētku, ne citu koncertu programmās. Taču komponists pats vēl dzīvoja, tikai, Jāņa Poruka vārdiem runājot, „uz pēd’jās lapas viņš vairs nerakstīja...”

Neatceros, vai konservatorijas solu sākām deldēt 1935. g. vai 1936. g. Labā atmiņā palikušas stundas nevien Vītola, Skultes klasēs, bet arī pie Pētera Barisona, kur kādreiz dabūjām daudz izdziedēties Bachafūgas. Var apbrīnot Latvijas kultūras vadītāju cietsirdību. Kur Barisona kopotās dziesmas, kur plašāka monogrāfija? Katrs saprātīgs cilvēks taču nojautīs, ka ar Staļina laika „gaišām stīgām” te nepietiks. Arī Šēnfelds varētu liecināt par gadījumu, kad Vītols ieskatījās mūsu manuskriptu kladēs, noprasīdams: „Vai šos diktātus rakstāt pie doc. Barisona?” Piekrītošu atbildi saņemdams, Vītols nopietni piebilda: „Es nezināju, cik labās rokās atrodas mani skolnieki.” Barisons bija ļoti klusas dabas cilvēks, kaunīgs, bieži sarka. Tāds pats bija Šēnfelds. Es neatceros kautrīgāku un pieklājīgāku cilvēku.

Man liekas, viņš nāca no Zemgales, kur bija mācījies Jelgavas skolotāju institūtā, bet kādu laiku pavadījis arī Liepājā. Te viņu mūzikā apmācījuši operas diriģents Otto Karls un tautas konservatorijas direktors ērģelnieks Jānis Turss, arī koŗu diriģents Bierants Ķuņķis. Tas liecināja par Šēnfelda ļoti solīdām mūzikas priekšzināšanām un valsts konservatorija, vismaz sākuma periodā, viņam nekāda grūtības nesagādāja.

Ieradies Rīgā, viņš strādā kā skolotājs, šo darbu izbeidzot 1939. g., kad sākās jaunais stipendiju likums, par ko jau plašāk izrakstījos JG 179. izdevumā. Šēnfelds studē arī jurisprudenci Latvijas Universitātē. Konservatorijas kompozīcijas klasi viņš beidz 1942. g., gadu vēlāk absolvējot arī viņa iemīļotā instrumenta ērģeļu klasi. Tātad divkārtējs brīvmākslinieks, kuŗš tūlīt iesāk savu komponista gājumu, piedaloties Kuldīgas prāvesta O. Sakārņa izsludinātā garīgo kantāšu konkursā, šajā konkursā lielākos laurus tomēr plūc Lūcija Garūta.

Kaŗa vētras komponistu pārsviež uz Vāciju un drīz pēc tam 1947. g. uz Angliju. Te viņš iegūst grādu mentālā terapijā, saprotams, neaizmirstot savu instrumentu − ērģeles un, par visām lietām, kompozīciju. Jau 1. Anglijas latviešu dziesmu dienās 1949. g. Šēnfelds spēlē ērģeles Jurjānu Andreja kantātei „Tēvijai”, tāpat turpinādams sekojošās dziesmu dienās. Diriģē Alberts Jērums.

Šinī laikā sākas arī Šēnfelda ražīgā darbība kompozīcijā: vokālā mūzika, klavierēm, ērģelēm un orķestrim. Runājot par vokālo mūziku, jāpiemin, ka daudzām Šēnfelda kompozīcijām pamatā ir Raiņa dzejoļu teksti. Tā 15 dziesmām izmantoti Raiņa vārdi, kas atrodami viņa dzejoļu krājumā Tālas noskaņas zilā vakarā, nodaļā „Zelta tvaiks”, proti, dzejoļos „Kopš gaŗas mūžības”, „Zaļā pavēnī”, „Alkanā zeme”, „Silts dvašas vilnis”, „Sabirzis ziediņš”, „Niekabīle”, „Zilganas dzirksteles”, „Velna skuķis”, „Mazākās kājiņas”, „Sīkie pirkstiņi”, „Aiz blāvā plīvura”, „Zelta tvaiks”, „Šī dzīve bij tukša”, „Mīlas dvēsele”, „Manas ilgas”. Šie manuskripti glabājas Raiņa un Aspazijas Fonda archīvā, redaktora Jāņa Kārkliņa atstāto materiālu daļā.

Apmēram šinī pašā laikā radās solo dziesmu cikls „Elementi” (V. Strēlerte), „Septiņas līdzības” (A. Dagda) un „Vakara dziesma” (V. Toma), arī „Sava dziesma” (R. Skujiņa). Šēnfelda mūzikā redzam filozofisku ievirzi, tā ir intelektuāla, moderna (tajos laikos). Alberts Jērums viņu apzīmēja par spuraināko no visiem spurainajiem. Toreiz kļūt nosauktam par „spurainu” vai modernu bija liels gods, kaut arī Jānis Zālītis jau trīsdesmitos gados pavīpsnāja: „Hindemīts no Limbažiem! Gan jau izsprauslosies!” Pravieša vārdi, jo tagad daudzi izsprauslojušies un pat nokļuvuši Rosini vai Maskaņji kārtā. Zināmu šoku sagādāja Šēnfelda kamermūzika, kaut arī tanī laikā publika tika pieradināta pie Gundara Pones medicīnas, un pēc tam jau nekas vairs nevarēja kaitēt. Lai lasītājiem šīs problēmas kļūtu vieglākas un skaidrākas, te pievienoju kritiku par Šēnfelda „Šarādi”, ko atskaņoja 1968. g. Hanoveras dziesmu svētkos.

Savu trio flautai, altvijolei un čellam, ko pasūtināja LAK EC, Eduards Šēnfelds nosaucis par „Šarādi”. Šis apzīmējums noder kā atslēga ieejai skaņdarba gaistonē, kur virpuļo spējas motīvu kustības, difuzi metrikas veidoli un it kā sardoniskas tematikas iztēles. Šo iespaidu vēl pasvītrā instrumentu sastāvs, kādam skaņdarbs komponēts − akustiskajā kopiespaidā pietrūkst t.s. instrumentālā pedāļdiapazona (piemēram, klavieŗu) kompaktās pamatnes. Lai rastu architektonisku skaņraksta līdzsvarojumu, visi 3 solo instrumenti allaž nodarbināti visai komplicētu struktūru realizācijās, kas spēlētājiem nozīmē ievērojamu technisku slodzi. „Šarādei” visai pārdomāta formas uzbūve, kam izsekot klausītājam tomēr nenāksies viegli. Viegli ievērojams cortamente posms, kas apmēram iezīmē skaņdarba viduspunktu. Te mierīgāka vienas balss trioļu kustība likta pretstatā duoļu kustībai pārējās balsīs. Taču jau norisē, kas noved pie šī skaņraksta straipšņa, iespējams izšķirt 4 nozīmīgus formas kommatus. Minētais cortamente posms pats sevī līdzsvaro 3 itin plašus formas segmentus, kas izveidojot kāpinājumu, noved pie koncentrētas fināldaļas. Fināldaļa parafrazē ievaddaļas mūzikas struktūras, nedaudz aizskan arī vidusdaļas motīviku un, kāpinot burleskos raksturus, noslēdzas žilbīgā finālā.

E. Šēnfelda „Šarādes” mūzika nenoliedzami dodekafoni integrēta. Komponists tomēr neseko nekādai konsekventai dodekafonā skaņraksta sistēmai. Kā visai laikmetīgs vaibsts „Šarādē” novērtējams lineārais konstruktīvisms. Lai saglabātu stila vienību, autors šim konstruktīvismam pievērš lielāku vērību nekā tradicionāli parastai t.s. melodiskajai inspirācijai. Var nomanīt autora dzīvo interesi par visjaunākā laika mūzikas strukturēšanas problēmām. No šo problēmu praktiskas risināšanas E. Šēnfelds pagaidām tomēr vēl atturas.

Apceres autors Longīns Apkalns (sk. 2. Eiropas latviešu dziesmu svētku vadonī).

E. Šēnfelds rakstīja arī daudz koŗa dziesmu. No viņām visām atsevišķi gribētu izcelt „Dievnamā” (V. Strēlerte). Dziesmas izcilo tekstu tikpat konģeniāli izcēlis komponists. Pirmatskaņojumu 1961. g. 3. latviešu dziesmu svētkos Kanādā sniedza vīru ansamblis Kalvis Juŗa Dzeguzes vadībā.

 

DIEVNAMĀ

Dūc maigi senlaicīgu tēmu,
Kāds klusi līdzi dzied.
Pie kājām klēpis krizantēmu
Madonai gaiši zied.

Ar plīvojošām drānu krokām
Stāv bargi erceņģel’s.
Vai savām spēcīgajām rokām
Tas mani augšup cels?

Nē, šodien griezīšos pie Tevis
Ai, svētais Antonij,
Tu savu lēnprātību devis
Man, kad tik gŗūti bij.

Dūc maigi senlaicīgu tēmu,
Kāds klusi līdzi dzied,
Kā klēpis baltu krizantēmu,
Sirds starodama zied.

Vēlākos gados šo dziesmu iestudēja arī vīru koris Viesturs. Grūti pateikt, kas šajā dziesmā gūst pārsvaru. Vai reliģiozitātes cildenums, grēku nožēla un samierināšanās vai mīlestības izlīdzinātājas vara?

Sešdesmito gadu sākumā Kanādas latviešu koŗi kā izslāpuši brēca pēc pirmatskaņojumiem. Pirms domāja par koncertu, diriģents sākumā skaitīja pirmatskaņojumus. Tā arī Šēnfelda dziesmas bieži parādījās Kanādas koncertos. Pavisam pretējs stāvoklis ir šodien.

Arī sešdesmito gadu vidū Šēnfelds vēl reprezentējās ar uzvarām dziesmu svētku koŗa dziesmu konkursos. Šī raksta autors 4. latviešu dziesmu svētku Kanādā vadonī 1965. g. ir rakstījis:

II godalgā solo dziesmā dalās E. Šēnfelds un V. Ozoliņš. E. Šēnfeldam pieder interesantā „Sava dziesma” (R. Skujiņa), kā arī trīs ieteiktās koŗa dziesmas. No pēdējām „Odeņu pilis” (E. Freimanis) sieviešu korim varbūt tā labākā no visam − gaišās un dzīvās noskaņās radīta. Kaut arī „Griba” (J. Medenis) techniski teicami veidota, tomēr Medeņa dzeja te visā būtībā nav izkomponēta. Jau vājākā kola technikā veidota „Dies irae” (M. Ausala), kuŗā balsu sadalījumi un basu zemās notis bezcerīgi sniedzās fortissimo spēkā. Un kuŗš koris gan dziedās: „Mēs dzimums neesam, bet izdzimums”? Visumā tomēr Šēnfelda skaņu metos daudz patiesas un īstas mūzikas, kaut gan „korisks” viņš nav. To arī savā laikā „Piesaulē” liecināja J.Zālītis par A. Kalniņu. Varētu vēlēties, lai Šēnfelds vairāk rakstītu balsij vai instrumentam. Mūsu diezgan piebūvētā koŗa dziesmu katalogā viņam mazāk izredžu, kaut gan lepni zinām, ka viņš negrib būt ne slavens, ne populārs, bet vienīgi − sava ceļa gājējs.

Es ceru, ka komponists šai recenzijai lielu vērību nepiegrieza, jo viņā atrodama pamācība pie vārdiem „varētu vēlēties”. Kritizēt var visu, mācīt nevar.

Vēl publikas ievērību ieguva „Svešumā” (Klāra Zāle), „Runcis zābakos” (Elza Ķezbere), „Latvijas balāde” (J. Akurāters), „Dzimtenē (K. Skalbe), ko dziedāja ASV dziesmu svētkos Klīvlandē 1963. gadā. Tad „Lāčplēsim” (plkv. Šēnfelds), „Latvieša ticība” (L. Breikšs), „Tūdaliņ, tāgadiņ”. Pēdējās vārdu autoru esmu aizmirsis. Varbūt P. Aigars. Visbeidzot „Suns un es”, ar ko Viestura koris „lauzās” 2 gadus. Dziedātāji skrēja ārā no mēģinājumiem, tad nāca atpakaļ. Beigās tomēr izdziedājām.

Daudz slavas vai goda pasaule Šēnfeldam līdzi nedeva. No tā jau arī viņš vairījās kā no uguns. V. Bērzkalns Dziesmu svētku vēsturē raksta, ka Šēnfelds dzīvojot Londonā incognito. Tā tas arī laikam bija, jo viņš nebija sabiedrības cilvēks. Tāpat kā pirms 50 gadiem Rīgā.

 

Imants Sakss
1991. g. 14. februārī.

K. Kundziņa tekstu komponējis Imants Sakss, 1990.