Smiltene. Ceļu būvniecības cechā paēdam pusdienas un pirmo reizi satiekam Andreju. Viņš ir mums piekomandēts "kultūras šiška" un neatstājas no mums kā ēna. Andrejs ir vecās iekārtas piekritējs. No tās neatkarības jau nekas neiznākšot - blēņas vien. Viņi esot centra kontrolē, tāpēc visa sarakste un grāmatvedība notiekot krievu valodā utt. Andrejs ir vājš argumentētājs. Mēs varam viņu viegli iebāzt maisā un aizsiet galu ciet. Mani visvairāk kaitina, ka viņš neskatās runājot cilvēkam acīs. Kāds no vietējiem mūs brīdina: Uzmanieties no viņa! Viņš ir tautas nodevējs!"

*

Smiltenes poliklīnika. No sākuma nevaram saprast, kāpēc Aivars Makārovs, Valkas pilsētas teātŗa režisors un vecs smiltenieks, mūs ved uz poliklīniku. Neviens slims neesam. Drīz mums atdarās acis, un mēs skatāmies tajā kā brīnumā. Otras tādas vietas pasaulē nav, par to es esmu drošs. Tā ir latviska oāze. Gleznas, latviskas segas, lakotas mēbeles. Viss spīd un laistās, gaume un izdoma. Ja es Latvijā saslimšu, tad tik prom uz Smilteni!

*

Vakariņojam atpūtas mājā, kas celta Brežņeva laikā un pieder celtniekiem. No ārpuses izskatās, ka tā būtu izgriezta no pasaku grāmatas par Ansīti un Grietiņu. Iekšā ēdamzāle, virtuve, somu pirts.

Mūs sagaida pretī sabraukušie Valkas teātŗa ļaudis. Puķes un bučošanās.

Pārguļam mājā, kas arī pieder cecham. No saviesīgās dzives turpinājuma nekas neiznāk, jo mēs ar Liju sākam atkārtot tekstu. Neesam tikušies veselu mēnesi, Lija ar Juri ielidoja tikai pēc Dziesmu svētkiem.

 

*

Braucam tālāk uz Valku. Līst. Pa ceļam iebraucam Ielīcās, vecā, vecā sētā, kur uzņemta filma Pūt vējini. Lietus ir beidzot pierimis. Zaļi meži un zili meži. Tālumā Beverīnas pilskalns. Valkā mūs saņem ar ziediem. Kultūras namā mūs sveic Valkas etnogrāfiskais ansamblis ar dziesmām. Atkal ziedi. Sākam izskatīties pēc staigājošām puķu dobēm. Nams liels. Skatuve un zāle lieliska.

Mēģinājums. Sveilis saka, ka mēs esam lousy (utaini, slikti).

Vakarā ciemojamies pie jaunsaimnieka Mārtiņa Pētersona. Latvijas jaunsaimniekam ir jābūt nevien lauksaimniekam, bet arī mechanikim. Mārtiņš tāds ir. Technikas ir daudz un dažādas, bet nevarot dabūt detaļas. (Mašinērija ir, bet grūti dabūt daļas.) Tā kā es pats esmu lauku bērns, tad man ir daudz, ko jautāt. Ēdam pašceptu maizi ar medu un piedzeŗam svaigu pienu.

Atpakaļ braucot, piestājamies ie Ērģemes pils drupām, kas labi saglabājušās. Žēl, ka skatu bojā drupās iebūvētā estrāde.

 

 

Izrādes diena. Līst. Kad ierodamies zālē, dekorācijas ir jau uzstādītas. Atbraukusi kultūrfirmas "Māra" pārstāve Iveta Krauja, kas būs mūsu kapteine (vēlāk pazīstama kā Kapteiņa meitina) un SLT dekorātore Vija Sproģe-Erdmane. Mums tas ir pārsteigums, jo nezinājām, ka Vija brauks līdzi. No šī brīža mēs esam Māras rokās. Mūsu rīcībā ir mazs autobusiņš, ko pa svētdienām lietojis, ja nemaldos, pats Klaucēns, un šoferis vārdā Jānis. Igors vada autobusu, kam izņemtas "iekšas" un ar to pārvadās dekorācijas. Vēl ir skatuves meistars arī Jānis un Nacionālā teātŗa apgaismotājs Juris, kas haltūrē. Pašiem nekas nav jādara! Kas par paradīzi!

Esam mazliet izbrīnījušies par Māras plakātiem. Nevar saprast, ko tā isti reklamē: mūs vai pati sevi?

Valkas avīzē par mums ir mazs rakstiņš un bilde.

 

*

 

Skatītāju nav daudz, tikai ap 150. Atteiktas 200 biletes. Dispečers nav devis kolhozniekiem autobusu. Grūtības ar benzīnu. Liesmains paldies, biedri Gorbačov!

No izrādes iznāk tāds ģenerāl-mēģinājums. Vismaz es tā jūtos, bet tad es vienmēr esmu bijis "superkritisks" par sevi un savu darbu.

Pēc pirmā cēliena neviens neaplaudē. Publika ir nesaprašanā. Zālē gaisma, bet uz skatuves turpinās jūŗas troksnis. Acimredzot, arī mūsu techniskajiem šis ir ģenerālmēģinājums. Nāks pindzelēts, būs labs!

 

*

 

Šovakar kārta Toma Kempinska Duetam vienai personai. Viesojamies Valkas avīzes redakcijā.

Vakarā esmu greznojies ar no Nacionālā teātŗa aizņemtām ūsām, bet cītādi mana greznība ir pabāla. Ik uz soja iznāk satikt vecus draugus. Šovakar kārta Auseklim Pērkonam no Toronto. Mans vienīgais iebildums pret Valku: par daudz labi baŗo.

 

*

 

Zemītis, man restorānā sniedzoties pēc vērša mēles:

"Dullais, neēd to, kas lopam bijis mutē! Ēd olu!"

 

*

 

Mājas māte piedāvā Lijai rīta mēteli: "Lija, vai tu negribi halātu?"

Lijai nav ne mazākās jausmas, kas tas ir. Liekas, kaut kas ēdams vai dzeŗams.

"Hm ... jā... nu var mazliet ..."

 

*

 

Pēc Dueta braucam uz Barona fon Volfa medību māju, kur Valkas ansamblis uz šķiršanos mums sarosījis lielas ēšanas un dzeršanas. Nospēlējam viņiem dažus skečus no mūsu Kaleidoskopiem. Tā kā Zemītis ir vismazāk nodarbinātais no mums trim, tad viņš ir iecelts par mūsu runpersonu, respektivi, viņa uzdevums ir teikt runas. Pēc pusnakts ejam uz pirti.

Tiek mests gan gars, gan kas cits. Dažs lec pēc tam uz galvas ezerā, bet es izšķiŗos palikt uz sauszemes. Gulta.

 

*

 

Ir 17.jūlija rīts, un mēs braucam uz Alūksni. Vēl arvien līst. Vietējie saka, ka sācis līt Septiņu gulētāju dienā, tāpēc līs vai nu septiņas dienas vai septiņas nedēļas. Mūs saņem Alūksnes tautas teātŗa ļaudis. Nams vecs, nav tekoša ūdens, toties sirsnības netrūkst. Un slava, slava, alelūjā! Mazās mājiņas neož, lai gan ir tik primitīvas, ka jāliek Brīvdabas muzejā. Tiek lietoti kaļķi. Apskatām parastās tūristu atrakcijas. Vakarā - Zīmējumi smiltīs. Pēc tam režisora Ulda Seglinieka un ansambļa rīkots rauts. Šampanietis, runas un parunāšanās.

Nakti braucam uz Gulbeni, kur sarunāta viesnīca. Viesnīcā nav siltā ūdens.. Nav un nebūs.

 

*

 

Braucam uz Madonu. Lietus pārstājis. Juris Zemītis par 10 kapeikām kādā Gulbenes veikalā iegādājies Ļeņina medaljonu ar bantīti un to lepni nēsā pie krūts. No šī brīža lai viņu uzrunājot par biedri Zemīša kungu.

Pa cetam apskatām Cesvaines pili, kuŗas īpašnieks bijis mūsu vecais paziņa Barons fon Volfs. Latvijā ir daudz stārķu. Viens pāris savu dzivokli iekārtojis pils skurstenī.

Pie Madonas viesnīcas mūs sagaida delegācija ar rež. Aiju Stradu priekšgalā. Jauni puķu krājumi. Iepriekšējā vakara devu atstājām pie R. Blaumaņa piemiņas plāksnes. Viesnīcā apmetušies arī filmu ļaudis un aktieŗi. Uzņem Mērnieku laikus. Pie durvīm satiekam Ģirtu Jakovļevu. Nākšot visi mūs šovakar skatīties. Nams un skatuve ļoti laba. Šodien kārta Duetam. Pēc tam tikšanās ar Madonas tautas teātri. Atnācis arī Pauls Putniņš. Vakariņojam kopā ar filmas ļaudīm. Vakariņas ieilgst. Virtuves personāls sāk paklusām kurnēt, ka gribot iet mājās, bet, tā kā pie galda sēž pats Ģirts Jakovļevs, tad nedrikst neko skaļi teikt. Beidzot mēs ceļamies un personāls atviegloti uzelpo. Miegs vēl tā kā nenāk. Mēs ar Juri piezvanam Ģirtam.

"Ģirt?"

"Jā?"

"Negribi uznākt augšā? Paņem līdz glāzi!"

Pulksten četros no rīta krājumi ir izsīkuši, anekdotes izstāstītas, un Ģirtam jau agri jābūt uz strīpas.

Vai tas bija Šekspirs, kas sacīja: kas iet vēlu gulēt, tas ir agri nomodā, un kas ir agri nomodā, tas iet vēlu gulēt?

 

*

 

Es nezinu vairs ne dienu, ne datumu. Neesmu lasījis nevienu avīzi, ja neskaita rajona ziņas, ne klausījies radio. Mans sābris, kam ir visādi kalendāri un pat pīkstīgs modinātāja pulkstenis, saka, ka šodien ir ceturtdiena, 19.jūlijs. Es viņam ticu.

Mūsu puķes atkal tiek Blaumanim viņa atdusas vietā. Pa mežu ceļiem braukdami, atrodam slātaviešus un čangaliešus patreiz mēģinām mērnieka piebraukšanu. Ēka tiešām kādreiz bijusi pagastmāja. Iepazīstamies ar režisoru un noskatāmies mēģinājumu. Šie būs Mērnieku laiki ar neparastām beigām: Liene nekļūst ārprātīga, bet viņu iebāž cietumā.

 

*

 

Esam Blaumaņa mājās Brakos. Mūs jau ar nepacietību gaida Aija Strada un aktieŗi. Viņi spēlēs mums skatus no Saldenās pudeles un Skroderdienām. Mēs sēžam un skatāmies vispirms Blaumaņa mājas saimes istabā, tad pārceļamies uz pagalmu. Sajūta ir neaprakstāma. Liekas, ka aktieŗi savas lomas dzīvo. Lielisks priekšnesums.

Madonieši aizbrauc un mēs apstaigājam muzeju, kā arī visas vietas, kur Blaumanis staigājis, sēdējis, stāvējis, jo muzeja ļaudis to lietu ņem pamatīgi. Vienbalsīgs spriedums: ļoti interesanta pēcpusdiena.

 

*

 

Jēkabpils agrofirma "Daugava" ir bagāta. To var redzēt uz katra sola. Labs nams, laba skatuve. Viņi visu saviem cilvēkiem ražo paši. Pat alu un limonādi! Labākā saldskābmaize, ko esmu ēdis. Pie sarīkojuma nama mūs sagaida Jēkabpils tautas teātŗa režisors, un mēs braucam uz savrupmājiņām jeb kabīnēm ezeriņa krastā. Es trāpos tādā, kur savā laikā apmeties Voss. Lepna. Pagrabstāvā dušas, somu pirts. Var redzēt, ka te proletariāts ir tiešām piekopis spartisku dzīves veidu.

Vakarā spēlējam Zīmes smiltīs, un pirmo reizi zālē ir pāri par 200 cilvēkiem. Atbraucis arī Egons Maisaks ar Daci, atvedis līdz ogas, dārzājus un akas ūdeni Lijai. Viņa citu ūdeni nedzeŗ. Atklāti sakot, arī man bija Rīgā nepatika pat pret vārītu ūdeni, kad uzzināju, kas viss iet iekšā Melnacītē. Katru reizi, kad es paskatījos uz ūdeni, man acu priekšā rēgojās pusmiljons migrantu, sarindojušies gar Daugavas krastu ar muguru pret mani. Pārgāja katra patika dzert.

Pēc izrādes vakariņas ar vietējiem teātriniekiem. Alus. Latviešu nacionālais ēdiens - šašļiks. Pusnaktī mūs izvada ar dziesmu, bet jēkabpilieši turpina dancot līdz sešiem rītā.

 

*

 

Pēc brokastīm un ne sevišķi laipnas apkalpošanas aizbraucam apraudzīt Veco Stenderu, kur tiekam valā no puķēm. Viņš guļ Latvijas mazākajā kapu kalniņā. Turpat blakus restaurē viņa baznīcu.

 

*

 

Pēc stundas esam Daugavpilī. Pulkstenis iet uz priekšu, bet laiks stāv uz vietas. Mēs esam iebraukuši pagātnē. Okupētajā joslā! Virs viesniīcas sarkanais karogs. Virs teātŗa sarkanais karogs. Vienīgi pie Tautas Frontes ēkas un virs Skolotāju institūta plīvo Latvijas krāsas. Uzraksti krievu valodā. Viesnīca ir kā cietoksnis. Vakarā durvīm pieliek priekšā bomi un priekšā kaŗamo atslēgu, un šveicars, kas uzvedas kā Pieckapeiku Šeremetjevs, nelaiž iekšā nevienu bez caurlaides. Nav grūti pareģot, ka ar šo vecīti mums būs konflikts. Ir vanna, pie tam tāda, kuŗā var noslīkt, karsts ūdens, bet nav ziepju. Jā, pirms mēs tiekam istabās, Kapteiņa meitiņai paziņo, ka viņa visas pieprasītās istabas nevarot dabūt. Kāpēc ne? A vot, tāpēc, ka mēs jau esot tur ievākušies. Kādi mēs? Nu, atnākuši pilsoņi un sacijuši, ka viņi ir no Austrijas teātŗa, un tagad viņi tur dzīvo. Un viss!

 

*

 

Lija, kas pa ceļam skatījusies uz neskaitāmiem Ļeņina pieminekļiem, ierauga arī savā istabā bārdaina vīra statueti un izsaucas: "Man ar to bārdaino pietiek!" un pagriež tēlu ar seju pret sienu. Iveta izskatās pārsteigta.

"Lija, kas tev ir pret Raini?"

 

*

 

Pie viena man jāpastāsta par Ļeņina pieminekli, kas stāv viesnīcas laukumā: Tajā Ļeņins stāv ar ziemas cepuri galvā. Viņš pie tās ticis tā. Bakū un Archangelskas pilsētas pasūtinājušas Vladimira Iļjiča pieminekļus: Archangelska ar ziemas cepuri galvā, un Bakū, kur siltāks klimats, ar cepuri rokā. Kaut kāda iemesla dēļ abas pilsētas pieminekļus noraidījušas. Ap to pašu laiku arī Daugavpils pasūtinājusi Ļeņina pieminekli. Nolemts, ka Daugavpils dabūs vienu no atraidītajiem pieminekļiem. Te jāpiezimē, ka piemineklis sastāv no detaļām, ko samontē kopā. Bet kaut kas ir sagājis dēlī. Kad piemineklis samontēts, tad izrādijies, ka Archangelskas cepure Ļeņinam ir galvā un Bakū cepure rokā.

 

*

 

Uz Daugavpils teātŗa durvim liels mūsu izrāžu plakāts. Zāle un skatuve laba. Sveili intervē krievu reportieris. Imants ir atgriezies savā pilsētā.

Izrāde izdodas laba. Mēs esam priecīgi Imanta dēļ. Mums aplaudē un aplaudē. Zāle ir piecēlusies kājās. Tas notiek tik spontāni, it kā viņi savā starpā būtu sarunājuši. Jāmin kāds īpatnējs starpgadījums. 1. cēliena vidū pēkšņi nodziest gaisma. Neviens nesaprot kāpēc. Pēc brītina gaisma atkal uzdegas. Sveiciens no Interfrontes Austrālijas teātrim? Varbūt.

Ejam pie Daugavpils teātŗa direktora Jāņa Žugova uz kafiju. Jānis ir nevien pazīstams Latgales keramiķis, bet arī mūziķis. Teātŗa režisors ir Klētnieks, kas nesen pārnācis no Liepājas teātŗa. Kā vējš iedrāžas Lāsma un Jānis ar ķiršiem. Braukuši 60 kilometru, lai mūs satiktu. Lāsma ir no Nacionālā teātŗa atvaļinājumā, bet Jānis nupat atgriezies no Mērnieku laiku filmēšanas, kur viņš spēlē Pietuku.

Pavēlu naktī ielaužamies savā cietoksnī.

 

*

 

No rīta nomazgājos lielajā baļļā. Karsts ūdens ir, bet aukstais ūdens ir deficītā, taisnību sakot, tek ļoti taupīgi. Sekas ir tādas, ka es applaucējos.

Šeremetjevs mūs negrib laist iet pa koridoru uz restorānu. Nevar un cauri! Vispār šodien esot svinamā diena, un restorāns ciet. Mēs viņu ignorējam. Nu labi, mēs pēc huļigāņiem neizskatoties. Varot iet ar.

Zemītis jau paspējis izstaigāt tirgu un apbrīnas pilns stāsta, ka redzējis pārdošanā tik lielus sieviešu krūštuŗus "kā mīnas". Mūs apkalpo krieviete. Ēdam kāšu. Kapteiņa meitiņa mums izmaksā pirmo un beidzamo algu. Braucam apskatīt Daugavpili.

 

*

 

Uz pusdienām neeju. Ēšana par daudz, un miega par maz. Mani uzmodina mūzika. Šodien taču ir svētku diena! Interfronte svin vēsturisko izšķiršanos - Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Ap mazu paaugstinājumu laukuma stūrī stāv pulciņš ļaužu. Koncerts. Pie pieminekļa nolikti divi mikrofoni. Izritina sarkanu tepiķi. Pa tukšo laukumu cierē divi miliči ar štekiem rokā. Atnāk Daugavpils pūtēju orķestris. Tikai saujiņa, jo latvieši atsacījušies spēlēt. Pie autobusa vingrinās krievu dejas grupa. Cilvēku vēl nav. Arī man jāiet prom uz teātri, ceremoniju neredzējušam. Duets iznāk pavisam labs. Zāle ir atkal kājās. Pasēžam pie Jāņa. Zemītis ar viņu bijis šodien Lietuvā. Vakariņas. Gulta.

 

*

 

Pirmā brīvā diena! Aizbraucam uz Jašas muižu, kur iekārtots Raiņa mūzejs. Tur iekārtotas arī vairākas izstādes. Visvairāk apbrīnojam kokā grieztās suņu sēnes ar cilvēku ģimjiem. Pie tam ļoti pazīstamiem ģimjiem.

*

Pa nakti caur balkonu pie skuķiem mēģinājuši ielauzties "melnie" (no dienvidrepublikām). Iepriekšējo nakti tādā pat ceļā lauzušies iekšā pie mūsu puikām. Tā ir jocīga suga. Pēc viņu uzskata viss ir pērkams, pat par koka rubļiem, ja vien to ir pietiekami daudz. Ledus skapis Lijas istabā taisiījis tik negantu troksni, ka skuķi to pārbīdījuši uz otru istabu. Viņas dzīvo svītā. Tas pats ledus skapis bija iemesls pamatīgam škandālam, bet par to vēlāk.

 

*

 

Uz ielām redzamas mazas kaudzītes saules puķu sēklu mizu. Oficiāli sēklas pārdot nedrīkst, lai nespļautu uz ielas čaumalas. Tas ir nehigiēniski. Saules puķu sēklas var dabūt tikai melnajā tirgū. Manam kapitālista prātam tas nav īsti saprotams. Ja spļauj uz ielas tāpat, tad tas ir higiēniski, bet ja spļauj čaumalas, tad tas ir nehigiēniski.

 

*

 

Daugavpils viesnica ir laikam vienīgā, kur vēl ir stāvu pārzines. Visas krievietes, un latviski vai nu nemāk vai atsakās runāt. Mājās pārnākot, Lijai uzbrūk stāva pārzine, ka tā bez atļaujas pārbīdījusi ledus skapi. Lija saka, ka viņa nekā nesaprot. Lai runā latviski vai angliski! Krieviete turpina blarkšķēt krieviski. Lija - angliski. Iet kā pie Bābeles. Beidzot krieviete uzdod un sāk runāt latviski! Atnācis direktors un lamājies. Viņai atņemšot no algas utt. Lija saka, ka viņai ar pārzini nav nekas runājams. Ja viņa ar kādu runās, tas būs direktors, un Lija aizsoļo kā Katrina II. Iedomīgie ārzemnieki!

 

*

 

No vakardienas svētkiem nekas liels nav bijis. Jānis stāsta, ka Oktobŗa revolūcijas svētkos veikali esot pilni ar mantām. Krievi sakot: "A vot, tie tik ir svētki! Kas 18. novembris!"

Līst. Braucam uz Rēzekni. Visā Latvijā nav cigarešu. Draugi dzīvo no maniem krājumiem.

Apstājamies Krāslavā. Stipri krieviska. Te dzīvojot galvenā kārtā Latvijas krievi un lielākais procents poļu no visām Latvijas pilsētām.

Ejam uz katoļu baznīcu apskatīt Svētā kaulus, bet tā ir ciet. Pa to laiku puikas atraduši, kur dabūt cigaretes.

 

*

 

Rēzeknes viesnīca bēdīga. Esam trīs kopā vienā istabā. Siltā ūdens nav, vannai aizbāzņa nav, toties viesnīcas apkalpotājas cenšas runāt latviski. Ir pat rakstisks uzaicinājums personālam uz ziņu dēļa. Arī šveicara nav pie durvim. Kultūras namu labo. Skatuve ir praktiski bez gaismām. Ģērbistaba caurstaigājama, jo īstajās ģērbtuvēs iekšā netiekam.

Spēlējam Duetu. Zālē ap 270 cilvēku. Sabojājas priekškars. Pēc izrādes pienāk Vizma Maksiņa no Toronto un Laima Baumane no Melburnas. Abas apceļo dzimto zemi. Laima te paliks un strādās ilgāku laiku. Vakariņas ēdam itin lepnā kafejnīcā.

 

*

 

Otrā rītā apstaigājam Rēzekni un noliekam puķes pie Aizvesto un nomocīto piemiņas plāksnes, kas stāv netālu no vedēju un mocītāju piemiņai celtā pieminekļa. Tad uz Aglonu un Voldemāra un Oļas Voguļiem. Voldemārs ir ievērojams keramiķis, un viņa sieva slāvu filoloģe. Dzeŗam paštaisītu tēju no pašdarinātiem traukiem un ēdam meža zemeņu ievārījumu ar baltmaizi. Šķiŗoties dzird mājas māti sūkstāmies, ka vairs nav palicis "nevina pūda". Toties Voldemāra kabatā ir ap 500 rubļu.

Vakarā izrāde Duetam. Mūsu elektriķis šausminās par gaismas būdu. Tā tiekot lietota vajadzībām, kam ar gaismu nav nekāda sakara. Zāle atkal pilna. Pirms izrādes mūs vietējie teātrinieki cienā ar kafiju, cepumiem un piedāvā pat Melno balzāmu, kas mums pirms uzstāšanās liekas neparasti.

Lija brauc šonakt ar Juri, Igoru un Jāni atpakaļ uz Rīgu. Mēs rītdien.

 

*

 

Iveta ir slima. Sazāļojam viņu, cik nu varam ar līdzpaņemtām tabletēm, un viņa visu ceļu noguļ.

Braucam uz Rīgu pa Daugavas senleju. Mūsu turnejas Latgales posms ir noslēdzies. Nacionālā teātŗa vitrīnā redzam savus palielinātos ģīmjus.

 

*

 

Pēcpusdienā Smilģa mūzejā tikšanās ar publiku. Mēs isti nezinām, ko sagaidīt. Sapratām, ka būs prese konference. Laužu stāvgrūdām - žurnālisti, rakstnieki, režisori, aktie(i, draugi un pazinas, zinkārīgie. Beidzamajā bridi mums pasaka, ka jādod sava vizītkarte. Tiekam fotogrāfēti no visām pusēm. Pa zāli ceto SLT uzvedumu palielinātās fotogrāfijas, kas atsūtītas trimdas teātŗu skatei, bet telpu trūkuma dēl nav izstādītas.

Kapteina meitina mūs iepazistina kā "labākos no labākajiem", kas no Sidnejas atbraukuši, un mana sirds šausmās notrīc. Kur viņa tādu informāciju dabūjusi! Ne no mums. Kādas 2 stundas atbildam uz jautājumiem un nospēlējam pāris skečus no Kaleidoskopiem.

Pirmo reizi satieku rakstnieku Hariju Gulbi.

Latvijas Jaunatnē par mums parādās plašs raksts ar attēliem. Fotogrāfijā ieraugu, ka bijis arī Gunārs Priede. Rīgas radiofons lieto tikšanās skaņu ierakstu.

 

*

 

Vakarā ciemojos pie režisora Kārļa Auškāpa. Man no Laimoņa Siliņa ir pilnvara runāt par kopēja ansambja veidošanu 1992. gadā. Man būtu jāraksta luga. Bet par ko? Pie Otriem gaiļiem gudrāki neesam tikuši. Rītdien jābrauc katram uz savu pusi. Kārlim uz Zviedriju un man uz Kurzemi.

26. jūlijs. Braucam uz Liepāju. Vispirms uz Airītēm, tad pārbraucam pāri Ventai un drīz esam Liepājā. Apmetamies galvenajā viesnicā, kur uz Sveiļa pieprasījumu mums ar Liju, kā visvairāk nodarbinātajiem darba zirgiem, ir ierādītas atsevišķas istabas. Viesnīca itin laba, un tur nevalda Daugavpils režīms. Liepājas ielās daudz uniformu.

Abas izrādes ir izpārdotas. Mums ir jauns skatuves meistars, vārdā Ēriks. Spēlējam Smiltis un itin pieklājīgi. No teātriniekiem abās dienās satiekam tikai pāris cilvēkus, kas atnāk pie mums parunāties. Vai nu visi dzīvo pa laukiem, vai arī viņiem vienkārši tāda amatieŗu trupiņa neinteresē. Acīmredzot, neviens negrib braukt uz Austrāliju.

Liepāja ir apskatīta. Braucu pat tramvajā, un tagad es zinu, kā jūtas konservēta sardīne ...

 

*

 

28. jūlijs. Ielādējamies busiņā un gaidām Kapteiņa meitiņu, kas aizgājusi nokārtot rēķinus. Atgriežas itin pikta un saka, ka mums esot jāuzmanās, kā mēs runājam ar cilvēkiem no sabiedrisko pakalpojumu sektora. Te neesot Austrālija! Šis ir teātŗa aizkulises, un jums tās nav jāzina.

 

*

 

Pa ceļam uz Kuldīgu atklājas, ka skatuves meistars Ēriks aizmirsis viesnicā savas bikses. Jūs esat mēginājuši pa publisko telefonu sazvanīt Liepāju? Nemēģiniet!

 

*

 

Kuldīgā viesojamies mūsu šofeŗa Igora mājās. Mūs apdāvina un cienā ar sēnēm.

Kuldīga ir latviska pilsēta. Krievu ir maz, un tie paši runā vai saprot latviski. Kāpēc tik maz migrantu? Vietējie smejas, ka neesot apsildīta šoseja. Nevarot plikām kājām atnākt. Neesot arī tiešas dzelzceļlīnijas uz Rīgu. Ļeņinam te neklājas viegli. Varbūt, ka izpildkomiteja par viņu apžēlosies un novietos statuju kur citur, un vietējie grafītisti viņam liks mieru. Lasām Talsu rajona avizē, ka apgabalā ieradušies divi lāči un nodarbojas ar biškopību. Izpostīts 21 bišu koks.

Uzmetam aci Ventas rumbai un ardievu, Kuldīga!

 

*

 

Ventspils ir negaidīti zaļa. Es biju sagaidījis postažu. Bagāta ostas pilsēta. Universālveikalā ir dažādas mantas. Ir pat skatlogi. Migranti te esot izglītotāki nekā citur. Ventspils vecās ēkas restaurē, gan tikai no ārpuses. Ir pat no Vācijas atvestas modernas ielu tīrāmās mašīnas. Atceros ielu tirāmo mašīnu Rēzeknē. Mēs bijām savu busiņu nolikuši tieši viņai ceļā, un šī ņēmās mūs pa krieviski slānīt. Kas par raupju balsi - kā šmirgeļpapīrs!

Mūs nometina telpās, kur dzīvojuši amerikāņu naftas vada būvētāji. Man ir divas istabas un vannas istaba. Pieklājīgas mēbeles. Arī televizors ir, bet to nevar pagriezt ne skaļāk, ne klusāk. Attiecīgais kloķis ir nolauzts. Es sāku pierast, ka kaut kas kaut kur vienmēr nedarbojas. Man šķiet, ka šī bija vienīgā vieta, kur ierodoties vajadzēja uzrādīt pasi.

Zvejas kolhozs "Sarkanā bāka", kuŗā namā mēs spēlējam, ir bagāts. Lieliska skatuve, apgaismojums, zāle ar viļņotiem griestiem. Pirmajā vakarā spēlējam Smiltis. Pēc izrādes mūs apsveic Ventspils tautas teātris degošām svecēm, kas tiek nodotas mums. Piedevām pa ventiņiski gaŗa apsveikšan perš un pudele ar kumeliņ tēj'. Tā ārstējot visas kaites (tāpat kā žīdiem cāļu zupa).

Pēc tam mēs jaukos ventiņus vairs neredzam.

Vakariņas ēdam vietējā disko. Spēlē kapella. No pieteikumiem var saprast, ka svin Cecīlijai vārda dienu. Pamazām noskaidrojam, ka gaviļniece ir disko oficiante. Arī SLT kapella apsveic ar dejas gabalu. Puskurli diskojam prom uz gultu.

 

*

 

No rīta apstaigājam Jūrniecības un zvejniecības muzeju. Citi iet peldēties, jo diena ir silta, citi staigā pa pilsētu, bet es nolemju atpūsties vakara darbiem. No sarīkojuma nama skaists skats uz Ventspils ostu. Tā nav maza. Esmu lasijis, ka Ventspils un Odesa ir PSRS vissvarīgākās tirdzniecības ostas.

Duets. Starp apsveicējiem uz skatuves ir arī Cecīlija, baltā blūzē, melnos svārkos un pastalās. Ejam uz disko. Ko Cecīlija šovakar svin, nevar isti saprast, bet kaut ko jau svin. Viņa izsauc mūsu galdam šampanieti, mēs atbildam ar liķieri. Cecīlija atkal izsauc šampanieti, un mēs atbildam ar kaut ko slapju. Orķestris spēlē mums par godu deju. Mūsu runpersona, kas ir arī mūsu dančpersona, aizved Cecīliju dancot. Beidzot viņa pārceļas pie mūsu galda. Lai gan viņa deklarē, ka no mūsu bara viņai vislabāk patik Imants, šis sēž kā mūris. Ir novērots, ka Sveilis runā ar sieviešiem tikai tad, kad viņam ir, kā mēs sakām, baltais brūtgana svārks mugurā. Šovakar viņam ir pelēks.

 

*

 

No rīta Cecīlija atnākusi mūs izvadīt un uzdāvina Lijai savas pastalas.

Pa ceļam uz Dundagu apskatām pamatīgāk ostu. Vēl arvien nekāda šausmīga postaža nerēgojas. No Dundagas braucam uz Valdemārpili, kas senāk saucās Sasmaka.

Valdemārpils apkārtnē aug milzīgā Elku liepa, kas no saviem apmēriem un vecuma sākusi plīst. Te kādreiz mūsu senčiem bijusi svēta vieta. Braucam tālāk uz Nogales pili. Skaistais parks un dīķi tiešām liek aizturēt elpu. Ap 17. g.s. te dzivojusi nežēlīga baronese, un viņas kalpone Judīte, klausot Dieva balsij, viņai nogriezusi guļot galvu. Kas noticis ar Judīti, nav zināms, bet baronese vēl arvien uzturas Nogales pilī, un ir pazīstama kā Zilā Jumprava. Arī mūsu gids sakās viņu redzējis.

 

*

 

Talsi. Čigānu galvas pilsēta. Progress ir skāris arī viņus - zirga vietā spēkrati, bet vecie niķi un stiķi tie paši. Apmetamies viesnīcā ezera krastā. Mūsu techniskie darbinieki ir apvainojušies. Talsu teātrinieki nav devuši viņiem tēju, teikdami, ka galds nav domāts viņiem, bet sidnejiešiem. Šie nemaz neesot tēju gribējuši, tikai pajokojušies.

Skatuve un gaismas sliktas. Spēlējam Smiltis. Pēc izrādes teātris mums riko rautu. Techniskais personāls to boikotē. No rīta mūs izvada Tukuma tautas teātŗa režisore un viens aktieris. Mūsu Kurzemes brauciens ir galā.

 

*

 

Atpakaļ Medinā un Mekā.

1. augustā Nacionālā teātri spēlējam Smiltis. Lai nu ies kā, puķes mums ir nodrošinātas un aplausi ar, jo veselas 3 rindas pilnas ar draugiem un radiem. Abas izrādes ir izpārdotas. No Augstākās padomes vien aizrunātas 100 vietas.

Man neiznāk laika nervozēt, jo pirms izrādes mani ilgi intervē Ligita Bērziņa no Mākslas. Ejot atpakaļ uz ģērbtuvi, satieku Jūliju Bebrisu un Intu Tiroli, kas ansamblim uzdāvina skaistu krūzi. Tā kā visi esam norūpējušies par atpakaļvedamiem kilogramiem, tad pārējie laipni atstāj krūzi man. Tūlīt jāiet arī uz skatuves, bet pie spēlēšanas vēl netiekam. Vispirms publiku uzrunā Edmunds Freibergs un Iveta Krauja. Protams, ka slavē. Beidzot arī mēs tiekam pie vārda. Ir tiešām jauki spēlēt pilnā zālē.

Beigas! Aplausi, klanīšanās, aplausi, klanīšanās. Liekas, ka tie nekad nebeigsies. Puķes no pazīstamiem, puķes no nepazīstamiem. Negals ir ar tiem, kas puķu pasniegšanas brīdi izmanto, lai apjautātos par saviem pazudušajiem radiem Austrālijā. (- "Varbūt jūs pazistat manu māsas meitu? Viņa aizbrauca uz Austrāliju" - "Kur viņa dzivo?" - "Es nezinu." - "Kā viņu sauc?" - "Es nevaru atcerēties. Viņa ir precējusies ar austrālieti".) Tas vēl nebūtu nekas, bet daži vienkārši grib papļāpāt. Pa to laiku aiz runātāja stāv tāda rinda kā pie špabja bodes.

Vakaru nobeidzam Artūra Krodera kabinetā pie kafijas tases. Visbeidzot aizejam pie Brīvības pieminekļa un atstājam tur savus ziedus. To nakti neguļu. Odi.

 

*

 

2. augusta rīts pienāk neganti ātri. Pl. 17.00 televīzijas intervija Nacionālajā teātrī. Arī abas izrādes tiek filmētas. Es viņas neskatīšos. Satieku televīzijas režisoru Nagaini un runājam par eventuālu sadarbošanos. Viņam patīkot manas Vēstules no dzimtenes, BET... Šis vārdipš man nav svešs. Varbūt, ka Skaņu Jānim taisnība - mans laiks vēl nāks.

Duets. Es pats par sevi esmu diezgan sašutis. Uz skatuves apsveicēju starpā ir arī Elza Radziņa. Rolands Zagorskis ir ticis pie runāšanas un paziņo, ka mūs uzņems Aktieŗu savienībā. Paldies, Roland! Cerams, ka biedru nauda nebūs jāmaksā valūtā. Smiņķi no ģīmjiem nost, un ejam uz rautu Nacionālā teātŗa zālītē. Es visu brauciena laiku sūdzējos, ka nekur neesmu dabūjis ēst skābus kāpostus. Skatuves meistars Ēriks man tos tagad uzdāvina. Veselu kilogramu plastmasas maisā. Nacionālā teātŗa skatuves meistars Arnis Bērziņš mums savukārt uzdāvina gabaliņu no vecās Nacionālā teātŗa skatuves ar iegravētu plāksnīti. Esam salasījušies krietns pūlis - "Māras" pārstāvji, mūsu techniskie darbinieki ar otrām pusēm, Jānis Skanis ar Elgu, Iveta Brauna, Gunta Virkava, Rolands Zagorskis, Helga Dancberga, Anna Lanska no Pertas, Jānis un Linda Čečiņi no SLT, Arturs Kroders, Edmunds Freibergs, Egons Maisaks ar Daci, Arnis Bērziņš u.c.

Var nojaust, ka Rīgas teātŗos valda kastu sistēma. Aktieŗiem un režisoriem ar techniskajiem nav kopējas valodas. Mēs, sidnejieši, esam draugos ar visiem.

 

*

 

Juris Zemītis un Elza Radziņa pēc Zīmējumi smiltīs izrādes Nacionālajā teātrī.

 

 

 

 

Duetam ir nolikta papildizrāde Smiļģa mūzejā. Nekādas pārģērbšanās nebūs. Būsim visu laiku uz skatuves. Gaismos Juris.

Ļaužu netrūkst. No Dailes redzu Arnoldu Liniņu ar kundzi, Zemzaŗus u.c. Pēc izrādes ejam uz Aktieŗu savienības namu, kur mums būs atvadviesības. Nams ir lielisks. Rolands mūs izved cauri "tūrē". Arī rietumos no tādiem birojiem nebūtu jākaunas. Starp citu, mana sieva atklājusi, ka Zagorskis ir mums rads (no baltās ķēves ...). Ilzei ir radi visās pasaules malās un neaptveŗamos kvantumos. Tie, kas nav viņai rada, izrādās skolas biedri. Ilzi pazīst puse Latvijas.

Vislielāko komplimentu mūsu trupai es dzirdu no Arnolda Liniņa: mēs esot viņiem atvēruši acis, cik Stumbre ir laba dramatiķe. Ar novēlošanos atsteidzas Ģirts Jakovļevs. Mūs apdāvina. Es dabūju lielus ādas vākus ar rakstāmbloku iekšpusē. Man tagad ir kādi 10 vāki dažādos lielumos, bet man personīgi ir rakstāmpapīra deficīts. Ģirts kā Savienības priekšsēdis mūs uzrunā un, cita starpā, saka, ka, lai mūs uzņemtu arodbiedrībā, vispirms būšot jāiesniedz rakstisks lūgums. Protams, tā esot tikai formalitāte. Mēs ar Sanfrancisko Siliņiem būšot pirmie ārzemēs dzīvojošie biedri utt. No mūsu puses atbild Imants Sveilis. Zemītis ir aizlaists pensijā, un tagad runā pirmā garnitūra. Ari es pirmo reizi brauciena laikā publiski atveŗu vai, labāk sakot, palaižu savu muti. Varbūt, ka nevajadzēja, jo man šķiet, ka "iedzimtie" uzņem manis teikto pārāk tieši. (Varbūt, ka tas lasītājiem nav zināms, bet arodbiedrības biedri bauda dažādas privilēģijas, piemēram, lieko zobu ielikšanu utt.)

Prasu Ģirtam, vai arī mums kā arodbiedrības biedriem būs tiesības uz brīviem zobiem, un vai mums piešķirs radošos komandējumus no Sidnejas uz Rīgu. Reakcija ir ļoti remdena. Ģirts atbild, ka pie mums esot labāki zobārsti un radošos komandējumus ignorē.

*

Pārnākot dzīvoklī, es sev saku: Enter a free man! (Ienāk brīvs cilvēks - tā saucas Stoparda luga, kas man jāsūta Kārlim Auškāpam.) Tas teijaterspēlēšan jau nau slikts liet, bet brīvībam nau pretinieks!

*

Es nezinu, kā jums, bet man visgrūtāk ir rakstu nobeigt. Viss pulveris izšauts. Nav ne pacietības, ne gribas ko vairāk rakstīt. Bet beigas prasīt prasās pēc punkta, pēc kāda trāpīga izteiciena vai spēcinošiem vārdiem. Tie, ticiet man, no gaisa nekrīt, tāpēc es būšu oriģināls un nobeigšu ar izvilkumu no Šekspīra soneta. Neesmu īsti pārliecināts, vai šis sonets te ir īsti vietā, bet man patīk beidzamais teikums.

Būt nerunīga mana mūza prot,
Kad citi mūzas kalpi sacenšas,
Ar zelta spalvu tevi cildinot,
Visskanīgākās dzejas rindas rast.
Es domāju, bet citi vārdus teic,
Kā dumjš un neizglītots ķesteris,
Pēc tam, kad spējīgākie himnas beidz,
Es āmen pasaku, un tas ir viss ...

Uldis Siliņš. V. Motmillera uzņēmums. 1983.