MEKLĒTĀJS

Klāvs Elsbergs. Velci, tēti. Dzeja. Sastādītāja Irēna Auziņa. Mākslinieks Andris Breže. Rīgā: Liesma, 1989.

 

Vecāko paaudzi Klāva Elsberga acīs bija sakompromitējis masīvais, iesīkstējušais nepatiesīgums. Ar saviem kritiskāk un ironiskāk noskaņotiem vienaudžiem kopību izjuzdams, viņš nāca ar domu par literāru jaunatnes žurnālu, par Avotu, deva idejas tā saturam un uzņēmās nodaļas redaktora darbu. Avotam vajadzēja atvērt logus uz pasauli, būt kvalitatīvi izvēlīgam un runāt jaunajai paaudzei saprotamu valodu. Žurnāla pirmais numurs iznāca 1987. gada janvāri. Mēnesi vēlāk Klāvs Elsbergs vairs nebija dzīvo vidū.

Viņa otrais dzejoļu krājums, Bēdas uz nebēdu, bija iznācis iepriekšējā gadā. Avotā par to rakstīja Knuts Skujenieks, reizē aplūkodams arī Annas Rancānes un Amandas Aizpurietes vienlaicīgi izdotos krājumus un nosaukdams visus trīs jaunos dzejniekus par strādniekiem savā dzimtajā literatūrā, tā raksturojot kādu kopīgu ievirzi, atšķirīgu no daudzu priekšgājēju sludināšanas un globālas runāšanas tieksmes. Knuta Skujenieka apcere, rakstīta kaut kad 1986. gada beigās, noslēdzas ar spriedumu, ka trijotne nav vairs iesācēji, bet ir kalnā kāpēji, kuŗiem katrs nākamais solis prasīs arvien lielākas pūles.

Savā literārajā darbā Klāvs Elsbergs pūles nebija taupījis. Par to liecina padarītais, par to stāsta cilvēki, kas viņam bija tuvi. Savas dzīves pēdējos mēnešos dzejnieks reiz teicis, ka techniski viņam jau gandrīz viss pa spēkam, varētu rakstīt pantus vienā laidā, -- "ja iekš tam tas viss būtu". Tāds sevis novērtējums nav pretrunā raksturojumam, ko sniedz Knuts Skujenieks.

Krājuma Velci, tēti sakārtotājas Irēnas Auziņas ievadvārdi norāda, ka te ievietoti ja ne gluži visi, tad tomēr lielum lielā daļa Klāva Elsberga atstāto dzejoļu. Viss to vairums ir rakstīts īsajā laikā no 1985.gada līdz 1987.gada sākumam. Dzejnieks pats teicis, ka šajā materiālā atrodamas apmēram divas trešdaļas no viņa iecerētās trešās dzejoļu grāmatas un piemetis, varbūt puspajokam, ka tās nosaukums varētu būt Cenzēti vārdi. Kāpēc gan ne. Arī laikā, kad uzspiestas cenzūras vairs tikpat kā nav, toties jo stingrāka kļūst kalnā kāpēja paškritika. Tās darbs gan šoreiz paliek nepabeigts.

Saviem laikabiedriem Klāvs Elsbergs vēlēja vairāk rotaļīgas fantāzijas, aicinādams dzejā celt godā jautro, priecīgo cilvēku, Homo ludens. Viņa paša vārdu spēles - Bēdās uz nebēdu to vēl ir papilnam - ir tuvākas bufonādei, rotaļai ar dubultām maskām. Negaidīts akcents, pēkšņa gaismas maiņa, un smaids ir pārvērties sāpīgā grimasē. Kā spilgts paraugs šī ceļa turpinājumam rodas trešā krājuma dzejolis "Plaisanterie macabre" vai, kā paskaidrojumā pārtulkots, "Drūmā uzjautrināšanās".

Bēdas uz nebēdu liekas noslēdzam jauneklības posmu. Atlikušajos divos gados rakstītie dzejoļi ir skarbāki, rūgtāki par spīti nenoliedzamajam rokas vieglumam, kas pa daļai ir liela talanta dots, bet vēl vairāk darba sviedros radies, kā to apliecina Irēna Auziņa. Neatlaidīgā, sūrā darbā var tuvoties noslēpumiem, par kuŗiem Klāvs Elsbergs būs domājis, pieminot gludu pantu nepietiekamību. Apziņa par to aicināja meklēt tālāk. "Meklēšana" - tā saucas viens no atstātajiem dzejoļiem.

Zem tām nobrukušām smiltīm?
Tur nekas nav manis paša.
Starp tām mākoņaitām dumjām?
Arī tur nav manis paša.
Bet te, pa vidu zīdainim un vecim?
Vēl nekā no manis paša.

mani pašu mans dēls atradīs
es ceru
bet viņš jau meklēs sevi pašu
es zinu
tad varbūt kāds cits meklēs
es ticu
kaut ko jau atradīs
es ceru

Tādiem vārdiem, tādā balsī izteikta cerība atklāj, ka jau daudzkārt nācies vilties. Tāpēc pagrūti noticēt satura rādītājā atzīmētajam dzejoļa sarakstīšanas gadam -1977. Jādomā, ka tā ir iespiedkļūda. Ja ne, tad brīnums, jo dzejniekam toreiz bija astoņpadsmit.

Klāva Elsberga pēdējo gadu dzejā netrūkst melnu brīžu. Tie gan nesaistās tik daudz ar nepiepildītām cerībām, bet vairāk ar negrozāmām parādībām, ar eksistenciāliem nolikumiem, kas pastāv neatkarīgi no laimīgām vai nelaimīgām vēlmēm un iedomām. Ieskata acumirkļi ir biedīgi. Reizēm te paglābj dzīves gudri iekārtotā rutīna, reizēm tā ir apzināti jāsarauj, lai skatītos nakts melnajā plaisā. Tā saldē, bet nenosaldē, kādreiz no tās "atkal sapnis kā jorģīne zied".

 

Mārtiņš Lasmanis