ATSPĪDUMI

Aleksandrs Zariņš. Bites un bumerangs: latvieši piektajā kontinentā. Žurnālista rakstu izlase. Linkolnā: LaRAs Grāmatu Klubs, 1989. 394 lp.

 

Zariņa skatījumā un izteiksmē ir kaut kas drusku hemingvejisks: viņš raksta par daždažādiem dzīves aspektiem, ieskaitot medības, zveju, tīksmīgu ēšanu un dzeršanu, allaž lūkodams veidot skaidru izteiksmi un bieži rādīdams konkrētus ārpasaules iespaidus, kas var rosināt domas un jūtas. Netrūkst arī uzkrītošu atšķirību. Slavenā amerikāņu pieeju literārai radīšanai ietekmēja jaunībā apgūtie žurnālista paņēmieni, taču jau drīz (25 gadu vecumā) Hemingvejs sprieda, ka ar žurnālistiku nodarboties vērts tikai labas atlīdzības dēļ; turpretī Zariņam žurnālistika nepārprotami ir sirdslieta. Man šķiet, ka Zariņš ir rosīgs žurnālists lielā mērā tādēļ, ka viņam patīk publiski izteikties rakstos, bet nav gribējies vai veicies darināt mākslas prozu, lugas vai dzejoļus. Dažs rakstu mākslinieks spēj būt arī labs žurnālists; par to liecina kaut vai Džordža Orvela veikumi. Tomēr pievēršanās vienīgi žurnālistikai šādus rakstniekus neapmierinātu. Somersets Moms deklarēja, ka žurnālistika kā maizes darbs ir rakstniekam ļoti bīstams, jo nomāc savdabīgu uztveri, nokauj rakstītāja individualitāti. Domāju, ka Moma spriedums nav gluži nepamatots, jo žurnālistika laikam gan nepieļauj īsti brīvu pašizpausmi. Žurnālists raksta visiem attiecīgā izdevuma lasītājiem vai to vairumam, katrā ziņā pēc iespējas daudziem, tādēļ rodas Moma pieminētais "vispārinātais viedoklis", kas nav savienojams ar individualitātes kopšanu un atklāsmi. Mākslas prozas autoram vai īstam dzejniekam savdabīgu māksliniecisko nolūku īstenošana ir vēl svarīgāka nekā popularitāte. Hemingvejs bija iepriecināts par to, ka daudzi pirka un lasīja viņa grāmatas, bet viņš allaž centās rakstīt labi, nevis iztapt amūzisku ļautiņu vēlmēm. Tie, kas saražo aizraujošus" bestsellerus un par kritiķu izsmieklu bimbo ceļā uz banku", protams, nav rakstu mākslinieki; viņus varētu apzīmēt par rakstu amatniekiem, kas darina komerciāli vērtīgu "daiļliteratūru", bet negrib vai nespēj sniegt mākslas vērtību. Ir jau visādi rakstnieki ... Laba žurnālista sacerējumi, protams, nav draza, bet arī žurnālists ir drīzāk amatnieks nekā mākslinieks, un līdz ar to viņa mērķi un metodes visumā neatbilst rakstnieka iecerēm un pieejai. Tā kā Zariņa skatījums dažviet manāmi tiecas uz literatūru, var rasties aizdomas, ka aplūkojamās grāmatas autors ir žurnālistikas apmāts vai žurnālistikā iestidzis potenciāls rakstu mākslinieks. Man tomēr šķiet, ka Zariņš ir pārāk ordinārs (jeb normāls, lai varētu kļūt par "īstu rakstnieku". Orvels laikam gan pareizi norāda, ka nopietni rakstnieki mēdz būt lielāki egoisti nekā ļaužu vairums, žurnālistus ieskaitot. Nav tā, ka šāds savtīgums nepieciešami izpaužas kā rupjš, pirmatnīgs egoisms, tomēr nevar noliegt, ka nopietni rakstnieki kultivē savu individualitāti. Manuprāt, aplūkojamā rakstu izlase liecina, ka Aleksandram Zariņam - atšķirībā kaut vai no Kārļa Zariņa - tikai ļoti mērenā veidā piemīt ietiepīga savdabība. Zariņš bieži izsakās neatzinīgi par "īsto" austrāliešu vidē ieraudzīto, bet ērti un lokani iekļaujas latviešu emigrantu sabiedrībā. Savas bērnības iespaidiem viņš liekas krietni vien draudzīgāks nekā, teiksim, Sartrs vai Hemingvejs. Zariņam piemīt atsaucīgāka un redzīgāka aistētiskā uztvere nekā ļaužu vairumam; sevišķi individualizēta tā neliekas. Zariņa raksturs šķiet visai konvencionāls; uz šādu iztulkojumu vedina kaut vai bažīgā pievēršanās svešādajām austrāliešu pieklājības ierašām (33. lp). Te nu jāteic, ka konvencionalitāte vilto un nomāc dvēseliskās īstenības ieskatījumus, kas nepieciešami ne tik vien literatūrā un mūzikā, bet arī vizuālajās mākslās un dejā, jo mākslas izteiksmes līdzekļi - vārdi, skaņas, krāsas, veidi, kustības - būtiski kalpo cilvēka psīches atklāsmei. Žurnālistikai konvencionāls raksturs droši vien piemērots vairāk nekā mākslai; žurnālists parasti nemēģina radīt īstu daiļliteratūru; viņš informē, argumentē, gādā uzjautrinājumu, palīdz izklaidēties, lūko novērst gaŗlaikošanos (Zariņš deklarē, ka labs žurnālists "uzraksta interesantu rakstu" un ka pirmais noteikums ir - panākt, lai rakstu izlasītu"). Aplūkojamais krājums liek man domāt, ka autors mājo žurnālistikas teritorijā, netālu no mākslas robežas ...

Šķiet, ka Zariņa raksturs veicinājis iejušanos "normālu pilsoņu" domās un izjūtās, dzīvu interesi par viņu pasākumiem un sasniegumiem. Būdams kultūras cilvēks ar drusku mākslinieciskām ievirzēm, Zariņš vairāk vai mazāk saprotas ar gleznotājiem, aktieŗiem, mūziķiem, dejotājiem, rakstniekiem, intervē gan vecos, gan jaunos. Viņa žurnālistiskās rosmes ne jau niecīgais rezultāts savā ziņā līdzinās Imanta Tillera dižgleznai, kas sastāv no daudzām sīkglezniņām. Zariņa veikums gan drīzāk salīmēts no dažādu izmēru fotoattēliem, kas veido kopainu, rāda Austrāliju un latviešu emigrantu sabiedrību.

"Letiņi" uz piektā kontinenta dabas un anglosakšu civilizācijas fona aplūkojami arī Ainas Vāveres stāstos, kas sakopoti krājumā Svešatnes albums; bet Vāvere ir daudz selektīvāka, viņas sacerējumi - stilizēti, visumā tālāki nepārveidotai ikdienai. Nākotnes vēsturniekiem un varbūt arī rakstniekiem, kas lūkos apgūt ziņas un iespaidus par latviešu dzīvi Austrālijā, Zariņa žurnālistiskie raksti visumā noderēs labāk nekā Vāveres stāsti, kas gan dziļāk iespiežas tēloto ļaužu pārdzīvojumos un izgaismo ne tik vien Austrālijas latviešu pieredzi, bet arī cilvēka dzīvi" (the human condition) vispār. Tie, kas meklēs samērā tiešu atveidu, nevis mākslinieciskus pārveidojumus, Zariņa grāmatu šķirstīs ar patiesu interesi.

Autoram mazāk padevusies daža komplicētas personības ģīmetne. Piecdesmito gadu sākumā Zariņš rāda, kā "Teodors Tomsons apgāž tagadnes latviešu dzeju" (raksts publicēts Latvju Žurnālā). Patiesībā Tomsons uzkāpj augstā zirgā, tēlodams latvju dzejas renesanses kondotjēru, nicīgi raudzīdamies uz Raini un Skalbi, toties uzslavēdams Pēteri Atspulgu un Pēteri Iklāvu, kas minēti kopā ar Virzu, Medeni un Cedriņu, un apzīmēdams sevi pašu par "zeltamuti". Zariņš it kā nemana Tomsona taktiku un stratēģiju. Beigās šāds visai pacilājošs paudums: Bohēmiešu pulka izdarībās straujš un nesavaldīgs, bet literāros disputos savu ideju neatlaidīgs cīnītājs, Tomsons dažreiz pagriež muguru draugiem, bet neatkāpjas no stingrās latviešu dzejas prasībām." Varbūt tas, ka "Sidnejas nemiernieks paliek viens savā sarkanajā istabā", norāda uz šaubām? Atklātu iebildumu vai kaut cik droši samanāmas ironijas šai rakstā nav. Divos vēlāk (1972. un 1984. g.) publicētos rakstos Zariņa pieeja nav vairs ne tuvu tik goddevīga; Tomsons rādās vairāk kā ekscentriķis, balamute, kas "Olafu Stumbru bija sagaidījis kails un atvainojies, ka neesot gaidījis viesi ierodamies divu dāmu pavadībā". No Stumbra un paša Tomsona atklājumiem var uzzināt, ka Tomsons bijis (a) kunga prātā un (b) tērpts glītā, svītrainā pidžamā, kas dāmām it kā likusies piedauzīga un tādēļ žigli novilkta ... Diemžēl, galantais dzejnieks aizmirsis uzvilkt formālāku ietērpu; dāmām parādījies Ādams. Arī skaidrā prātā Tomsons labprāt klaunojās un lūkoja šokēt citus pilsoņus; bet uzskatīt viņu galvenokārt par "špicbuku" un dīvainuli būtu tikpat aplami kā bez iebildumiem pieņemt viņa spriedumus par dzeju un dzejniekiem vai ticēt visam, ko viņš stāstīja par savu pagātni. Tomsons bija sarežģīta personība; man šķiet, ka Zariņš viņu pārāk vienkāršo, sākumā idealizēdams un vēlāk kariķēdams. Osvalda Lāča portrets varēja būt daudzveidīgāks un krāsaināks. Lācis bija ne tik vien maigs, mīļš un sirsnīgs", bet arī lietišķīgs un ar cieta skarbuma un sarkasma piedevām. Šis diezgan komplicētais īpašību apvienojums parādās Lāča prozā un vārsmās; to varēja manīt arī viņa izteikās, izdarībās un vēstulēs. Zariņš stāsta: Bet esmu redzējis viņu arī niknu, kad visa viņa fiziskā un garīgā būte dreb apvainojumā." Šāds niknums var būt jūtīga rakstura izpausme; maigums un jūtīga cilvēka dusmas tomēr nebija viss, kas saskatāms Lāča iedabas struktūrā. (Starp citu, arī Jānis Rudzītis bija pamanījis Lāča personības "nežēlīgo" aspektu.) Raksti par Spodri Klauvertu šķiet vairāk līdzsvaroti, tomēr Klauverts parādīts drusku virspusīgi un no tāda kā prātīgāka, savaldīgāka viedokļa.

Lielais vairums šai izlasē uzņemto rakstu publicēti Austrālijas Latvietī , daži Londonas Avizē, Latvju Žurnālā, Latvijā, Brīvajā Latvijā. Austrālijas Latvieša līdzstrādnieks Zariņš ir bijis, redaktora E. Dēliņa vārdiem runājot, gandrīz kopš laikraksta iznākšanas pirmās dienas". Varbūt šis laikraksts īpaši atbilst viņa ievirzēm. Man nesen gadījās iepazīties ar saglabātām Brīvās Zemes 1939. g. 17. maija numura astoņām lappusēm. Šķirstot nodzeltējušās lapas, aplūkojot foto attēlus un reklāmas, lasot ziņas, Virzas ievadrakstu, Aleksandra Grīna runas tekstu, romānu turpinājumus, manīju radniecību ar emigrācijas presi, vistiešāk varbūt ar Austrālijas Latvieti. Zariņa pausmēs reizēm ir pavīdējis kaut kas no autoritārā laikmeta etosa.

Šīs grāmatas saturs ir tik daudzveidīgs, ka īsumā to kaut cik atbilstoši raksturot nav iespējams. Var gan teikt, ka LaRAs apgādam šai gadījumā tiešām bijis vērts laist klajā žurnālistisku sacerējumu izlasi un ka tas laikam vēl vairāk noderēs Latvijai nekā emigrantiem. Pēc daudziem gadu desmitiem, kad Austrālijas latviešu pēcteči nemaz vairs nesapratīs savu baltisko senču valodu, šai krājumā kā burvju spogulī (kuŗa virsma šur tur mazliet nelīdzena) rādīsies divdesmitā gadsimta vēlāko gadu Austrālija un joprojām dzīvos sen mirušo latviešu emigrantu sabiedrība.

Grāmata izdota necili, bet rūpīgi; neatceros, vai pamanīju kādu iespiedumkļūdu. Dagnijas Grestes vāka apdare saturam piemērota, bet nav diezcik iespaidīga. Vienkāršota Austrālijas karte un īpašs saraksts ar skaitļiem un pilsētu vārdiem gan latviskā, gan angliskā rakstībā palīdz kartē ērti atrast grāmatā minētās pilsētas. Netrūkst autora biogrāfisko datu, kā arī noģīmja, kas rāda "veco Zariņu". (Tā kā autors jau kopš gadu gadiem raksta par Austrālijas būšanām, tad patiesībā vajadzēja vēl vienu foto, kas rādītu "jauno Zariņu".) Apgāda piezīmēs skaidrots, ka šis rakstu izlases nosaukums asociējot rosīgos Austrālijas latviešus ar bitēm un ka bumerangs norādot uz trimdinieka slieksmi domās atgriezties vietā, no kuŗas izsviests".

 

Gundars Pļavkalns