AICINĀJUMS JAUNAI LATVIJAS VĒSTURES UZTVEREI

Tadeušs Puisāns. Latgale. Vēsturiskas skices. Toronto: Autora izdevums, 1988. 312 lp.

 

Vēsturnieks Tadeušs Puisāns izdevis otru Latgales vēstures problēmu apcerēm veltītu grāmatu. Pirmā - Nogrimušās jaunavas mantojums - Ludza - iznāca Jāna Šķirmanta apgādā 1973. gadā un guva lielu ievērību. Autors norāda, ka "Latgales vieta Latvijas vēsturē līdz šim gan bija bāla, jo Latgale bija katoliska un katolicisma ietekmes mazināšana bija tendencioza" (9. lp), t.i., Latvijas vēsturē Latgale pieminēta tikai cita starpā. Šo trūkumu ievērojis prof. A. Švābe un darbā Straumes un avoti 2. daļā rezignēti komentējis "...cik līdz šim nav grēkots, pārāk zemu novērtējot katolicisma un pārāk augstu cildinot luterānisma lomu mūsu vēstures dažādos posmos ... Arī latviešu kultūras tradīciju un vērtību saglabāšanā katoļiem ir daudz lielāki nopelni, nekā luterāņiem." (91. lp)

Sējumā 18 apceres Latgales latviešu vēstures, valodas, sadzīves un dvēseles izpratnei. Ievadam Puisāns mēģina parādīt dzīvās vēstures būtību, pieved un izgaismo padomju historiogrāfijas tendenciozās metodes un tad divās plašās apcerēs rāda Trešās zvaigznes - Latgales - vēsturisko pamatojumu un Latgales problēmas Latvijas vēsturē vispār. Grāmatā vēl vairākas vēsturiskas apceres - par katolicisma izpratni, jezuītu darbību, pārkrievināšanu, Latgales ļaužu nacionālo un polītisko atmodu, Rēzeknes 1917. gada kongresu, Latgales rakstniecību, preses atmodu un darbiniekiem. Krājumu varētu apzīmēt par kultūrvēsturisku traktātu kopojumu.

Attiecībā uz metodi, Puisāns norāda, ka mūsu vēsturnieki pārņēmuši baltvācu vēsturnieku pielietotās pozitīvisma vēstures filozofijas tradīcijas, ko ieveda franču filozofs Konts (Comte), kas latviešu tautas situācijā nav piemērojamas. Pozitīvisma izpratnē "vēsturisks fakts ir labs tikai tad, kad to var pielīdzināt bioloģiskam faktam zinātniskā nozīmē, pierakstot tam objektīvu jēgu." (14. lp) Šādā skatījumā vēsture latviešiem radās tikai ar valsts proklamēšanu, t.i., latviešu tauta kļuva pati par objektu savā vēsturē." (14. lp) Šī pieeja nemaz neder Latgales vēstures pētniecībā, jo Latgalē - šādā skatījumā - objektīvu faktu visai maz.

Traktāts Trešā zvaigzne - Latgale jau varētu būt kā Latgales vēstures skelets, ja kāds tādu tomēr rakstītu; kaut Puisāns domā, ka to nevajadzētu darīt. Taisnība vien būs Puisānam, jo iesākt Latgales vēsturi attiecībā uz tās pašreizējo teritoriju nebūtu prātīgi. Senie latgaļi taču apdzīvoja arī Vidzemes lielāko daļu. Un Livonijas periods, apm. 400 gadi, sarautā vienotā atsevišķo cilšu sadzīvē, veidoja vienotu latviešu tautu. Puisāns sevišķi uzsveŗ šo situāciju, jo laikā no vācu ienākšanas līdz 1629. gadam zeme un tauta bija viena", par to spilgtu liecību dod folklora, kam saturs un forma bija būtiski viena un tā pati, neskatoties uz izrunas savādībām dažādās Latvijas malās." (33. lp) Autors uzsveŗ, ka tieši folklora bija tā, kas visstiprāk vienoja tautu arī brīvās Latvijas laikā.

Ar to Puisāns atklāj jaunu niansi latviešu tautas vienības augšanā. Četrus gadu simteņus gaŗais Livonijas periods, kad visa latviešu zeme vairāk vai mazāk bija apvienota vienā Rietumu civilizācijas sfērā, veidoja pamatus latviešu tautiskam sentimentam un īpatnējai latviešu kultūrai, kas izpaudās folklorā. Livonijas periods deva latviešu zemei pirmo vienotāju simbolu - Terra Mariana (Māras Zeme) un pirmo un vienīgo simbolisko valdnieci - Jaunavu Mariju ... Katoļu baznīca ar savu autoritatīvo vienotājas iespaidu varēja atgādināt vēsturisko patiesību kā garīgajai, tā arī laicīgajai sveštautu kungu kārtai, ka viņi ir tikai vasaļi ... (atcerēsimies pāvestu bullasl). Jāpieņem, ka šis autoritatīvais vienotājs spēks, ticība Dievam un valdniecei Jaunavai Marijai ar katoļu baznīcas starpniecību, morāli ierobežoja kungu kārtas patvarības, dodot zemniekiem zināmu materiālu turību un brīvību radīt pašiem savas kultūras vērtības." (73. lp)

Šajās atziņās Puisāns izteic jaunas Latvijas vēstures Livonijas perioda izpratni, proti - šajā laikā veidojās "latviešu nacionālā solidaritāte uz folkloras pamatiem", t.i., aktīvā radišanas procesā latvieši veidoja savas nacionālo izjūtu saites kā viens ar otru, tā arī ar dabu, zemi un tēvu sētu." (35. lp) Zemnieku dzīvi un sadzīvi šajā laikā kaut cik ietekmēja vienīgi katoļu baznīca.

Taču Livonijas valstiņu bojā eja un reformācija ievadīja latviešu zemnieku saimnieciskā stāvokļa un personiskās (kaut cik iespējamās!) brīvības - tiesību strauju pasliktināšanos. Latviešu zemnieku vienkārši pārrakstīja no vienas reliģijas otrā. Reformācija pavēra brīvu ceļu kungu patvaļai pār latviešu zemniekiem un pilsoņiem." (39. lp) Gustava Ādolfa iekarojumi un 1629. gada Altmarkas pamiers iezīmēja sākumu vienai no vislielākām traģēdijām latviešu tautas vēsturē: tas sašķēla tautu, novelkot mākslīgu polītisku robežu gar Pededzes upi un Lubāna ezeru." (68. lp) Ar to latviešus sadalija divu dažādu civilizāciju ietekmē uz 300 gadiem. Abas tautas daļas noškirtībā gāja atšķirīgus valodas un kultūras attistības ceļus. Noškirtības rezultātā konstatējams: Kad nodibinātā Latvijas valsti apvienoja visus novadus savās robežās, demogrāfiskās, ekonomiskās, kulturālās un reliģiskās dažādības bija tik lielas, ka divas tautas daļas tikko pazina viena otru." (68. lp)

Te vietā Puisāna sašutums par Latvijas Universitātes vadošo vēsturnieku neobjektīvitāti Latgales vēstures problēmu apcerē, jo rezultātā Latvijas vēsture bija bez Latgales. Tam pamatā baltu valodniecības autoritāšu Dr. E. Bleses un Dr. J. Endzelīna apgalvojumi, "ka latgaļu dialekts izveidojies no latviešu valodas, respektīvi no runas veida, kas tika lietots Kurzemē un Rīgā slavu valodu ietekmē. Neviens no minētajiem profesoriem nerunāja latgaliski un, kā liekas, nav turējuši par vajadzīgu ar latgaļu dialektu pamatīgāk iepazīties." (75. lp) Puisāns secinājums: "Šis piemērs rāda, ka pārāk liela autoritātes apliecināšana zinātnē var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Un ļaunums attiecībā uz Latgali atrodams pārnovada ierēdņu birokrātiskajā nostājā pret latgaļu sociālā rakstura īpatnībām un viņu latviešu valodas runas veidu." (75. lp) Tam neattaisnojamas sekas bija t.s. "Latgales latviskošana" Latvijas brīvvalsts laikā, kā arī vēsturisko vietu vārdu maiņas u.c. Turpretī Latgales jaunie filologi zinātniskos pētījumos pierāda, ka "latgaļu dialekts ir tiešs izaugums no senās latgaļu valodas, ko tauta runāja tagadējā Vidzemē un Latgalē un tālu vēl aiz Latvijas austrumu polītiskās robežas vācu ienākšanas laikā 13. gadu simteni." (78. lp)

Baltvācu pozitīvisma filozofijas garā ievirzīto historiogrāfiju pārņēma Latvijas Universitāte un kultivēja nekritiski tālāk. Taču - , tā kā latviešiem nebrīvības periodā nebija ne savas polītikas, ne savas saimniecības un ne savas baznīcas, līdz ar to tiem nebija arī attiecīgu objektīvu faktu, ko atzina pozitīvisms, tie turpināja aprakstīt baltvācu muižnieku un mācītāju darbus un nedarbus, atstājot latviešu tautai piedēkļa vietu pašiem savā vēsturē.' (69. lp) Attiecībā uz Latgali - Puisāns secina: baltvācu vēsturniekiem vispār, ja atskaita Livonijas periodu, nebija ne vajadzīgas, ne morāla pienākuma pētīt Latgali, jo tā ietilpa Vitebskas guberņā, bija pakļauta krievu saimniecībai un Romas katoļu baznīcai, kur pozitīvās vēstures filozofijas garā objektīvus faktus par latviešu tautu bija pat grūti atrast." (69. lp)

Puisāns konstatē, ka "latgaļu runas veida, etnogrāfijas un vēstures pētniecību kavēja arī sociālie un reliģiskie aizspriedumi, kas 20. g.s. sākumā bija vēl ļoti stipri ... Un tā kā šim savādībām, saskaņā ar LU profesoru deklarācijām, pamatus bija veidojuši slavu iespaidi, tad tās bija iznīcināmas bez kaut kāda veida tālākiem izskaidrojumiem. Tā sākās tā saucamā Latgales latviskošana, bet ne pētīšana." (70. lp)

Blakus vēsturiskām, saimnieciskām un reliģiskām atšķirībām Puisāns konstatē kā svarīgāko "nemiera cēloni" valodas atšķirību, jo pēc brīvības atgūšanas un daudžu svešu ierēdņu parādišanās vietējās iestādēs Latgales latvietis nepatīkami pārsteigts atklāja, ka viņa tēvu valoda viņa paša dzimtajā novadā ir kaut kas nevēlams, zems un nepieņemams kādas citas latviešu varas pārstāvjiem. Tā pati valoda, kuŗā viņa tēvi un mātes radīja bagāto un daudzpusīgo folkloru, kas iznesa cauri latviešu nacionalitāti triju gadu simteņu gaŗajam nošķirtības posmam, tā pati valoda, kas bija neatņemama sastāvdaļa no viņu dzīves veida, tā pati valoda, kuŗā iemūžinātas visas literārās tradīcijas, tā pati valoda, kas skanēja baznīcās, lūgšanās un dziesmās, nu bija kļuvusi par šķērsli tautas vienībai un bieži vien par objektu izsmieklam un nievām. Tā bija smaga atmošanās daudziem. Latgaļu runas veidam bija jāpazūd no iestādēm un skolām, ... to prasīja ar sociāliem un reliģiskiem aizspriedumiem bruņoti ierēdni, to prasīja daudzi kaunīgie latgalieši, kas baidījās pazaudēt darbu valsts iestādēs, un beidzot, to prasīja puszinātniskās valodniecības teorijas, kas bija dzimušas Latvijas Universitātē".

Puisāns konstatējis, ka pirmās vācu katoļu un luterāņu mācītāju rakstiskās ziņas būs veidojušās Rīgas un apkārtnes iedzīvotaju ietekmē. Mancelis un Fīrekers ieveda Rīgā Kurzemes tradīcijas; Gliks Rīgas un Kurzemes tradīcijas aizveda uz Alūksni. E. Glika Bībeles tulkojuma galīgo formulējumu deva Kurzemes un Rīgas mācītāju komisija. Tātad - Puisāns secinājums - Bībeles valoda ir Kurzemes un Rīgas valoda." (73. lp) Tālāk: "Tā ar luterānu mācītāju rakstiem un Bībeles palīdzību Rīgā un Kurzemē runātā latviešu valoda tika pārdēstīta Vidzemē un no augšas nodota latviešu zemnieku slāņiem." (74. lp) Turpmākā latviešu valodas vidus dialekta tradīciju attistības gaitā Bībelei piederēja noteicēja loma.

Rodas jautājums: kādu valodu lauku ļaudis runāja Vidzemē pirms zviedru laikiem? Puisāns atbild: "zviedru laikiem sākoties, Vidzemes zemnieku valoda varēja būt arī M. Bukša sauktā latgaļu valoda, kas iznira rakstu valodā katoļu priesteŗu pūliņu rezultātā Latgalē ar stipru ortogrāfisku svešu valodu piemaisījumu. Tādā veidā sākās arī literārā latviešu valoda Vidzemē un Kurzemē galvenā kārtā luterāņu mācītāju ietekmē." (75. lp) Ar to Puisāns skaidri pateicis abu latviešu rakstu tradīciju veidošanās sākumu, ko neviens vēl nebija uzdrošinājies.

Par abu tradīciju tālāku attistību Puisāns saka: "latvieši rietumu provincēs pārdzīvoja nacionālo atmodu, romantismu un reālismu literatūrā apmēram 50 gadu agrāk nekā latvieši, kas dzīvoja Latgalē. Līdz ar to vidus dialekts jeb oficiālā latviešu valoda tika padota modernizēšanai un tīrīšanai ..., latgaļu dialekts palika savā dabiskā attīstības stadijā līdz pat 20. g.s. sākumam ... Tādējādi latgaļu dialekts varēja saglabāt sevī vecas formas, idiomas, izteiksmes veidus, gramatiskus un metaforiskus pārveidojumus atsevišķos vārdos." (80. lp) Puisāna atklājums norāda, ka te vēl ļoti plašs un nopietns pētniecības lauks.

Puisāns rūpīgi izsekojis un konstatējis atšķirības mītoloģijā Latgalē un pārējos Latvijas novados. (Tas arī vēl atmatā atstāts lauks!) Latviešiem vispār nav lielu episku dziedājumu, tāpēc tautiskā romantisma dzejnieki mēģināja tādus radīt mākslīgi. Latgales latvieši nepārdzīvoja tautisko romantismu tik intensīvi, viņi nav izgudrojuši savus nacionālos eposus un nav radījuši arī savus nacionālos dievus, lai tos novietotu visas Latvijas Olimpā. Dzīvojot lielā tautu mistrojumā, sapniem par grandiozām kaujām, varoņiem, nodevējiem un labvēlīgajiem dieviem, kas ar mīlu un gādību raudzītos uz cietēju tautu tīri nacionālā garā, nebija vietas." (83. lp) Visas Latgales tautības dzīvoja tajā pat ekonomiskā un sociālā līmeni krievu virskundzībā, pēdējie katru nacionālo jūtu izpausmi likvidēja. Šajā izmisuma pilnajā cīņā par savu nacionalitātes un sava nacionālā mantojuma saglabāšanu, kā Puisāns to konstatējis: "Gudrā tautas dvēsele radīja alegoriskas asins saites ar zemi, kur tā dzīvoja, ar ezeriem, pilskalniem, upēm un ar brāļiem un māsām, kuŗus vienoja viena valoda un tā pati mīla pret tautisko mantojumu." (85. lp)

Vislielāko atšķirību Latgales un pārējo Latvijas provinču cilvēku starpā Puisāns redz reliģiskā piederībā. Viņš ziņo: "Ja Latgale palika katoliska un tai bija lemts absorbēt sevi vairāk austrumu tradīciju, tad tas ir ģeogrāfiskā novietojuma dēļ ... Iespiesta slavu tautu spīlēs, Latgale palika kā nevienam nepiederoša zeme." (86. lp) Autora secinājums: "Historiogrāfija, kas pašos pamatos ir protestantiska un ģermāniska, nav varējusi attēlot realitātes aiz faktiem vai realitātes, kas faktus rada un izsauc to empiriskās sakarības ... Gaŗajā noškirtības posmā Latgales latviešu polītisko, ekonomisko un baznīcas vēsturi nemaz nav iespējams rakstīt, jo tiem nav bijis savas polītikas, ne savas saimniecības, ne arī savas baznīcas. Bet Latgales latviešiem ir tomēr cita vēsture. Vēsture, kas sakņojas tautas tradīcijās, vēsture, kas sien Latgales latvieti pie zemes, kuŗā tas ir dzimis un audzis, ar neredzamām tradīciju saitēm. Visas latgaļu tautas gara mantas ir radušās un nonākušas pie mums dialektā." (87. lp)

Un te nu Puisāns saviem atklājumiem un secinājumiem liek gala punktu: "Tāpēc dialekta iznīcināšana un tautas garamantu pārtulkošana izārda būtiskos pamatus latviešu vēsturei Latvijas austrumu apgabalā. Bez dialekta un bez dialektā radītās folkloras nav iespējams izskaidrot latviešu tautas sociālo dzīvi Latgalē, un nav arī iespējams parādīt tās latvisko dvēseli." (87. lp)

Puisāns šajos Latgales vēstures traktātos skāris gandrīz visas iespējamās atšķirību nianses starp Latgales un pārējo apgabalu latviešiem. Viņa noslēguma secinājums: "Latgales latviešu radītais folkloras materiāls visā savā būtībā atklāj garīgo radniecību ar tautiešiem Vidzemē un Kurzemē. Tas rāda, ka Latgales latvieši kā pamatu paturējuši Livonijas periodā radīto kopējo folkloru. Līdz ar to pastāv pavisam reāla varbūtība, ka tieši Latgalē senās tautas garamantas varēja saglabāt vecas vēsturiskas liecības no tiem laikiem, kad svešu varu iespaidi senlatviešu dzīves veidu vēl nebija pārāk spēcīgi skāruši" (87. lp)

Beigās Puisāna atziņu summa, ko turpmāk neviens latviešu vēsturnieks nevarēs apiet, ja nopietni rakstīs Latvijas vēsturi: Katoļu "ticība paglabā Latgales latvieti no pārkrievošanas. Ticība identificējās ar nāciju, un caur baznīcas atbalstīto nāciju cilvēki saņēma autorītāti un svētību grūtajam ceļam uz Dievu. Tā latviskā katoļu baznīca Latgalē izglāba tautu no bojā ejas" (92. lp) un deva Latvijai trešo zvaigzni. Puisāna lietišķie un zinātniski pamatotie Latgales vēstures traktāti aicina vēsturniekus atdot Latgalei tās nievāto seju cieņā un patiesībā.

 

Alberts Spoģis