LIELA BRĒKA, MAZA VILNA JEB RAKSTĪŠANAS SĒRGA

Eduards Freimanis. Priecīgais un Dieva joks. Divi īsromāni. Autora izdevums, 1988. 339 lp.

 

Šī apskata motto, gribot vai negribot, uzrakstījis pats autors grāmatas 162. lappusē: Dažs aprobežots autors ir godīgs censonis - nabags nav vainīgs, ka Dievs to radījis par aizrautīgu diletantu. (...) Iesācējs nezina, vai viņš kļūs diletants vai laureāts. Un vēlāk - kad saslimis ar rakstīšanas sērgu - viņš nespēj vairs norimties. Dažkārt pats ne tikai raksta, bet arī izdod un tirgo."

Abi īsromāni, pie kam otram darbam autors devis arī vēl "eksistenciālas fantāzijas" apzīmējumu, uzrakstīti pēc t. s. Bildungsroman formulas, kur galvenais varonis pēc gaŗām un sarežģītām mācekļa gaitām dzīves skolā beidzot sasniedz autora uzskatā pareizo morālā brieduma pakāpi. Priecīgā varonis ir pusaudzis Selgars Dārduks, latviešu ieceļotāju Kanādā vienīgā un izlutinātā atvase. Neskatoties uz vecāku pūliņiem "dēļukā" pamodināt alkas pēc garīgām vērtībām kā pareizas dzīves ceļrāžiem, Selgars pamet skolu, izmēģina visdažādākos darbus un dzīves veidus, kļūst par alkoholiķi un tikai uz romāna beigām beidzot jūt vajadzību laboties pats un palīdzēt arī citiem. Bet ir jau par vēlu. Selgars savos maldu ceļos nodarījis daudz ļaunuma, un autors romāna beigās viņam piespriež nāvi, kaut arī tā ir cēla uzupurēšanās savu principu dēļ.

Labāk klājas romāna Dieva joks varonim, 30 gadīgam vecpuisim, mūrniekam Argodam Ārgailim. Viņš notic kādam sapnim, kas tam pareģo nāvi pēc pāris mēnešiem. Dzīvošanai atlikušo laiku Ārgailis pavada, meklējot pilnvērtīgas dzīves noslēpumu. Cītīgo meklētāju autors tad arī pienācīgi atalgo - nosapņotais nepiepildās, bet Ārgailis ar laimīgi atrastu dzīvesbiedri kļūst par Pestīšanas armijas misionāru un, kā beidzamajā rindkopā apgalvo autors, nodzīvo "gaŗu, svētītu mūžu".

Eduards Freimanis visnotaļ tiecies būt īpaši savdabīgs autors. Uz to norāda jau grāmatas sākumā ievietotā, kļūdainā un neveiklā angļu valodā sacerētā, paštaisnā un vīzdegunīgā vēstule Kanādas premjerministram Braianam Malrūnijam. Nemaz neapcerot, vai tādai būtu vieta daļliteratūras darbā, jājautā arī, kādēļ autors gan apgalvojis, ka nav nedz anglis, nedz soms, bet kautrējies sevi apliecināt par latvieti? Taču visvairāk jāapbrīno naivitāte, ar kādu autors sevi uzskata par kompetentu piedāvāt atrisinājumu visām Kanādas saimnieciskajām un socioloģiskajām problēmām un pie tam vēl romāna formātā.

Lielu devu naivitātes un lētticības autors acīmredzot sagaida arī no lasītāja, abos romānos piedāvājot gluži neticamus sižeta līkločus, nepamatotus apgalvojumus, stipri novienkāršotas filozofijas drumstalas, pārspīlēti kariķētus raksturus, situācijas un dialogus. Īsrecenzijas ietvaros visas dīvainības nemaz nav iespējams aprādīt.

Latviešu valodas lietošanā autors seko pats savam padomam romānā Dieva joks, kur kāds kanādiešu rakstnieks pamāca Ārgaili: Valodai vajag sprēgāt kā ugunskuram. Jūs pasakāt visu tik bālā, novalkātā izteiksmē, ka lasītājam apniks pat īsais gabaliņš." (258. lp) Diemžēl lasītājam pēc laika apnīk arī pārspīlēta dzīšanās pēc oriģinalitātes. Freimanis sevišķi pārcenties īpatnēju personu vārdu izgudrošanā (Šļurbats, Varburkšķis, Dritvajs utt.). Viņa personas nerunā, bet gārdz, nokrācas, novekšķas, kunkurē vai taml. Cilvēki neiet, bet aiztek, klamstās, ielīgo. Šķiet, autoram būtu derējis likt pie sirds pašam savu brīdinājumu: , ... uzmanīties, lai nenokristu no gaumes laipas smieklīguma bļenzē." (78. lp) Un kas īsti ir bļenze? Šim un līdzīgiem vārdiem (temulis, mūznis, ķierķis, bignes), kādi varbūt lietoti autora dzimtajā pusē, būtu noderējuši skaidrojumi, jo vārdnīcās tie nav atrodami. Valodnieki varbūt nepriecāsies arī par latviešu vārdu darināšanu, piekarinot angļu vārdiem latvisku galotni (konkubaine, pesterēt u.c.).

Visam šim jūklim pa vidu gadās arī tīri atjautīgi apzīmējumi (resns - pāraudzis, mopēds - sperkšķētājs, kleptomāns - klepsis) un pa asprātīgam izteicienam ("ikdiena neatstājas kā nepadzenama mīļākā" - 79. lp, "puisis izslējās kā runcis, kad mīļākā uzlec uz žoga" - 89. lp).

Gluži neticams un neattaisnojams ir lielais iespiedkļūdu skaits vai katrā lappusē.

Kā zināms, Eduards Freimanis ir vairāku dzejoļu krājumu, romānu un stāstu krājumu autors. Tātad viņš, tāpat kā mūsu "motto" minētais godīgais censonis, ir iekaŗojis sev vietu latviešu literatūras lauciņā. Tomēr, tāpat kā kādreizējā polemikā par pieneni, atklāts paliek jautājums, vai Freimanis šo lauciņu vairāk puško vai piedrazā.

 

Biruta Sūrmane