PROFESIONĀLA ŽURNĀLISTA VĒSTURISKAS ATMIŅAS

Ernests Treiguts-Tāle. Latvieši, kaŗš ir sācies! Atmiņas par liktenīgajiem gadiem, pirmā grāmata. Gauja: 1990. 472 lp.

 

Mūsu memuāru literātūrā nācis klāt atkal viens jauns sējums. Memuāru autors Ernests Treiguts-Tāle pie tam ir žurnālists, līdz ar ko šajā līdz šim polītiķu un sabiedrisku darbinieku dominētajā branžā uzlabojas līdzsvars. Grāmatā atreferētais periods ir 1930. gadu otrā puse. Blakus minot, varētu vaicāt, vai bija nepieciešams kavēties ar memuāru publicēšanu veselus piecdesmit gadus (kas vismaz Zviedrijā ir "oficiālais" laika posms, pirms kuŗa zināma informācija netiek laista atklātībā). Liekas ļoti ticami, ka daža laba publikācija par neatkarīgās Latvijas pēdējiem gadiem būtu šeit guvusi vērtīgus papildinājumus. Bet jābūt reizē pateicīgam, ka šis darbs vispār parādījies.

Ernests Treiguts, jaunais un apdāvinātais latviešu inteliģences pārstāvis, jau 25 gadu vecumā apguvis labas valodu zināšanas un sasniedzis vērā ņemamu polītiskās uztveres briedumu, kas viņam paveŗ durvis uz ļoti interesantu darbu kā Letas (Latvijas Telegrāfa Aģentūras) pārstāvim Berlīnē. Tur viņš ierodas 1937. gada pavasari un kļūst tiešs liecinieks ne tik vien nacistiskās Vācijas nemitīgi pieaugošajai agresivitātei, bet arī tās izraisītajam sasprindzinājumam visas pasaules mērogā, kas pāris gadu laikā arī nenovēršami noved pie katastrofas.

Grāmatas lielākais nopelns ir rūpīgi vestā dokumentācija par galvenokārt vācu, bet arī citu Eiropas valstu presi, par Berlīnes akreditēto korespondentu aprindās gūto informāciju un, tam visam paralēli, par norisēm Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu polītikas un diplomātijas sfērās. Nākamās neatkarīgās Latvijas vadošie darbinieki te atradīs apbrīnojami daudz pamācīgas vielas par mūsu 30. gadu ārpolītisko un diplomātisko līniju, vai, pareizāk sakot, tās trūkumu. Latviešu tautas pasakās gan ganiņš vienmēr izrādās tik veikls un attapīgs, kad jātiek galā ar milžiem, bet reālā dzīvē un ārpolītiskajā spēlē lielie kaimiņi - milži Vācija un PSRS - manipulē Baltijas valstiņas pēc patikas, diezgan veikli izmantojot tur valdošo egoismu un nespēju nospraust savas polītikas vadlīnijas. Iecerētā Baltijas valstu savienība tā arī nekad nekļūst realitāte, kas vēlāk noveda pie katastrofālām konsekvencēm. Patiesības labā gan jāpiebilst, ka Lietuvai nāktos uzņemties galveno atbildību par to, ka Baltijas valstis nestāvēja vienotas tajā smagajā ārpolītiskajā situācijā, kādā pēkšņi bijām nonākuši 1939. gada rudenī.

Treiguta darba uzdevumos Berlīnē ietilpst sekot preses konferencēm, ko regulāri rīko AA (Auswärtiges Amt) un Promi (Ministerium für Volksaufklärung und Propaganda); bez tam ir vēl arī citi ziņu avoti, bet tie visi Vācijā ir centrālizēti. Jaunajam latviešu žurnālistam piemīt spēja ātri iegūt draugus un paziņas un nodibināt vērtīgus kontaktus, kas viņam paveŗ durvis uz Berlīnes sabiedrību un - pats galvenais - dara pieejamu informāciju, kas ir daudz interesantāka un objektīvāka nekā vācu oficiālo kanālu piedāvātā. Tas reizēm pat rada dīvaino situāciju, ka Letas korespondents zina vairāk nekā Latvijas sūtniecība Berlīnē. Bet sadarbība tiklab ar sūtniecību kā ar militāro atašeju Plensneru ir loti laba.

Treiguta valoda, stāstot par savu darbu un reizē arī par notikumiem Eiropā laikā no 1937. līdz 1940. gadam, ir patīkami atturīga. Viņš labprāt patur neitrālu distanci pret atreferējamo vielu, tā parādīdams sevi kā profesionālu žurnālistu šī vārda vislabākajā nozīmē. Tāpēc ir arī loģiski, ka viņš solidāriski aizstāv Latvijas autoritāro iekārtu, kaut arī tai nebūt nav veltītas nedalītas viņa simpātijas.

Dziļu cieņu memuāru autors jūt pret savu tiešo šefu, Letas direktoru Richardu Bērziņu (pazīstamu arī kā "Jūras vilku" autoru Richardu Valdesu). Nebūs arī grūti minēt, ka Bērziņš bijis Ernesta Treiguta balsts un skolotājs, žurnālista karjeru uzsākot. Tas, kas grāmatā par Richardu Bērziņu pastāstīts, uzbuŗ arī lasītājā priekšstatu par viņu kā ļoti respektējamu personību ar dziļi sakņotiem demokrātiskiem uzskatiem.

No latviešu valstsvīriem visvairāk saskares Treigutam iznāk ar ārlietu ministru Vilhelmu Munteru. Par šīm tikšanās reizēm minētais nav pietiekams materiāls, lai radītu skaidru ainu par šī mūsu polītiķa darbību. Nav arī skaidrības par to, cik lielā mērā Latvijas ārpotītiku varēja nospraust tās ārlietu ministrs.

Daudz ir cilvēku, ko memuāru autors saticis aroda sakarībās, bet starp tiem pavīd arī teātŗa un filmu zvaigznes, kas ieved tekstā dažu vieglāku un pacilātāku toni. Bez tam Vācijā šajā laikā akreditēts preses vīrs nevar vispār izvairīties no dažādiem lieliski noorganizētiem Trešās valsts propagandas sarīkojumiem ar vai bez Hitlera piedalīšanos. Ar lielu pompu tiek rīkota Musolini viesošanās Vācijā 1938. gadā, kur, kā drīz noskaidrojas, tiek apzīmogots Austrijas liktenis. Bet dzīve Letas pārstāvim ārzemēs nesastāv no polītikas vien. Sniegtas diezgan izsmeļošas ziņas par Berlīnes krodziņiem un kafejnīcām. Autors ļauj lasītājam ieskatīties arī savā privātajā dzīvē. Viņa Laurai, kas paliek Rīgā, kad jaunais Ernests saņem piedāvājumu pārcelties interesantajā darbā uz Berlīni, veltīts daudz mīlestības pilnu rindu. Diezgan daudz figurē arī ģimene un Rīgas draugi. Šie personiskie iespraudumi piešķiŗ grāmatai dzīvu pulsu. Visu memuāru pamatā ir dienasgrāmata, kas rakstīta gandrīz vai ik dienas. Tāpēc arī nekas nav aizmirsts, reizēm līdz ar to varbūt nevajadzīgi aizkavējoties un zaudējot tempu. - Piezvana A. kundze un ielūdz rīt pusdienās, bet es atrunājos ar saaukstēšanos un atsaku". - Memuāri droši vien neko no savas pilnības nezaudētu, ja šādu notikumu dokumentējumus atstātu ārpusē.

Treigutam ir arī nenoliedzama literāra dzirksts, kas devusi vairākus īsus, bet ļoti tēlainus vides aprakstus.

Iespiedkļūdu grāmatā ir pārsteidzoši maz. Tā papildināta arī ar gandrīz vai vēsturisku fotouzņēmumu daļu. Ja pašu memuāru sējumu ierindojam vēstures grāmatu kategorijā, tad tā nebūs kļūda, bet svarīgi būs piebilst, ka mūsu priekšā ir vēstures grāmata ar neparasti interesantu saturu un profesionāli žurnālistisku izstrādājumu.

 

Gunars Zvejnieks