Jaunā Gaita nr. 182, maijs 1991

 

KOMMENTĀRI  PIEZĪMES  AKTUĀLITĀTES  REPLIKAS  ĪSRECENZIJAS

 

 

Izcilais „Divreizdivi” lektors Imants Sakss bija arī izcils pavadītājs, šoreiz Mārtiņam Aldiņam, 1968. g.

 

ATCEROTIES IMANTU SAKSU

Imants Sakss bija ļoti apdāvināts cilvēks: komponists, ērģelnieks, pianists, koŗu diriģents, mūzikas kritiķis, jā − arī rakstnieks. Mums pietrūks „Skaņas un atskaņas” (visu latviešu) žurnālā Jaunā Gaita.

Neaizmirstama bija sadarbošanās ar Imantu „Divreizdivi” nometnēs, tāpat viņa bagātās pārdomu ierosinošās lekcijas un pārrunas. Mēs, jaunie, no viņa daudz mācījāmies un ieguvām. Visvairāk man patika ar Imantu Saksu runāt. Viņam allaž bija ass prāts, bet arī straujš temperaments; viņš bija neiecietīgs pret netaisnībām. Un, kaut viņš labi zināja, kas viņam patika vai nepatika, viņš nebija aizspriedumains. Bet, manuprāt, pats galvenais − Imants bija patiess. Reiz, noklausoties kādu manu kompozīciju, viņš atzinīgi novērtēja tajā ielikto darbu un darba vērtību, bet darba stils viņam īsti negāja pie sirds. Viņš to atklāti pateica, un savā ziņā tas man vairāk palīdzēja, nekā ja kāds mani būtu tikai slavējis. Es varēju Imantam uzticēties.

Viņš mīlēja runāt par politiku un mūziku, un sāku ievērot, ka visās sarunās viņš vienmēr atgriezās pie cilvēcīgā elementa. Imants nebija ideologs, bet viņš gribēja saprast tos dzinējspēkus, kas ierosina un tam liek darboties.

Viņa atmiņa bija fainomenāla. Viņam bija neizsīkstošs stāstu un anekdošu krājums, un caur šiem stāstiem, trimdā augdams, es varēju izjust un apgūt latviešu mūzikas vēsturi un tagadni. Imants bija viens no tiem, kas man palīdzēja atrast saknes latviešu mūzikā. Viņš arī bija tas, kas izlaboja manas pirmās koŗa kompozīcijas un kas vienmēr ar prieku, kaut reizēm ar rūpēm, vēroja mūsu „jaunāko kolēģu” (tā viņš teica) − mūzikas gaitas.

Imanta Saksa romantiskās koŗa dziesmas bija populāras piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, bet viņš komponēja arī smalkākas, modernākas koŗa dziesmas, piemēram „Ganiņa bēres”, kas, manuprāt, ir meistardarbs.

Šovasar braukšu uz dziesmu svētkiem Kanādā un, kā parasti, ceru paciemoties Sakšu mājā. Ir grūti iedomāties, ka Imanta tur vairs nebūs ...

Paldies Tev, Imant, par darbu, patiesīgumu un cilvēcīgo skatienu.

Pēteris Aldiņš

 

 

 

PIEMIŅAS VĀRDI PAR IMANTU SAKSU

(No raidījuma uz Latviju 1991. g. 12. martā)

... Pievēršoties [Jaunās Gaitas 180. numura] pārējam saturam, ir vēlēšanās apstāties pie nodaļas „Skaņas un Atskaņas”, kas, manuprāt, kaut kā raksturo tieši paša izdevuma redakcionālo stilu... Apstāties tādēļ, ka šīs nodaļas ilggadīgais redaktors, komponists Imants Sakss ir iegājis mūžībā šāgada 15. februārī Hamiltonā, Kanādā. Par Imantu Saksu kā skaņradi, kuŗa komponēto dziesmu skaits vien pārsniedz simtu, kā diriģentu, pianistu, ērģelnieku, mūzikas kritiķi, skolotāju, publicistu, sabiedrisku darbinieku, saprotams, sagatavojams atsevišķs pārskats. Bet jau tagad ir vēlēšanās vismaz ieskicēt to īpatnējo apceres žanru, ko Imants Sakss Jaunajā Gaitā savā nodaļā „Skaņas un atskaņas” bija izkopis arī literāri līdz īstai virtuozitātei. Tā bija prasme apskatāmās mūzikas, arī citas kultūras dzīves parādības skatīt lielākās sakarībās ar mūsu nacionālo dzīvi vispār. No studiju gadiem Latvijas konservatorijā, kur laikā no 1935.-1940. gadam Sakss profesionāli paplašināja savu muzikālo izglītību, no mācībām Rīgas skolotāju institūtā, ko viņš absolvēja 1935. gadā, Imants bija paņēmis līdz gandrīz neizsmeļamu atmiņu bagātību, kas viņam deva iespēju, rakstot kā par cilvēkiem, tā arī notikumiem, allaž pateikt kaut ko zīmīgu, jaunu, līdz tam vēl nepamanītu. Un tas viss parasti „servēts” ar Saksam piemītošo šarmu un humora izjūtu. Latviešu kultūru viņš uzskatīja kā vienu veselumu jau tad, kad robežas abās pusēs bija nepārejamas, hermētiski noslēgtas, paturēdams savas objektīvās spriešanas spējas. Arī tad, kad, barjēriem atkrītot, esam ar mieru visu aizmirst, pieņemt nekritiski arī mazāk vērtīgo. Par cilvēkiem, kuŗu lielumu bija ieskatījis, Sakss prata iestāties ar brīvā vārda spēku, ja vajadzīgs, paliekot opozīcijā pret vairākumu.

Jaunās Gaitas 180. numuru saņēmu pēc tam, kad jau bija telefonēts no Kanādas par Imanta Saksa nāvi. Tāpēc apceres un komentāri „Skaņās un atskaņās”, Imanta Saksa pierakstītajā nodaļā, lasāmi ar atvadu izjūtām. Šoreiz Saksa atmiņas rosinājusi kāda cita ievērojama Kanādas latvieša, profesora Friča Gulbja simtgades piemiņa... Autobiogrāfiskais elements Imanta Saksa apcerē parādās ar atmiņām par paša iebraukšanu Kanādā, pirmo darbu zelta raktuvēs, par viņa nodibināto latviešu kori apkārtējās raktuvēs, par vīriem, kuŗiem, kā piebilst Sakss, „dziedāšana palīdzēja izelpot visus kaitīgos pazemes putekļus.” Tālāk − iepazīšanās ar profesoru Gulbi...

Profesors Fricis Gulbis, kas toreiz bija Baltijas universitātes prezidents, kādā no savām runām, apzinoties tā laika nedrošo situāciju, bija sacījis, ka savās trimdinieku gaitās mēs esam mācījušies vērtēt ne tikai tālās un uz stingriem pamatiem celtās lietas, bet arī īsiem sprīžiem mērījamās ... Mēs neturam rokas klēpī arī tad, ja darāmais darbs ir tikai īsam laikam domāts...”

To varam attiecināt uz latviešu rakstniekiem trimdā, arī uz Imantu Saksu, kas, gatavodams arvien jaunus rakstus no numura uz numuru žurnālam ar apdraudētu eksistenci, ir īstenībā rakstījis gaŗākam laika posmam.

Viktors Neimanis

 

 

 

VILKAČU MANTINIECE EKRĀNĀ

Vilkaču mantiniece. Latvijas filmu studijas filma, 1990. g. Režisors Gunārs Cilinskis.

Vilkaču mantiniece, Ilona Leimane, 3. iespiedums, Grāmatu Draugs (ap 1947. g).

 

No pirmā romāna lasījuma 10 gadu vecumā prātā bija palicis viens skaidrs jēdziens, ka nosaukumi ne vienmēr atbilst īstenībai, jo Vilkačos dzīvoja labi ļaudis, kurpretī Dievlodziņos gan nē. Pēc vairāk nekā četrdesmit gadiem atkal pārlasot romānu, atklājās konflikti, kas īstu ievērību ieguvuši tikai tagad. Negribētu apgalvot, ka Ilona Leimane to darījusi apzinīgi, bet viņai ir izdevusies gandrīz feminisma rokas grāmata. Kopš sarakstīta Vilkaču mantiniece ir radies uzskats, ka viduslaiku raganu prāvas atspoguļo sieviešu-zintnieču iznīcināšanu un vīriešu virskundzības ienākšanu Eiropā. Daudzās latvju dainās izteikts sievietes pasaules skatījums. Leimanes romānā tas tiek pretstatīts vidējo austrumu kultūrai, kas ar kristietības starpniecību ir ienākusi Latvijā. Fronte novilkta taisna un vienkārša − Dievlodziņos ar rīkstēm valda vīri, Vilkačos ar gudrību valda sievas.

Filma cieši seko romānam. Personu un notikumu izvēle virza romāna galveno domu, tikai nedaudz nolīdzinot skarbākus momentus. Filmā Andrejs tikai aizmet plāceni, ko Vilkaču saimniece iedevusi viņa mazajam brālim Kārlēnam, romānā viņš to nosūdz tēvam un Kārlēns dabū rīkstes. Ne filmā, ne romānā Andrejs nevar līdzināties ar drošo un attapīgo mazo brāli, kas „bija uzdrīkstējies stāties pretim tēvam.” (83. lp) Andrejam ir viena īpašība, kas iekaro Vilkaču mantinieces sirdi. Viņš ir „stalts, spēcīgi noaudzis... Andreja pelēkie mati... saulē izskatās gaišāki un mīkstāki... Sejā ... turas vasaras nodegums.” (34. lp) Iepriekš teiktais ne tuvu neapraksta Andreja lomas tēlotāju, kas viscauri filmai izskatās pienācīgi apjucis un nelaimīgs, bet nekādu fizisku spēku gan nepauž. Tāpēc grūti saprast, ko Alīne viņā redz. Humors, kas romānā uzdzirstī sakarā ar meitu pūliņiem iegūt Andreju, nenonāk filmā šīs lomas tēlotāja dēļ. Andreja loma ir pati grūtākā, jo viņam jāattēlo visa filmas virzība. Jādomā, ka tāpēc arī režisors bija izvēlējies šādu Andreju iepretim kādam robustākam un spēcīgākam puiša lomas tēlotājam. Romāna būtībai tuvas ir Alīnes un Daces lomas. Mūža abus galus pārstāv spriganais Kārlēns un visvecākais strādājošais aktieris pasaulē, Ēvalds Valters Bēduļa lomā. Dievlodziņu saimnieka drūmais raksturs valda pār viņa sētu un saimi. Zemnieku dzīves noskaņa veidota ar daudziem seju tuvskatiem un samērā skopu dialogu. Arī izskatā lauku ļaudis vēl vienmēr atbilst tam priekšstatam, ko laikam visi latvieši esam guvuši no gadsimta sākumā Brencēna zīmētām ilustrācijām romānam Mērnieku laiki.

Nozīmīgākā maiņa ir režisora izšķiršanās papildināt skaudību un māņticību ar greizsirdību kā Dievlodziņu naida cēloni. Jaunās Vilkaču saimnieces ierašanās atsauc vecā Dievlodziņa atmiņā jaunību un viņa apsēstību ar citu Vilkacieni, kā arī motivē Dievlodziņu saimnieces naidu un arī nespēju šo naidu izskaidrot dēlam. Toties galantais mēģinājums filmas beigās iztulkot skatītājiem veco Dievlodziņu noved pie absurdās ainas kapsētā, kur Dievlodziņa spoks un viņa atmiņu tēls pārspriež nebijušu mīlestību.

Otra nozīmīga maiņa ir veļu mielošanas skats Vilkačos. Romānā Kārlēns ir skrējis līdz lāču dīdītājiem un tā nonācis aizliegtajā zonā. Filmā viņš redz Daci un Alīni klusumā pie veļiem klātā galda. Tas ir kontrasts ainai Dievlodziņos, kur saimnieks skaļi aizcērt Bībeli teikdams „Āmen!”, ko saime paklausīgi atkārto. Ir pilnīgi vienalga, kas ticis teikts iepriekš, saimniekam neviens pretī nerunā. Romāna un filmas vājums ir tas, ka Andreja domāšanā nekāda īsta pārmaiņa nenotiek. Kad tēvs ir miris, viņš vienkārši var darīt, ko grib.

No vecajiem, sen aizmirstajiem vārdiem, ko romānu lasot var gluži labi uzminēt, atlicis vienīgi „bīsteklis”. Man par viņu radās skaidrība tikai pa teicoties vārdnīcai. Tas ir darba rīks, ar ko rauš ogles no krāsns ar ko Dace pa reizei kādu pabaida. Vai trīszarainā dakša, ar ko Dace rīkojās bija „bīsteklis"?

Ir vajadzīga izdoma un iejūtība, lai romānu ekranizējot paturētu tā noskaņu un novestu pie tā paša mērķa. Ja Ilona Leimane šo filmu redzētu pa saviem dievlodziņiem, vai varbūt no saviem vilkačiem, viņai nenāktos grūti to pieņemt.

Anita Liepiņa

Jaunā Gaita