Jaunā Gaita nr. 182, maijs 1991

 

Gunārs Bekmans

L A LAW

 

Es biju atmetis sieviešiem ar roku. Uzdevis. Nav vērts. Ne nu gluži uzdevis, bet pēc Cindijas man vajadzēja - pauzi. Vairāk telpas. Atelpu.

Tad uzpeldēja Mollija.

Varbūt uzpeldēja ari nav pareizais vārds. Es Molliju pazinu jau no pirmsskolas laikiem. Gājām kopā latviešu pamatskolā. Vidusskolas klasē dejojām tautas dejas, bet tas ari viss. Viņa aizbrauca uz Minsteri, es uz Gaŗezeru. Tā mēs vairs nesatikāmies.

Viņa dzivoja Losandželosas vienā galā, es otrā. Mūsu vecāki viens otru pazina, bet nekādu draudzību neuzturēja. Viņas tēvs ir bijis smalkmaiznieks Rigā, manējie - sādžinieki no Latgales. (Cik saprotu, latgalieši Latvijā bija tādā pašā cieņā, kā meksikāņi šeit).

Tā vienu dienu, braucot mājās no MGM, es pārmainīju lentes konsolē. Uzliku Latvju Roku.

Neesmu vairs tālu no mājām, kad redzu sev aiz muguras policijas vāģi. Kas tad nu? Es pamazinu ātrumu. Vāģis nelaižas no manis nost. Būtu lente par skaļu? Es nogriežu klusāk. Nelīdz. Žilbina ugunis. Man jāapstājas.

Atskatos spogulī. Izkāpj policists - sieviete. Pienāk aizmugurē pie manas mašīnas. Lai es izkāpjot ārā.

Es neko. Vēsi.

„Kas tad nu, oficer? Mūzika par skaļu?” Pieeju klāt. Skatos. Skatos vēlreiz.

„Mollija?”

„Es domāju, ka es dzirdēju latviešu dziesmas”.

Bērziņu Mollija! Mazā, omulīgā Mollīte! Vēl nesen gājām rotaļās. Nu beidzot izaugusi. Nobriedusi. Un kā vēl! Frencis viņai mugurā nebija, bet jau tūliņ varēja pateikt, ka tam popējumi vajadzīgi nebija.

„Tu policijā?”

„Jā. Un tu?”

„MGM. Pie kompjūteriem.”

„Precējies?”. Nē. Tu?”

Viņa papurināja galvu. Matu cirtas ziņkārīgi lūkojās ārā zem zilās uniformas cepurītes. Viņa to noņēma. Kastaņbrūni mati kaskādējās lejā un apņēma viņas saules brūnināto seju. Viņa sapurināja tos vēl, un tie sakrita dabīgos, vienmērīgos viļņos.

Vienā mirkli man izgāja Cindija pilnīgi no galvas, un es iemuldējos: „Tev ir sirdsdraugs?” bet laikā vēl atjēdzos.

Par laimi, viņa nebija mani sapratusi.

„Man ir kas?”

„Silts.. Silts trauks”.

„Kas? Silts trauks? Ko tas nozīmē?”

„Nezinu. Ko tas nozīmē, es nezinu. Ardievu.”

„Tu jūties - okē?”

Jā .. Jā. Pilnīgi .. Ardievu,” es uzgrūdos virsū savam bagāžniekam.

„Ardievu .. puisīt,” viņa palika neziņā.

Uzlikusi rokas uz gurniem, viņa noskatījās man pakaļ.

 

*

Viņa bija piezvanījusi māsai. Tā bija izstāstījusi par mani un Cindiju. Māsas tādas ir, dažreiz tām nevar uzticēties.

Pagāja tris dienas; šī noķēra mani atkal. Gandrīz tanī pašā vietā. „Es zinu par tevi un Cindiju”, viņa iesāka. „Tas nav nekas. Kā tev vajag - īstas latviešu meitenes. Manis. Es protu vārīt, es protu cept. Es māku aizstāvēties, es..”

„Aizstāvēties?”

Jā, puisīt, aizstāvēties. Panāc šurp. Panāc, panāc”.

Es piegāju tuvāk.

Šī saķēra mani pie vienas rokas, sagrieza ar kājām gaisā un nosvieda zemē.

„Es esmu visu izdomājusi”, viņa uzsēdās man virsū, pieglaudīja man drusku matus un atlieca roku. „Mati varēja būt drusku īsāki,” viņa teica kā pie sevis, tad: „Klausies. Pēc mēneša mums ir policijas balle. Tur mēs varēsim saderināties. Kāzas būs, protams, jūnijā. Bet nākamajā nedēļā ir teātris latviešu namā. Es tur gribu iet. Tu arī. Vai ne?”

Es purināju galvu, noraidoši.

Viņa atlocīja roku man vēl vairāk, tā, ka gandrīz vai iesāpējās.

„Vai ne?” viņa smējās tik sirsnīgi, tik aizkustinoši, ka man bija gribot negribot jāsmejas līdz.

„Jā, jā”. Es padevos ātri.

No tā laika es braucu mājās pa citu ceļu. Pa Mullholand Drive.

Tas neko nelīdzēja.

Pēc divām nedēļām es atkal gulēju ušņās. (Manis labā jāsaka, ka šoreiz viņai tas izdevās tikai ar viltību un jaunu, negaidītu paņēmienu. Šā vai tā, es gar zemi biju, un viņa jāteniski man virsū).

„Tas par to, ka neatnāci uz teātri,” viņa iedeva man dunku sānos. „Tavs jaunizgudrotais ceļš mājup arī sagādāja rūpes, bet draugi palīdzēja. Man, puisīt, tādi ir katrā iecirknī,” un viņa mīļi noglaudīja manu pakausi un iedeva vēl vienu dunku.

„Pag, kam tas ..?” es sāku protestēt, bet viņa mani pārtrauca.

„Pirms tu ko saki, man ir tevi jābrīdina, ka viss, ko tu teiksi, var tikt lietots pret tevi..” un viņa sāka skaitīt tos pātarus, kas policistiem ir jāteic, pirms tie taisās kādu arestēt.

Viņa bija tikusi līdz: „..un tev ir tiesības palikt klusu un neteikt neko,” kad piebrauca vēl viens policijas auto.

„Vajag palīga?”

„Jā ..” es iesāku, bet tūlīt dabūju kniebienu dibenā.

„Ko viņš tādu ir nodarījis?”

„Razbainieks negrib pirkt biļeti uz policijas balli”.

Policists piemiedza vienu aci, padeva okē zīmi un aizbrauca.

Nākošajā dienā es nogriezu matus mazliet īsākus.

Vakarā es piezvanīju Cindijai.

Atbildēja vīrietis.

„Vai es varu runāt ar Cindiju?”

„Cindija ir dušā”.

„Kas esat jūs?”

„Draugs. Mīļākais. Radinieks. Pēc vajadzības. Un tu?”

„Tas pats. Plus bijušais līgavainis. Pēc vajadzības.” Es novēlēju viņam patīkamu dienu un uzkāru trubiņu.

Tā, tik daudz par Cindiju.

Ar to mana apņemšanās neielaisties ar sieviešiem gāja ātri uz beigām. Nāca gaŗā nedēļas nogale.

Es iestāstīju māsai, ka esmu nodomājis aizmirst Cindiju un ka rīt no rīta es braukšu uz pludmali sameklēt sev jaunu draudzeni.

Viņai jau man viena esot.

„Nē, nē, nē. Pirmā meitene, kas izrādīs pret mani interesi, būs mana”.

Es jutu, ka šis bija mans pēdējais izmisīgais solis būt neatkarīgam. Es nebiju ticis vēl ne 20 jūdžu tuvāk Ņūporta Bīčam, kad viens apdeguša apelsīna krāsas kabriolets pieripoja man aiz muguras.

„Labrīt!!” spiedza Mollija, piecēlusies vaļējā mašīnā, un vicināja man ar roku. „Es esmu pirmā!!”

Baltā bezpiedurkņu blūzītē, vējā izjukušiem matiem, smaidoša, viņa izskatījās tik prieka pilna, tik dzīva, tik pilna saules, ka tas pielipa arī man.

Es sāku braukt ātrāk.

Viņa pabrauca man garām.

Tad es viņai.

Tad viņa man.

„Uzliec Latvju Roku”viņa sauca man.

Es noslēdzu radio un ieliku kaseti. Viņa arī. Mēs saskaņojām. Mēs dziedājām.

Mēs braucām viens otram garām bezbēdīgi. Mēs smējām. Mēs metām viens otram bučas.

Ko par mums domāja citi ceļa lietotāji?

Jaunie uzgavilēja, citi saprotoši smaidīja, priecājās mums līdz. Vēlēja mums visu labu.

Pusdienas laikā mēs apstājāmies, paēdām, nopeldējāmies. Tad traucāmies tālāk. Uz priekšu! Uz Meksiku! Jipī!

Saule jau rietēja, kad mēs apstājāmies pie maza motelīša.

„Paliekam pa nakti šeit?”

„Labs ir”.

„Katram sava istaba?”

„Protams”.

Motelītis bija lēts, nakts silta.

Mēness raudzījās pāri robežai. Liels un spožs.

Mēs sēdējām uz lieveņa, skatījāmies viens otra acīs un klausījāmies cikādu čirkstināšanā.

Kaut kur ieskanējās meksikāņu serenāde. Kaut kur smaržoja magnolijas. Kaut kur ziedēja buganviles. Kaut kur plauka mīla.

Liela, vienreizēja, paliekoša.

Uz Meksiku mēs netikām. Mollijai bija pirmdien jābūt darbā, bet tas bija sākums laimīgākajiem brīžiem manā un viņas, mūsu, dzīvē.

Mēs saderinājāmies, kā Mollija to bija paredzējusi.

Apprecējāmies jūnijā.

Tagad mums ir divi zeperi un Mārīte.

Mārīte ir atsitusies manī. Prātīga, paklausīga, gudra.

Zeperiem ir Mollijas dzīvotprieks. Nebēdņi abi. Palaidnieki. Nekas, vēl kādu gadiņu, tad ies latviešu pirmsskolā. Tur tad viņus izmācīs.

Mollija krita, pildot dienesta pienākumus, 22. maijā, 1989. gadā.

 

BEIGAS