Jaunā Gaita nr. 182, maijs 1991
Leons Briedis
DIEVI, KAD SAPŅOJAM
Mēs esam dievi, kad sapņojam, un ubagi, kad domājam, teicis Helderins.
Dzeja, manuprāt, tas ir Sapnis; sapnis, kuru redz mūsu allaž nomodā esošās Dvēseles Acis. Un to pačukst Mūsu Lūpām, kuras savukārt neskaidri saklausītos, nereti pārprastos vārdus un balsienus pūlas iespējami skaidrāk un sakarīgāk pārstāstīt Mūsu Rokai, kura lielākoties pārsteidzoši vieglprātīgi, neveikli un aplam, reizēm pat sātaniska pašlepnuma un augstprātības apmāta, tos skricelē uz Baltās Lappuses - vienīgā, kas patiešām ir Poēzijas vērts (atcerēsimies rumāņu dzejnieci Anu Blandianu, kas teikusi, ka vārdi - tas esot vienīgais nepieciešamais ļaunums, bez kura dzejnieks tomēr nevar iztikt) un šo Mūžības Tīrraksta aptraipīšanu mēs diemžēl dēvējam (un pat esam spiesti saukt) par Dzeju.
Neņemos atbildēt, kas ir Dzeja vai, precīzāk sakot - Poēzija. Kaut gan arī man nereti tā vien gribas būt ubagam, ja reiz es nespēju būt Dievs ... Un kam gan pieder Poēzija? Kam gan pieder Dievs? Varbūt vienīgi pašam Dievam. Un, varbūt, Poēzija īstenībā pieder vien pašai Poēzijai. Bet Dievs, kā zināms, dzejoļus neraksta. Un arī Poēzija nesacer poēziju. Tāpēc to darīt esam piespriesti mēs: tie - savādu un svešādu dvēseles Sapni čukstošie cauri gadu simteņiem, gadu tūkstošiem ... Sapņotāji, dvēselessērdzīgie, metafiziskie dzīvnieki - dzejnieki, kuri sava Sapņa vēstījumus, kā teicis spāņu dzejnieks Huāns Ramons Himēness, adresē neskaitāmajam mazākumam - paši sev.
Nav iespējams nosapņot Tautisku vai Nacionālu Sapni. Tāpēc es neticu nedz latviešu, nedz igauņu, nedz lietuviešu, nedz somu, zviedru, vācu, franču, angļu vai amerikāņu dzejai. Es ticu vienīgi dzejai, kuru raksta latvieši, igauņi, lietuvieši, somi, zviedri, vācieši, franči, angļi vai amerikāņi. Protams, ikvienai patiesi uzrakstītai vārsmai ir neapšaubāmi nacionāls raksturs, to nenovēršami caurvij nacionāls patoss, tā nenoliedzami pauž un apliecina nacionālo mentalitāti. Taču visdrīzāk to jāmeklē nevis mūsu ārējos vaibstos un veidolos (dažubrīd pat viepļos), bet gan tajā mūsu esamības dinamiskumā, intensitātē, apgarotībā, apskaidrotībā, dabiskumā un vienkāršībā, kas visticamāk mīt mūsu zemapziņas bezdibenīgajās dzīlēs. Vai, vēl precīzāk - tie esam mēs paši līdz ar visām gan ārējām, gan iekšējām ekstremitātēm un ekskrementiem. Citādi sakot, šo mūsu poētisko esamību vienā vārdā varētu nosaukt par - Valodu. Par mūsu dzimtās valodas psihofizioloģiskās struktūras vienreizējām un ārkārtējām īpatnībām.
Valoda nav tikai cilvēka iekšējās, garīgās (un pat fiziskās) brīvības visuzskatāmākais un vispārliecinošākais arguments. Ik nācijas politiskā, sociālā, ekonomiskā un it īpaši intelektuālā dzīve visspilgtāk un vispilnīgāk rod izpausmi tieši attiecīgajā nacionālajā valodā: ne tikai tās funkcionalajā, bet galvenokārt ontoloģiskajā, tas ir, esamiskajā aspektā, kam mēs, ar retiem izņēmumiem, gandrīz nemaz nepievēršam uzmanību, savas pašapliecināšanās dziņā tiekdamies pēc satura, kaut gan dzejas saturs (ja atminamies slaveno Ovīdija frāzi) un tēma (ja atsauksim atmiņā pazīstamo Bloka formulējumu) ir dzejnieks pats , tātad viņa valoda. Bet tieši šajās mūsu dzimtās valodas lamatās mēs visbiežāk iekrītam, netiekam pāri šim mūsu dzimtās valodas nežēlīgi piespriestajam pārbaudījumam, sodībai un lāstam. Kaut gan Valoda - tā ir dzejnieka un arī dzejas vienīgā iespējamā Realitāte un vienīgā iespējamā Dzimtene. Kolīdz mēs Valodu noreducējam un vienādojam ar Latviju, Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju, Franciju, Angliju vai Ameriku, tā labākajā gadījumā ieslīgstam savdabīgā, paštīksminošies narcisismā, jo tāpat kā dzimtā valoda, tā arī nacionālā mentalitāte nav vis kaut kas sastindzis, monolīts un apriors, bet gan pulsējums, starojums, process, tapums - plazma, kurā, protams, ir daži noteikti un precīzi fiksēti punkti, bet ne vairāk. Vietā būtu atzīmēt, ka zinātne ir neatkarīga subjekta skatīta realitāte, kamēr māksla (filosofija, dzeja) ir atkarīga subjekta skatīta realitāte. Bet tieši šajā mākslas atkarīgumā, īpaši filosofijas un dzejas atkarīgumā no Valodas sakņojas tās bagātība, noturība, spēks un nākotne. Vienīgi māksla (filosofija, dzeja) aptver visu realitāti: kā ārējo, tā garīgo, top ikreiz no nekā un allaž no jauna mūsu acu priekšā kopā ar mums un iz mums un vienlaikus kā no mums pašiem un arī no visas pasaules neatkarīga pasaule, kurā pašam tās radītājam - tātad dzejniekam pirmām kārtām jau vairs nav un nekad vairs uz priekšdienām nebūs vietas. Protams, ja mēs it kā neviļus, bet intuitīvi apzināti esam uztaustījuši Poēzijas nervu, tās ritmu un intonāciju.
Latviešu, tāpat kā daudzu citu tautu dzejas spēks, manuprāt, ir reizē arī tās vājums - tā savā pamatievirzē nepārprotami tiecas (apzināti? neapzināti?) būt latviska . Nav jau brīnums - tā ir jebkuras mazas, varētu pat teikt, reliktas tautas sodība un lāsts: gandrīz vai patvarīgi, par katru cenu, spītējot visam, censties saglabāt pašai savu nacionālo identitāti, izteikt nacionālās pašapzināšanās un pašcieņas dziņu, pašsaglabāties uz šīs zemeslodes, uz kuras mēs esam (un acīmredzot mūžam būsim) vien pusotra miljona - pilīte asins Cilvēces milzu okeānā. Cita ceļa (pat izvēles) mums nav ( un, varbūt, pat nevar un nedrīkst būt), tāpēc mēs visus šos pēckara gadus, tā vien šķiet, gandrīz vai apzināti esam provincializējušies (kaut gan arī provinciālisms - tā reizē ir pretenciozitāte, pretenzija, teiksim, uz eiropeiskumu utt.),- provincializējušies šajā latviskuma virzienā. Iespējams, tas mūsu dzejai piešķir zināmu latvisku saturu, kolorītu, šarmu utt. utjpr., taču tajā pašā laikā liedz un laupa mūsu dzejai īstenpoētisko formu, ritmu un intonāciju, kas mūs pilnasinīgi sinhronizētu ar Eiropas (un visas pasaules) Poēzijas būtību, ļautu mums, latviešiem, mūsu vientuļajās radīšanās stundās nodarboties nevis ar politisku, sociālu, demogrāfisku, ekoloģisku utt. problēmu risināšanu, bet gan ar pašu dzeju, nē, ne jau ar ziloņkaula torņa l'art pour l'art - bet gan ar to, ko es uzdrīkstos saukt par vispārcilvēcisko, pārlaicīgo, mūžlaicīgo, Poēzijai izsenis piemītošo un raksturīgo estētisko, tas ir metafizisko vērtību apguvi. Šajā ziņā mums, dzejniekiem, būtu ko pamācīties pat no Jūlija Cēzara, kurš, iepazinies ar viņam veltīto Katulla epigrammu, tās autoram ieteica nodarboties nevis ar vecu politiķu netikumu atmaskošanu, bet gan atgriezties pie Poēzijas.
Lai nu kā, bet atgriešanās Poēzijas metafiziskajā, tas ir, mūžlaicīgajā sākotnē, nebūt nav pretrunā ar dzejas nacionālo raksturu. Gluži otrādi - visnacionālākais vienlaikus ir arī pats vistransnacionālākais, kas nekādā gadījumā nebūtu saistāms nedz ar tā saukto kosmopolītismu vai nacionālo nihilismu. Visspilgtākais piemērs tam - dažādu tautu folklora un klasika, kas, būdama viscaurēm attiecīgās ģeogrāfiskās telpas un vēsturiskā laika ierobežota, allaž ir neparasti mūsdienīga. Dažbrīd tā pat visai radikāli un intensīvi paplašina un padziļina mūsu mentalitāti, kamēr mēs, jaunlaiku folkloras teicēji un jaunklasiķi, lielākoties esam paši savu (diemžēl arī nacionālo) aizspriedumu un dogmu aprobežoti.
1990. gadā, Dubultos
Leons Briedis referē Latviešu 2. rakstnieku saietā Dubultos 1990. gada 27. decembrī. Gunāra Janaiša foto.
