51

 

Kremlis to lej, Sadams to lej un arī mūsu puse nekautrējas. Runa ir par propagandu.

Bet Jaunā Gaita ir rakstu krājums „kultūrai un brīvai domai”, tāpēc jau pamatos anti-propagandisks izdevums. Tas nenozīmē, ka esam neitrāli, vai ka JG autoriem nav principu, vai ka redaktors izvēlas tikai biklus materiālus, vai ka rūpīgi piekopjam ‘līdzsvaru’. Tāds pasākums ilgi neizturētu. Lasītāji zina, ka katra numura saturs ir dažāds, īpatns, ietveŗ plašu viedokļu diapazonu. Bet vārdiem jāstāv pašiem „uz savām kājām”. Tāpēc, lai tūlīt varētu sazīmēt propagandu, vienalga, kur to sastopam, un labāk saprast kā tā iedarbojas − īsais kurss par propagandas uzbūvi un taktiku.

Propaganda cenšas pastiprināt un izcelt savējo labumu, vienlaikus mazinot un slēpjot savas vājības un ļaunumu, bet tieši otrādi ar pretējo pusi.

Propaganda, tātad, (1) kalpo noteiktiem mērķiem, (2) izvēlas izdevīgākās (ne vienmēr tās pašas) metodes un (3) nav vienas reizes izpausme − bet labi izplānota kampaņa. To vada profesionāļi.

Propagandas klasikā ieies Gorbačova š.g. 17. marta jautājums: „Vai pieņemi, ka ir nepieciešams pasargāt PSRS kā atjaunotu, vienlīdzīgi suverēnu republiku federāciju, kur katras nacionalitātes cilvēku brīvība un tiesības būs pilnīgi garantētas?” Tam līdzi − visa „stingrās līnijas” glumā kampaņa.

Vispirms jau pilnīgi izlaists negatīvais: PSRS nav nekāda federācija, tajā ‘suverēna’ ir tikai centrālā vara un tās represīvie orgāni, tajā „brīvība un tiesības” ir slikts joks, garantijas nosaka armija un čeka, ja ne melnās beretes ar lodēm. Vienlīdzību (un bankrotu) organizē partokrātija. Pēdējais muļķis to zina, zina arī propagandisti. Tātad kopā: lielie meli. Kas te ko atjaunot? (Maldinoša cerība.) Kam tas nepieciešams? (Iebaidīšana.) Tad mulsināšana: no kaut kādām briesmām jāpasargā visu to (kopējo labumu) − varbūt no demokrātijas? Pušplēstais, agresīvais drauds: citi (ienīstami) grib savienību noārdīt, tiem (kopējam ienaidniekam) par katru cenu jāpretojas, jo (spēle uz bailēm, meli) citā virzienā gaida chaoss un civīlkaŗš.

 

Paralēli, protams, risinās pretējās puses nomelnošana: Lietuvas referendums − nelegāls (nozīmes kropļošana), to rīkojuši noziedznieki, necilvēki, tie paši, kas (meli) uzbrukuši (meli) varonīgiem padomju zaldātiem. Rietumu atjaunotā interese par Baltiju, savukārt − iejaukšanās mūsu iekšējās lietās (nepieklājība, aizdomīga rīcība, pieskāriens lepnuma stīgai). Kāpēc viņi nav tikpat uzmanīgi (sarkasms) savās mājas, piemēram ar Kvebekas separātistiem? (Tendenciozs salīdzinājums.) Tiem pašiem kapitālistiem (nicināšana) gandrīz izdevies (meli) Savienībā iepludināt 50 un 100 rubļu naudas zīmes, tādējādi apdraudot režīmu (samelotas briesmas) bet valsts šīs zīmes ievākuši, vot, (meli, nabadzības slēpšana) lai apkaŗotu spekulāciju. Nacionālisti (nicināšana, nozīmes kropļošana) varmācīgi izturas (meli) pret minoritātēm. Vajag (nozīmes kropļojums) nodrošināt (kopējais lielais labums) stabilitāti. Jāliek darbā nacionālās glābšanas komitejas (varmācīgi meli, plika krāpšana, jēdzienu kropļošana). Un tā tālāk.

Propaganda, acīmredzot, ir liela māksla. Pataisīt baltu par melnu un melnu par baltu tik veikli − nu, Džordža Orvela patiesības ministrija nespēja labāk.

Patlaban mums grūti izlobīt, vai padomijā (manījāt propagandas kniebienu?) plāns varaskārs slānis apzinās, ko dara (resp., saprot, kas ir patiesība, kas nē, un apzināti izmanto propagandu saviem nolūkiem), vai tiešām rīkojas no pārliecības (resp., nav vairs spējīgs objektīvi domāt, pats saviem pekstiņiem tic un ir propagandas lobotomizēts upuris). Propagandas pilnīgi pārņemtie ir bīstami fanātiķi, jo vairāk, ja tie stāv vadošos posteņos, piem. plkv. Alksnis. Viņiem vairs nav nekas cits atlicis kā savu uzskatu uztiepšana tiem, kas ‘nesaprot’ − ar varu, ja vajadzīgs. Netraucē mani ar savām domām, esmu jau izšķīries...

Tomēr, taisnības ieņemti, neaizmirsīsim, ka mūsu smadzenes tāpat mazgā. Anglijas The Guardian eļļas kaŗa leksikons:

 

Un tā tālāk. Katra sadursme uzvanda propagandu. Vārdu spēle mazliet mainās − bet patiesība cieš tāpat. Momenta aizrautībā mēs nejūtam propagandas iedarbību. Bet suvenīru bodes skatlogā zaldāta jostas sprādze vienmēr teiks: Gott mit uns.

Tā neieļausimies mēs! It īpaši mūsu avīzēs un žurnālos, ievadrakstos, visprastākā lasītāju vēstuļu slejā, sanāksmēs, mācību materiālos, pat dzejā − nost ar šo jēlumu. Demokrātijā tam vietas nav. Vienalga, kur sastopam propagandu − rādīsim ar pirkstu, nekaunēsimies skaļi pieprasīt tās novākšanu. Apmātiem, saindētiem cilvēkiem nav iespējams sarunāties.

 

Juris Mazutis