Jaunā Gaita nr. 182, maijs 1991
Jānis
Ramba
|
|
Jānis Ramba par sevi raksta:
Esmu dzimis 1969. gadā, Rīgā. Pēc skolas
Man ir brīnišķīga sieva un divus gadus veca
meitiņa.
Strādāju skolā par angļu valodas un latviešu
|
|
STĀSTS IZ ĢIMENES DZĪVES |
manī laikam Ir pelēna gars saldā miegā pie tevis nāku lai skribinām rozīnes dzeram izlietu pienu un maziem un lieliem bērniem pa drupačai tiek
bet cēlies es esmu no cīruļiem agri un lietišķi mostos raugos uz atkal tik miegaino tevi un pukojos dumji pats es to miegu devis
|
STĀSTS IZ ĢIMENES DZĪVES, II |
Bērns guļ pusdienu, Īss mirkļa lēnums.
Mīļā, man atkal nāk virsū vēl vairāk pateikt gribas mēmums.
Kas tad ir vārdi es tevi mīlu sākums, lēmums, bet tikai.
Doma mokoši raisās. Nez kāpēc nāk prātā dažādas rūpes. kas vēl? Nezinu pamostas sīkais.
|
STATIKA: SKATS PA MANAS ISTABAS LOGU |
Es zinu: lugā aiz loga nedrīkst mainīt neko.
Tas troksnis Ir no Valdemāra ielas lejā. Tie ļaudis iet un nāk no maizes veikala (pirmajā stāvā, lielajā mājā pa kreisi). Un jūs, Hospitāļu ielas satrupējušās īrnieces! Ko man darīt, kad jūs noplēsīs? Un ko bez tevis tieši pretī, tu, vecā divstāvene? Un pa labi no tevis ir vilnas pārstrādes fabrika tikpat mīļa dekorācija.
Patiešām. šai lugā ir kaut kas no mūžības. Ļaudis katru dienu iet šurpu un turpu. Mašīnas atrūc un aizrūc. Un skatuves dibenplāns allaž paliek tas pats: Lielie kapi.
|
* * * |
manas ir kādas pēdas atstātas jūrmalas smiltīs no kādas vietas uz kādu nejauši pārmests tiltiņš
varbūt to pelēka kaija pat nenojauzdama krustos es gribu lai tajā bridi viņa savādi justos
vējš kā drebuļos trīsēt liek ūdeņiem melniem un klajiem jauni smiltāji klājas pār smiltājiem pamestajiem
|
* * * |
rudenim pienāk beigas un es neredzu jēgas steigai tiešām vairs nejūtos lieks un jūrmalu pārklāj sniegs
saulainas ir šīs smiltis jo negaist vasaras siltums zem ūdens kristāliem palsiem un jūras klusajā balsī
visdziļākā zemes guns manā dzīvībā iestīdz es eju un cilpo līdz draudzīgs paklīdis suns
|
* * * |
tad lai viņš uzsilda ūdeni krūzīte ( Klāvs Elsbergs)
Nezinu, kas tās par jausmām gaisā. Varbūt, ka pūtis vakarvējš. Bet man ir Krūzīte ar salaveci un mūžīgi Ziemassvētki.
Jā, protams, rītausmas, pamošanās, Lielas dienas un mazas. Bet man ir krūzīte ar salaveci un Mūžīgi Ziemassvētki.
Es redzu, kā smalki ļaudis ar jūtām spēlējas. Kā nesmalki ļaudis ar jūtām cīnās. Bet man ir krūzīte ar salaveci un mūžīgi Ziemassvētki.
Meklēt tur kādu īpašu jēgu? Vai tik šis grūtums nav lieks... MAN IR KRŪZĪTE, SALAVECIS UN MŪŽĪGI ZIEMASSVĒTKI.
|
NEJAUŠIE VIESI |
Pa asfalta taku kātoju lēni. Rokā nolauzti pūpolēni.
Mazuļi laikam nezin, ko dara. Snīpīši balti uz katra zara.
Paslepus cauri māmuļai ziemai atskrējuši pie rudens ciemā.
Rudenim netīk no nākotnes viesi viņš atvēzējas ar salu un iesit.
Mazie grib bēgt no vectēva aukstā. Tik trīs rāda mēli Tie manā plaukstā.
Jaundubultos, 23.11.90
|
Sarma Muižniece, Jānis Ramba (Jānis Elsbergs), Irēne Auziņa Rīgā, 1990. g. decembrī. |
Anna Auziņa
|
dzejnieka meitiņ Še tev gliemežvāciņš lūdzu nebēdā paņem to jūras bangas pārmāc skaļās bērnu balsis nevajag nedomā nenožēlo
1989
|
Studentam |
Es esmu dumjais bērns, Kas dumji rotaļājas, Kas dumji pļāpā, zīmē, dzied, Un dumji grūsta tavu krēslu (kam gudras ir pat kājas) Es laikam vēlētos, Lai mani nenicini Varbūt es spētu būt Par tavu draugu, zini.
1989
|
* * * |
es teikšu kādu vārdu Sen dzirdētu no tieši tavām lūpām Pat nezinot vai sapratīsi vairs Vai tevi neiepriecinās vai nesāpinās Bet pazibēs tev sejā aizgājušu laiku smaids (tas pārvērtīsies smīnā) Vairs nebaidos tev atgādināt viņu.
1990
|
* * * |
Viņa grib mācīties Taktiski melot Prasmīgi vārīt Zupas un želejas Viņa grib mācīties Vingrot un dejot Neņirgt un neraudāt Mālēt un dzejot Ar lieliem nelekties Maziņus nesist Un dabūt ārā no sevis Trīcoši trulo pirmszobārsta-pirmsginekologa Jeb kāds brauc prom vai cik bēdīgi Sajūtu.
1990
|
* * * |
Pa gaišu putekļu ceļiem Mazā šmulīgā autobusā Mēs braucam pa leišu zemi Apkārt saule un karsta vasara kūsā
Dažādi jokaini ļautiņi Tantuki puikas un skuķi Viņi visi ir leiši Un visi brauc autobusā
Kāpj viņi iekšā un ārā Bet galvām un motoriem kaucot Mēs braucam uz Rokišķiem Mēs braucam
1989
|
* * * |
Pa šo tumšo liepu eju Savu garo ceļu eju Un pa ceļam pazīmēju Kādu nekaunīgu seju
Kad nu esmu atnākusi Jūtos mierīgi un klusi Gaidot skumju autobusu Autobusu kas ir mūsu
1990
|
Juris Zommers
|
|
KĀ SAUC BLŪZS: PUSNAKTS TĒMA |
Zinu te vajadzīgs kompass jo viena nogāze seko otrai krūmāju koku segta tik līdzīgas gājējs bezgalīgi kāpj it kā to pašu kalnu
Nu cita diena kur esmu neko es nepazīstu viss svešs no ielas ielā klīstu neko te nepazīstu viss svešs
Un tomēr visapkārt man vakardienas ikdiena nezudusi lūk tepat ap stūri būs kafejnīca kur stipra kafija kūkas runas vienmēr
Tur šodien tumša stūŗa bodīte piens pliku meiteņu žurnāli maize tādas dzīves nepieciešamības
Pāri ielai bencīna pārdotava nīgri mirkšķina ESSO ESSO SOS kur tikai vakar vēl mazs knēvelis gāja paslēpes vēju drazas piegānītā dadžu un brikšņu nostūrī
Tālāk svešāda skatlogu rinda aicina arvien tālāk solot visu pērkamo pēc vajadzības un pirktspējas
Tepat visam jābūt tāpat kā tas bija kā tam bija jābūt nu laikam jau cerība kāda
Es atceros mēs dzērām kafiju saldi rūgtu un bijām visi kopus vai dažreiz citu ko tur blakus krodziņā kā kuŗo reizi
Nē viss mānīgs šķitums viss svešs neko te nepazīstu no ielas ielā klīstu
Lūdzu piens maize un arī re tāds žurnāls stūŗa bodītē tais reizēs kad mājās cita nav
Ap stūri sensen iepazīta kafejnīca tur viņpus vēju drazas izpušķotam nostūrim tur aiz otrās nogāzes tur būs tur būs
Viss tikai liekas kāpju sen to pašu kalnu nočīkst bodītes durvis kā sapnis jau kā īstenība
Nu zinu pazust var visādi kā esmu kā esam katrs sev
Zinu kompass ir bezsatura jēdziens nežēlības bauslis
Atstājies atstājies vadātāj klus es nāku tikai pasērst kādu brīdi iziet vecās takas tas tikai pamiers saprotu neko tu nepiedod pavisam
Labdien es saku es tevi redzu pulka tie galdiņi baltie brīvi lūdzu vienu kafiju
1983 1991
|
TU JAU ESI TĀ LASSER OF THE FAMILY*
(mazajai Andrai)
Andra Zommere |
Tu jau esi tā Lasser of the family. Vismaz tā tu paziņoji vēl nesen. Mēs spēlējām atkal vārdu spēli,
tev viens, man viens, tev viens, man viens, tev viens, tev vēl un vēl, kā gadījās kā nē
nu visus esmu atdevis, gandrīz visus kas man bij savreiz doti. Ņem tos, tie tavi nu. Tu jau būsi tā lasser of the family. Esi aicināta pasaules grāmatu istabā. Tā mana ķēniņvalstība bez robežu vai mēra, ko novēlu tev pūrā. Mazpamazām tu iepazīsi
tās plašumu un telpu, teiksi jā te palikšu, te man tīk, zināsi kas svešs, kas noderīgs ko sauksi savu, un redzi, patiešām tu būsi tā kas teicies esam
tu lasser of the family. Nāc droši. Lūk visapkārt dziļi plaukti pārpildīti, kur sarindots viss gaŗais gaŗais šīspasaules stāsts, ko visu nezina neviens. Prasi un tev atbildēs visos četros pasaules stūŗos, čukstēs visvisādās mēlēs ikkatra patiesību savu vienreizēju. Bet ieklausies, dzirdi,
tās balsis tās balsis tur tālumā, tumsā, laika miglā tītas, vai dzirdi tās, tavu asinsbrāļu, tavu asinsmāsu balsis.
Vēl stāsts nav izstāstīts, nav beidzies stāsts. Tu jau esi tā cerētā, tā lasser of the family. Vai pazīsti Anneli, vai
jāsi zelta zirgā, vai cūkas ganīji, un būsi eža princesīte, vai žēloji bāra bērnu, kurš raud pēc tēv māmiņas?
Stāsts nebeidzas. Tu raksti to.
*
Lasser
nozime lasitāja Andras latviski piesārņotā angļu izteicienā.
vai angliski the reader of the family.
1991
|
Juris Mazutis
|
|
IESPĒJAMS |
iespējams: brīvi netiksim mēs iespējams: neizaugs viņi iespējams: vienoti bailēs noslīksim zemākās dziņās
iespējams: bļausim viens otram tā, ka iespējams savstarpējs kurlums iespējams: sakausim lupatās un kāds tas būs pierādījums?
iespējams: neizlīdzināties iespējams: cīniņš līdz galam iespējams: apokalipse skries līdz pēdējai apvāršņa malai
iespējams: vārdi un roka un miers iespējams: mēslaini norakt iespējams: Kalna zīmi no pieres pārcelt mūzeja saktā
1991
|
RUSO* ZINĀJA JAU TAD, KA... |
Visur cilvēks dzimst brīvs un visur cilvēks kalts važās. No kurienes mums sablīvējas šīs vagaru ekipāžas?
Visur cilvēks grib labu un visur cilvēks ir ļaundaris. Kas ievazā dvēselē grābīgo, kas visu mums liek ar varu?
Visur cilvēks par savējo un visur viņš nesaprot mūsu. Vienalga, lai kādi pūš vēji ies pāri un tad, vot man būs ...
Visur cilvēks sauc nākotni un visur viņš pagātnes žņaugos. Kā pāriesim mēs uz sākotnējo, no ienaidniekiem draugos?
Visur cilvēks nes taisnību un visur viņš to ar dūri. Gadusimtus par brīvību. Vienā asiņu jūŗā.
1991
* franču filozofs Žans Žaks Ruso (JeanJacques Rousseau)
|
KORISTA MOMENTS
I
|
Bija jāiekāpj korista frakā bet fraka tā nebija; tā zila dziesma. Rokās notis bet ne jau notis; dzirksteles, sviedri, valoda, dainas. Plecs pie pleca. Bet viegla drebēšana Barona, Jurjāna, Cimzes elpa. Akords. No pakalniem, tribīnēm, skolām un Jāņu ugunīm nāk. Gatavi? Stāvam gaŗas gatavo rindas galā. Un
|
II |
Bija jāstāv pie barikādēm bet ne jau tās barikādes. Baušļi! Acīs melna nakts bet nakts: dūres, stobri un atkal šūpuļa dziesma. Pie pleca plecs. Mūžīgais Lāčplēša, Kalpaka garnizons. Savelkas. No bruģa, smiltīm, velēnām sīksts šis zemes asiņu spēks. Gatavi? Stāvam gaŗas gatavo rindas galā. Un
1991
|
* * * |
Melna tumsa. Guļ suns. Bet drātis pasaules dzīslas runā
nes saulē no nakts vidus vārdus kas laikus un pulksteņus ārda.
Tādu robežu nav, kas spētu mūsu runāšanu kavēt
saraut šo savienošanos pāri telpai elpa, kas dos
saucēja balsi brāļiem. Tuviem un tāliem. Meklētājiem ...
Un sapnis liek sunim ierūkties. Saož jau kādos ceļos ies.
1991
|
Mārtiņš Grants
|
|
AIZVĒRTĀM ACĪM |
Tam, kas salaida simetriju dēlī pa vienu saules mirkli un paņem vagu, piemetās narcisisma sērga. Pašlaik kaut kur, ar lielu dunoņu ausī, melnus spoguļus dauza. Tas, kas izlaida sauli sietam cauri, lāpa zvaigžņu atstātos caurumus. Tas pats palaida pīlīti patiesības peklē, un velti tagad meklē tur savu atspīdumu.
|
ALBA |
Ne es no esmes Ne mēs no zemes Ne miesa no ziemas Ne gals no bezgalības
Kustība no nekustības Acis no tēliem Zvīņas no acīm Mēmums no mutēm
Kā suņi sasējušies Nakts ar rītausmu Netiek tumsa no savas Gaismas vajā
|
AQUA IN BOCO |
Kam pilna sirds Un mute sausa Ne roka, ne spalva Vairs nedz trīc Nedz tic, nedz klausa Tiem vārdiem, kas nāk No mana dobā galvaskausa, Rudens līst, Ūdens pilna mute, Bet sirds sausa.
|
IN MEMORIUM |
Viena aizmirsta garumzīme, Viena rasaslāse uz ziedlapas Par daudz, augšpēdus kritis Skarabejs, plaisā iekritusi skudra, Viena sasista tējas tase, vienīgā, Aizsistās durvis, aste. Visi ir Vainīgi par Visuma rašanos, Un Gaida tie tagad tā saraušanos, Kad upe vairs neplūst, bet aizpeld Krasti, kad saule smiltīs iestīgs un Sniegi snigs vasarā, tur, Kur atsāksies viss no jauna, kad Aizzibēs kaut kas melns gar acīm Tava sen aizmirstā gaŗumzīme.
|
MĪLESTĪBA |
Piešvīkāts, ik rītu, Logs ar zaru melno krītu. Man šonakt ir zarainas acis, Lai varētu nolaisties
Tīklenēs ieskrējuši putni. Trīspadsmit deviņi uz mata! Bet kā tavs klēpis ieklepojas, Tā putni aizspurdz,
Tā acis atveras, tā Zari no acīm izsprūk, Un es nevaru vairs aizmigt.
|
Sarma Muižniece
|
|
VĒL VIENA VĒSTULE LATVIJAI
(latviešiem Latvijā) |
Varbūt jūs tikai tagad to manīsit, kamēr paši stāvat kā vēl nekad, ka mēs, mēs tā nestāvam mēs joprojām stāvam citiem uz pleciem. Papriekšu visādām vecenēm un večiem. Tās mūsu valdības. Sēžam uz to solījumiem un parakstiem, mūsu uzticībai angļu, amerikāņu uzvārdiem. Mēs stāvam uzplečiem Dievam, Tēvam un Svētajam Garam Āmen, no visas sirds patiešām Iesim ēst kūciņas kur kafija? Padodiet lūdzu te augšā te, uz pleciem.
Mūsu kurpju šņores karājas mūsu vecākiem ap kaklu, kamēr mēs uz to pleciem, kaut viņus pašus jau vajadzētu nest. Un tupam uzplečiem kaut kādai pamatskolas gramatikai un ģeografijai, Gaiziņam pirms uz tā slēpoja, Daugavai, pirms piesārņoja un Krampenēm... Krampenēm, Šļuguriem, Baložiem, Boķiem... Mūsu vecvecāki teica, ka neatgriezīsies, ja tur nevarēs dzīvot, Mums bailes, ka tur būtu jādzīvo (bet tā jau mēs neatzītos)
Tad, nemaz nenokāpjot no šiem pleciem Daudzi nesam vēl ko uz pleciem. (Jābrīnās par mūsu ierobežoto saprātu, jo līdzsvaroti nebūt neesam) Bet tā nesam mūsu mājas, to aizkarus un piecpadsmit griestu logus, hipotēkas, pāris vāzītes, jā no Latvijas vai nav tautiskas? Nesam mūsu bērnu skolas, te tak tās vislabākās skolas un saprotams nesam, piekārtus pie auskariem un šlipsēm mūsu maizes darbus: Tik labus jau tur nevarētu atrast, sakām, kaut tikai domājam par peļņu un to, ko ar to pirksim Kamēr mūsu garažas piekrautas mantu Vai tā justos mazā zemē? Un aizstāvam anonīmo miršanu te, kā vienu no šīs zemes tiesībām, ne kaut ko, no kā bēgt pāri jūŗām atpakaļ.
Jā mēs esam tā paaudze, kam viss tika dots sapņi, semināri bargā sarkanā saule, saulgrieži, saule pati, Vasaras pusnakts saule jā, arī vasaras pusnakts saule. Nu pusnakts ir vienīgā reize, kad vairs ticam, tad, kad bērni ir aizmiguši vai pieauguši, neviens jauns žurnāls nav pastā pienācis, un kāda maza gaisma, sarkanbalta, svešs troksnītis, maiga dziesma izved mūsu ziņkārību naktī, pagriež skatu prom no mājām. Domas izsprūk vējā, miglā, senā teikā, un jūtamies dulli, kā vēl vasaras vidusskolā, kad mīle un Latvijas brīve bija vienīgās kam degt, kam sadegt, kam pilnīgi sadegt.
Jā tais naktīs gribu atgriezties Tevī, Latvija. Negribu vairs šo kropļaino cirku, šo absurdo akrobātiku! Negribu, lai mani bērni, lai Jūlijs, lai Pēteris tiek nesti, tiek celti arvien augstāk, stiepti arvien tālāk no jebkādas zemes, no patiesās, vēsturiskās, kopējās zemapziņas, bet gribu ņemt viņus pie rokas un pati ar savām kājām doties uz mājām. Jebkuŗām Tavām mājām.
1988
|
Sarma Muižniece, Jānis Ramba (Jānis Elsbergs),
Irēne Auziņa Rīgā, 1990. g. decembrī.