VALODA TAUTASDZIESMAS

 

Vārdam „valoda” latvietis ir piešķīris dažādas nokrāsas. Bērns uzaug ar tēvu valodu, dzimto valodu, latviešu valodu. Latviešu valoda mūs saista kopā ar tautu. Gan Latvijā, Amerikā, Austrālijā, gan dažādās Eiropas zemēs latvietis runā latviešu valodu. Neskatoties, kāda valoda ir zemē, kuŗā mēs pašlaik dzīvojam, latvietis ar latvieti var saprasties latviešu valodā.

Ar savu valodu cilvēks izsaka pats sevi, savas izjūtas, atklāj savu būtību, tādēļ ari mēs līdz ar tautu meitu varam sacīt:

Ko dziedāšu, ko runāšu,
Svešu zemi staigādama?
Dziedāš’ pati savu dziesmu,
Runāš’ savu valodiņu.

Runāt rāmu, gudru valodu izteic gudru prātu, gudru padomu. Gudra, rāma valoda ir veciem ļaudīm, kas ilgu mūžu dzīvodami, ir sakrājuši dzīves gudrības:

Veci viri, sirmas bārzdas,
Runā gudru valodiņu.

Šādās valodās klausās, no tām mācās.

Garu runāšanu, pļāpāšanu neatzina par gudru prātu; tautasdziesma saka:

Lieli ļaudis, gudri ļaudis,
Tie vis daudz nerunāja;
Tie izvēla valodiņu
Kā no rieksta kodoliņa.

Pavisam citu nozīmi vārds „valoda” iegūst, ja saka: krist valodās, turēt valodās, ņemt valodās, kas nozīmē būt ļaužu aprunātam. Daudz un dažādi tautasdziesmas izsaka šo domu: var celt valodas, var uzlikt valodas, valodām var sijāt, valodām var būt pilni lauki, valodas var pat apēst, jo:

Kuŗa meita daiļa auga,
Tā ļautiņu valodās.

Nevalodas ir ļaunas, peļamas valodas, par kuŗām saka, ka tās nepiederas runāt. Ļauna vēlētājs ar savām valodām un baumām peļ, ceļ neslavu, baumo.

Cik tauta valodā sevi ir nozīmīgi un dziļi izsacījusi, rāda daudzie dažādie apzīmējumi, kas raksturo valodas dabu. Valoda var būt taisna, skaidra, laba. Šāda valoda ir patiesa un tieša. Lai dzīvē labi veiktos, lai labu dzīvi nodzīvotu, saka:

Ej, bāliņ, taisnu ceļu,
Runā taisnu valodiņu!
Tad ir Dievs palīdzēs
Taisnu mūžu nodzīvot.

Mīļa, jauka silta valoda ir tuvam, mīļam cilvēkam, no kuŗa dzird mīļus vārdus.

Vēl jo silta valodiņa
Ar māmiņu runājot.

Vai arī

Parunāju ar tautieti,
Tūliņ jauka valodiņa.

Valodas, kas labi veicas ir saderīgas, savedīgas:

Savedas mums dziedot,
Ir valodas runājot.

Ērta valoda ir drošiem, izvedīgiem ļaudīm:

Izvedīga man gaitiņa,
Skaidra, ērta valodiņa.

Iznesīgu valodu runā apsviedīgs, izdarīgs cilvēks:

Dižens puisis, slaida roka,
Iznesīga valodiņa.

Valoda var gludi ritēt, var burbulēt, valodu var teikt. Ātri, steidzīgi, veikli runājot: bērtin bēru valodiņu. Valodu var skaldīt:

Pret kungiem, pret ļaudīm,
Skaldīt skaldu valodiņu.

Skaldīta valoda ir droša, neatkarīga valoda, ar kuŗu izteikts veiklums, bet arī skarbums, asums. Valoda var arī čalot, skanēt − jaunas meitas iet čalodamas, kā naudiņas skanēdamas.

Valoda var aprauties, aizkrist. Nevēlamu valodu var apspiest. Viegla, jautra valoda ir tērzēšana; triekšana tuvojas pļāpāšanai. Nevērīga runāšana ir pļāpāšana, tenkošana, tarkšķēšana, arī plukšķēšana. Valodas, kas nav tiešas, patiesas sauc par aplokainām valodām.

Latvietis valodai ir piegājis ar lielu bijību un cieņu; viņš atzinis, ka valodu mums devis pats Dievs:

Smejiet, ļaudis, dziesmiņai,
Nesmejiet valodai:
Dziesmiņ’ mana izdomāta,
Valodiņa Dieva dota.

 

Biminita Grunde-Bērziņa