MEZGLS XXII

Ernests Treiguts (dz. 1911. g.), žurnālists un diplomāts, uz Eiropas lielās skatuves uzkāpa 1937. g., kad LETA (Latvijas ziņu aģentūra) viņu kā savu pārstāvi nosūtīja uz Berlīni. Vēlāk viņu iecēla kā Latvijas sūtniecības preses atašeju Vācijā. Kopš Otrā pasaules kaŗa Treiguts dzīvo Vācijā un ir sekojis pasaules diplomātiskiem kūleņiem. Un cauri visām dekādēm cietis par latviešu diplomātiskām nedienām un kļūmēm. 1990. gadā iznāca viņa atmiņas divos sējumos Latvieši, kaŗš ir sācies. Šo atmiņu sējumu pamatā ir viņa dienas grāmata. Vācu okupācijas gadus viņš pavadīja Vācijā, strādādams antikominternes radio raidījumu sekcijā. Jaunās Gaitas redakcija no viņa nesen saņēma divas gaŗas vēstules, ko daļēji izraisīja A. Ezergaiļa „vēstule” premjerministram Ivaram Godmanim (JG 178). Savas vēstules kā tādas viņš nevēlas publicēt, bet mēs tomēr vēlējāmies no tām izvilkt dažus domu graudus, jo tās satur daudz diplomātiskas pieredzes un dzīves gudrības, kuŗu neievērojot mūsu jaunie diplomāti riskē Latvijas nākotnes izredzes uz neatkarību. Treiguta padomu uzsvars ir centrēts Eiropā, Eiropas parlamentā un lielu uzsvaru viņš liek uz pareizu sakaru nodibināšanu ar Vāciju, kuŗu viņš līdzīgi ASV prezidentam Bušam, saskata kā tiltu un atslēgu jaunām attiecībām Baltijas telpā. Te dažas no Treiguta domām:

 

·        Nemazinot viņas nozīmīgumu un arī Savienoto valstu atbalstu trimdas organizācijām, mūsu sūtniecība ASV padevās domu un darbības vienvirzienam, nepiegriežot vērību Eiropas vienošanās procesam, nokavēja tajā piedalīties, kaut vai novērotāja lomā, kas bija iespējams jau šīs lielās organizācijas tapšanas sākumā. (Šogad tā bija viena no pirmajām, kas brīdināja Maskavu nelietot varu, piesakot, ka atsauks savu 4,5 miljardu dolāru aizdevumu PSRS.) Tagad tas jācenšas panākt ar jaunās paaudzes cilvēkiem. Bez tam jārevidē līdzšinējo informācijas darbību: visiem baltiešiem jārada vienota Informācijas centrāle (ar angļu, vācu, franču, spāņu, un eventuāli dāņu − to saprot Norvēģijā un Zviedrijā − nodaļām). Tas būtu pozitīvs solis visās trimdas zemēs. Jārevidē līdzšinējā sadarbība ar patvēruma valstu preses un ziņu orgāniem. Mērķtiecīgi, t.i. ar apdomu un neatlaidību, ir jāuzņem sakari ar ziņu aģentūru vadībām, ar visu politisko virzienu laikrakstu redakcijām (neizslēdzot lielākās „bulvāra avīzes”). Ārzemju žurnālistiem, kas visvairāk un vissekmīgāk aizstāv baltiešu intereses, jāpiešķir, „Mare Balticum brīvības balva”. Jāsargās no ciešas sadarbības ar reakcionārām lapelēm. Informācijas centrālei ir jāsniedz ārzemniekiem pārbaudīta patiesa informācija, lai iegūtu ticama ziņu avota raksturojumu, kas ir nepieciešams jaunās baltiešu ārpolitikas ierocis un balsts.

 

·        Un Vācija! Ne vien personīgās sarunās (kuŗas vairumā tiek vestas neveikli, nemākulīgi un ne vienmēr pareizā brīdī), bet visu triju Baltijas valstu pārstāvniecībās, jārunā ar visu vācu partiju līdeŗiem un deputātiem [*] (nevis tā, kā daudzus gadus tas bija, kad ar sociāldemokrātiem runāt bija gandrīz vai noziegums) prasot gandarījumu par Baltijas valstīm nodarīto. Visu vācu interesēs ir palīdzēt atjaunot mūsu neatkarību, kas stiprinātu mieru Baltijas jūras telpā. Šim nolūkam būtu jāpieprasa dibināt, vai nu pie vācu ārlietu ministrijas, vai pie vācu Bundestāga (parlamenta) ārlietu komisijas speciālu darba grupu. Šinī sakarībā ir jāatzīmē, ka pēc Latvijas interešu pārstāvja Ādolfa Šildes nāves lielo pārmaiņu gadā (1989. g.) vairāk kā gads ir pagājis, vāciešiem un latviešiem nemanot, ka Vācijā kāds latvietis šajā straujā pārmaiņu laikā būtu panācis konkrētus sarunu iznākumus, kas veicinātu Latvijas problēmu atrisināšanu. Diemžēl tas nebija iespējams, jo šajā laika posmā latviešiem Vācijā nebija pilnvarotas personas, kas to darītu.

 

·        Noraidu visus centienus rekonstruēt pagātnes notikumus, lai apsūdzētu pēc iespējas daudz tautiešu kā vienu tā otru virzienu noziegumos − protams izņemot slepkavas.

 

·        Uzturoties Strasburgā bija sāpīgi dzirdēt no viena no Eiropas parlamenta vadītājiem darbiniekiem divas nepatīkamas patiesības, kuŗas viņš izteica vienā vienīgā teikumā: „Mēs brīnāmies par baltiešu nemākulību panākt nokavēto Eiropas vilcienu!” Sarunas biedrs lietoja franču frāzi − manquer le train.

 

·        Baigais gads! Tas bija pirmais nežēlīgais uzbrukums kā valstij tā tautai, kas dzīvoja mierā. Tādēļ to izjūt arī kā lielāku netaisnību par pārējām vēlāk nodarītām. Ja ieskatāmies Hāgas tiesas komentāros, tur redzam uzsvaru uz pirmo noziegumu un ne tik daudz uz vēlāku pārestību sekām. Pirmajā noziegumā tauta izjūt taisnības un tiesiskuma pārkāpumu visasāk.

 

·        Noraidu politiskā darbībā šovinismu un jūtas. Tādu luksu mazo tautu piederīgie īstenojot savas nācijas intereses nevar atļauties. Ne vien trimdas vadībā, bet īpaši trimdas sabiedrībā joprojām sastopamas parādības, kas jau mūsu brīvības laikā nopietni kaitēja mūsu ārpolitikai, tā sekmējot neatkarīgās valsts norietu. Nemaz nevariet iedomāties, kādas bailes man ir klausoties mūsu „kungu” politiskās sarunās ar ārzemniekiem.

 

·        Versajas līguma sekas bija Hitlera uzvaras gājiens. Ne žīdu vajāšana, ne naciķu pseidosociālistiskie saukļi sajūsmināja tautu, bet vienīgi „atbrīvosimies no Versajas!” Kas šodien piemin Versajas līgumu, tam nav ne mazāko zināšanu par šīsdienas Eiropas tautu un valstu kopējiem mērķiem un politiku Eiropas vienības radīšanā.

 

·        Mūsu interešu pārstāvim Vācijā jābūt veiklam, ar sakariem vācu politiskās partijās, ieskaitot sociāldemokrātus, un jāpārzina labi agrākās latviešu-vācu diplomātiskās attieksmes, kā arī jābauda trimdas sabiedrības atbalstu sakaru izbūvē, it īpaši ar presi, radio un televīziju. Viņam vai viņai būs daudz vieglāk gūt panākumus mūsu interešu labā Vācijā, jo

a.  Vācija ar Hitlera-Staļina paktu ir mūsu parādniece,

b. Vācijā gandrīz vai katrā partijā ir vēl baltvāci, kas labprāt enerģiski mobilizē citus baltiešu interešu aizstāvēšanai,

c.  Vācijā ir žurnālisti un sabiedriski pazīstamas personas, kas ir mums labvēlīgi.

Trimdas organizācijām un Latvijas pilnvarotiem enerģiski, prasmīgi, neatlaidīgi un ar taktu (nepiemirstot arī uzvešanās faktoru) jāprasa Vācijas parlamentā konkrētu nostāju Baltijas valstu neatkarības veicināšanā, t.i. mums nepietiek ar mūžīgiem paskaidrojumiem par inkorporācijas neatzīšanu, mēs gaidām konkrētu palīdzību, piemēram informācijas biroja atvēršanu. Tāds birojs ir Palestīnas arābiem − Arafata ļaudīm − Bonnā, bet ne baltiešiem.

Pēc kaŗa Latvijas pārstāvji un trimdas vadība bieži neievēroja ļoti svarīgo apstākli, ka Bonnai, dalītās Vācijas dēļ, bija jāievēro Maskavas prasības. Tas taču nebija grūti saskatāms, ka Rietumi nekādas lielas aktivitātes Vācijas vienības dēļ neizraisīja. Bonnai šī problēma bija jāatrisina vienai pašai, protams ar Rietumu labvēlību.

 

·        Trimdas vadība, savstarpējo cīņu dēļ, aizņemta ar „internām lietām”, nespēja uzbūvēt sakarus ar visām vācu politiskām partijām un nepiegrieza vērību augošai Eiropas kustībai un tās institūcijām Strasburgā. Eiropas ūnija ir mūsu kontinenta un līdz ar to mūsu tautas iespējamais glābiņš. Iesaku ievērot, ka Eiropas ūnijas vadība bija pirmā, kas Lietuvas gadījumā draudēja apturēt saimniecisku palīdzību Maskavai.

 

·        Vācijā visas partijas (izņemot pāris stulbeņus) atbalsta Eiropas vienības politiku, lai vienotā Eiropā − kur valstu nav bet ir tautas − reizi par visām reizēm vāci būtu saistīti ar „simts saitēm” ar pārejām tautām Eiropas parlamentā, Eiropas kopējā tirgū, Rietumeiropas aizsardzības vienībā un Eiropas politiskā ūnijā. Visos šajos pasākumos un iecerēs Vācija līdz ar Franciju un Itāliju ir „lokomotīve”. Šī politiskā formula skan ļoti vienkārši: jo ciešāka un lielāka ir Eiropas kopība, jo lielāks ir Vācijas svars Eiropā. (Francija bailēs no citas attīstības to pieņem, Anglija tai seko, bet ne ar pārāk lielu sajūsmu). Un tikai no Eiropas vienības mēs varam savai tautai sagaidīt mieru un brīvību. Vācijas gļēvā nostāja Irākas kaŗa gadījumā izskaidrojama ne ar satversmes noteikumiem, bet galvenokārt ar bailēm ārzemēs „uzstāties ar vienotās Vācijas karavīriem.”

 

·        Tas arī nozīmē pamošanos no ilūzijas, ka vienīgi ASV vai Anglijā meklējama mūsu brīvības atslēga. Šīs valstis, bez šaubām, ir nozīmīgi palīgi, taču ne izšķirīgi. Tāda atziņa nenozīmē Vašingtonas vai Londonas ignorēšanu, bet gan jau ilgi nepieciešamu papildinājumu mūsu ārpolitikas darbībā, gan trimdā, gan Latvijā.

 

·        Latvijas ārpolitikas īstenotājiem jābūt cilvēkiem ne vien ar labu izglītību un pieredzi starptautiskā politikā, bet arī ar objektīvām vērošanas spējām. No viņu ziņojumiem un stāvokļa analīzēm lielā mērā atkarīgs valsts ārpolitiskais virziens. Jāvairās no vienpusības un jūtu ietekmes. Emocionāli iekrāsoti ziņojumi ir noziegums pret savu valsti. Divi piemēri: 1) Latvijas sūtnis Vācijā Hugo Celmiņš (1935 -1938) ienīda nacionālsociālistus. Tamdēļ viņš savos ziņojumos vairākkārt pareģoja Hitlera varas norietu. Tas protams mazināja Vācijas bīstamības apziņu Latvijā. 2) Sūtnis Kārlis Zariņš Anglijā 1945. g. savā angļu konservatīvās jūtoņas ietekmē aizrāvās tik tālu, ka savās vēstulēs un ziņojumos tā laika trimdas vadošām personām pareģoja angļu konservatīvās partijas uzvaru vēlēšanās un 1946. g. 18. novembŗa svinēšanu brīvā Latvijas valstī. Diemžēl šie emocionālie pareģojumi neīstenojās. Kritiķi tika norieti un apzīmēti par nodevējiem, bet trimdas vairumu pārņēma bezcerība un vilšanās.

Lieku reizi atgādinu, ka viena no galvenām mūsu brīvvalsts ārpolitikas atziņām ir: nedrīkst atstāt novārtā attiecības ar saviem lielajiem kaimiņiem.

 

Andrieva Ezergaiļa redakcijā.