Valdis Rūmnieks

ZAĻĀ ZVAIGZNE

 

(Redakcijas piezīme) Publicējam izvilkumus no lugas Zaļā zvaigzne, ko Valdis Rūmnieks atsūtījis Jaunajai Gaitai. 1990.g. 20. oktobrī Literatūra un Māksla publicējusi lugas 8. un 9. ainu. Valdis Rūmnieks savā ievadā gan visu godu atdod Aleksandram Čakam un tikai gaŗāmejot piemin, ka lugu iestudē Rīgas Muzikāli poētiskais teātris un mūziku tam sarakstījusi ASV latviešu komponiste Dace Štauvere-Aperāne. Vēl viens piemērs, kā kopēja latviešu kultūra veidojās pasaulē.

 

Prologs

Netīrs 1950. gada krodziņš Rīgas centrā. Pie viena no galdiņiem sēž divi dzejnieki − Vecais un Jaunais. Nekā ēdama viņiem nav − tikai divas glāzes. Apnicīgi pļerkšķ reproduktors.

 

Jaunais: Ārā jau tumšs.

Vecais: Iedzersim! Lai šī diena mums paliek sirdī kā nazis.

Jaunais: Iedzersim!

Balss reproduktorā: Vagonu iecirkņa kolektīvs, tāpat kā visa padomju tauta, par savu pirmo deputātu kandidātu PSRS Augstākajai Padomei izvirzījis visu darbaļaužu vadoni un skolotāju biedru Josifu Visarionoviču Staļinu un viņa uzticamos līdzgaitniekus biedrus Vjačeslavu Mihailoviču Molotovu un Georgiju Maksimilianoviču Maļļenkovu. Boļševiku partija un lielais Staļins mūs ved uz komunisma pilnīgu uzvaru. Aicinu visus klātesošos vienprātīgi atbalstīt mūsu vienoto komunistu un bezpartejisko bloka cienīgos kandidātus ... (Balss paliek klusāka.)

Vecais: Apriebies.

Jaunais: Kas?

Vecais: Es saku − apriebies ... Nesaprotu − kas izgudrojis šos pretīgos reproduktorus? Vai tiešām tas ir vienīgais, uz ko spējīga civilizācija?

Jaunais: (ironiski). Kāpēc − vienīgais? Viņa izgudro raķetes, lai dotos uz zvaigznēm −

Vecais: Un nokauj dzejniekus, lai viņi nepļāpā par zvaigznēm.

Jaunais: Viņiem vajag dzejoļus par traktoriem un piecgadēm. Un kas tādus neraksta, tos ...

Vecais: Bet Sašam tādi vairs nebūs jāraksta. Nu jau divi stundas viņš guļ apakš zemes mierīgs un apskaidrots.

Jaunais: Viņi jau tur visi bija tādi apskaidroti. Arī Čaka gānītāji.

Vecais: Tā ir dīvaina apskaidrība... Atceries, kā viņi pērn ... Ar Čaku ... Man liekas, fašistiem vajadzētu pamācīties ... Tā sacīt, apgūt kolēģu pieredzi psiholoģiskiem eksperimentiem...

Jaunais: Bet varbūt viņi arī ir saindējušies?

Vecais: Ar ko?

Jaunais: Ar Čaku.

Vecais: Varbūt ... Tiešām: visi lielākie brēcēji acīmredzot nojauš − Čaks ir viņos. Tāpat kā gaiss, ko ieelpojam. Vai tā nav augstākā laime − būt par gaisu, ko ieelpo tavs ienaidnieks? Mani, piemēram, aizmirsīs, par tevi es nezinu, taču −

Jaunais: Bet vai tev nav grūti tā dzīvot − ar aizmirstības zīmogu uz pieres?

Vecais: Kā kuro reizi. Dažreiz tiešām gribas kā Austrai Skujiņai lēkt Daugavā, bet tad es palasos Čaku un domāju − velns ar ārā, vai tā nav īstākā laime, ka viņš nav tur cēlajiem angļiem vai frančiem, bet tas ir mūsu Čaks! Mūsu! Un varbūt viens vārds viņa aizstāvībai būs galvenais, ko cilvēks mūžā var padarīt. Čaka zaļā zvaigzne −

Jaunais: Zaļā? Bet ar jēli sarkanu nokrāsu.

Vecais: Vai tu gribi, lai es tevi izsviežu laukā? Kopā ar to pretīgo reproduktoru? Tā sarkanā atblāzma, kas tev tik stipri nepatīk un, teikšu godīgi, arī man, ir tikai puteklītis Čaka starojumā! Mēs te varētu nosēdēt trīs ziemas un trīs vasaras un es tev nespētu izstāstīt ne kripatiņu par Čaku!

Jaunais: Bet tu pats teici, ka pat viens vārds viņa aizstāvībai būs galvenais, ko cilvēks mūžā var padarīt. Tātad −

Balss reproduktorā (kļūst skaļāka): Apgabala priekšvēlēšanu apspriede vienbalsīgi nolēma atbalstīt tautu lielā vadoņa biedra Josifa Visarionoviča Staļina un Latvijas PSR Valsts drošības ministra biedra Alfona Novika kandidatūru izvirzīšanu 645. Rēzeknes vēlēšanu apgabalā...

Vecais (iekliedzas): Pietiek!

Kāds (it kā nejauši iet garām): Ko jūs, biedri? Jums nepatīk vienotais komunistu un bezpartejisko bloks?

Vecais: Ej tu zini, kur... Mēs taču Sašu aprakām! Aleksandru Čaku...

Kāds: Čaku? Kas tas tāds, biedri?

Vecais (apjucis): Čaks? (Draudoši.) Kas ir Čaks?! Kas ir gaiss, ko mēs elpojam?! Kas ir džungļi, jautāja lauvēns savai mātei zooloģiskajā dārzā?!

Jaunais: Nomierinies.

Kāds (ironiski): Turpiniet, turpiniet! Vai jūs strādājat ... Zooloģiskajā dārzā?

Vecais: Jā, šis zvēru dārzs ir liels, un Čaks tur ir zvēru karalis ... Kas ir Čaks? Cilvēks ...

Kāds (raustīdams plecus): Cilvēks? Vai tomēr − karalis?

 

 

4. aina

 

Svinīgas zāles pirmā rinda. Priekšplānā izpušķota katedra, pie tās stāv Līgotņu Jēkabs, pirmajā rindā sēž Čaks, Jaunkundze un Kāds, kurš vienmēr ir klāt.

 

Kāds (čukstus, Jaunkundzei): Bet vai jūs zināt, jaunkundz, ka mūsu šodienas laureāts ir bijis sarkanais?

Jaunkundze (neticībā, čukstot): Nevar būt!

Kāds: Kad es jums saku! Tur, Krievijā ... Rūdīts partijnieks ... Nezinu, vai šāvis un kāris ... Bet... Droši vien spiegojis priekš visiem ... Kas vairāk maksā...

Jaunkundze (sašutusi): Kā jūs ... kā jūs tā varat! Par dzejnieku!

Kāds: Ko tad es? ... Es tikai klausos, ko citi stāsta ... Kā dzejnieks viņš, protams, ir labs ...

Līgotņu Jēkabs (turpinot savu garo un svinīgo uzrunu): Piešķirdama dzejniekam Annas Brigaderes prēmiju, komiteja saprot, ka līdz ar pagodinājumu, ko šī prēmija dod, viņa uzliek tam lielus pienākumus. Kam dots, no tā arī prasa. Komiteja līdz ar latviešu sabiedrību sagaida, ka dzejnieks, kura talants pašlaik labākā plaukumā, nepaliks pie sasniegtā. Garam nav robežu, un mākslai nav diezgan. Superior! Arvien augstāk un augstāk − gremdēties savas dvēseles dzīlēs, izsmelt no tās lielākos mākslas dārgumus, dzīvot intensīvi savam laikam līdz, izkopt līdz lielākai pilnībai savus izteiksmes līdzekļus, grābt un atkal grābt no mūsu daiļās, savā bagātībā un jaukumā neizmērojamās latviešu valodas apcirkņiem, noklausīties tautas sirdspukstus, minēt viņas nākošos likteņus, ar lielu dzeju stiprināt un rūdīt tautas tikumiskos spēkus, viņas patriotiskās jūtas, to mēs sagaidām arī no Aleksandra Čaka turpmākajiem darbiem.

Jaunkundze (čukstus, Čakam): Cik brīnišķīgi vārdi par jums, dzejnieki

Čaks: Ko? Var jau būt, jaunkundz, var jau būt... (Pie sevis.)

Varbūt šī dzīve ir skarba un baiga,
Kā to, kopš apzinos, rāda man skats.
Jeb es šai dzīvē kā kroplis pirms laika
Ilgās un ciešanās sadedzis pats.

Nezinu. Redzu tik debesis melnas,
Jūtu tik sāpes un dienas, kas trūd.
Ņemt reiz sev elpu un uzlikt uz delnas
Gluži kā pūku un aizpūst, lai zūd.

Līgotņu Jēkabs (pabeidz runu): Mums paliek apziņa, ka arī mēs, Annas Brigaderes tautas mīlestības sildīti, darām savu svētīgu un derīgu kultūras darbu, kura augļus saņem un saņems mūsu tauta. Bet šis darbs mums bija iespējams tikai tāpēc, ka, mūsu Vadoņa Valsts Prezidenta vadīta, valsts dzīve, pasargāta no visiem satricinājumiem, deva iespēju katram iet savā darbā un stāvēt savā vietā. Šī iespēja skubināt skubina mūs visus arī uz priekšu saslieties vienprātībā un draudzībā ap Valsts Prezidentu un valdību, lai arī uz priekšu mūsu zeme un valsts, pasargāta no kara un satricinājumiem, augtu iekšēji stipra un organizēta radošā darbā, apzinīgā pienākumu pildīšanā pretim arvien gaišākai nākotnei un pilnīgai labklājībai.

Skan aplausi

Kāds (čukst): Jaunkundz, bet vai jums nešķiet dīvaini − Prezidents gan nav ieradies! Nez, vai vispār bija lūgts?

Jaunkundze: Jā, kad tā padomā − tiešām dīvaini ...

Ligotņu Jēkabs: Un tagad dosim vārdu Annas Brigaderes prēmijas laureātam dzejniekam Aleksandram Čakam.

Jaunkundze (pagriežoties pret Čaku, aplaudē): Vārds jums, dzejniek!

Čaks pieceļas.

Čaks: Ļoti cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie svinīgā akta dalībnieki, dāmas un kungi! Es pateicos par man parādīto godu. Es ceru, ka mans darbs jums visiem ...

(Čaka balss paliek klusāka.)

Kāds (čukstot): Redzēs, ko viņš teiks pēc pusgada.

Jaunkundze: Kādā ziņā?

Kāds: Visādā ... Nav tādas prēmijas, kas būtu patīkama visām varām.

Jaunkundze: Nu jūs tiešām ... kā tāds ļaunais gars!

Kāds: Tikai reālists, jaunkundz, kam ir pareiza informācija...

Čaks (beidzot runu): Un, turpinot ļoti godājamā A. Brigaderes komisijas priekšsēdētāja Līgotņu Jēkaba vārdus, gribu teikt − garam nav robežu un cilvēkam nav diezgan. Mans vienīgais mērķis − cilvēks.

Kāds (čukstot Jaunkundzei): Jūs dzirdējāt, jaunkundz? Viņa mērķis esot − cilvēks. Tur jau kaķim jāsmejas! Cilvēks!

Satumst.

 

 

6. aina

 

Istabā pie galdiņa sēž Čaks un Milda. Viņi pa brīžam dzer kafiju, bet tikai formas pēc.

 

Čaks: Milda, ja tu mani saprastu − es gribu tikai mieru. Varbūt tas ir pārāk daudz prasīts šai briesmīgajā laikā, kad tanku kāpurķēdes žvadz Rīgas ielās un drīz atsāksies aviācijas uzlidojumi − tikai šoreiz no austrumu puses.

Milda: Tikai mieru ... Man prātā dīvaina aina: iet valdnieks pa tuksnesi un satiek nogurušu ceļinieku. „Ei, ceļiniek, vai gribi padzerties?” Bet ceļinieks atbild: „Paldies, es negribu dzert, es gribu tikai mieru.”

Čaks: Bet tas ir tik ārkārtīgi daudz, Milda! Es zinu − tikai tu vari to man dot.

Milda: Tu esi kā svešzemju klaidonis, kurš atkal nonācis savās mājās.

Čaks (dedzīgi): Jā, mājās! Cilvēkam taču vajag tik maz − mieru un mājas. Tu esi manas mājas!

Milda (dzied):

Vai varu tev pie kājām likt
Es savu klusēšanu
Kā norimušu zvanu?
Pats gribu tālu projām tikt:
Es visu lūpās manu
Vien īgnu smīnēšanu.

Kur miglas elpā lauki gaist,
Viens iešu es bez stājas,
Grib ceļu manas kājas
Kā suni sev pa priekšu laist,
Līdz atrastas būs mājas.
Kur klusums pāri klājas.

Tur palikšu es sevī viens
Līdz galam visu mūžu.
Kad mieru reiz sev gūšu,
Kā trakā svelmē kaltis siens
Tik tīrs un viegls būšu,
Pilns smaržu un pilns žūžu.

Čaks (atkārtodams): Kā trakā svelmē kaltis siens ... Jā, tāds es esmu! Es esmu izkaltis gaidās pēc dzīves! Vai tad tiešām laime piekrāps arī pēdējoreiz?

Milda: Neticīgais Toms stāv krustcelēs, roku priekš acīm un sauc: „Es neredzu ceļu!” Kāpēc tad tu izgāji krustcelēs?

Čaks: Es ceļu meklēju, Milda... Es esmu maldījies tūkstoš strupceļos, izbridis purvus un brikšņus, tuksneša smiltis un mūžamežus. Es ceļu meklēju, Milda. Un tu vari to dot.

Milda: Nu tad noņem rokas no acīm, neticīgais Tom!

Čaks: Es esmu tik laimīgs, Mildai Kaut baigs ir šis laiks un es rakstu vienu poēmu pēc otras un lieku atvilktnē. Šis laiks nav mans laiks. (Piepeši.) Bet nē – ja tu esi, tad tas ir mans laiks! Zini, Milda, man uznākusi neganta rakstīšanas apsēstība. Un tā ir tava vaina!

Milda: Mana?

Čaks: Tava, tava! Man mājās nav miera ... Es nevaru pat apsēsties! Man šķiet, istaba pilna ar dzejoļiem un es viņiem kāpju virsū ... Mani nedzimušie bērni... (Skandē.)

Man mana mēle mīksta lēpe:
Kas esi tu? Kas esmu es?
Tavs augums − rožu koka slēpe,
Kas mani aizmirstībā nes.

Zūd ikdiena kā zemi krasti.
Viss pretī bezgalībai rit.
Ar savu mīksto, melno asti
Nakts manu prātu saldi sit.

Krīt smadzenēs man zaļgas zvaigznes.
Es jūtu tikai ūdeņus.
Kad atmiņa kā rūsa plaiksnā,
Tā mirkļus, kvēlus kastaņus,
Met manā izslāpušā elpā,
Un pagaistu kā tvaiks es telpā.

Milda: Man ir tāda sajūta, ka tu man dāvini gatava dzejoļu krājuma lapas.

Čaks: Jā, tas laikam būs krājums... Veltīts Debesu dāvanai − Mildai. Tas ir krājums, ko tu veido ar savu elpu, savu rokas vēzienu, ar savu vārdu krellēm... Kāpēc es tevi nepazinu agrāk?

Milda: Mēs taču zinājām viens otru. Gājām pa vienām un tām pašām Rīgas ielām, tikāmies ar vieniem un tiem pašiem draugiem ... Bet vajadzīgs vēl kāds dievišķs spēks, kas no haosa rada brīnumu.

Čaks: Pasaule, apstājies! Brīnums ir noticis. Mana zaļā zvaigzne atspīdējusi, un viņas stars izrāvis man sirdi kā sēni no sūnām. Te viņa ir. Lai laiks paliek par stenderi!

Milda: Tas taču ir galvenais, ko spēj cilvēks!

Kāds (iet garām, brīnoties): Cilvēks?

Satumst.

 

 

Epilogs

 

Un atkal netīrs 1950. gada krodziņš Rīgas centrā. Tāpat apnicīgi pļerkšķ radio, un pie viena no galdiņiem sēž dzejnieki − Vecais un Jaunais. Bet tad radio pamazām paklust, un kaut kur blakus var dzirdēt daudzus telefona sarunu fragmentus, tikai grūti pateikt, kas tur runā un kad.

 

Balsis telefonā ... Nē, nē, mīļais draugs, es, protams, cienu un mīlu Čaku, bet par Mūžības skartajiem nevar būt runas. Tas nav diskutējams jautājums. Ko? Rakstnieku savienība − tās ir pupu mizas! Kā Grigulis teiks, tā mēs darīsim. Nē, nepārproti − mēs būsim spiesti darīt! Grigulis ir Grigulis! ...

... Nu labi, es jums pateikšu kā Čaka pētniekam, bet tas nav domāts publicēšanai − atskrēja gan tomēr viens no viņiem, nu, tas pats Jānis Grants, un prasīja − vai tad Čaku savākuši un aizveduši? Bet Saša turpat otrā istabā guļ un dzird ...

... Bet saprotiet, mūžības priekšā mēs visi esam vienādi ... Un tomēr ... Padomju literatūrzinātnes principi neatļauj drukāt to jūsu „Ateju”. Nu labi, labi, Aleksandra Čaka „Ateju”. Vesela poēma par, piedodiet ... Vai jūs spējat aptvert, kas skolās notiks? Kā mūsu literatūras skolotājas atbildēs saviem bērniem? ...

... Piedodiet, šef, ka piezvanīju jums tieši uz mašīnu ... Bet lieta steidzama ... Tie salašņas no Rakstnieku savienības grib Čakam Tautas dzejnieka nosaukumu ... Nē, es tomēr baidos... Diez vai šoreiz būs labi ar rakstu Cīņā? Jā, šef, tas būs vislabāk... Lai čekas kurators atrod kādu naivo... Var arī drusku pamuldēt, sak, tas nosaukums nemaz nav tik tīrs, visādiem draņķiem iedevuši... Noteikti, tie zēni visu nokārtos ...

... Es jums atklāšu vienu noslēpumu. To grāmatu neesmu sarakstījusi es, bet Čaks. Jā, par ciņām Volhovas purvos ... Bet ko darīt? Laist šo ziņu atklātībā? Tad Čaks būs aizliegtais autors. Un zina, viņi visu zina ... Par to jau bija runa pratināšanā ...

... Es zvanīšu Peteram, es rakstīšu uz Literatūru un Mākslu! Čaks ir pēdējais nelietis! Miglā asaro logs ... Vai tad to var uzrakstīt vīrietis? Tas ir manas māsas dzejolis, man ir pierādījumi...

... Nē, mēs to rakstu nedrukāsim ... Kamēr nebūs skaidrs, kas nolauzis Čaka galvu... Bet saprotiet, ja nu tieši tā arī būs, ka krievi? Sacelsies kārtējais nacionālistu vilnis. Un ja latvieši ... ziniet, man arī ir goda sajūta ... Gorbačovs tik labi domā par mums, latviešiem ... Tad tikai paklausieties Brīvo Eiropu, tas būs gards kumosiņš ... Labāk to lietu notušēt ...

Vecais: Vai tad es varu tev izstāstīt kaut drusciņu no Čaka dzīves? To nevar neviens. Čaks teica: „Kas paliek no cilvēka pāri, ja nav vairs tam slēpta nekā?” Un viņam ir taisnība.

Jaunais: Bet Sudrabkalns? Viņš taču bija Čaka draugs!

Vecais: Jā, viņš bija Čaka draugs ...

Jaunais: Es varbūt saprotu Sudrabkalnu, viņš bija bailīgs un padevās visām varām... Bet Čaks? Nu labi, Caku līdz mielēm nepazīst neviens ... Bet mēs runājām par cilvēkiem ... Cilvēkiem! Bet bija taču arī viņi − zvēru bars, kas Čaku vajāja, mocīja, pazemoja! Viņi taču gan zināja par Čaku visu! Viņiem taču ir tāds amats − zināt visu!

Vecais: Viņi ... Ko viņi var zināt par cilvēkiem ... Ko viņi var zināt par Čaku!

Jaunais (spītīgi): Nē, jābūt taču kādam, kas varētu atšifrēt šo Cilvēku − ģēniju un Staļina kalpu, vārdu burvi un frāžu kalēju − vai tas maz iespējams, ka tas ir viens un tas pats cilvēks. Varbūt − Milda?

Vecais: Varbūt. Mēs taču neesam gaišreģi. Mēs pat neesam cilvēki ... (Piepeši uzbudinās.) Jā, mēs neesam cilvēki ... Mēs taču nenosargājām Čaku, šo brīnišķo ziedu zemes virsū! Mēs nenosargājām! Tikai Čaka zvaigzne lej savu maigo zaļo gaismu pār mums un velk visu draņķību laukā! Draņķību un cēlumu! Spīdi, Čaka zvaigzne, un lai visi nelabie no tevis atkāpjas!

Zaļš prožektora stars izrauj Sudrabkalnu, pēc tam parādās Kāds, nostājas Sudrabkalnam blakus. Sudrabkalns saraujas, bet Kāds uzmundrinoši papliķē Sudrabkalnam pa plecu. Parādās Milda, nostājas starp Sudrabkalnu un Kādu. Kāds grib viņai pievērst uzmanību, bet Milda, lepna un stalta, stāv, viņai vien zināmā tālumā raugoties.

Sudrabkalns: Kas ir Čaks? Vai tas varētu būt saīsināts ķīniešu vai ungāru vārds? Vai tā Linnejs būtu nosaucis kādu Meksikas kaktusu? Varbūt tā saucas kāds eņģelis, kas nolaidies Tā Kunga uzdevumā no debesīm, lai atkausētu naudā sasalušās ļaužu sirdis ar dīvainās dievišķīgās ģitāras skaņām? Tā es vaicāju pats sev un citiem, katram septītajam pretimnācējam, bet skaidras atziņas nebija iegūstamas. Ieraudzījis Čaka pilnauguma ģīmetni „Apašam frakā” uz vāka, iedomājos viņu esam klaidoni, kas dzīvo Caurās Laivas viesnīcā Lucavsalā. Un raugi, Čaks allaž tērpjas, soļo, ēd un dzer, mīlējās un runā kā džentlmenis, kam pašam sava pils, sava jahta un divi šķirtas sievas. Izlasījis Čaka pirmos plaukstas apmēru foliantus, iedomājos viņu esam anarhistu, kam nekas nav svēts: ne ģimene, ne sadzīves normas, ne pieturas zīmes. Un, raugi, viņš mīlē un godā vecākus, māju un krusttēvu Bērzaunē, cienī kārtību, valkā skaistas kakla saites un pacietīgi izkaisa savu dzeju spraugās komatus un punktus. Čaks ir svinīgs un pilns joku kā debess zvaigžņu. Viņš ir lēnprātīgs un apdzied strēlniekus, droši mezdamies pašā niknākā kaujas jūklī. Kas ir Čaks? Un, klau, no debesīm skanēja balss: „Čaks ir dzejnieks. Čaks ir liels dzejnieks. Nesāc tikai taujāt no jauna: kas ir dzejnieks?” Ak, man liekas, es jau zinu − brīnumputns.

Kāds: Jocīgs putns tas Čaks. (Iesmejas.) Atceros, kad risinājām Čaka jautājumu, šefs man saka: „Nu, major, gribi par pulkvedi kļūt?” Ho, ho, kurš tad negrib? Nu, tad noskaidro, kāds viņš ir − sarkans vai balts. Tā nu es pieķēros šim draņķim ... Bet − iegāju kā biežā mežā... Tādam tuvāk klāt netiksi ... No vienas puses − īsts fašists, nacionālists, boļševiku nīdējs tāds, no otras − tā kā mūsējais... Ko viņš tā svaidās? Nobijās, kad mēs drusku piežmiedzām? Bet tad man nāca ģeniāla apskaidrība − Čaks taču visu dara sava tēva dēļ! Viņš taču pat visu A. Brigaderes prēmiju − 4000 latu − atdeva tēvam! 44. gada rudenī sievu palaida uz Rietumiem un pats palika... Tādēļ viņš darīja visu, ko cilvēks spēj un vēl vairāk! Kaut gan ... Pulkveža pagonas tik un tā man neiedeva ... Tikai cilvēks? Hm...

Milda: Kas bija Čaks? Viņš bija viens no mums. Viņš uzsūca visu sevī kā gigantisks sūklis − mūsu prieku un sāpes, mūsu ļaunumu un zemiskumu, mūsu ideālus un naidu. Un tāds viņš staigāja kā pārpildīts baseins. Bet tā jau gadās tikai vienreiz mūžībā. Kad piepeši dienas laikā spilgtāk par visu atspīd zaļa zvaigzne, un neviens nevar vairs atraut acu. Neviens. No viņa mēs dzīvojam. No viņa dzīvos mūsu tauta un valsts.

Visi (dzied):

Viņš mira, lai jums elpu dotu
Un visas savas kaislības −
Kā mirdzošu un dārgu rotu,
Kur zaigo skaistums, bargs un ass.

Skrien zaļas zvaigznes. Jūs tām līdzi
Kā putekļi un gaišums vārs.
Te nav nekas viens otram līdzīgs −
Un viss kā milzu čūska kārs.

Jūs steidzat nākt, tvert un tad aiziet
Kā lāses, dzirksts un kalna strauts.
Ir labi bailēm acis aizsiet.
Un nezināt, kas ir par daudz.

Uz augšu, līdzās rīta vējam,
Kur lido sapnis, zilgmes gaiss.
Mēs drīkstam visu, ko mēs spējam,
Un kas ir neiespējamais?