Imants Ziedonis

 

ŠIS GADS PRASĪS

 

Tā ir grūta formula, ko es šogad vēlos. ...

Vienkārša formula, bet grūta: ticība + izlīdzinājums. Vieniem pa spēkam būs ticība, bet pietrūks izlīdzinājuma. Otrie mācēs izlīdzinājumu, bet tiem pietrūks ticības. Trešajiem nebūs ne ticības, ne izlīdzinājuma. Mēs gribam būt ceturtie.

Ticība nevar būt taktika. Ticība nav īslaicīgs paņēmiens. Nevar būt tā, ka šodien mēs kaut ko veiksim ar ticību, rīt ar koķetēšanu, parīt ar bezkaunību, aizparīt atkal ar ticību. Ticība nav taktika, tā ir stratēģija. Ilgstoša un pastāvīga. Mūsu stratēģija. Bet mūsu taktika lai ir izlīdzinājums.

... Grēksūdze ir izlīdzinājums. Svētais vakarēdiens ir izlīdzinājums. Un lūgšana ir izlīdzinājums.

Šis gads vairāk par citiem prasīs pēc izlīdzinājuma. Starp Centru un tautām. Starp latviešiem un krieviem. Starp sievām un vīriem jauktajās laulībās.

Starp agresīvo armijas potenciālu un mūsu apvainoto tautu. Starp vietējām padomēm un to izpildu komitejām. Starp augstāko Padomi un mūsu valdību, tās ministriem.

Starp politiķiem un savas krāsas zaudēt negribošiem mākslas ļaudīm. Starp jaunas mantkārības pilnajiem uzņēmējiem un humanitāro inteliģenci.

Starp patriotisko, savu zemīti atkal kopt un lutināt gribošo jaunsaimnieku un žņaudzošo valsts nodokļu politiku.

Tās ir tikai dažas svarīgākās pozīcijas, kurās liktens pārbaudīs mūsu tautas spēju un tiesības uz izdzīvošanu.

Mēs šo pārbaudi neizturēsim, ja nesavāksimies pozitīvi. Lielākais saturošais spēks ir ticība. Ir laiks katram pašam sev dot ticības apliecinājumu. Ka mēs ticam. Ne tikai Latvijas neatkarībai, bet Visuglābjošajam Spēkam kā tādam.

Šodiena ir ļoti ārdoša. Ticību ārdoša. Mūsu jauniedibinājušamies spēki nav tikai no laba vien. Jaunā uzņēmēju kustība nerādās būt diez cik godīga un skaista. Mūsu žurnālistiem avīzēs un TV trūkst imunitātes − tie saslimst ar pasaules atkritumu slimību, ļoti viegli un lētās formās: ar pornogrāfiju, bestiānismu, estrādē labi noauguši tēvaiņi netiek ārā no infantilisma... Viena daļa tautas arī reliģiozo terminoloģiju sāk lietot tīri spekulatīvi estrādiski un flirtējot.

Mūsu laiviņu stipri vien mētā politiskajā bangotnē, jaunu kapitālu un jaunu valstisku vērtību meklējumos. Marka evaņģēlijs vēstījumā par Jēzu Kristu mūsu situāciju apraksta šādi:

„Un, kad vakars metās, tad laiva bija jūras vidū, un viņš viens pats malā.

Un redzēdams, kā tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī, viņš naktī, gaiļos, pie tiem nāca, pa jūru staigādams ...

Visi viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ viņš ar tiem runāja un uz tiem saka: „Turiet drošu prātu, es tas esmu, nebīstieties!”

Un viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās...”

Ir jāapjauž, ka ticība ir stratēģiska. Un tas dod drošu prātu. Un pati ticība ir jau izlīdzinoša. Nē, tas nav ne kapitulantisms, ne konformisms, tas ir cits, daudz pārliecinātāks un varošāks − tas ir trešais spēks divu spēku cīņas laukā. Kur cīnās griba pret gribu, vara pret varu, princips pret principu, par „tā” vai „šitā”, nāk trešais spēks un rod trešo iznākumu. Griba vien pret gribu vien neuzvar. Uzvar griba, kas balstās Providencē.

Ticība formē īstenību. Tāpat kā vienmēr, arī šodien. Ne tikai politika un diplomātija. Var teikt arī, ka ticība ir visstiprākā tautas diplomātija, tautas diplomātijas vislielākais spēks. Jo tas izlīdzina, atrisina un dod „trešo iznākumu”.

Šogad būs bangaina jūra. Turiet drošu prātu un ticiet vairāk visam tam, kas pa ūdens virsu staigā!

 

Rīgā, 1991. gada 1. janvāri.

 

(Fragmenti no raksta, kas publicēts Kultūras fonda avīzes 1991. g. marta izdevumā. Avīze iespiesta Tērbatā.)