PIEZĪMES VĀRSMAS

Recenzija ar izvērsumu par totalitāro mākslu.

Voldemārs Avens. Avis, dzejoļu izlase 1965. - 1989. Ņutonā: LaRA Grāmatu klubs, 1989. 126 lp. Autora vāks un grafiskais ietērps.

 

Kā lasāms apgāda sniegtajā izziņā, "Avens ir divu mākslu kalps, viņš raksta dzeju un ir pazīstams gleznotājs." Bez tam viņš darbojies kā architekts Ņujorkas ostu pārvaldē. Lasot šo grāmatu un atceroties, ka autors ir arī nopietni vērtēts un pat apbalvots gleznotājs, var rasties aizdomas, ka viņa mākslinieciskais ķēriens ir vairāk vizuāls nekā literārs. Lai gan Avena produkcijā atrodami dzejoļu posmi un paretam arī veseli dzejoļi, kas nepārprotami pārsniedz necerīgu diletantu veikumus, ir tā, ka šīs grāmatas saturs lielā mērā atstāj it kā nepabeigtu, neizdarinātu iespaidu.

Viens no labākajiem vārsmojumiem ir sīks (viss paudums sastāv no 22 vārdiem), bet diezgan apjomīgi rosinošs ("Ap trijiem", 67. lp):

Koks
kā pakritis cilvēks
guļ ceļvidū,
ūdens lāsēm
kā asarām ritot
no zaru galiem.
Viņš mira negaidīti
rudens vējā,
pēcpusdienā
ap trijiem.

Diemžēl, arī šai gadījumā mākslinieciskais veidojums nav pilnīgs, jo šis tas nav pietiekami saskaņots. Autors drusku neveikli un ne bez palēta sentimenta norāda uz koka nāves līdzību ar negaidītu cilvēka miršanu. Šķiet, ka mazliet labāka būtu šāda versija:

Koks
guļ ceļvidū
ūdens lāsēm
kā asarām ritot
no zaru galiem.
Tas krita negaidīti
rudens vējā,
pēcpusdienā
ap trijiem.

Samērā labs arī šāds dzejolītis:

Mani pakārts
kroņlukturis svārstās.
Kūp sveces,
un mūki, izdzītām galvām,
šķirsta vecus manuskriptus.
Būtu jāraksta vēsture
no tās vietas,
kur tu,
kalmes pašķīrusi,
brien ārā no upes. ("Vēsture", 54. lp)

Apdare tomēr mazliet pavirša: lasītājs droši vien saprot, ka "izdzītās galvas" norāda uz mūku tonsurām, nevis uz Boša (Hieronymus Bosch) triptichu "Pastardiena", taču var rasties groteskas, nepiemērotas asociācijas. Dzejoļa piektā rinda gandrīz liek iztēloties gaŗlaikotu vienaldzību un laiskumu, nevis pūliņus klostera skriptorijā. Manuprāt, labāks 4. un 5. rindas variants būtu šāds:

un mūki, izcirptiem matiem,
pārraksta pagānu manuskriptus.

Nepārprotama paviršība dzejolīti "īsa pāriešana" (65. lp): autors runā par zemi (vienskaitli) un debesīm (daudzskaitli), bet tālāk uz šiem vārdiem attiecināta šāda rinda:

un tu ieej no vienas otrā

Ja autors būtu rakstījis "debess", nevis "debesis", viss būtu kārtībā. Var jau būt, ka debesis" ir iespiedkļūda, bet es par to mazliet šaubos ...

Pa lielākai daļai Avens pievēršas dažādām fantāzijas rotaļām, kas tikai dažviet tuvojas dzejai. . Savu apšaubāmo modus operandi viņš diezgan trāpīgi raksturo dzejolī "Instruments" (14. lp):

Es velku stieples
starp punktiem,
zvaigznēm,
galvām.
Tad nokrāsoju tās
un pievelku
kā stīgas vecai ģitarai -
lai skan, kā patīk ...
Noskaņas vairs nava,
bet krāsa katrai stieplei sava.
Tāds instruments man patīk.

Samērā daudziem vārsmojumiem pievienots sacerēšanas gads. Salīdzinot agrākos veikumus ar vēlākajiem, jāatzīst, ka vairāk nekā 20 gadu laikā apdare nav kļuvusi mākslinieciski sekmīgāka. Man tā vien šķiet, ka Avens parasti dzejojis drusku nevērīgi, atpūzdamies no savām architekta un gleznotāja rosmēm. Ja viņš dzejai būtu pievērsies intensīvāk, kopdams gaumi un attīstīdams paškritiku, rezultāti droši vien būtu labāki.

Iespējams, ka šai lietā vainojama arī sabiedrība, nevis tikai autors. Ne velti otrs mūsu dzejas Avens, alias Roberts Mūks pievienojas indiešu prātojumiem, ka mūsdienu cilvēce dzīvo kali jūgā, tumsības ērā, dzelzs laikmetā, kad visu nosaka zinātniski kvantitatīvā pieeja lietām (bigger and better princips)". Var šaubīties, vai zinātnei šeit bijusi tik liela un ļaundabīga ietekme, bet nebūšanu tiešām netrūkst. Domāju, ka attieksmē uz literatūru galvenie postīgie faktori ir slieksme uz truli mietpilsonisku materiālismu un vēl joprojām neiznīdētā prasība pēc totalitārās mākslas, t.i., pēc nepersoniskas, ideoloģiskām vadlīnijām un propagandas vajadzībām pielāgotas "kultūrrades".

Mietpilsoniskā nostāja pret dzeju un dzejniekiem atspoguļojas jau Petronija "Satirikonā", un netrūkst liecību, ka latviešu sabiedrībā arī sendienās "ontlīgi" pilsoņi novērsušies no "škunstdzejniekiem" un vispār ņirgājušies par trūcīgiem vai nepraktiskiem māksliniekiem. To visu pastiprina mūsdienu vēl iezīmīgāk vulgarizētais un komercializētais skatījums. Reiz dzīvoja kāds mākslām tuvs cilvēks, kas pirka grāmatas, nevis automobīli un māju. Šāds donkichotisms viņam, protams, sagādāja neslavu prātīgu cilvēku aprindās. Mākslu draugs nu jau veļu valstī, kur viņam zināmā mērā palīdzēja nokļūt prātīgie, bet ir palikuši šādi teikumi vēstules lapā: "Tā kā man nepieder ne sava māja, nedz auto, tad arī tas ir piedauzības akmens. Cits runā par manu garīgo nestabilitāti, nespējību, muļķību, jo katram 'normālam cilvēkam' (mums!) esot sava māja un vismaz viens auto." Mietpilsoniskās uztveres triumfs parādīts kādā referātā par rakstnieku un sabiedrību: Latvietis nodomā: tāds jau ar rakstiem nodarbojas tikai tāpēc, ka nav ticis uz priekšu savā mītnes zemes maizes darbā, nav cilvēkā iekšā nekāda liela potenciāla, tāpēc nu viņam jāmeklē piepildījums latviešu rakstos. Tā tad, lūk, no apbrīnas un pat pielūgsmes objekta latviešu rakstnieks gadu desmitu gaitā dažkārt ir kļuvis par nožēlošanas objektu." (E. Silkalns, Rakstnieks un sabiedrība".)

Īstā totalitārā māksla ir samērā jauna parādība, bet tā ir pamatīgi ietekmējusi dzīvi 20. gadsimtā - pie tam ne jau tikai gleznās, statujās, literatūrā, "masu dziesmās", bet arī architektūrā un ļaužu spriedumos par mākslu. Sociālistisko reālismu un kalpošanu partijas varenajiem latviešu kultūrdarboņi pazīst visai labi. Anšlavs Eglītis reiz nāca klajā ar šādu raksturojumu: Padomju cenzūra nav tikai polītiska, tā tiecas daudz dziļāk iesūkties autoru personībās. Elēģiskas noskaņas, piemēram, ir būtiskas pārdomu dzejai jau kopš gadu tūkstošiem, bet nekas pesimistisks nedrīkst parādīties padomju zemēs. Literatūrā jāvalda kroņa optimismam. Skumīgos pantus cenzūra vienkārši nepieņem. Arī formāli eksperimenti nevēlami, jo var attālināt dzeju no "masām' ... Rietumos mēs esam paraduši analizēt rakstnieka pasaules uzskatu, viņa īpatās idejas u.t.t. Padomju rakstniekiem drīkst būt tikai viens pasaules uzskats - marksistiskais, un no īpatām idejām viņam jāsargās kā no uguns." Būtiski šis raksturojums ir attiecināms uz totalitāro pieeju vispār; atšķirības ir tikai ideoloģijā - katram režīmam savs "mambodžambo". Diemžēl, arī dažs trimdas pretkomunists nav brīvs no totalitārām ievirzēm. Ir ļaudis, kas labprāt piespiestu vismaz rakstniekus iesaistīties propagandas darbā un aizliegtu visu, kas neatbilst "pareizajām" idejām un metodēm. Citi varbūt tik daudz nesapņo par cenzūru un pavēlēm, toties lūko rakstniekus un lasītājus apvārdot. Tā kāds recenzents, kas jau pirms gadiem iebilda pret drūmām un skumīgām izjūtām trimdas dzejā, pavisam nesen apgalvoja, ka Jāņa Medeņa vieta latviešu kultūras vēsturē esot "viena dzejoļu krājuma - Varenība - dēļ". Neatzinīgi šis recenzents izsakās par to, ka Medeņa Daugavgrīvas vainagā agrākās tik pozitīvās apkārtnes un lietu uztveres vietā nākusi smeldze un rezignācija ("Bēg projām nemanot, kas iegūts šķiet" - III, 143. lp), krājums labi parāda, kā var dzīvības dzirksti, dzīves apliecinājumu, pozitīvismu un dinamiku spējīgā cilvēkā nokaut un iznīdēt valsts okupācija un apspiešana." Par komunistu sistēmas postīgo ietekmi nav ko šaubīties, bet jāaizrāda, ka nacisti apdzēsa līdz tam sparīgās vācu mākslas "dzīvības dzirksti", pakļaudami mākslu prasībai pēc dzīves apliecinājuma, pozitīvisma un dinamikas ... Interesanti, ka recenzija sākas ar šādu teikumu: "Dzīvoja četri brāļi, trīs bija gudri, bet ceturtais - dzejnieks." Protams, citētais teikums ir jokdarīgs, bet šāda jokošanās ir diezgan vulgāra un pieskaņota mietpilsoniskai uztverei. Par trim gudrajiem brāļiem" runāts arī recenzijas noslēgumā. It kā "pavieglais" Medenis, būdams īsts dzejnieks, nojauta, ka dzejnieka "uzdevums" ir cilvēka pārdzīvojumu izgaismošana un attēlošana, tādēļ starp citu rakstīja arī tādus dzejoļus kā "Morbus amoris" un "Rudens" (augstvērtīgajā krājumā Tecila). Varenībā paustais pozitīvisms bija saskaņā ar autora patiesajām izjūtām, nevis ar paklausību viedāku personību" rīkojumiem. Manāms, ka izvēlīgajam recenzentam gan ļoti patīk Medeņa dzejas "varenie" aspekti (kas tuvi totalitārajai mākslai), bet nav īsti pa prātam Medenim visai raksturīgā erotikas piekrāsa. Ja tik vienpusīgi izvērtē mākslinieciski nozīmīgu kultūras mantojumu, tad patiesībā jārunā par sava veida vandalismu, kas īpaši uzkrītošs totalitārās valstīs. Kāds grāmatu tirgotājs reiz pavisam publiski lietoja paša izgudroto apzīmējumu "lar-lar-larieši", attiecinādams to uz trimdas rakstniekiem, kas uzdrošinājās nodibināt neatkarīgu apvienību un atklāti paust savus viedokļus. Cita indivīda sacerējumā ir šādi teikumi: "Ja ... kādreiz vēl gadās kādi indivīdi vai grupas, kas lūdz, mudina vai iesaka, lai rakstnieki kalpotu kādam plašākam, ārpus pašas mākslas stāvošam mērķim, tūdaļ gadās kādi demokrātiskās brīvības aizstāvji, kas tādus lūdzējus un mudinātājus ņem un norej." Te der ievērot vārdus "lai rakstnieki kalpotu", "ārpus pašas mākslas" un "norej". Sasodītie "lar-lar-larieši"! Rakstnieki, protams, nereti pauž savas domas un izjūtas, kas attiecas uz "ārpus pašas mākslas stāvošiem mērķiem", bet tā nav viedo vadoņu iecerētā kalpošana. Bez tam - bija arī vismaz viens prasītājs (kas diezgan atklāti izteicās par vadlīnijām un cenzūru), nevis tikai mudinātāji. Ļaudis ar šādām ievirzēm parasti skatās greizi uz Rietumu parlamentāro demokrātiju, preses brīvību, individuālu skatījumu mākslā, patstāvīgu domāšanu.

Skaidrs, ka daudzu trimdas autoru sabiedriskā situācija nav diezcik patīkama. Varbūt itin dabiski, ka dažs dzejnieks šādā gaisotnē, kas veicina apātiju vai cinismu un norobežošanos, raksta maz vai drusku nevērīgi. Aplūkojamā krājumā uzņemtie dzejoļi man vairākas reizes lika domāt par tādām kā privātām (ad se ipsum) un ne sevišķi rūpīgi formulētām piezīmēm vārsmās.

Grāmatas nosaukums, autora zīmētais vāks un aitu vai aunu pieminēšana samērā daudzos dzejoļos liecina, ka autoru bieži nodarbinājis viņa, teiksim, mazliet jocīgais uzvārds... Apgāda izziņā lasāms, ka autors draugu pulkā saukts Avis", nosaukums tad nu var asociēties pavisam tieši ar Avenu "kā cilvēku". Latīniski "avis" ir putns un laikam arī paredzēšana.

Manā uztverē Avena labākie veikumi ir "Gūstā" (13. lp), "Bailes" (39. lp), "Uz ledus" (45. lp), "Vēsture" (54. lp), "Ap trijiem" (67. lp), "Collioure" (107. lp).

Grāmata izdota pieticīgi, bet rūpīgi.

 

Gundars Pļavkalns